Vai zini, kam jābūt pie rokas, lai aizstāvētos pret mežā sastaptu lāci?

Stāsta Dzintris Kolāts — ģeogrāfs, ceļotājs, Latvijas Radio ģenerāldirektors (1995—2005, 2009—2011)   Lācis Latvijā skaitās tas lielākais dzīvnieks un nosacīti bīstamākais. Taču lāča iespējamā stresa vai atkāpšanās cēlonis ir ļoti vienkāršs: tā ir nūja! Tātad rīks, ar kuru cilvēks ir darbojies jau kopš  akmens laikmeta. Man pašam ir bijuši vairāki piedzīvojumi. Viens no pēdējiem ir šāds: meklējot mežā jaunas pārgājienu trases, dzirdu, ka brakšķ zari, pie tam — ļoti skaļi. Meža dzīvnieki jau parasti pārvietojas pietiekami klusu, līdz ar to iedomājos, ka tur kāds mežstrādnieks staigā. Bet brakšķ un brakšķ, esmu pie vecas, pamestas mājas ābelēm un saprotu, ka tā brakšķēšana nāk no ābeles zariem... Vēl pēc brīža, ieraugot cauri zariem — es teiktu — Latvijas brūnās krāsas ādu, saprotu, kas ir tas brakšķinātājs. Viņi krata ābeli. Viņi ir veseli divi —  viens lielāks, viens — mazliet mazāks. Un tai brīdī tu, cilvēks, īsti nezini, ko darīt. Gan tādēļ, gan citu iemeslu dēļ es mežā vienmēr eju ar nūju. Un attiecībā uz lāčiem ir viens vienkāršs paņēmiens, ko esmu tiešām pārbaudījis praksē: biju lasījis, ka nūja jāpaceļ virs galvas — līdz ar to tu vizuāli šķieti garāks. Lai arī tas garums, vismaz  ķermeņa augšējā daļā, ir tāds ļoti plāns, bet tomēr garāks. Lācis ierauga šo garo tēlu un pamīņājas — jo lācis ir cienījams dzīvnieks, viņš tā nelaidīsies projām kā zaķis vai stirna. Viņš pamīņājas, un — dodas projām! Līdz ar to varu teikt, ka uz mež vienmēr vajag ņemt līdzi nūju. Un, tuvumā esot lieliem dzīvniekiem — pirmkārt, lācim, paceliet nūju virs galvas un stāviet. Lācis izdarīs to, ko dabas likumi viņam liek.