Vai zini, no kurienes nāk klasiskās tēzes parafrāze "Veni, scripsi, vixi"?

Stāsta profesors Jānis Torgāns Vai zini, no kurienes nāk klasiskās tēzes parafrāze "Veni, scripsi, vixi"? Turklāt tieši mūzikas laukā? Burtiskā nozīme tulkojumā no latīņu valodas – atnācu, uzrakstīju, nodzīvoju. Ir samērā daudz liecinājumu, ka šāda tipa devīzi vai aforismu, vai vārduspēli par savu epitāfiju, parasti akmenī kaltu atvadtekstu, jau savas dzīves laikā izvēlējušies cilvēki ar nozīmīgu devumu pasaules kultūrā. Jāņem vērā, ka līdz pat Amerikas atklāšanai pasaule reāli bija tikai Eiropa (un dažas robežzonas). Proti, eiropieši savā vairākumā itin neko nezināja par Ķīnas, Japānas, Brazīlijas vai Indijas iedzīvotājiem un kultūru. Gandrīz droši, ka šo "Veni, scripsi, vixi" dzīves nogalē par šīs dzīves savdabu kopsavilkumu izvēlējies Vīnes klasiķis Jozefs Haidns (1732–1809). Arī kā epitāfiju tiešā, burtiskā nozīmē. Un vēlreiz – jāņem vērā, ka austriešu pirmā mūzikas lielmeistara mūžs bija relatīvi ļoti garš, un pati dzīve mainījās pavisam kardināli. Jozefs Haidns piedzima ciema ratnieka ģimenē (dzimtā Rorava skaitījās robežpilsēta ar Ungāriju, taču nekas kaut nedaudz nozīmīgāks par ciematu tā nevarēja būt); viņš neieguva nekādu formālu izglītību un izsitās vienīgi savas skaistās balss un muzikalitātes dēļ. Tādēļ "scripsi", skaņdarbu rakstīšana, ilgus, ilgus gadus bija viņa reālās, praktiskās dzīves "vixi" pamats. Samērā labi nodrošināts un atzīts Haidns bija Ešterhāzi klana paspārnē (līdz pat 1790. gadam, tas ir, 60 gadu slieksnim – vecumam, ko V. A. Mocarts, L. van Bēthovens, F. Šūberts, F. Mendelsons-Bartoldi, F. Šopēns un desmiti citu mūziķu nekad nepiedzīvoja). Ir drošas ziņas, ka sava pirmā Londonas ceļojuma laikā Haidns nodzīvoja Londonā divus gadus (1791/1792) un otrreiz atkal divus (1794/1795). Īpaši pirmajā periodā komponists tā kā vingrinājies, tā kā rotaļājies ar latīņu frāzēm (atgādināšu, ka valodu viņš sistemātiski apguvis nekad nebija, taču daudz kas bija pazīstams no baznīcas skaņdarbu tekstiem, kas savukārt Haidnu pavadīja kopš bērna gadiem). Un šajās Londonas burtnīcās vai piezīmjgrāmatiņās ir gan unikālas ziņas par dzīves praktisko pusi, gan sabiedrību, telpām, modēm, ģērbiem, personībām (pirmoreiz apkopotas "London Notebooks", 1959, pāri par 300 lpp. un regulāri papildinātas). Te sastopama arī versija "Vixi, scripsi, dixi", kas būtu jāsaprot kā dzīvoju, rakstīju/sacerēju un runāju/sacīju/teicu. "Vixi, scripsi, dixi!" Mūsdienās, kad atrodam un izvelkam no gadu desmitiem un simtiem glabātuvēs krātas liecības, katrs dižu cilvēku veikts rakstugals gan pelna ievērību, gan tiek pamatīgi izpētīts un komentēts. Un šajā izpratnē J. Haidns Londonā varētu būt domājis un teicis arī Gāja Jūlija Cēzara (100–44 p.m.ē.) spārnoto frāzi "Veni, vidi, vici!".