Vai zini, ka pasaulē sastopami vairāki akustiskie fenomeni?

Stāsta komponiste Anna Fišere  Kopumā ir dokumentētas aptuveni 40 vietas, kur vērojami (klausāmi) tā sauktie "dziedošo smilšu" fenomeni. Tuksnešos, kāpās un līdzīgās vietās, lielai smilšu masai pārvietojoties, krītot, slīdot vai brūkot (piemēram, vēja vai gravitācijas ietekmē), starp smilšu graudiņiem veidojas berze, kuras rezultātā rodas visdažādāko veidu skaņas, kas var izklausīties gan pēc vokālām, gan instrumentālām mūzikas skaņām. Nav grūti iedomāties, ka tik pārsteidzoši sonori fenomeni var kalpot par kompozicionālu iedvesmu, un tā tas arī ir noticis, piemēram, mūsdienu franču komponista Tristana Miraija gadījumā. Savā skaņdarbā "Kāpu gars" Miraijs ir ne tikai iedvesmojies no tuksneša kā no dabiskas vides, bet, klausoties, kā "dzied" Gobi tuksneša kāpas, nolēmis veidot šī fenomena analoģiju minētajā skaņdarbā. Šis piemērs norāda uz gadījumu, kad dabas fenomens kļūst gan par formālu, gan saturisku paraugu noteiktiem muzikālajiem objektiem kompozīcijā. Savukārt Larejas alās ASV Virdžīnijas pavalstī ir atrodams viens no unikālākajiem dabas instrumentu piemēriem pasaulē. Šī alu sistēma ir slavena ar saviem izcilajiem stalaktītiem un stalagmītiem, un Smitsona institūts par to 1880. gadā rakstīja, ka "visdrīzāk nekur pasaulē nav otras alas ar tik pilnīgiem un bagātīgiem stalaktītu un stalagmītu rotājumiem". Taču alas stalaktīti ir ne tikai vizuāli skaisti – daudzi no tiem, ja pa tiem uzsit, izdod izteiktus toņus, kas brīžiem atgādina zvanus vai gongus. Pentagonā strādājošais elektroinženieris un mūziķis Līlands Sprinkls apmeklēja alas 1954. gadā un viņam radās iedvesma radīt milzīgu, unikālu mūzikas instrumentu - Lielās stalaktītu ērģeles, kas sastāvētu no šiem stalaktītiem. Viņš pavadīja turpmākos trīs gadus, pārbaudot visus pieejamos klinšu veidojumus, izvēlēdamies skanīgākos un elektroniski pieslēdzot tiem perkusijas, kas savienotas ar alas centrā novietotu ērģeļu klaviatūru. Kopumā šis mūzikas instruments ir savienots ar 37 ģeoloģiskajiem veidojumiem, kas katrs izdod unikālu toni un ļauj uz šīm ērģelēm atskaņot plašu variāciju ar skaņdarbiem. Kopš 1957. gada, kad ērģeles tika pabeigtas, alā regulāri notiek gan gatavu, gan speciāli šim instrumentam radītu skaņdarbu koncerti. Tā vietā, lai konkrētu skaņdarbu pielāgotu konkrētas vietas īpašībām, tām ticis pielāgots instruments. Jāatzīst arī, ka šajā gadījumā instrumentam tikusi pielāgota daba, jo vismaz daļu no izmantotajiem stalaktītiem Sprinkls ir modificējis, lai panāktu labāku toni. Tomēr sākotnējais impulss šim darbam bija konkrētās dabiskās vietas piedāvātie akustiskie fenomeni.