Vai zini, ko drīkstēja valkāt senie rīdzinieki?

Stāsta Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas valsts vēstures arhīva fondu analītikas un uzziņas sistēmas nodaļas vadītāja Enija Rubina; pārraides producente - Inta Zēgnere. Arī uz šo jautājumu atbildi mums sniedz unikālie Rīgas rātes protokoli. Un izrādās, ka apģērbs senajā Rīgā bija daudz vairāk nekā tikai nepieciešamība vai modes lieta. Apģērbs bija dārgs īpašums, reizēm daļa no atalgojuma, bet vienlaikus arī zīme, pēc kuras apkārtējie varēja nolasīt cilvēka nodarbošanos, sociālo stāvokli un piederību noteiktai sabiedrības grupai. To, cik vērtīgs bija apģērbs, labi parāda pilsētas karavīru atalgojums. 1755. gada 2. jūnijā rātei tika ziņots par visai bēdīgo pilsētas sardzes stāvokli. Karavīru esot maz, turklāt viņi pārsvarā esot „vāji un neuzticami”, bet atrast kārtīgu cilvēku, kurš vēlētos stāties pilsētas dienestā, kļuvis gandrīz neiespējami.Iemesls bija pavisam vienkāršs – dienests nebija izdevīgs. Pilsētas karavīrs gadā saņēma tikai 21 ar pusi Alberta dāldera, bet formas tērpam – vienu mēteli un vienu cepuri gadā, „bet neko vairāk”. Tas, ka mētelis un cepure tika uzskaitīti līdzās naudā izmaksātajai algai, labi parāda apģērba vērtību. Audums bija dārgs, drēbes darināja ar rokām, tās valkāja ilgi, laboja un nodeva tālāk. Tādēļ cilvēka garderobe bija arī daudz mazāka nekā mūsdienās. Vairāk – audioierakstā. Teksts pilnā apjomā lasāms portālā lsm.lv