Kārlis Vērdiņš (1979)

Pusjaunās un jaunās latviešu paaudzes priekšstatu par nopietnību un nenopietnību visai stipri ietekmējis tieši Kārlis Vērdiņš. Vērdiņš par dzejas sūtību izteicies: “Man interesanta ir tikai tāda dzeja, kurā ir, vismaz daļā, kāds izaicinājums.” Vērdiņu var uzlūkot par ironiski ciniska stila piekopēju. Ironija ir satīrisks izteiksmes līdzeklis, ar kura palīdzību tiek pieslēpta teksta īstā – izsmejošā jēga. Savukārt cinisms, kā pieņemts uzskatīt, ir dziļa nošķaudīšanās par sabiedrībā pieņemtām normām, arī par svētumiem un vērtībām, tās pazeminot un ironiskā kārtā devalvējot. Tā, piemēram, vairākas valodnieku, vēl jo īpašāk sieviešu valodnieču paaudzes, piekopa Jāņa Endzelīna pielūgsmi un gandrīz vai dievišķošanu. Vērdiņam šai vai gandrīz šai sakarā ir dzejolis "Pieaugušie" – par Kokas kundzi un Endzelīna garu, kas nolaidies pie viņas pa “mēness staru lejā”. Ziņģe par Faustu (fragments) Raini saķer notiesā Raini ieliek cietumā bet ko Rainis? šis neko Faustu ņem un patulko Raini rāj un trimdā dzen Aspazija raud un sten gadi nāk un gadi skrien šis tik tulko tulko vien Mūzika: Sigma – Cik nemanāmi (K.Vērdiņa dzeja) Stūrī Zēvele - Finiša taisne (K.Vērdiņa dzeja)