Vai zini, ka sirtaki nav grieķu tautas deja?

Stāsta komponiste, literāte, JVLMA docētāja Gundega Šmite; pārraides producente Rūta Paula Ne vienam vien, arī man pašai, pirms par savām otrajām mājām sāku saukt saulaino Grieķiju, kā pirmā asociācija par grieķu tautas dejām nāk prātā sirtaki, kuru izpilda, dejotājiem izvietojoties garenā virtenē, uzliekot rokas uz kaimiņa pleciem un virzoties, veikli krustojot soļus uz priekšu un atpakaļ. Taču sirtaki nav grieķu tautas deja – tās autors ir grieķu komponists Mikis Teodorakis, kura nozīme un slava līdzināma Raimonda Paula statusam latviešu mūzikā. Turklāt slavenais sirtaki radīts kā filmas skaņu celiņš 1964. gadā uzņemtajai filmai "Grieķis Zorba". Interesants ir fakts, ka dejas nosaukumu – sirtaki – radījis nevis Teodorakis, bet grieķa Zorbas lomas atveidotājs, amerikāņu aktieris Entonijs Kvinns. "Sirtos" tik tiešām ir grieķu tautas dejas žanrs – līnijdeja, no kura ietekmējās Teodorakis, sacerot savu leģendāro sirtaki. Nosaukums "sirtaki" nozīmē – mazais sirtos; respektīvi – tas ir deminutīvs šim vārdam. Pazīstamajam sirtaki ir divas daļas – pirmā lēna un ātra, kura kļūst arvien ātrāka.  Dejas sākuma cēlais raksturs un lēnais temps saistīts ar apstākli, ka aktieris bija lauzis kāju un nespēja izpildīt horeogrāfa Jorga Proviasa iecerētos augstos lēcienus. Kvinns nācis klajā ar priekšlikumu – izpildīt velkošus, slīdošus soļus, kurus, kā viņš teica, viņam ierādījis kāds Krētas ciema iedzīvotājs. "Siro" grieķu valodā nozīmē "vadīt deju", burtiskā nozīmē – vilkt. Jāpiebilst, ka vēl viena no sirtaki ietekmēm ir viduslaikos dzimusī cēlā kareivju deja hasapiko. Filmas izskaņā liedagā stāv divi kungi. Jauns, pieklājīgs, rezervēts vīrietis – rakstnieks Bazils baltā uzvalkā, un sirmais Krētas iedzīvotājs, savā garā allaž brīvais Zorba. Izputējis filmas galveno varoņu biznesa plāns un abi ir palikuši tukšām rokām. Piepeši jaunais vīrietis saka: "Iemāci man dejot." "Dejot?! Vai tu teici – dejot?" – tā grieķis Zorba izsaucas neslēptā sajūsmā, noraujot savu virsjaku. "Nāc, manu zēn! Sāksim!" Un pāris Zorbas ritma knipjiem seko dejas sākuma taktis. Virs ģitāras šūpojošā ritma uzplaukst grieķu tradicionālā tautas instrumenta buzuki balss – saulaini spalga kā dienas gaisma, kas spoguļojas baltajā marmorā. Drīz liedaga smiltis sāk putēt zem deju soļiem. Rit leģendārākā un dzīvi apliecinošākā epizode grieķu filmogrāfijā. Tajā dejo tikai divi aktieri, vēl nenojaušot, kādu popularitāti šī deja iegūs nākamajās dekādēs līdz pat mūsdienām. Sirtaki ir viena no dejām, kas kļuvusi par grieķu kultūras daļu; tā tiek dejota gan kāzās, kristībās un citos svētkos. Paši grieķi 2012. gadā Volosas pilsētas svētkos ir uzstādījuši rekordu, izveidojot 5614 cilvēku virteni ar dalībniekiem vecumā no 14 līdz 89 gadiem.  Grieķu sirtaki tiek nereti izmantots arī mūzikas terapijā – tā pakāpeniski paātrinošais temps un paredzamais ritms palīdz atbrīvoties no spriedzes, mazina trauksmi un rosina radošu pašizpausmi.