Vai zini, kāda saistība Vilhelmam Purvītim ar baronu Manteifeli?

Stāsta Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore Janīna Kursīte. Gleznotājs Vilhelms Purvītis (1872–1945) 20. gs. sākumā bija biežs viesis Kārlim Vilhelmam Manteifelim (1872–946) piederošajā Kazdangas muižā, tur gleznoja, izveidoja arī piemiņas medaļas metu pils īpašnieka veiksmīgai pārnākšanai no krievu-japāņu kara (1904–1905). Šādu medaļu bijis ap simtu, un Manteifelis tās dāvājis labākajiem latviešu lauksaimniekiem. Valtaiķu baznīcā, kas celta 18. gs. beigās, atrodas 15 mākslinieciski vērtīgas vitrāžas (viena gan esot vandāļu sabojāta), ko baznīcai 20. gs. sākumā dāvināja jau pieminētais Kazdangas barons Manteifelis (kazdandznieki piederēja un joprojām pieder pie Valtaiķu draudzes). Četrās no vitrāžām attēloti bruņinieku tikumi – drošsirdība, dievbijība, labdarība un žēlsirdība. Vieni uzskata, ka vitrāžas darinājis Rīgas vācbaltu vitrāžists Ernests Tode (1858–1932), citi – ka tās darinātas Itālijā, vēl citi – ka Vācijā. Pēc nostāstiem, katra no vitrāžām  toreiz izmaksājusi 700 zelta rubļus, par ko varējis nopirkt 240 govis. Ja parēķina, ka bija kopumā 15 vitrāžas, tātad 240 x 15 ir 3600 govis, kas sanāk fantastisks skaitlis! Vitrāžu meta autors, saskaņā ar dažām versijām, varētu būt jau pieminētais Vilhelms Purvītis. Mākslas zinātnieks Ojārs Spārītis gan to apstrīd, jo tas neesot Purvīša stils. Ne dokumentāru apstiprinājumu, ne noliegumu versijai par Purvīša līdzdalību nav. Ir gan vācu valodā pārpublicētas ziņas no Manteifeļu dzimtas hronikas, ka “tika uzbūvēta cūku kūts pēc Purvīša meta.” („Aizkulises”, 1929, Nr. 36) Diez vai ēku projektēšana bija Purvīša stils un talanta tiecība, taču pateicība Manteifelim par laipno uzņemšanu varēja izpausties arī šādā veidā. Līdz 1905. gadam attiecības starp vācbaltiešiem un latviešiem Kazdangā, arī Valtaiķos bijušas visumā pieņemamas. Manteifeļi vairākās paaudzēs atbalstījuši un ieviesuši progresīvas lauksaimniekošanas metodes, zivsaimniecību. 1905. gadā viss sagriezās ar kājām gaisā. Kazdangas pili dumpinieki nosvilināja (pēc vairākiem gadiem tā tika atjaunota), un Manteifelis pats kļuva par soda ekspedīcijas kvēlu atbalstītāju. Ja var ticēt 1938. gadā „Kurzemes Vārdā” publicētai ziņai, Manteifelis pēc 1905. gada sagatavojis ziņojumu Krievijas premjerministram Pjotram Stolipinam par nepieciešamību latviešus pārvietot uz Sibīriju, viņu vietā nometinot no Vācijas ievestus kolonistus. Projekts atsaucību neguva, bet Manteifelis gan Valtaiķu, gan Kazdangas apkaimē savas zemes īpašumos izmetināja vairākus tūkstošus kolonistu no Vācijas. Valtaiķu baznīcā pirms kara bija prāva vācu draudze. Un vēl – 1919. gadā Manteifeļa vienība bija apņēmības pilna gāzt Ulmaņa valdību, kas neizdevās. Ko darīt ar šo vēsturisko būšanu – Manteifelis kā Purvīša un Valtera mākslas cienītājs un pirmais atzinējs, un Manteifelis – Kurzemes pārvācotājs? Manuprāt, svarīgi zināt un kritiski vērtēt abas iesaistītās puses. Kārļa Vilhelma Manteifeļa priekštecim, arī Kārlim vārdā (K1820–1884) vietējie latviešu zemnieki pie Kazdangas skolas bija uzcēluši pieminekli it kā pateicībā par to, ka barons 1876. gadā uzbūvējis skolu. Latvijas pirmās brīvvalsts gados rakstīts, ka patiesībā barons vietējiem zemniekiem licis par brīvu vest akmeņus skolas celtniecībai un talkās celt skolu. 1940. gadā pēc padomju okupācijas pieminekļa augšdaļu demontēja, postaments palika. 2020. gadā fotogrāfs Aigars Prūsis vietnē „Facebook” ielika vairākas bildes un aprakstu, aicinot nekraut malku uz postamenta – cienīt pagātnes piemiņu.