Vai zini, ka sarežģītākā lieta āmuriņklavierēs ir mehānisms?

Stāsta ērģeļbūves meistars un klavieru tehniķis Jānis Kalniņš 1717. gadā vācu ērģelnieks Kristofs Šrēters (Christoph Schröter, Schrötter, arī Schröder) piedāvāja Saksijas karalim savu mehānikas modeli, kur āmuriņš kustas uz taustiņā iestiprinātām spailēm. Tomēr, nesaņēmis no karaļa pasūtījumu uzbūvēt klavieres, viņš piedzīvoja vilšanos, un tādēļ nav zināms neviens Šrētera būvēts instruments. Daudz veiksmīgāk klājās Bartolomeo Kristofori (Bartolomeo Christofori) no Padujas. 1707. gadā viņš izgudroja savu āmuriņu mehaāismu, kurš 1711. gadā bija aprakstīts publikācijā un izstādīts apskatei. Savas pirmās īstās klavieres Kristofori uzbūvēja 1720. gadā, ievērojami uzlabojot mehānismu: viņš pievienoja āmuriņa gaitu ierobežojošo detaļu – izlēzējumu (vācu Auslösung), āmuriņa ķērāju (Fänger) un individuālu klusinātāju (Dämpfer) katram tonim, kas tieši saistīts ar taustiņu. Tā tapa pianoforte, kas deva iespēju no visklusākā pianissimo pāriet uz fortissimo. 1728. gadā slavenākais Saksijas ērģeļbūvētājs Gotfrīds Zilbermanis (Gotfried Silbermann, 1683 – 1753) uzbūvēja klavieres ar Šrētera mehāniku. J. S. Bahs kritizēja šo instrumentu smagās klaviatūras un neprecīzās mehānikas dēļ, toties uzslavēja āmuriņu radīto skaņu. Vēlāk, 1747. gadā, Zilbermanis uzbūvēja Saksijas karalim Frīdriham Lielajam klavieres ar Kristofori mehāniku. Interesants ir fakts, ka 1781. gadā K. F. E. Bahs nosūtīja uz Kurzemi savam skolniekam Dītriham Ēvaldam fon Grotusam Zilbermaņa klavieres, kuras pats bija spēlējis trīsdesmit piecus gadus. K. F. E. Bahs līdzi nosūtīja savu skaņdarbu "Atvadas no Zilbermaņa klavierēm" (Abschied vom Silbermannschen Clavier in einem Rondeaux). D. Ē. fon Grotuss savukārt sakomponēja rondo "Prieks par Zilbermaņa klavieru saņemšanu" (Freude über den Empfang des Silbermannschen Claviers in einem Rondeaux). Par laimi, abu skaņdarbu notis ir saglabājušās. Zilbermaņa klavierēm tā nepaveicās. Zilbermaņa skolnieki Johanness Zumpe un Amerikuss Beikers pārcēlās uz Londonu un tur ieviesa Kristofori mehānismu, kas vēlāk kļuva pazīstams ar angļu mehānikas nosaukumu. Savukārt Zilbermaņa talantīgākais skolnieks Johans Andreass Šteins par pamatu savu instrumentu mehānismam ņēma Šrētera konstrukciju, un pilnveidotā formā tā kļuva pazīstama kā Vīnes jeb vācu mehānika. Viņa meita Nanete Šteina-Štreihere kļuva par slavenāko tālaika Vīnes klavierbūvētāju. Līdz 19. gadsimta beigām plaši pielietoja abus mehānikas paveidus. Vairums vācu un austriešu klavierbūvētāju (slavenākais viņu vidū – Ignatz Bösendorfer) turējās pie Vīnes mehānikas; iespējams, ka Vīnes klasiķi neprasīja spēcīgu skaņu, bet lielāku vērtību piešķīra skanējuma tembram un nianšu bagātībai; savukārt angļu, krievu, kā arī daudzi vācu un franču klavierbūvētāji lietoja angļu mehāniku. Tai raksturīgs ļoti spēcīgs, tiešs piesitiens, jo āmuriņa kustības trajektorija ir precīzs aplis atšķirībā no Vīnes mehānikas, kur āmuriņa kustības trajektoriju var iztēloties kā apli, kas nedaudz pārvietojas spēlētāja virzienā, līdz ar to āmuriņš stīgai ne vien uzsit, bet arī mazliet pa to pašļūc; tas veido specifisko, bagātīgi niansēto tembru, kas tik ļoti atsedz Vīnes klasiķu skaņdarbu poētisko dziļumu. Šopēns gan esot devis priekšroku Pleyel instrumentiem ar angļu mehāniku, jo viņam paticis to tiešais, briljantais skanējums. Minētās atšķirības īpaši manāmas augšējos reģistros. Tālāk sekoja mēģinājumi apvienot angļu mehānikas spēkpilno piesitienu ar Vīnes mehānikas eleganci un elastību, kas galu galā izdevās klavierbūves ģēnijam Sebastiānam Erāram, kurš 1821. gadā patentēja savu mehāniku ar papildu repetīcijas sviru. Tagad to cauc par dubultrepetīcijas mehāniku. Tajā apvienojās elegance ar spēku, tomēr klāt nāca zināms inertums un pilnīgi negaidīts efekts – āmuriņš bija gatavs jaunam piesitienam, tikai nedaudz atlaižot taustiņu. Tas bija īsts apvērsums, kas radikāli izmainīja klavierspēles tehniku.