Vai zini, ka Dzintaru koncertzālē reiz bija laiks, ko dēvēja par "Šveinika ēru"?

Stāsta vēsturniece Inga Sarma; pārraides producente – Inta Pīrāga. 1950.– 1970. gadu  koncerti Dzintaros bija festivāla Rīgas vasara neatņemama daļa. Par to īpaši bija jāpateicas Latvijas Filharmonijas direktoram Filipam Šveinikam – neparastai un kolorītai personībai. Dažādu orķestru mūziķi pret Šveiniku izturējās ar lielu bijību, par viņa biogrāfiju zinātāji mēdza izteikties pusvārdiem, vai daudznozīmīgi piebilst, ka Šveiniks sēdējis pie visiem režīmiem. Dzimis 1911. gadā Rīgā, 1933. gadā beidzis Latvijas Konservatorijas klavieru klasi un pēc gada ar Starptautiskās palīdzības organizācija revolūcijas cīnītājiem atbalstu kopā ar sievu emigrējis uz PSRS, kur strādāja par mūzikas skolotāju Habarovskā. Pēc pāris gadiem viņu arestēja sakarā ar aizdomām par spiegošanu un sakariem ar trockistiem. Līdz 1945. gadam Šveiniks sabija lēģerī, pēc gada atgriezās Latvijā un strādāja Jelgavas mūzikas skolā, tad atkal arestēts un bijis izsūtījumā Jeņiseiskā līdz 1954. gadam. Pēc reabilitēšanas saņēma atļauju atgriezties Rīgā un ilgu laiku bija Filharmonijas direktors, līdz tur nelaimīgā kārtā notika ugunsgrēks. Šveiniku atlaida no darba. Viņš lūdza ļaut strādāt kaut vai par sētnieku, taču tika noraidīts. Miris 1974. gadā. Vairāk – audioierakstā. Teksts pilnā apjomā lasāms portālā lsm.lv.