Vampīri un vampi aktuālajā kinorepertuārā: filmas "Nosferatu" un "Mazulīte"

Raidījumā Kur kritiķiem nav vietas otrajā epizodē tā autori uzlūko divus šķietami nesaistītus darbus, jaunās gotikas epu "Nosferatu" kulta režisora Roberta Egersa režijā un seksuālas spriedzes, pakļautā un pakļaujamā attiecību dinamikas tīklojumu režisores Halīnas Reijnas filmā "Mazulīte". "Nosferatu" rēgs klīst pa kino ekrānu jau vairāk nekā simts gadus, un nu grāfs Orloks ir reinkarnējies aktiera Bila Skašgorda veidolā, lai terorizētu kādu 19. gadsimta Vācijas pilsētiņu ar žurkām, draudīgām ēnām un neprāta epidēmiju. Viņa lāsta atslēga slēpjas jaunlaulāto Tomasa (Nikolass Holts) un Elenas (Lilija Rouza-Depa) rokās, taču, lai to lauztu, būs nepieciešams veikt nepanesamu upuri. Sarunā ieskatāmies vēsturiskajā atšķirībā starp īru Drakulu un vācu Orloku, uztaustām Egersa estētisko vēnojumu un izceļam iespaidīgā darba svarīgākos akcentus. Filmas "Mazulīte" galvenā varone, Romija, kuru attēlo Nikola Kidmena, ir īsts "vamps" – ietekmīga mākslīgā intelekta uzņēmuma vadītāja, kuras dzīvē valda smalki plānota kārtība – balanss starp profesionāliem panākumiem un ģimenes dzīvi ar Džeikobs (Antonio Banderass) un divām talantīgām meitām. Taču neviena fasāde nav perfekta – Romijas dzīve sāk plaistāt, kad viņas īstenās vēlmes un dziņas uzosta jaunais praktikants Samuels, kuru attēlo Holivudas sirdsāķītis Hariss Dikinsons. Likmes ir augstas, bet tikpat kārdinoša ir iespējamā bauda. Šajā darbā skeptiski meklēsim pamatu sajūsmai par filmu aizvadītajā Venēcijas kinofestivālā, spriedīsim, ko "Mazulīte" tieši cenšas pateikt, un mazliet ielūkosimies BDSM kino kambarī.