Varonis un varonības jēdziena izpratne dažādos laikos. Saruna ar vēsturnieku Hariju Tumanu

Mēs satiekamies baznīcas gada pēdējā svētdienā, pēc nedēļas jau iesāksies Advents, bet vēl nupat atcerējāmies Latvijas varoņus, kuri 1919. gada 11. novembrī padzina no Pārdaugavas Bermonta karaspēku. Pirms dažām dienām nosvinējām arī mūsu valsts 102. dzimšanas dienu. Bez varoņiem un varonības mums nebūtu ne vienu, ne arī otru svētku, tāpēc, uz šiem notikumiem atskatoties, kopā ar vēstures zinātņu doktoru Hariju Tumanu aicinām veltīt varonības jēdzienam. Mēdz sacīt, ka varonība ir fenomens, ka tā ir kā liesma, kas atsevišķos brīžos gaiši iedegas, bet citos atkal noplok. Un mēs pievērsīsimies šim fenomenam dažādos vēsturiskos posmos, palūkojoties gan uz varonības izpratni Senajā Grieķijā un Romā pirmo kristiešu laikā un mazliet arī mūsdienās, lai saprastu, kas ir tā motivācija, kas cilvēkos vai nu stiprina vai arī grauj šo rakstura īpašību. Iespējams, ka esat iepazinušies arī ar Harija Tumana apjomīgo pētījumu, viņa grāmatu "Varoņi un varonība Senajā Grieķijā", ko izdeva Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds. Interesanti, ka latviešu valodā vārdu varonis ir ieteicis izmantot Kronvaldu Atis, pie tam nevis varonis, bet varons, un tas notika tikai 19. gadsimtā, septiņdesmitajos gados, kad tas ir lietots "Baltijas Vēstneša" avīžu rakstos, bet savukārt vēlāk. Tas ir arī ieskanējies mums pazīstamās dzejas rindās, kas skan katros dziesmu svētkos, Jāzepa Vītola "Gaismas pilī" ar Ausekļa vārdiem. Var jau būt, ka šī vārda nozīme īpaši aktualizējas tiešām tikai atsevišķos laika periodos, kad draud briesmas un varonība ir jāparāda, tā sacīt, praksē, bet iespējams, ka varonība tomēr ir sirds stāvoklis, tāda nemainīga gatavība vienmēr nostāties patiesības pusē, dzīvojot saskaņā ar savu sirdsapziņu, kas ir sakņota Dieva dotajā atklāsmē. Kas īsti ir varonība un kā tā ir atsevišķos laika periodos izprasta?