Vai zini, kurā darbā Lūcija Garūta iešifrējusi savu uzvārdu un vijolnieka Miķelsona vārdu?

Stāsta vijolnieks, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas emeritētais profesors Juris Švolkovskis Ar Lūciju Garūtu tuvāk iepazinos 1969. gada nogalē, kad trio sastāvā ar Valdi Janci un Māri Villerušu gatavojām Garūtas Klavieru trio mūsu Konservatorijas 50. gadadienas jubilejas koncertam. Pēc koncerta komponiste katram no mums uzdāvināja Silvijas Stumbres sarakstīto monogrāfiju par Lūcijas Garūtas dzīvi un darbu ar ļoti skaistu ierakstu: "Mūsu mīļās J. Vītola Latvijas konservatorijas 50 gadu svētkos Jurim Švolkovskim  sirsnīgā pateicībā par manam Trio dāvāto sirsnību – Lūcija Garūta." Man patika tas "Mūsu mīļās Latvijas konservatorijas…" Tolaik bija Latvijas Valsts konservatorija, bet viņa to "Valsti" izlaida, lai nosaukums būtu  kā pirmsākumā. 1976. gadā, pāris gadu pirms Lūcijas Garūtas nāves, man piedāvāja sakārtot latviešu komponistu skaņdarbu krājumu. Biju dzirdējis – tiesa, spēlējis nebiju –  Lūcijas Garūtas vijoļdarbu "Dramatisks moments". Iedomājos, ka būtu vērtīgi šo darbu ielikt arī krājumā, ko gatavoju izdošanai. Aizgāju pie komponistes un lūdzu viņai "Dramatiskā momenta" notis.  Bet viņa ar nožēlu saka: "Jaunais cilvēk, man klavieru partija pazudusi, ir tikai vijoles partija." Tomēr es nezaudēju cerības: sāku aptaujāt mūziķus un pie vijolnieces Daces Bērzājas  atradu gan vijoles, gan klavieru partiju! Kad to pateicu Garūtai, viņa bija ārkārtīgi priecīga. "Dramatiskais moments" tika izdots krājumā, līdz ar to tas kļuva pieejams visiem vijolniekiem un tagad to daudzi arī spēlē – tas ir īsts repertuāra gabals! Pēc Lūcijas Garūtas nāves vērsos pie viņas māsas, lai man atļauj iepazīties ar citiem komponistes skaņdarbiem, jo zināju, ka tādi ir, taču tie plašāk nebija pieejami. Man atļāva, visu parādīja, un izpētīju gan "Lūgšanu", gan "Andante religioso", gan "Rudenī". Un nejauši  ieskatījos arī Lūcijas Garūtas "Elēģijā" čellam. Šķirstot šīs notis, pēdējā lappusē ieraudzīju kādu atšifrējumu. Izrādās, tur Lūcijas Garūta atšifrējusi savu uzvārdu un vārdu "Rūdolfs", izmantojot dažāda veida nošu apzīmējumus: gan burtu, gan zilbju, reizumis no zilbēm izmantojot tikai pirmo burtu, un to visu sakombinējot un izveidojot motīvus.  Man šķiet, ka Lūcija Garūta to turēja lielā noslēpumā... Viņa to neatklāja ne man, ne arī Silvijai Stumbrei. Domāju, ka tur slēpās kas romantisks, ko viņa nevienam negribēja atklāt. Tātad uzvārds "Garūta": "G-A" (tas ir sol – la), no "Re" viņa paņem tikai pirmo burtu un "ut" – tas ir "do". Un iznāk "GARUT". Sarežģītāk ir ar "Rūdolfu". No "Re" viņa paņem pirmo burtu, "Ut" pirmo burtu, "Do" pilnu zilbi, un iznāk "Rudo". Tad no "La" pirmo burtu "L", no "Fa" pirmo burtu "F", no "Sol" pirmo burtu "S", un iznāk motīvs ar šiem burtiem! Un to viņa  iekomponē nelielā darbiņā "Teika"… Garūtas arhīvā ir arī ļoti skaists šīs "Teikas" eksemplārs zilos vākos ar uzrakstu: "Draugam Miķelītim vārda dienā."  Rūdolfs Miķelsons ir ļoti pazīstams tā laika latviešu vijolnieks. Viņš mācījies Pēterburgas konservatorijā,. Ar Lūciju Garūtu viņus saistījusi cieša draudzība: viņš atskaņojis vairākus viņas vijoļdarbus, arī nozaudēto Vijolsonāti, kurai, par nožēlošanu, nav izdevies atrast klavieru partiju. Vēlāk Rūdolfs Miķelsons emigrējis.  Domāju, ka Lūcijai Garūtai pret viņu bijušas īpašas jūtas, ko viņa turējusi pie sevis. Bet – pasvītroju: ne jau viņa man to atklāja – tas ir mans atradums uz Garūtas notīm, kas saglabājies uz "Elēģijas čellam" manuskripta pēdējās lappuses. Klātpievienota Lūcijas Garūtas "Teika" Jura Švolkovska un Venta Zilberta ieskaņojumā, kur šis Garūtas un Rūdolfa kods iešifrēts.