Vizēta katra lappuse. Padomju laika cenzūra radio raidījumos

"1950. gadā radio raidījumu kontroli Latvijas Galvenā Literatūras Pārvalde veica pēc PSRS radio raidījumu cenzoru instrukcijas, cenzoriem strādājot no pulksten 6.25 rītā līdz 24.15 naktī. Cenzors atļāva publicēt tekstu, vizējot katru lappusi pēc tam, kad visus materiālus bija parakstījis Latvijas PSR Radiokomitejas priekšsēdētājs. Visi raidījuma teksti  cenzoram tika pavairoti mašīnrakstā divos eksemplāros, turklāt viens eksemplārs bija jāatstāj cenzoram." (Heinrihs Strods. PSRS politiskā cenzūra Latvijā 1940–1990) Raidījumā vēsturnieks Kaspars Zellis stāsta par šo pārbaudes mehānismu padomju iekārtā, bet, kā cenzūra izpaudās radio raidījumos pagājušā gadsimta 80. gados, atcerēsies bijušās radio kolēģes – ziņu redaktore Zaiga Grīnberga un jauniešu raidījuma „Dzirkstele" žurnāliste Indira Ozola un viena no tolaiku cenzorēm. Nu jau ilgus gadus šajā telpā, kur savulaik sēdēja cenzori, divi mazie kambarīši ir apvienoti vienā un šeit  starp vadiem,  datoriem, lodāmuriem un pultīm darbojas radio IT daļas  inženieri. Mēs, tagadējie radio darbinieki, esam tik dzirdējuši nostāstus par cilvēkiem, kas te sēdēja un kāds ļoti rūpīgi, cits – mazāk rūpīgi lasīja tekstus, ko iesniedza ziņu un raidījumu redaktori, un pēc Galvenās literatūras pārvaldes jeb Glavļita  izdotās rokasgrāmatas skatījās, vai šajos tekstos neparādās vārdi, kas varētu kaitēt padomju iekārtā  dzīvojošajiem un kurus nedrīkstēja dzirdēt iespējamie ārzemju spiegi. „1951. gadā radio cenzors svītroja raidījumus par jaunā Brocēnu strādnieku ciemata celtniecību, ziņu, ka uzcelts jauns dzelzceļa tilts pār Daugavu. Raidījumā, kur tika runāts, ka ASV veic Japānas atbruņošanu, cenzors uzdeva diktoram teikt, ka ASV veic Japānas apbruņošanu, aizliedza ziņu par Moto-veloķēžu rūpnīcas paplašināšanu Daugavpilī.” Bijusī Latvijas Radio vietējo ziņu redaktore Zaiga Grīnberga tagad ir pensijā, bet Zaiga labi atceras šīs durvis, kad viņa 1981.gadā sāka strādāt  informācijas  daļas redakcijā. Armijas  daļas, konkrētas rūpnīcas, tilti – tie visi bija norādīti aizliegto objektu sarakstos, kurus Galvenās literatūras pārvaldes pilnvarotie darbinieki lapoja,  caurskatot raidījumu un ziņu tekstus. Kā redzams, padomju laikā darbojās labi ieeļļots mehānisms: pirmkārt, paši žurnālisti, lai neiekultos nepatikšanās,  skatījās, ko viņi raksta, tālāk šos tekstus vētīja vietējie redaktori un tad  cenzori. Savukārt cenzoru darbu vērtēja Maskavas speciālisti. „Radio cenzoru darbu regulāri pārbaudīja  PSRS Galvenās literatūras pārvaldes brigādes. Un tā piemēram, revīzijas komisija no Maskavas 1962. gada 6. janvārī atzina, ka Rīgā Galvenās Literatūras Pārvaldes cenzori atļauj publicēt radio raidījumus no magnetofona lentēm, nepieprasot raidījumu tekstus.  Tādejādi šie cenzori pārkāpj PSRS Ministru Padomes lēmumu ”Par kārtības ieviešanu materiālu iesniegšanā Glavļita kontrolei apstiprināšanai.” Sīkāk par cenzoru darbu radio, stāsta Latvijas Universitātes Vēstures un humanitāro zinātņu fakultātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks vēsturnieks Kaspars Zellis. Veidojot  šo raidījumu, uzrunāju arī pāris cilvēkus, kas tolaik cenzēja žurnālistu tekstus,  divi atteicās no intervijas, trešais cilvēks piekrita anonīmai un ēterā atstāstītai sarunai. Cienot šo uzticēšanos, vārdu neminam un pastāstam bijušās cenzores stāstīto. Viņa bija tikko beigusi vēstures studijas un ļoti negribēja strādāt par skolotāju, un tad tika nosūtīta darbā uz radio. Sākotnēji īsti nesaprata, kas tas par darbu, kad sākās apmācības, tad nāca apjausma. Apmācībās jaunā sieviete sapratusi, cik ļoti Padomju Savienībā sargājās un baidījās par informācijas noplūdi. Jo īpaši, par to, kas bija saistīts ar militāro jomu. Viņa stāsta: „… mēs cenzori paši nezinājām, kur katrs militārais objekts atrodas, un mums bija cītīgi jāseko līdz, lai nekur presē neparādās kādas ziņas saistībā ar konkrētām armijas daļām. Mums bija tādas paragrāfu grāmatas sarkanos vākos, kur 90% no visiem objektiem bija militāras nozīmes, kuru vietas nedrīkstēja izpaust. Piemēram, varēja teikt, ka republikas lielākajās pilsētās atrodas armijas rotas, bet ja, piemēram, tiek atzīmēta Padomju armijas diena un ziņās ir teksts, ka tādā un tādā pilsētā skolā ierindas skati pieņēmis ģenerālis, tad nedrīkstēja parādīties vārds „ģenerālis”, jo tas lūk, nozīmē, ka tajā pilsētā ir lielāka armijas vienība. Līdzīgi bija ar rūpnīcām – ēterā nedrīkstēja nonākt teksts kādās fabrikās ražo militāro produkciju. Vajadzēja izsvītrot  ziņas par avārijām rūpnīcās. Tad bija vesela virkne vārdu un uzvārdu, kurus ēterā nedrīkstēja pieminēt bez attiecīga komentāra, piemēram, ģenerālis Balodis, vai ģenerālis Kārlis Goppers.  Ierobežojumi bija arī zinātnes jomā, nedrīkstēja stāstīt par kādu izstrādājumu, pirms tas bija ieguvis patentu.” Ka teic bijusī cenzore, viņa zināja, cik daudz pūļu prasa sižeta montāža un  cienīja žurnālistu darbu, tāpēc centās pēc iespējas saudzīgāk pieiet cenzējamajiem materiāliem. „Es nelepojos ar to, ko es darīju. Cik varēju, tik  veicu savu darbu godprātīgi, ja tā nebūtu es, tad manā vietā būtu kāds cits. Es sapratu, kāda vara tolaik bija kompartijai pār visu, un redzēju, kā tiek izmestas ārā tās skrūvītes, kas nepakļaujas varai. Mēs bijām daļa no sistēmas.” Reiz bija raidījums jauniešiem „Dzirkstele”. Raidījuma tematika bija visai plaša – darbs, mācības atpūta, komunistiskā audzināšana. Bet, neraugoties uz tā laika ideoloģiski pareizajiem uzstādījumiem, raidījumā izskanēja gan cilvēcīgi teksti un arī brīvdomīgs gars. Viena no raidījuma veidotājām Indira Ozola, tagad Nacionālā psihiskās veselības centra juriste, atceras, ka, uzsākot darbu Radio 1977.gadā, notika arī viņas pirmais gājiens pie cenzores.