Vai zini, kāda nozīme latviešu tradicionālajā kultūrā ir ziedošanai?

Stāsta folkloras pētniece Aīda Rancāne Ziedošana ir darbība jeb rituāls, kādā dāvana tiek veltīta dievībai vai garam. Tā ir apzināta atteikšanās no resursiem augstāka mērķa labad. Latviešu tradicionālajā kultūrā šāda rituāla apzīmēšanai tiek lietots termins "ziedošana", kas sakņojas vārdā "zieds" – ar nozīmi "spīdēt, mirdzēt". Jēdziena "ziedot" senākā nozīme ir "apveltīt". Ar "zieda došanu" saprot plašāku ziedojamo objektu kopumu, piemēram, monētas, cimdus, prievītes, villaines, dvieļus, rotas, sviestu, alu, olas, graudus, maizi, vasku, arī puķes. Tajā neietilpst asins upuri – dzīvnieku nogalināšana rituālos vairāk saistīta ar vārdu "upurēt", kas aizgūts no vācu Opfer un minēts jau 17. gadsimta vārdnīcās. Latviešu tradīcijās ziedošana notikusi noteiktās vietās, noteiktā laikā un zināmos nolūkos. Šādai vajadzībai kalpojuši svētie koki, svētbirzis, akmeņi, avoti, upes, ezeri, salas, alas, koka vai akmens skulptūras, mājas pavards, rijas krāsns un citas sakrālas vietas. 18. gadsimta baznīcu revīzijas protokolos lasām, ka zem kokiem, pie akmeņiem, alās, kapličā vai uz kapenēm bieži atrastas dažādas ziedojamās lietas. Populāra bijusi ziedošana kādai konkrētai vietai. Tā skaidrojama kā labu attiecību nodibināšana ar noteiktu telpas daļu, kas ir jauna, bīstama vai nepierasta. To skaidri parāda kāzu tradīcijas, kurās līgava, ierodoties jaunajā dzīves vietā – līgavaiņa mājā dod ziedu mājas slieksnim, govju kūtij, dzirnavām, akai, pirtij, klētij, rijai, veltes atstāj mājlopiem, kāzu ceļā ziedo kokiem, ziedo arī jaunajiem radiem, līgavas vecākiem. Lai iegūtu zvejas laimi, ziedo ezeram vai upei, atsevišķus zvērus vai putnus medījot – mežam, sēju sākot – zemei utt. Kā gadskārtu svētkos, tā ģimeņu godos ziedoja arī priekšmetus, kas nepiederēja pārtikas sfērai, piemēram, tekstilizstrādājumus. Gan pirms, gan pēc dzemdībām ziedu deva Mārai, Laimai, Pirts mātei. Ziedoja krustabās – ūdenim, kurā mazgā bērnu, šūpulim. Arī bērēs ziedoja – uz krusta uzlika cimdu pāri, uz zārka – naudu, cimdus, zeķes vai kādus citus drēbju gabalus.  Lavijā bijuši sastopami arī celtniecības jeb būves upuri. Šajā teritorijā ir pastāvējusi tradīcija upurēt cilvēkus un dzīvniekus ēku celtniecības laikā. Zem 11. un 12. gadsimta celtnēm atrasti dzīvnieku galvaskausi un kauli. Sava veida būvupuris, piemēram, krāsni mūrējot, ir krāsns labajā stūrī iemūrētas trīs olas. Tās vienlaicīgi ir ziedojums Mājas garam. Ievērots tika arī pirmā kumosa ziedojums, ziedojums darbus sākot vai beidzot.   Mūsdienās daudzi ziedojumu veidi turpina senču tradīcijas – pie dziednieciskajiem avotiem un svētakmeņiem tiek atstāti auduma gabaliņi, lentas vai nauda, kapos vai traģēdiju vietās noliek ziedus, svecītes. Ziedojumi parādās arī izglītībā un medicīnā: ziedi kā pateicības un cieņas žesti skolotājiem, ārstiem. Cilvēki joprojām ziedo slimajiem, trūcīgajiem, baznīcām un citām organizācijām, kas nereti ieņem starpnieka lomu starp cilvēku un augstākajiem spēkiem. Ziedošanas pamatā ir ideja par apmaiņu ar labumiem, taču ziedošana vienmēr ir vairāk nekā tikai došana – tā ir saziņa ar neredzamo, vērtību apliecinājums un cilvēka attiecību ar pasauli izpausme.