Vai zini, par kuru latviešu mākslinieku izdots visvairāk grāmatu?

Stāsta Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece un direktore Kristiāna Ābele. Pārraides producente: Inta Zēgnere. Atbildi uz virsrakstā uzdoto jautājumu droši vien zinās vai uzminēs daudzi – vislielākais plaukts šobrīd būtu vajadzīgs daudzveidīgiem izdevumiem par Jani Rozentālu (1866–1916). Tā saturs aptver vairāk nekā gadsimtu. Lai gan jau mākslinieka dzīves laikā līdz Pirmajam pasaules karam viņa vārds bija lasāms dažu sīkiespieddarbu – izstāžu katalogu – titullapās, 1925. gadā apritēja simt gadu, kopš nāca klajā pirmā monogrāfija par Rozentālu. Grāmatu sarakstīja gleznotājs, mākslas kritiķis un Rozentāla studijas audzēknis Roberts Šterns (1884–1943), aizsākot Neatkarīgo mākslinieku vienības izdevumu virkni par latviešu māksliniekiem. Sagaidot Rozentāla septiņdesmitgadi, lasītāji 1936. gadā saņēma ar Kārļa Dziļlejas (1891–1963) biogrāfisko romānu par gleznotāju. Ar pseidonīmu “K. Lejnieks” publicētais darbs 60 gadus vēlāk pieredzēja atkārtotu izdevumu. Padomju Latvijā pēc Otrā pasaules kara Rozentāla dzīves un mākslas pētniecībai pievērsās erudītais mākslinieks un mākslas kritiķis Uga Skulme (1895–1963). Viņa sadarbībā ar padomisko autoru Arturu Lapiņu (1911–1983) tapa monogrāfija “Janis Rozentāls” (Latvijas Valsts izdevniecība, 1954), kurā Lapiņa ieguldījums, pēc Skulmes atmiņām, galvenokārt izpaudies manuskripta īsināšanā. Rozentāla simtgades atceri izdevniecībā “Liesma” iezīmēja gan gleznotāja Kārļa Sūniņa (1907–1979) sastādītais albums “Janis Rozentāls” (1966), gan gleznotāja un mākslas zinātnieka Jurģa Skulmes (1928–2015) veidotais ceļvedis “Jaņa Rozentāla dzīves un darba vietas” (1966). Gleznotāja Augusta Annusa (1893–1984) un vairāku citu autoru sadarbībā Rozentāla piemiņas izdevumu radīja arī trimdas apgāds “Latvju grāmata” Ņujorkā (1. izd., 1967). 1981. gadā Latvijas lasītāju iecienītajā sērijā “Ievērojamu cilvēku dzīve” iznāca kultūrvēsturisku biogrāfisku romānu autora Antona Stankeviča (1928–2017) darbs “Pēc pirmajiem cīruļiem (stāsts par Jaņa Rozentāla dzīvi)”. Grāmatas metiens bija 60 000 eksemplāru, un to skolas gaitu sākumā 80. gados par dāvanu saņēma arī Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolas (tag. NMV Rozentāla mākslas skolas) jaunie audzēkņi. Šādā ceļā tā kļuva par pirmo sējumu manam “Rozentāla plauktam”. Nozīmīgs pavērsiens Rozentāla jaunrades izzināšanā un izcils mākslas grāmatniecības sasniegums ir mākslas zinātnieces Intas Pujātes (1957–2025) sastādītā monogrāfiskā albuma “Janis Rozentāls” (Liesma, 1991) iznākšana. Grāmatas autore kļuva par  ievērojamāko un daudzpusīgāko Rozentāla personības un mākslas pētnieci. 1997. gadā izdevniecība “Pils” publicēja Rozentāla sarakstes krājumu “Dzīves palete”, ko Inta Pujāte sagatavoja kopā ar Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa memoriālā muzeja toreizējo vadītāju filoloģi Anitu Putniņu-Niedru. Šo izdevumu 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma kultūras un mākslas pētnieki turpina izmantot kā neatsveramu avotu, kas vienlaikus ir arī aizraujoša lasāmviela. Divus saistošus gleznotāja mākslas ceļvežus Inta Pujāte izveidoja Jaņa Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzejam (2008, 2016). 21. gadsimta otrajā desmitgadē Rozentāla mākslas popularizēšanā daudz paveica izdevniecība “Neputns”, 2014. gadā savā sērijā “Latvijas mākslas klasika” publicējot Intas Pujātes mazo monogrāfiju “Janis Rozentāls” un 2017. gadā, jau pēc mākslinieka vērienīgās jubilejas izstādes, laižot klajā mākslas zinātnieču Aijas Brasliņas un Laimas Slavas sastādīto monogrāfisko albumu, kas vizuālā aptvēruma ziņā pašlaik ir pilnīgākais un bagātīgākais mākslinieka veikuma apkopojums. Ar oriģinālpētījumiem to papildināja Aija Brasliņa, Valdis Villerušs un Inta Pujāte, kuras uzmanības centrā šajā un citos pēdējo gadu darbos bija Rozentāla fotogrāfiskais mantojums. Tomēr bibliotēku izsniegumu statistika rāda, ka pētnieku darbus lasītāju intereses ziņā pašlaik daudzkārt pārspēj cits “Rozentāla plauktam” radīts “Neputna” izdevums – pirmo reizi 2015. gadā un atkārtoti 2024. gadā izdotais rakstnieces Luīzes Pastores un ilustratores Elīnas Brasliņas kopdarbs “Pazudušais pērtiķis”, aizsākot sēriju “Mākslas detektīvi” ar mazo varoņu Teo un Pogas gaitām Rozentāla gleznas “Princese ar pērtiķi” dzīvnieciņa meklējumos.