Vai zini, ko Latvijā saprotam ar jēdzienu "laikmetīgā deja"?

Stāsta LU Literatūras folkloras un mākslas institūta Mākslas zinātņu nodaļas zinātniskā asistente, dejas un teātra kritiķe Dita Jonīte Jēdziens "laikmetīgā deja" profesionālās dejas vidē mērķtiecīgi tika adaptēts 2007. gadā, kad Latvijas Profesionālās mūsdienu dejas asociācija aicināja uz diskusiju dejas praktiķus un teorētiķus, lai vienotos par to, kā dažādo dejas virzienu, stilu un formu daudzveidībā nošķirt mākslas veidu, kuru starptautiskajā kontekstā definē kā "contemporary dance". Laikmetīgās dejas mākslas attīstību Latvijā virzīja un sekmēja Olgas Žitluhinas un viņas domubiedru aktivitātes 20. gadsimta 90. gados: 1996. gadā tika izveidota "Olgas Žitluhinas mūsdienu dejas trupa"; 1998. gada rudenī aizsākās pasākumu cikls, no kura vēlāk attīstījās starptautiskais laikmetīgās dejas festivāls "Laiks dejot"; 1999. gadā Latvijas Kultūras akadēmijā tika izveidota bakalaura līmeņa apakšprogramma "Modernās dejas horeogrāfija" (tagad "Laikmetīgās dejas māksla"). Ilgu laiku angļu valodā lietotais "contemporary dance" latviski tika tulkots gan kā mūsdienu deja, gan kā modernā deja un arī kā laikmetīgā deja. Taču žanram attīstoties, kā arī paralēli strādājot gan amatieriem, gan profesionāļiem, radās nepieciešamība definēt to, ka laikmetīgā deja ir uz mākslu vērsts žanrs, bet mūsdienu dejas aptver plašā spektrā daudzus dejas žanrus un stilus, kas patlaban tiek praktizēti (džeza dejas, hiphops, breikings un daudzi citi, kuru popularitāte visuzskatāmāk redzama bērnu un jauniešu vidū). Jēdziena "modernā deja" izmantošana (apzīmējot laikmetīgās dejas notikumus) 90. gadu beigās bija saistīta ar žanra attīstības kontekstu: 1999. gadā jaunās izglītības programmas izveidošanā Latvijas Kultūras akadēmijā atbalstu sniedza klasiskās modernās dejas māksliniece Šarona Perija (Sharon Parry, ASV). Mākslas vēstures kontekstā, tostarp Latvijā, moderno deju vispirms iespējams aplūkot periodā, kad 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā veidojās dažādi modernisma virzieni. Tolaik gan vēl šīs kustību prakses lielākoties dēvēja par "plastisko deju", "mākslas deju", "ritmiku", retāk par "moderno deju". Padomju okupācijas laikā par modernajām dejām tika dēvētas tagad zināmās sporta dejas. Visi dejas mākslinieki, kas 90. gadu otrajā pusē bija ārpus konvencionālajiem dejas žanriem (baletam un skatuviskajai tautas dejai), uz brīdi vienojās zem lietussarga jēdziena "mūsdienu dejas". Pārejas posmam dejā jēdziens "mūsdienu"acīmredzot bija visērtākais, bet pamazām laikmetīgā deja veidojās par spēcīgu un neatkarīgu dejas mākslas žanru, kādēļ bija nepieciešamas stingrākas robežas arī tās apzīmējošā jēdziena lietojumā. Laikmetīgā deja ir jautājumu uzdošana un reakcija uz aktuāliem sociālpolitiskiem notikumiem, un dejas mākslinieks par to reflektē kustību valodā. Laikmetīgās dejas notikumu veidošanā ļoti daudz laika tiek veltīts vērojumam un atbilžu meklēšanai, sekojot katra mākslinieka aktuālajiem jautājumiem. Laikmetīgās dejas darbos var pieredzēt arī atšķirīgus skatpunktus par jautājumiem "kas ir ķermenis? kā tas spēj kustēties? kā tas veic izvēles kustībai?", veidojot dialogu starp mākslinieku un vērotāju/skatītāju, staro mākslinieku un mākslas darbu, starp mākslinieku un viņa dzīves telpu visdažādākajos līmeņos. Pasaulē laikmetīgās dejas vēsturei tiek skaitīti jau aptuveni 50 gadi, bet plašāki pētījumi un populārzinātniski skaidrojumi  parādījušies vien pirms 10 gadiem. Tomēr, lai par mākslas darbiem nodrošinātu refleksiju, jāsaprot, ar kādiem jēdzieniem operēt, kādā kontekstā parādības un fenomenus vērtēt, uz ko atsaukties, kurā atskaites sistēmā katru konkrēto pieredzi ievietot. Diskusijas par to, kas ir un kas nav laikmetīga deja, arvien ir aktuālas un procesam ļoti svarīgas. Latvijā laikmetīgas dejas žanru lielā mērā definē laikmetīgās dejas mākslas horeogrāfu programma Latvijas Kultūras akadēmijā, kas nodrošina pēctecību, kontekstu un nozares attīstību. 2023. gadā (kopš programmas izveides) to būs absolvējuši jau ap 100 jauno mākslinieku. Laikmetīgā deja pēc savas dabas ir izteikts kosmopolīts – tā nepieder vienam stilam vai virzienam, un prot būt dialogā ar jebkuru citu mākslas formu vai pat kļūt neredzama. Tomēr pats būtiskākais – laikmetīgā deja ir mākslas forma, kurā pamatmateriāls darbam (darbībai) un darbu saturs ir cilvēka ķermenis visdažādākajās tā izpausmēs. ------- Izmantotā lieratūra Balode, Inta (2020). "Towards Invisible Choreography. Contemporary Latvian Theatre". Rīga: Zinātne, pp. 100–116. Balode, Inta (2010). "Deja. Studija, piel. Studijas špikeris", Nr. 73., aug./sept. Balode, Inta (2012). "Dance theatre in Latvia. In: Theatre in Latvia". Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, pp. 191.–201. Bakka, Egil (2020). "Can "contemporary dance" be defined? Academia". Pieejams: https://www.academia.edu/44790562/Can_contemporary_dance_be_defined?email_work_card=view-paper [sk. 02.03.2021.] Jonīte, Dita (2020). "Olgas Žitluhinas laikmetīgās dejas skola". No: "Tišheizere E., Rodiņa I., Jonīte D., Mellēna-Bartkeviča, Neatkarības laika teātris. Latvijas teātra parādības un personības gadsimtu mijā un 21. gadsimtā". Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 426.–453. lpp. Jonīte, Dita (2021). "Hronika. Laikmetīgā deja". No: "Jonīte D., Tišheizere, E., Neatkarības laika teātris. Hronika". Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 272.–289. lpp. Lūriņa, Rita (2021). "Žests latviešu dramatiskajā teātrī un aktiera izglītībā (19. gadsimta beigas – 20. gadsimta 30. gadi)". Promocijas darbs. Rīga: Latvijas Kultūras akadēmija. Noisette, Philippe (2011). "Talk about Contemporary Dance". Paris: Flammarion. Vidzemniece, Valda (2021). "Modernā deja Latvijā 20. gs. pirmajā pusē". Promocijas darbs. Rīga: Latvijas Kultūras akadēmija