Vecuma paradoksi, novecošana un dzīves cikli: "Mani 80 pavasari" un "Pēdējā šovmeitene"

Jaunākajā "Kur kritiķiem nav vietas" epizodē pievēršamies kino un eidžisma attiecībām un tam, kā ekrāns fiksē laiku. Raidījuma fokusā divi tematiski cieši kinodarbi – ar “Lielo Kristapu” par labāko debiju godalgotā Agneses Laizānes dokumentārā filma “Mani 80 pavasari” par mūsdienu Latvijas senioriem un šovbiznesa likumu drāma “Pēdējā šovmeitene” ar Pamelu Andersoni Lasvegasas maigās, platīnblondās skatuves Venēras lomas. Agneses Laizānes pilnmetrāžas debija “Mani 80 pavasari” izmanto labi apasiņoto Latvijas dokumentārā kino tēzi "vai viegli būt", kopā ar operatoru Tomu Šķēli uzdodot šo jautājumu Latvijas senioriem. Darbs veidots kā trīs dažādu sirmgalvju mozaīka, vēršot pozitīvisma pilnu skatu uz atšķirīgiem varoņiem, kurus interesē dzīve. Galu galā – kāds ir cilvēks, kad kļūst vecāks par nu jau vairs ne desmit minūtēm, bet vairākiem desmitiem gadu? Un vai cīņa ar laiku ir galvenais filmas konflikts, vai tomēr tāda nav? Savukārt zaigojošā neona gaismā filmā "Pēdējā šovmeitene", kuru veidojusi Kopolu dinastijai piederīgā Džia Kopola, dekoratīvo kosmētiku pēc iznāciena notīra Pamelas Andersones atveidotā Šellija. Varietē šovu veterāne uzzina, ka trīsdesmit gadu spēlētā izrāde, kurā viņa ir iemantojusi savu atpazīstamību un kuras laikā viņa attālinusies no meitas, tiks izrādīta pēdējās reizes. Aiz "derīguma termiņa" tēmas, sirdsapziņas darījumu aizsega un “sarkano kurpīšu” motīva – nodejot sevi līdz nāvei un atdot sevi visu aplausiem – zaigo cēls Andersones aktierdarbs, kurā iemirdzas viņas radošā biogrāfija un personība.