Zolitūdes traģēdija, Krimas okupācija. Saruna ar bijušo valsts prezidentu Andri Bērziņu

Eiro ieviešana Latvijā, Zolitūdes traģēdija, referendums par krievu valodu kā otro valsts valodu, Krievijas pirmais uzbrukums Ukrainai, okupējot Krimu – šajā laikā Valsts prezidenta amatā bija Andris Bērziņš. Par vēsturiskajiem notikumiem un pasauli tagad saruna raidījumā Laikmeta krustpunktā ar Andri Bērziņu. Vērtējot ne tikai savu laiku prezidenta amatā, bet arī kopumā valsts vadītāja darbu, Bērziņš atzīst, ka šajā amatā ir jābūt ilgāk nekā vienu termiņu. Viņš skaidro, ka veselības problēmu dēļ izvēlējies nekandidēt uz otro termiņu.  "Saprātīgi šādos amatos, kas prasa gan dzīves, gan situācijas izpratni, gan personīgus kontaktus, būt šajā amatā ilgāk, ko arī vēlētu visiem uz priekšu," norāda Andris Bērziņš. "Tas ir acīmredzami, kamēr tevi pasaulē nepazīst, visi izturas ļoti piesardzīgi. Kad saprot, kas tu esi un kas no tevis ir iespējams, tad var paredzēt rezultātu. Kā patreizējā situācijā, šīs te cilvēciskās attiecības [ir svarīgas] - cilvēks pret cilvēku. It īpaši tiem, kuriem ir lielāka vara iedota rokās, arī valstu līmenī. It sevišķi to valstu, kuras nosaka šo situācijas attīstību, tas ir vairāk kā svarīgi," vērtē Andris Bērziņš. "To uzskatu neesmu mainījis, ka ir jārunā, jārunā ir konkrēti. (..) Tur arī redzu atbildi uz šo brīdi: ja tu esi tajā vietā, kurā tev ir jāatbild par visiem, tad pamatierocis ir tevi pārliecināt. Nav citu cilvēcīgu veidu. Tam kontaktam ir jābūt. Noliegt var visu," analizē Andris Bērziņš, runājot par šī brīža situāciju. 2014.gadā Olimpisko spēļu laikā Bērziņš tikās ar Putinu. "Man tā sajūta bija, ka tas cilvēks spēj valdīt pār citiem. Viņam bija pietiekami daudz padomnieku apkārt. Viņš pār viņiem valdīja. Es jau biju viens no daudzajiem. Viņa galvenais viesis bija Ķīnas prezidents un liekāko zemju," vērtē Andris Bērziņš. Kā cilvēku viņš Putinu raksturo kā ļoti pārliecinātu par sevi. "Viņš tomēr ļoti precīzi situāciju turēja rokās. Man arī tagad liekas, skatoties, ka viņš ir viens pats. Tur man arī sajūta bija līdzīga (..), ka viņš pilnībā viņus pārvaldīja. Tā ir viņa stiprā puse, ja nekļūdos. (..) Es pieļauju, ka viņš var būt viens, visa viņa uzvedība un stāja to rādīja," uzskata Andris Bērziņš.