Inese Galante: Dziedāšana ir hipnoze un tā ir ārstēšanas brīdis, pacelšanās virs zemes

Man dziedāšana ir hipnoze, ārstēšanas brīdis, pacelšanās virs zemes, tas man nav darbs, bet dzīvesveids un par to esmu patiecīga un laimīga – tā saka operas dīva Inese Galante. Par ģimenes ebreju saknēm un kāpēc vispirms kļuva par farmaceiti, par pirmo uzstāšanos aizlienētās kurpēs un pasaules slavu – saruna ar Inesi Galanti Laikmeta krustpunktā. "Kad stāvu cilvēku priekšā, mans uzdevums ir mīlestība, laba oma un burvība." Šos vārdus ir teikusi operdziedātāja, kuras balss preses publikācijās raksturota ar vārdiem "mazliet no kosmosa", kuras vizuālais tēls vērtēts kā "eksotisks skaistums" un kuru klausītāji un kolēģi vienkārši sauc par sirds siltu cilvēku. Pašā pirmajā mūzikas kritikā, kuru atrodu par Inesi Galanti laikrakstā "Rīgas Balss" 1982.gadā, ir teikti šādi vārdi: "I. Galantes dziedājums valdzina ar izlīdzinātību, Balss bagāta ar ļoti brīvām, atraisītām augšējām skaņām. Koloratūrutehnikā gan jānovēl sasniegt vēl reljefāku skaidrību un pārliecinošāku intonatīvu precizitāti. Taču visumā sniegums uzskatāms par bagātu profesionālu veikumu." Kad rakstīti šie vārdi, Inese Galante vēl ir tikai Konservatorijas studente un sper pašus pirmos soļus uz lielās skatuves. Par pieredzēto uz pasaules opernamu skatuvēm, par jauno talantu atbalstīšanu šodien, par vecākiem, kuri ir ar dziļām ebreju tautas saknēm Latvijā un par nemierīgo pasauli saruna ar Inesi Galanti. Raidījumā skan 1989. gada ieraksts, kurā Inese Galante izpilda Endrju Loida Vēbera "Pie Jesu". Inese, šo klausoties, man vienmēr ir tāda kā zosāda, kāds drebulītis, un tad ir sajūta, vai kas vēl skaistāks var būt, klausoties šādu mūziku un šādā izpildījumā. Šī ir viena no jūsu firmas zīmēm, vai tā varētu teikt, šī dziesma un šis jūsu izpildījums? Inese Galante: Vienkārši es domāju, ka dziedāšana, tā ir hipnoze un tā ir ārstēšanas brīdis, pacelšanās virs zemes. Teikšana, ka tu esi vajadzīgs, katrs. Ka tu esi ne par velti uz šīs zemes, ka tevi redz, ka tev palīdz, tevi mīl. Jo cilvēki ir vientuļi, un tanī pašā laikā tad nāk pavisam kaut kas cits – viņš atslēdzas, viņš kā no jauna piedzimis. Tas ir galvenais. (..) Konservatorijā Inese Galante iestājās jau farmaceites diplomu kabatā. Inese Galante: Es vēl atstrādāja četrus gadus, lai nezaudētu diplomu. Un ārzemēs, ja tu saki, tu esi farmaceits - un pēc tam operdziedātāja, amerikāņi visvairāk viņi teica, priekš kam tev vajag to dziedāšanu, jo pie mums farmaceitiem tā ir paradīze, tā ir cita… vispār mierīgi, bez… Es teicu, man nav nekāds satraukums, es visu mūžu ar to nodarbojas, un tas ir dzīvesveids, tas nav darbs. Tas ir dzīvesveids, tas mans akvārijs, es esmu dziļa zivtiņu, tāpēc es jūtos tik omulīgi… Jo man nekad nebija bailes. Es neteikšu, ka es… es nezinu, ekstraverts, intraverts, tagad cilvēkus tā ļoti dala, es neteikšu, ka es esmu vai viens, vai otrs, bet man gribas, ja es to varu, atvieglot cilvēkiem ikdienu. Ja es to varu. Un, kamēr es to varu, es to darīšu, jo es zinu, ka ļoti daudziem uz muguras ir tāds akmens un tāds smagums, vienam otram bezceris, vienam otram ir jāizmasē tā, lai visas tās aizmirstās sajūtas un emocijas nāk ārā. Kad gribas smaidīt pēc tam, vai acīs parādās asariņas, saprotiet, to cilvēkam vajag.  Mēs saprotam, ja …  bet arī jāizmasē sirds, jādabū injekcijas ar vitamīniem, ar dzīvesprieku, ar spēku, ar to sajūtu, ka mēs domājam un esam kā viens. Ir tādi brīži. (..) Vienas no sekām Putina agresijai Ukrainā ir arī piesardzība vai pat noliegums krievu valodai, krievu kultūrai Latvijā un ne tikai Latvijā. Kas ir jūsu robeža starp Putinu un Kremļa agresiju un Puškinu un Rahmaņinovu? Krievu valoda ir viena arī no jūsu dzīves valodām. Jūs droši vien esat diskusijas dzirdējusi par to, cik daudz publiskajā telpā, cik daudz uz teātru skatuvēm, uz operas skatuvēm vajadzētu tagad skanēt krievu valodai, kas šobrīd ir krievu valoda, vai tā ir arī agresora valsts valoda? Kā jūs vērtētu šos jautājumus? Inese Galante: Jā, uz to nevar neviens varbūt atbildēt, un man gribas prasīt - kāpēc man tāds jautājums. Man nav atbildes. Jo redziet, katram ir sava pieredze un savas jūtas par to un šo, un savi uzskati. Es saprotu gan vienu, gan otru pusi, saprotiet, tur ir tā problēma. Visu mūžu man bija kolēģi no visām pasaules malām, man ir draugi visur, kuri arī no tā visa cieš, gan tur, gan šur. Tur ir tā problēma, ka to lietu nevar atrisināt ar vienu vārdu - tas ir slikti vai labi. Kad jūs dzirdat diskusijas, vai krievu teātrim vajag iestudēt krievu darbus, vai uz mūsu Nacionālās operas ir jāskan krievu valodai vismaz laikā, kamēr notiek karš, par to ļaudis diskutē… Inese Galante: Ir cilvēki kuriem to ir sāpīgi dzirdēt. Krievu valodu? Inese Galante: Jā. Un viņiem ir kaut kādi pamati, lai tā teiktu. Es biju uz Krimova izrādi "Pīters Pens" Latvijas Drāmas teātrī. Un es biju uz kinostudiju, kur tie nezin, kā tas saucās, kur bija tā otra izrāde "Zapiski sumašedševo" (Ārprātīgo piezīmes), kur spēlēja Čulpana Hamatova, uz mēģinājumu, un Suhanovs [Maksims]. Man ir vienalga. Jo man visas valodas... tur bija daudzi mani kolēģi, latvieši un krievi arī, jo arī no Krievijas cilvēki. Vienam otram mati stāv gaisā, viņi pavisam nav par to visu, kas te notiek, runājot par karu… Viņi nu… saprotiet, viņiem liekas vēl trakāk visa tā padarīšana nekā mums, tā skatoties no malas. Un es, dzīvojot Vācijā, es to visu arī redzēju un to un šo…  Es neteikšu, ka es esmu tam notikumam pašā vidū, bet es to visu noskatos, un man ir paziņas no Ukrainas vai tie, kas nāk strādāt tur un šur. Un bija pārrunas, un es daudz ko arī klausījos, kamēr es vienkārši teicu, nē, man pietiek, es nevaru gulēt, es vienkārši jūtu, ka man… Es nevaru koncentrēties uz savām lietām un, ja tas paņem pārāk lielu spēku…  un tās dusmas un agresija…  viņa neko tādu konstruktīvu nenes. To es izbaudīju pati. No tā grūti slēpties un sprukt, bet tā tas ir. Un es sapratu, ka man pietiek sevi vajāt. Un ka no visām malām nāk visādas ziņas un šādi tādi meli, vai nu tā ir propaganda un tas un šis. Un nevajag visu laiku sēdēt un klausīties, un - jūs saprotiet, ko es domāju - ka tas neko nelīdz, bet atņem. Man. Ne tikai tāpēc, ka es esmu harmonijas cilvēks, kurš lidinās pa gaisu un tikai runā par draudzību, mīlestību un par gaišām lietām. Es esmu tāda. Es ļoti labi visu redzu, es ļoti labi visu saprotu, es ļoti labi jūtu. Es diezgan ātri varu noskanēt cilvēku, man nevajag daudz laika tam visam, bet ir viens  bet - es cenšos redzēt to labāko, jebkurā - ja viņš nav slepkava, par to neiet runa. Ne tikai vienu krāsu, bet es mēģinu viņu saprast.  Es neteikšu, ka es visus gribu attaisnot, tas nebūtu taisnība, bet es gribu redzēt to kodolu un to labo pusi, kura mums visiem ir. Mēs kā dimants, mums ir daudzas pusītes un viena otra spīd vairāk vai mazāk un tā vai šitā. Tāpēc es pateicu sev - "basta", no tevis tas nav atkarīgs, dari to, ko tu vari, palīdzi tur, kur tu vari, atvieglo dzīvi un nākotni tiem, kam tu vari, uzlabo garīgo un atvieglo sadzīvisko un to brutālo apkārtni ar to, kā tu to vari. Lai cilvēkiem ir sajūta, ka visi ir no viena materiāla. Tā arī ir.