Vai zini, ka latīniski izdots arī "Vinnijs Pūks", "Mazais princis" un "Alise Brīnumzemē"?

Stāsta antīkās literatūras pētniece Ilona Gorņeva; pārraides producente – Dina Dūdiņa-Kurmiņa Latīņu valoda ir viena no klasiskajām valodām, kuru joprojām aktīvi izmantojam zinātnē (piemēram, medicīnā, bioloģijā, jurisprudencē) un varam novērtēt tās lomu un nozīmi daudzu valodu vēsturiskajā attīstībā – gan vārdu krājuma aprisēs, gan gramatiskajās struktūrās. Latīņu valoda ir nozīmīga Senās Romas kultūrmantojuma daļa, kas cauri gadsimtiem veidojusi nesaraujamas saites ar Eiropas kultūras ainavu. Tādēļ nav pārsteidzoši, ka, lai gan latīņu valoda uzskatāma par mirušu valodu, godinot tās plašo pielietojumu, mēdz arī teikt, ka ziņas par tās nāvi ir pārspīlētas. (..) Apgūstot latīņu valodu un pilnveidojot tās prasmes, parasti notiek atgriešanās pie klasisko tekstu (proti, Senās Romas tekstu) lasījumiem oriģinālvalodā. Tā, piemēram, domājot par prozu, iecienītas ir romiešu oratora un valstsvīra Cicerona runas un Gāja Jūlija Cēzara darbs "Piezīmes par gallu karu", bet, pievēršoties dzejas tekstiem, tiek īpaši novērtēti tā dēvētā Romas zelta laikmeta dzejnieku Vergilija, Horācija un Ovidija sacerējumi. Neraugoties uz plašo latīņvalodīgo tekstu skaitu, kas dažādos periodos (arī pēc antīkās pasaules norieta) oriģināli tapuši latīņu valodā, allaž liekas saistoši, ka arī jaunlaiku (nosacīti mūsdienās vai mūsdienām tuvu tapušie) literārie darbi ir mērķtiecīgi tulkoti latīņu valodā. Alana Milna "Vinnijs Pūks" ir viens no spilgtākajiem piemēriem. Tā ir latīņu valodā tulkota grāmata, kas 1960. gadā iekļuvusi The New York Times bestselleru sarakstā. Vairāk – audioierakstā. Teksts pilnā apjomā lasāms portālā lsm.lv.