Vai zini, ka Emilis Melngailis bija aizrautīgs tautas garamantu vācējs?

Stāsta Rakstniecības un Mūzikas muzeja mākslas eksperte, muzikoloģe, Dr.art. Inese Žune Emili Melngaili, kuram 15. februārī apritēs 150, atceramies un godinām galvenokārt kā folkloristu un komponistu, kuram bijusi principiāli jauna attieksme pret latviešu tautas gara mantojumu. Liekas pat savadi, ka šo skarbo, šķautnaino cilvēku tā varējusi savaldzināt vienkārša tautasdziesma, kāda jauna, līdz tam vēl nedzirdēta melodija. Sākotnēji, kad jau 1896. gadā Raunā Emilis pierakstījis divas melodijas no savas muzikālās, ar labu balsi apveltītās mātes Līzes Melngailes (dzim. Mežaka 1851–1932), viņš vēl neizjuta tautas dziesmu kā sava mūža aicinājumu. 25 gadu vecumā, pavadījis vienu gadu Lietuvā, Ķēdaiņu pilī kā mājskolotājs Eduarda Totlēbena (1818–1898) ģimenē, Melngailis pieraksta 120 ebreju melodijas ar visiem tekstiem, kas pēc viņa vārdiem ir vecas kā Dāvida kokle. Lielāko daļu no šī vākuma viņš vēlāk Pēterburgā nodevis Ķeizariskajai Ģeogrāfijas biedrībai, ko vēlāk nožēlojis. Tieši studiju laikā Pēterburgā jaunais mūziķis apjautis tautas dziesmu daili un to neaizstājamo vērtību latviešu mūzikas pasaules veidošanā. Viņš pierakstījis latgaliešu dziesmas no Antona Skrindas (1881–1918) kurš Pēterburgā studējis medicīnu, daži vākumi viņam piesūtīti arī no Latvijas  (M. Dravnieks no Saldus apgabala, J. Šmits no Ilmājas un J. Graubiņš no Grienvaldes). Trimdas laikā Vidusāzijā, kalnu apgabalā pie Taškentas Melngailis pierakstījis savdabīgās kirgīzu un uzbeku melodijas, kas kādā muitas punktā atceļā uz Latviju konfiscētas. Kopš 1913. gada gandrīz katru vasaru Emilis Melngailis pēc melodijām devies arī uz dzimteni. Sistemātiski ceļojumi pa dažādiem Latvijas novadiem vairākus gadu desmitus turpinās, kad 1920. gadā viņš atgriežas dzimtenē pavisam. Melngailis nenoguris apstaigā zemnieku sētas un nespējnieku patversmes gan Kurzemē, gan Vidzeme, gan Latgalē, aiznesdams sev līdzi daudzus tautā krātus dārgumus. Emili Melngaili interesē ne tikai tautas melodijas, bet arī dabas skaistums, apvidus vēsture, sadzīves ieražas, māju iekārtojums, kā arī koklētāji, āžragu pūtēji, stabuļu un somu dūdu spēlētāji un citi tautas muzikanti. Viņš saka: "Senatnes skaņu māksla ir centusies būt i koša, i grezna, i dažāda savā pilnatnībā." ("No atziņu pūra. Emilis Melngailis." "Māksla", 1974.01.01.) Sākumā Melngailis savās ekspedīcijās devies kājām, bet vēlāk, kad meldiju pierakstīšanai jau vajadzējis brilles, viņš paļāvies uz dujriteni, kā viņš saucis velosipēdu. Tā kā parastajam ritenim Melngailis bijis par smagu un to kalpošanas mūžs bijis īss, Ozolnieku velosipēdu fabrika, kas bija viena no vadošajām pirmskara Latvijā, uzkonstruēja komponistam īpaši celtspējīgu velosipēdu. Savas folklorista gaitas E. Melngailis sulīgā, sev vien raksturīgā valodas izteiksmē savulaik aprakstījis dažādos laikrakstos. Viņš stāsta par vidi, kurā tautas mūzika smelta, apraksta vecās teicējas, viņu latvisko seno valodu, mājas, kurās iegriezies, to iekārtu, visu apkārtnē raksturīgo (Birzniece, M. Mūsu rajona notēlojums literatūrā. Ļeņina Ceļš (Liepājas raj.) 1984.08.16). Sevišķi komponists iemīļojis Kurzemes piekrasti, novadu, kas, pēc viņa vārdiem, "kā bāztin piebāzts ar mūziku" (Ojārs Zanders. "Dziesmu sudraba vācējs". "Skolotāju Avīze", 1974.02.06). Tomēr melodiju pierakstīšana ne vienmēr noritējusi gludi. Tā prasījusi gan laiku, gan  pacietību, jo īstie teicēji bijuši cienījamā, 80-90 gadu vecumā. Tad bija jāpielieto dažādas viltības, lai pamudinātu vecos ļaudis uz dziesmas teikšanu. Melngailis ņēmis palīgā gan glaimus un  laipnus vārdus, gan kādu konfekti, bet visbiežāk pudelīti salda šnabīša. "I kad tie iereibuši no salda malka i pašu dziesmām, tad spēj tikai rakstīt," saka Melngailis (Jānis Cīrulis. "Emilis Melngailis. Latvija Amerikā", 1958.03.08). Bet, kad arī tas nav līdzējis, gara mantu vācējs pats uzsācis kādu dziesmu un priecīgs konstatē: "Kad tas dvēseles aizžogs zem manu dziesmu atraismes sāk brukt, tad dziesmām nav gala…" (Emilis Melngailis. "Senatnes sudrabu vācot". "Tilts", 1975.04.01.). Komponists Aldonis Kalniņš par Melngaili teicis: "Visu mūžu senatnes sudrabu brienot, Melngailis līdz matu galiem piesūcās ar tautas mūziku, gan to pierakstot, gan to dzirdot un klausoties teicēju dzīvajā priekšnesumā. Dabiski, ka Melngaiļa kokle pati no sevis sāka skanēt kā no tautas mutes, ka viņa radītie oriģināli bija tautiskuma pārpilni. (Kalniņš, Aldonis. Ticības apliecinājums Emllim Melngailim. Māksla, 1974.01.01.) Melngailis bijis pirmais, kurš uzstāja, ka tautasdziesma un muzicēšana ir pilnvērtīga un aizraujoša arī bez apdarināšanas un aicinājis koncertos uzstāties tautas dziedātājus un muzikantus. 1925. gadā Melngaiļa un Skaņu mākslinieku kopas aicināti, uz galvaspilsētu  devušies suiti,  lai Konservatorijas zālē un vēl dažviet iepazīstinātu rīdziniekus ar Sensuitu vedību jeb kāzu dziesmām un mūziku. Vēlāk, jau 1935. gadā, pēc Viļa Lāča scenārija ir uzņemta filma "Dzimtene sauc", kur atainotas senās kāzu ierašas suitu novadā, bet 1939. gadā suiti savu mākslu rādījuši pat Zviedrijā.