Medus un etiķis

Ronaldam Briedim nav humoristiskās dzejas šī vārda tradicionālā nozīmē. Drīzāk var runāt par t.s. postironiju, resp. izteiksmes veidu, kurā nopietnību ir gandrīz neiespējami nošķirt no nenopietnības. Nav saprotams, vai dzejnieks joko vai runā nopietni. Briedis arī pats to ir publiski apliecinājis: “Mana attieksme pret ironiju ir vairākkārt nomainījusies un transformējusies postironiskā skatījumā – ironijā par pašu ironiju.” Dzeja: Ronalds Briedis - Kad Gangas krastos gongi dārd... (Dzejas disks ROBEŽSTŪMĒJS (2013)) Ronalds Briedis - Epicēdija nokritušam mēnesim (Dzejas disks INFLATIO POESIS (2008))

Pusjaunās un jaunās latviešu paaudzes priekšstatu par nopietnību un nenopietnību visai stipri ietekmējis tieši Kārlis Vērdiņš. Vērdiņš par dzejas sūtību izteicies: “Man interesanta ir tikai tāda dzeja, kurā ir, vismaz daļā, kāds izaicinājums.” Vērdiņu var uzlūkot par ironiski ciniska stila piekopēju. Ironija ir satīrisks izteiksmes līdzeklis, ar kura palīdzību tiek pieslēpta teksta īstā – izsmejošā jēga. Savukārt cinisms, kā pieņemts uzskatīt, ir dziļa nošķaudīšanās par sabiedrībā pieņemtām normām, arī par svētumiem un vērtībām, tās pazeminot un ironiskā kārtā devalvējot. Tā, piemēram, vairākas valodnieku, vēl jo īpašāk sieviešu valodnieču paaudzes, piekopa Jāņa Endzelīna pielūgsmi un gandrīz vai dievišķošanu. Vērdiņam šai vai gandrīz šai sakarā ir dzejolis "Pieaugušie" – par Kokas kundzi un Endzelīna garu, kas nolaidies pie viņas pa “mēness staru lejā”. Ziņģe par Faustu (fragments) Raini saķer notiesā Raini ieliek cietumā bet ko Rainis? šis neko Faustu ņem un patulko Raini rāj un trimdā dzen Aspazija raud un sten gadi nāk un gadi skrien šis tik tulko tulko vien Mūzika: Sigma – Cik nemanāmi (K.Vērdiņa dzeja) Stūrī Zēvele - Finiša taisne (K.Vērdiņa dzeja)

Postironijas piekopējs neokonstruktīvisma  garā būvētā dzejā. Pelšs dzejo kā literārajā, tā latgaliešu rakstu valodā, varētu teikt arī krieviski, ja pieskaita viņa pantos sastopamos lamu vārdus. Viens no postironiski veidotiem dzejoļiem veltīts Rainim viņa 150gadē, resp. Jānim Pliekšānam, rakstīts it kā viņa vārdā, vēršoties pie Eināra Pelša kā savas reinkarnācijas: „myusu jaunu dīnu zjamis tyvai cīši: tova – ančkini-ciši, muna – jasmuiža i genders tys pots (poetiska puiša) i hamļeta pruots (tu bī or not tu bī) i spaņs tev golvā yūtubī i vuiceja myus daugavpiļs, reiga, krīveja i vuords tovs kristeitais juoņs kai muns beja uzvuorda skaņis tev munys až vysys (nav tik k, i, n, ā) tu – ita as tik cytā kinā beji pliekšāns pelšs niuļa obi lobi (pus čangaļa pus čiuļa)”* *nu muņim vuordim pīraksteja praiļu zāns einaraiņs einarāns. Mūzika: K.Remonts - Uz katra stūra (Eināra Pelša dzeja)

Klāva Elsberga dzīves laikā paspēja iznākt divas viņa dzejoļu grāmatas “Pagaidīsim ausaino” (1981) un “Bēdas uz nebēdu” (1986). Elsberga, tāpat kā Māra Melgalva dzejas tekstus, komponējis Juris Kulakovs un tie kļuvuši par grupas “Pērkons” repertuāra nozīmīgu daļu. Daudzus no 1980. gados sarakstītajiem Elsberga dzejoļiem caurauž rūgta ironija, ko precīzi izsaka viņa paša divrinde: “Rūgts ir ne tikai analgīns,/ Bet arī dzīve ziniet.” Mūzika: Manta - Nāve jūras malā Pērkons - Neatvadīsimies Stūrī Zēvele - Neatsakos

Latviešu humoristiski satīriskajā dzejā tomēr ir arī pa kādai sievietei. 20.gs. sākumā tā bija Melnupju Marija, 20.gs. beigās satīrai pievērsās Inese Zandere, ko tagad pazīstam galvenokārt kā bērnu dzejas iemīļotu autori. Viņa pati, jautāta par smiešanās nepieciešamības biežumu un veidu, atbildēja tā: “Es pārāk daudz nesmejos, to var redzēt spogulī, mutes kaktiņi uz leju. Bet ir tāda lieta, ka valoda pati vedina runātāju uz asprātībām, gribi negribi - un atkal sanācis kāds joks, ko valoda pateikusi priekšā. Un man turklāt tā Zirņa kompānijas skola, tur toni uzdeva Juris Pakalniņš, un tas bija cirks, kino un māksla vienlaikus, katra tikšanās - īsts ļembasts, bija jāspēj improvizēt. Es neesmu aizspriedumaina, man ir augsts panesības slieksnis pret dažādiem stiliem, pret necenzēto,  cinisko, visam tikai jāzina īstā vieta un konteksts.” (Zandere, 2019) Zanderes minētais Juris Pakalniņš ir kinorežisors, bet Zirnis – visiem labi pazīstamais žurnālists Egils Zirnis. Mūzika: Sigma - Ja man saule (M: Sigma, Buravickis P., T: Zandere I.)

Andris Žebers (1958), īst. v. Andris Breže. Debijas krājums "Tetovējumi" (1988), kuru raksturo ironijas, epatāžas un sarkasma klātbūtne. Gandrīz ar 20 gadu starplaiku - 2007. gadā iznāk Žebera nākamās grāmatas ar zīmīgiem virsrakstiem "Šnabji" un "Blaknes". Viena no Žebera ironeskām: meitene vasaras kleitiņā īsā kā japāņu haika gadījās pretim man nāca un bija tā glīta no vaiga bet pagāju garām viņai jo muļķim nekad nav laika meitenei vasaras kleitiņā īsā kā japāņu haika. Mūzika: Juuk - Vieta (Andra Žebera dzeja) Gas Of Latvia - Meitenīte un pilsēta (Andra Žebera dzeja) Gas Of Latvia - Uz noplukušas stacijas fona (Andra Žebera dzeja)

Dzejnieks un atdzejotājs no somugru valodām. Atdzejojis somu dzejnieces Heli Lāksonenas dzeju: “Viņa, ietekmējoties no igauņu jaunajiem dzejniekiem, kuri raksta dienvidigauņu (veraviešu) valodā, sāka dzejoļus rakstīt savas vecāsmātes valodā.” Guntars Godiņš šim atdzejojumam izmantoja Vidzemes lībisko dialektu. Lībiskās formas un makšķernieka kaislības iedvesmots uzrakstījis arī humorgabalu izloksnē “Dzejols pa Dougou”. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados viņš līdz ar citiem toreiz jaunajiem dzejniekiem pievērsās satīras žanram: “Ironija, kas atrodama manas paaudzes dzejnieku darbos, bija savveida sports, cik tālu atļaus, kas izies cauri.” 1987.gadā sarakstījis dzejoli par konjunktūru: Visos laikos šalko jūra, visos laikos konjunktūra. Atnāk paisums, aiziet paisums, katram tiek savs savāds skaistums. To, ko agrāk cēla gaisā, ņem un iebāž dziļi maisā. To, ko agrāk bāza maisā, ņem un paceļ augstu gaisā. Trīsreiz urrā, trīsreiz urrā! Paiet laiks – un virsū čurā. Mūzika: Nielslens Lielsliens - Meitenes, audzējiet krūtis! (G. Godiņa dzeja) Ieva Akuratere - Varbūt (U. Stabulnieka mūzika, G. Godiņa dzeja)  

M.Melgalva dzejā atrodama viegla, smaga ironija, gan arī postironija, kurā sapludināts smejamais un nopietni tveramais, kurā ir parodiskums un epigrammu kodīgi sarkastiskais stils, arī groteska. Inese Zandere darīja zināmu līdz šim nepublicētu gaiša smaida rīmi, ko Egils Zirnis veltījis Melgalvam un viņa mīlestībām: “Ak Māri, ak Māri,/ Tu stāvi visam pāri,/ Pat savu miesas kāri/ Tu aizgaini kā spāri!”. Mūzika: Pērkons - Dzērājdziesmiņa (Māra Melgalva dzeja) Pērkons - Mākslas darbi rodas mokās (Māra Melgalva dzeja)

E.Zirņa autorkontā ir viens no pirmajiem, ja ne pats pirmais postmodernistiskais latviešu dzejoļu krājums “Rudu lapsu kāsis” (1985). Kaut arī pēc šī krājuma publicēšanas Zirnis pārsvarā darbojies kā žurnālists, smalks intervētājs un aprakstnieks, dzeju, īpaši humoristiski satīrisko, viņš nav uzdevis. Dažas no E.Zirņa a la tautasdziesmām: odi koda skolotāju trīcošām kājiņām skolas bērni skatījās mirdzošām actiņām Zinu, zinu, bet neteikšu Kas notika Jāņu nakti: Jānis Līgu papardēs Ar aifonu bildinājis. Par gadskārtu Jānīts nāca Jāņabērnus apraudzīt. Šogad vairs neraudzīsi - Mums ir datu aizsardzība! Mūzika: K.Remonts - Atceries, biedri! (M:Riekstiņš Juris, T:Zirnis Egils) Mirdza Zīvere un Imants Vanzovičs - Nakts (M.Porietis Jānis, T:Zirnis Egils)

Zviedrijas latvietis. Kronberga oriģināldzejai piemīt plašas amplitūdas ironija un sarkasms, sākot no viegluma un beidzot ar raupju smagumu. Rihards Rīdzinieks ritmiskajā valodā izklāstītajā dzejas vēsturē par Kronbergu izsakās tā: “Kronbergam skaistums nav svarīgs, tālu viņš lidot un augstu/ vēlas ar valodas spārniem, mīlot ik latvisku skaņu.” Mūzika: Dundurs - Cietumnieku dziesma (Jura Kronberga vārdi) Prusaku ansamblis - Galapunkts (Jura Kronberga vārdi)  

Satīrisko dzeju parakstījis vai nu īstajā vārdā, vai kā Jānis Kanālmalietis. Līdzīgi Blaumanim arī Rokpelnim ir paticis pavilkt uz zoba romantiskā dzejas stila pārmērības un ārišķības: Zelta lapa zilu lapu Iemīlēja rudenī – Liepas lapai debess lapa Atspīdēja ūdenī. Bet, kad krita zelta lapa, Zilo lapu nesastapa. Un virs liepas lapas kapa Apraudājās debess lapa. Žēl, no šitām raudām tapa Mana mēteļdrēbe slapa. Mūzika: Pērkons - Kā pasakā (Jāņa Rokpelņa dzeja)

Dzimis ventspilnieks. Lībiskā apziņu viņā pamodinājis Ventspils Mūzikas vidusskolas koncertmeistara un pedagoga Dzintara Kļaviņa veidotais muzikālais uzvedums “Līvu zeme – Dzintarzeme” (1956.g.). Humoristisko dzeju sacerējis gan ventiņiski, gan literārajā valodā. Mūzika: Ojārs Grīnbergs - Kur tu esi (Raimonds Pauls - Uldis Krasts, 1968)

K.Skujenieka dzeja ir liriski apcerīga, bet neizpaliek tajā arī pa satīriskam akcentam. Septiņdesmitajos gados viņš sacerēja parodiju ciklu “Ar Diev-  un Raiņpalīgu”. Vienā no šī cikla dzejoļiem – četrrindēm ievīta parodija par Raiņa “Lauztajām priedēm” apvienojumā ar padomju autorūpnīcas masīvāko ražojumu - smago automašīnu ZIL: ZIL’s betona stabu nolauza kas šosejas malā stāvēja pēc tālēm šoferis gribēja sniegt ne celties tas spēja ne muguru liekt. Mūzika: Edgars Liepiņš, Olga Rajecka un LR Bigbends - Sibīrijas tango (E.Liepiņa mūzika/K.Skujenieka vārdi)

Ojārs Vācietis publicēja satīriskus gabalus žurnālā Dadzis ar pseidonīmu O.Vāle. Vācietim ir patikuši arī ekspromti ar humora piedevu, sūtīti zīmītēs kolēģiem vai dzīvesbiedrei Ludmilai Azarovai. Viens no tādiem - adresēts sievai - un nosaukts “Ļudas izdarāmo darbu saraksts”: Bella – bella – moru – Vienu sainīti. Svaigu, svaigu pieniņu – Vienu spainīti. Ka – ka – ka – ka – fiju – Vienu kanniņu. Cūku – cūku – riņu – Vienu vanniņu. Bet to visu, Ļuda, Vajag ļoti drīz, Jo man papirausu Paliek tikai trīs. Vācietis rakstīja arī parodijas par amatbrāļiem. Viena no tām par Anatolu Imermani – kādreiz komunistiski kreisu, bet vienmēr bohēmas un dažādas raudzes sieviešu apmīļotu dzejnieku: Tādi brīži dzīvē gadās reti: Iznācu no restorāna laukā – Pagadījās tieši pretī Viena īsti veca Rīgas ... meitene. Mūzika Imants Kalninš - mūzika no multiplikācijas filmas "Astoņi kustoņi" (vārdi - Ojārs Vācietis) Sīpoli - Man ir zirgs kas naktī dzied (vārdi - Ojārs Vācietis)

Prozaiķis Alberts Bels, uzjautāts par Ziedoņa humora izjūtu, teica: “Ziedonis bija spožs humora huligāns.” Māra Zālīte: “Viņam bija izcila humora izjūta, bet tā nekādā ziņā nebija virspusēja. Ziedoņa joki bija tādi, ko ne visi saprata. Dažkārt tie bija ļoti asi joki. Pavisam kas cits nekā, piemēram, Ķempei, kurai tie bija sadzīves rakstura. Viņa trioleti ir burvīga intelektuālā humora forma.” Patiešām, Ziedoņa trioletiem piemīt viegls un gaišs humors, kā piemēram: Sveicināti, susuriņi alās! Mēs te tā kā muļķi – lidojam. Muļķīgi, ka pasaule tā dalās. Sveicināti, susuriņi alās! Mēs te saulē, okeānu salās, Alas nerokam un nederam nekam, Sveicināti, susuriņi alās! Mēs te – tā kā muļķi lidojam. Mūzika: Edgars Liepiņš/Raimonds Pauls - Ķiļķens un klimpa (I.Ziedoņa vārdi) Edgars Liepiņš/Raimonds Pauls - Korķa dziesma (I.Ziedoņa vārdi)

Dundagas novadā dzimušais Arnolds Auziņš ir izcēlis dundžiņu jeb Dundagas apkaimes izloksnes īsumu apvienojumā ar kurzemnieku humormīļumu: es pa dundžiņ vīz tēvreiz teic, cit vel tike puse, es ju beidzs. sāk akal no gal, drošs paliek drošs – nevar ju skaidar zint, vo Dievs tāmnik valad prot. (tēvreiz divreiz) Ojārs Grinbergs, LR un TV EVMO - Somu pirts (m. Raimonds Pauls, v. Arnolds Auziņš)

Valdis Artavs (1928), īst.v. Vladislavs Staunis. Dzejnieks, kuram visvairāk humoristiski satīrisko dzejoļu krājumu - skaitā vismaz četrpadsmit. Artava humors dažbrīd bija visai kodīgs. Rakstnieks Jānis Liepiņš apraksta, kā Artavs uzrakstījis parodiju par kādas dzejnieces nevarīgajiem pantiem. – “Drīz pēc tam parodētā persona iedzērusi indi. Artavs lielā izbīlī jozis uz Rakstnieku savienību taujāt Mirdzai Ķempei, vai tikai viņa panti nav noveduši mīlestības apdzejotāju pie indes pudelītes. - Artav, - mierīgi sacījusi dzejas konsultante - sievietes neindējas parodiju, bet nekaunīgu vīriešu dēļ.” Satīras bumeranga principu Artavs tvēris arī savā dzejā: Ir satīra kā bumerangs Ja tu ar viņu jokus dzīsi Vai tieši mērķī netrāpīsi, Būs pašam tev pa pieri - klangs! Un tas, ko smēji, smies par tevi, Ar baigu labpatiku ņirgs Un sacīs: “Tas tik bija cirks, Šis muļķis savainoja sevi!” Mūzika: Mildas tante - Edgars Liepiņš/Raimonds Pauls (vārdi - Valdis Artavs) Balta kaza - Edgars Liepiņš/Raimonds Pauls (vārdi - Valdis Artavs)

Ņujorkietis Gunars Saliņš Mierkalnu nodēvējis par “trimdas dzejas jauno brīnumu”, piešķirot viņa dzejai epitetu – draiskā: “Mums nekad neiznāca tikties, bet viņa draiskais «mīlas universs» man iepatikās. Un atceros, ar kādām ovācijām un sajūsmas saucieniem Pablo dzeju 1960. gadā uzņēma pārsimt trimdinieki Ņujorkā.” Austrālijā dzīvojošais Kārlis Ābele par Mierkalna  dzeju rakstīja atturīgāk. – Tur esot “rotaļīgi, skanīgi vārdu virknējumi bez jēdzieniskas sakarības. Nav nozīmes mēģināt tos saprast vai, ja tas neizdodas, noskaisties, drīzāk labsirdīgi pasmaidīt.” Mūzika: Dundurs - Valsis

19 gadu vecumā O.Jēgenu iesauca leģionā, viņš tika ievainots. 1945.g. nonāca gūstekņu nometnē, kur pavadīja 9 mēnešus. Pēc atbrīvošanas dzīvoja Dānijā, bet kopš 1960.gadu vidus ASV. Bez dzejošanas Jēgenam bija arī mākslinieka talants. Jēgena kārtojumā un ar viņa ilustrācijām Kopenhāgenā 1950.gados izdotas trīs tematiskas pasaku grāmatu izlases – par zvēriem, par velniem un par sērdienīti. Viņš arī faksimilā izdevis vairākus agrīnā perioda latviešu valodas un literatūras darbus. Izcilnieks, kura dzīves uztverē un dzejā nebija sveša arī humora un satīras dzirksts. Trimdas latviešu bibliogrāfs Jānis Krēsliņš šai sakarā raksta, ka Jēgena dzejai “allaž cauri strāvo ironija, tieksme pasmieties pašam par sevi, arī par citiem.” Mūzika: Yaputhma Sound System - Thru The Space

Trimdinieks, mita Zviedrijā, pēc tam ASV. 2006.g. pārcēlās atpakaļ uz Latviju, dzīvoja rakstnieces Noras Ikstenas mājās. Nora Ikstena stāsta, ka Sodums satiksmē ar citiem bijis ļoti vienkāršs, bet arī noslēgts. Ikdienā neko daudz nejokojis, bet viņam patikuši slēptie joki un ironija. Alfrēda Vintera “Trīs vītušas rozes un mazs smaidošs foto” – pirmskara Latvijā, arī vēlāk trimdā populāro dziesmu viņš parodiski iekomponējis dzejolī “Baltija”. Te arī atsauces uz citiem pirmskara un kara laika šlāgeriem: Trīs lielības diršas Un mazs smaidošs foto. Bet liktens bij lēmis Uz mūžu mūs šķirt! Trīs vītušas rozes Pie vāckrieva krūts, Un deguns piespiests Pie Eiropas rūts. Mēs ticējām dzīvei Kā burvīgai laimei, Bet kas tu esi, Baltiskais kaimiņ? Skarbi satīriskā toņa un brīvās formas dēļ Soduma darbi dēvēti par antidzeju. 1940.gadu nogalē Dz.Sodums uzraksta dzejoli “Romantisks rekviems romantismam”, kurā šķietami izņirgts romantismā tvertais pasaulskatījums un parodēts klasikas klāstā ieceltais Plūdoņa dzejolis “Rekviēms”. Pēdējā šī dzejoļa rinda “Ko tu vem, rekviem” folklorizējusies. Mūzika: Alfrēds Vinters - Trīs vītušas rozes

Valdis Krāslavietis (1920 – 1994), īst.v. Valdis Grants. Bērnību pavadījis Krāslavā, turpat arī beidzis ģimnāziju. No pilsētas nosaukuma arī paņēmis sev pseidonīmu. Kara laikā bija leģionāru rindās, pēc kara dzīvoja ASV. Krāslavieša dzejā pavīd gan satīras rūgtums, gan humora gaišums. Abiem pa vidu ieturēts dzejolis “Uzvārdu maiņa”: Viņu tēvs saucās Krams un bija šī vārda cienīgs. Dēli – jau Kramiņi tikai, kaut uguni šķīla vēl atliku likām. Bet mazbērni – šie mīļie čabulīši – jau bija vairs tikai Pūpēdīši. Krāslavietis ir arī vairāku "Čikāgas piecīšu" dziesmu tekstu autors - “Kurzemnieki Viskonsīnā”, "Mātei Dzimtenē", "Sapnis par Latgali", "Krāslaviņa". Mūzika: Čikāgas Piecīši - Mātei Dzimtenē Čikāgas Piecīši - Kurzemnieki Viskonsīnā

Neikšānīts, īst.v. Norberts Trepša. Prozaiķis, dzejnieks un katoļu priesteris. Pirms kara dzīvoja Daugavpilī. 1944.g. rudenī, frontei tuvojoties, bēga uz Kurzemi, kur patvērās Gudeniekos pie katoļu prāvesta Alfona Meldera. Tā paša gada oktobrī devās trimdā, mājvietu atrodot Vācijā, Beļģijā, pēc tam ASV. Kalpoja par katoļu priesteri Detroitā, Čikāgā, Ņujorkā. Vācu okupācijas laikā iznāca Neikšānīša fabulu grāmata “Dundurs skudru pyuznī” (1943) latgaliešu rakstu valodā. Dzejoļi balstīti vai nu tautas anekdotēs, vai klasiskajā fabulu repertuārā, patapinātā no Ēzopa un pielāgotā vietējām vajadzībām. Vācijā tika izdots otrs Neikšānīša fabulu krājums “Cīmā pi Aizopa” (1946). Mūzika: Biruta Ozoliņa - As sovam sērpeišam

Kopš 1940.gadu beigām dzīvoja Austrālijā. Bija neordināra personība – gan dzīvē, gan dzejā. Austrālijas latviešu aktieris un dramaturgs Uldis Siliņš Tomsona būtību raksturo sekojošiem vārdiem: “Buntavnieks, patriots, vīnaģeķis, interesants sarunu biedrs, netolerants, smīniķis, romantiķis, sentimenta nīdējs, erudīts, bļauris, ironizētājs, plātīzers, optimists, sirdscilvēks, argumentatīvs, robusts, rupjš, jūtīgs, galējību cilvēks, krāsaina personība, viesmīlīgs, gādīgs, lojāls, uzticīgs, devīgs; dabas, glezniecības, mūzikas, literātūras cienītājs; bravūrīgs, apsēsts, intelektuāls, izšķērdīgs ar padomiem, paradoksāls, formas meistars, dzejnieks.” 1954. gadā T.Tomsonam iznāca satīriski humoristisks dzejoļu krājums “Rupuči raugā”, bet satīriskās dzejas ir papilnam arī viņa citos dzejoļu krājumos. Mūzika: Divi bija. Leģionāru dziesma (Teodora Tomsona vārdi) Divi bija, divi bija, Divi kāva tos, Divi bija, divi bija Kara zābakos. P i e d z.: Ai džimlai, džimlai, džimlairūdi, Džimlairūdi, džim. Gaisā, ūdenī vai laukā, Tur, kur arums melns, Gaisā, ūdenī vai laukā Neraus tos pats velns. Alus, šņabis, fruhtvasers, Lai skan viss krogs, Alus, šņabis, fruhtvasers, Karavīrs nav koks! Ramtairīdi, ramtairīdi, Divas meitas ar, Ramtairīdi, ramtairīdi, Atnāc šovakar. Pēc tam stingrā solī braši, Skan jau kaujas maršs, Pēc tam stingrā solī braši, Kamēr galā karš. Šautene un vecā pīpe, Brūtes bilde ar, Šautene un vecā pīpe Vienmēr līdzi man.

1940.g. pēc Latvijas padomju okupācijas ieņēmis amatus, kaut arī ne pārāk nozīmīgus. Kara laikā – sarkanarmijā. Laba biogrāfija karjerai padomju Latvijā. Tomēr pēckara gados līdz ar daudziem citiem ticis arī staļiniskās kritikas šaustīts. Dzeja vāja un vidēja. Staļina laikos daži, tostarp laikam arī Sils, mēģināja glābties, rakstot fabulas, kurām tikai pašās teksta beigās varēja piekarināt sociālistisko morāli. Pazīstamākā no Pētera Sila fabulām ir “Žagatas” (“Reiz runcis, pienu padzēries,/Bij saulē saldi aizsnaudies.”), kas bija padomjlaiku skolu literatūras programmās. Dzejolis sākas visai mīlīgi – par runci, žagatu un pelēm, bet beidzas ar niknu uzšņācienu kapitālismam. Mūzika: Maigurs Adermanis - Traktoristu Polka (mūzika: Jānis Ķepītis, vārdi: Pēteris Sils)

Ķempes publicētā dzeja nav īpaši baudāma, jo tajā ir smagas nodevas padomju okupācijas varai un ne vēsts no humora. Ķempe dzirkstījusi nepublicētos ekspromptos, kas saglabājušies laikabiedru atmiņās, īpaši – izcilās kulinārijas speciālistes un Ķempes tuvas paziņas Ainas Kļaviņas un viņas dēla Sandra Kļaviņa grāmatā “Mirdza Ķempe” (2008). Dzejniecei piemītošā humora un satīras dzirksts ja ne pilnībā, tad kaut kādā mērā atsver viņas padomjiskos gājienus. Nez vai Ķempe, jau būdama šķirstā, nesmējās viņsaules smieklus, kad viņas bērēs tika spēlēta Marseljēza un, kā raksta Sandris Kļaviņš, “kāds pantkalis lasīja tik garu odu, ka neviens vairs neticēja, ka tā reiz beigsies.” Par Ķempes humoriķes spējām var spriest no pirmskara firmas Bellacord tiražētajām platēm ar šlāgeriem, daļai no kuriem viņa ir vārdu autore. No pirmskara pazīstamākajām, kā viņa tās dēvēja, “vēdera līmeņa” dziesmām minamas “Dejo, dejo, pagriezies!”, “Mazais mērkaķītis”, “Šņāci, Minna!”. Mūzika: YMKAs džeza orķestris - Šņāci Minna Aldis Drēģeris - Mazais mērkaķītis

Alant Vils (1906 – 2004), īst.v. Fricis Forstmanis. Ar pseidonīmu Fricis Dziesma viņš rakstīja nopietno dzeju, ar pseidonīmu Alant Vils - humoristisko dzeju. Caurcauri ventspilnieks, vēl konkrētāk – ventiņš, kaut mūža lielāko daļu nodzīvoja trimdā – Zviedrijā. Izveidoja dzejas tradīciju ventiņu mēlē, 1939.g. izdodot humorgaišo “Poēm pa kulšen”. Jau trimdā, 1946.g. publicēja dzejas krājumu “Dzīvšen ceper kuldams”. Gadu vēlāk tas pieredzēja atkārtotu izdevumu Vācijā. Vēl pēc ceturtdaļgadsimta Zviedrijā iznāca grāmata “Smukam smuks indev” (1972),  bet 1996.g. “Meditācij pa butel”. Dramaturgs Gunārs Priede puspajokam teicis, ka to, ko rīdzinieks klāsta 2 stundas, ventiņš varot pateikt pusotrā.

Būdams skolotājs, dzejnieks un dārznieks vienā personā, laikam nevarēja paciest 1970. – 1980. gados lavīnveidā ienākošos svešvārdu un samudžinātas izteiksmes plūdus. Rakstīja parodijas tautasdziesmu stilā. Parodija ir satīras paveids, kurā tiek atdarināta forma, bet saturs tiek nomainīts pret izsmejošu vai ironizējošu. Tautas dzeja sava stingrā panta, metra un formulveida izteiksmes dēļ ne tikai Mežakam, bet arī citiem dzejniekiem ir bijusi iecienīta parodiju sagatave. Viena no A.Mežaka parodijām: Šūpo mani, māmulīte, Speciālā šūpulī, Lai es augu gracioza Citu meitu kontekstā. Vēl pirmskara gados sarakstījis grāmatu "Madlienas - Meņģeles draudze pagātnē un tagadnē" (1938), izdots arī viņa liriskās dzejas krājums “Ilgu ugunis” (1936). 1994.g. Ogres Vēstures un mākslas muzejā tika sarīkota Mežaka piemiņas izstāde ar bukletu, kurā ir dzejnieka biogrāfija un satīriski humoristisko dzejoļu kopa piedevām. Jau pēc nāves A.Mežaka atstātā dzeja izdota Antonijas Mikštas apkopotos krājumos “Uz tālo zvaigzni” (2006) un “Manas dzīves stāsts” (2009). Sastādītāja raksta, ka A.Mežaks esot “izrakstījis no latviešu rakstnieku un valodnieku darbiem 3857 svešvārdus (!) un atradis, ka 71% gadījumos, tas ir, 2754 svešvārdiem atbilst daiļskanīgi viens vai pat vairāki latviešu vārdi.” Madlienas Dons Kihots!

1920. – 1930. gados sacerēja humoristiskas kuplejas, kuras iedziedāja brāļi Laivinieki. Jansons rakstīja gan nopietnu dzeju, lietodams pseidonīmu Jansons-Saiva, gan kuplejas, izmantojot segvārdu Žanis Žaks. Viņš ir vārdu autors dziesmai “Būsim jautri”, ko pazīstam kā R.Paula komponēto “Atnāk jauka vasariņa” Noras Bumbieres un Viktora Lapčenoka vai Riču ģimenes, arī aktieru izpildījumā. J.Jansona sacerēto kupleju vārdi paspējuši folklorizēties. To autorība piedēvēta gan tautai, gan kādam citam no dzejniekiem. Mūzika: 1. Brāļi Laivinieki - Labi nav (Jēkaba Jansona vārdi) 2. Brāļi Laivinieki - Garu garu uzmet garu (Jēkaba Jansona vārdi)

Andžs Augšupēdis (1888 – 1962), īst.v. Andrejs Iksens. Varētu domāt, ka tas, ko sarakstījis Andžs Augšupēdis un Andrejs Iksens, pieder diviem atšķirīgiem cilvēkiem, ja vien pa vidu nebūtu Andriks – vēl viens pseidonīms, zem kura slēpās feļetonu un komēdijas “Putrienas valodnieki” (1924) autors. Andrejs Iksens “Latvju rakstniecība portrejās” (1926) redzams koncentrētā, tālumā vērstā skatā un stingrā karavīra frencī. Turpat lasāms, ka viņš “vācis materiālus par Latvijas atbrīvošanās cīņām /../, atmiņas, štāba ziņojumus u.c. no Bermonta uzbrukuma dienām”. Kara beigās emigrēja, dzīvoja Austrālijā. Tur sarakstīja un par saviem līdzekļiem izdeva vienīgo līdz šim tik apjomīgo erotiski humoristisko poēmu “Kramu cilts”.

Veidojis ilustrācijas ar pašsacerētiem pantiem bērniem, kas labsirdīgi asprātīgā humora dēļ baudāmi arī pieaugušajiem. Padomju laikā, lai iztiktu, Kronenbergs bija spiests pasaku reālismā sakņotās ilustrācijas pieskaņot primitīvajam sociālistiskajam reālismam un dzejas parakstiem piešķirt nepieciešamo didaktikas devu, kā piemēram: “Viņš gana kazu, baro vistu/ Un sapņo tikt par traktoristu.” Kas grib vairāk uzzināt par Albertu Kronenbergu un viņa radītajiem tēliem, ieteicams 2017.g. iznākušais Juka Rislaki apcerējums “Vilki, velni un vīri”. Mūzika: Fragmenti no Dailes teātra izrādes "Jērādiņa"  (dzied Pēteris Liepiņš)

E.Veidenbauma dzejas pamatžanrs – satīra, kurā viņš sūrojās par pasaules netaisnībām. Tas ir temats, kas nekad nenoveco. Veidenbaums gan neidealizēja strādniekus un revolūciju kā pasaules glābēju. Studiju biedrs Aleksandrs Dauge šai sakarā rakstīja, ka “plašām, vēl uz pavisam zema garīgās attīstības līmeņa stāvošām tautas masām sludināt revolūciju, /Veidenbaumam/ šķita esam patiesa, nežēlīga noziedzība. Tērbatas revolucionāros krievu studentus, kas visus sauca un aicināja “revolūciju taisīt” viņš sarunās ar mani bieži nosauca par noziedzīgiem idiotiem.” Veidenbauma dzeja 20./21.gs. mijā iezaigojās kā tikko uzrakstīta Jura Kulakova komponējumos un grupas “Pērkons” izpildījumā. Mūzika: Hipstokrātija - Ziemas aukstais sniegs (E.Veidenbauma teksts) Ieva Akurātere/Juris Kulakovs - Pēc goda, pēc varas, pēc mantas (E.Veidenbauma teksts)

Ļoti ražīgs gan dzejā, gan citos žanros. Darbojies arī kā aktieris un kupletists. Treimanis savulaik bija pazīstams ne tikai kā liriķis, bet arī kā satīriķis. Sastādījis “Zvārguļa zobgala kalendāru” (1901. – 1913). Satīriskā dzeja sacerēta epigrammas kodolīgajā formā:  “Ar tevi līdz pasaules galam es ietu!” Šis teikums bez gala dzirdēts jau. – Kas nekaiš gan apsolīt tukšu lietu – Jo pasaulei gala nemaz – nav. Mūzika Zodiaks - Taisnība (E.Treimaņa teksts) Edgars Liepiņš/Juris Kulakovs - Latvijai (E.Treimaņa teksts)

Trimdas rakstnieks Pēteris Ērmanis kādā no grāmatām atstāsta savu strīdu ar bibliotekāru Jāni Misiņu – sākumā par franču rakstnieka Romēna Rolāna, pēc tam par Raiņa vietu Eiropas Olimpā: “Tas ir viens no Eiropas lielākajiem rakstniekiem,” es tā kā taisījos Rolānu aizstāvēt. Misiņš paraustīja nāsis un ironiski jautāja: “Nez, vai lielāks par Rainīti vai bišķi mazāks?” Raiņa humora izjūta laikam nebija neko liela, vismaz ne viņa dzejā. Toties bija satīra, sākot no krājuma “Mazie dunduri” (1888.g.) un beidzot ar asajām epigrammām 20.gs. sākumā iznākušajās dzejas grāmatās. Grāmatizdevējs Atis Freināts (1882 -1955) apraksta kādu humoristiski aizkustinošu gadījumu no 1930.gadu nogales Daugavpilī: “Pa tam pēdējais vilciens bija aizgājis. Es iegriezos turpat pie stacijas Mazā viesnīcā. Apkalpotāja tur bija jauna latgaliete. Sarunājoties par grāmatām, viņa nezināja itin nekā. Un tomēr no rīta, kad braucu projām, viņa teica: “Pasveiciniet Rīgā Raiņa kungu.” – “Meitenīt, Rainis jau sen kā miris.” – “Žēl! Kad vēl gāju skolā, mums par viņu bija jāmācās.” Mūzika: Jēkabs Nīmanis - Svilpojošs vējš (vārdu autors Rainis) Židrūns - Fabrikas meitenes dziesma (vārdu autors Rainis)

Humors un satīra Blaumanim nav blakuslieta, bet tiek rosīgi izkopta kā smaida, tā smīna formā. Kādā no vēstulēm viņš raksta: „Neviena balss neuzstājas priekš tam, ka mums arī vajaga jautrības – visi viņi visus grib tikai pamācīt un atkal pamācīt.” Mūzika: Pērkons - Pērkons (Rūdolfa Blaumaņa vārdi)

Strādāja par skolotāju Kusā (1884.-1894), kas atrodas tagadējā Madonas novadā. Dīvains vietas nosaukums! Par tā izcelšanos ir nostāsts: vācu barons mēdzis lūrēt uz jaunām meičām. Kad kāda gājusi garām, tad viņš saucis: “Küsse, Küsse” (=skūpsti, skūpsti!)  Sarķis Kusā dibinājis pretalkohola biedrību. Varbūt no tā viņa dzejai papmācoša ievirze. Pirmais no latviešiem pievērsies pesimismam ar rakstu “Pesimisms latviešu rakstniecībā” (1891). Uzlūkojams – līdz ar Pērsieti un Doku Ati - par fabulas žanra aizsācēju latviešu literatūrā. Mūzika: Jūk - Balāde tumsas mazgātājam

Savus vērojumus fabulām smēlis, strādājot Ropažos, Ieriķos, Turaidā, Rīgā sev netīkamus pasta ekspeditora, rakstveža, kantorista, uzrauga darbus. Andrejs Johansons raksta: “Kopš bērnības Pērsietis sapņoja kļūt par slavenu mākslinieku – tēlnieku vai rakstnieku, taču jau pēc skolas beigšanas bija spiests nogrimt vispelēcīgākajā ikdienā. Savu vilšanos viņš rakstos aizplīvuroja ar skeptisku humoru.” Mūzika: Paralēlā Pilsēta - Valsis kļavu lapām uz salijuša soliņa parkā

12.raidījums. Kā daudzi, jaunībā aizrāvies ar mīlas un dabas liriku. Ar laiku pievērsās humoram un satīrai. Doku Atis pirmais dzejā attēlojis šaha spēli, pie tam humoristiski satīriskā plānā - velkot paralēles ar dzīvi. Talantīgais, bet kā irsis dzēlīgais rakstnieks Andrejs Upīts savulaik rakstīja, ka “Doku Atim trūkst tās klasiskās, dziļās, prātnieciski noskaidrotās pārsvara apziņas, no kuras vienīgi izaug īsta humora dzeja.” It kā jau pareizi, bet kuram nu kaut kas netrūkst. Pašam Upītim prāts apmiglojās un dūša saskrēja papēžos, piedzīvojot padomju laikus. P.s. Vistas iemūžinātas ne tikai fabulās, bet arī visādos nostāstos. Nobeigumā Anitas Zandovskas pastāsts par vistu. Ieraksts izdarīts busā, ar trokšņu fonu. Mūzika: Kaspars Dimiters - Dzīvnieku dziesma

11.raidījums. Brīvdomīgākais 20.gs. luterāņu mācītājs, bet arī latviešu absurda un - netīšām - humoristiskās absurda dzejas pamatlicējs latviešiem. Steika humoristisko dzeju satur kopā lipīgas atskaņas un blīvs skaņu raksts, piemēram: „Lauva rūc, lauva rūc,/ Un tu cilvēks projām mūc.”; vai: “Dievs sūta savus dundurus,/ Lai nokož grēku pundurus.”; vai: “Sala guba saldama/ Sala nesavaldāma:/ Sala guba gubenī,/ Sala goba rudenī.”; arī tādi: “Ulmanis nebūdams sievots/Ir un paliks mūžam dievots.”; “Kamanās ir kamanisti,/ Komūnās ir komūnisti.” Ps. Vienīgais Steika dzejolis, kas komponēts, ir  "Zvēr tēvijai!" ("Šie kauli, šī miesa"), publicēts jau 1882.gadā. J.Steiks bija starp tiem, kas 1886.g. sastādīja studentu un jaunatnes dziesmu krājumu “Dzīru dziesmas”, kur  starp citām ievietota arī “Zvēr tēvijai”. Šī dziesma kļuva populāra studentu, pirmajā pasaules karā - strēlnieku repertuārā. Bet ne tikai! Arvīds Grigulis atceras Steika pompozo ierašanos 1925.gadā Limbažos, lai uzņemtos mācītāja amata pienākumus. Steiks esot teicis: “Lai jūs mani pazītu, nodziedāsim kopīgi manu dziesmu “Šie kauli, šī miesa”. – “Viņš ir traks, - Augusts čukstēja, - neviens tak tādu dziesmu nezin.” Bet Augusts bija maldījies. Līdzko Steiks uzsāka meldiju, vismaz puse publikas, kas atradās zālē, skaļā balsī sparīgi dziedāja līdz.” Vispār jau šis dzejolis ir lokalizējums no vācu valodas, melodija, droši vien, arī. Bet kas vainas?! Mūzika: Zigfrīds Muktupāvels - Šie kauli, šī miesa” (Steika vārdi)

9.raidījums. Liriķis, kurš nesmādēja arī satīriskus dzejas gabalus. Mālberģis tulkoja un arī pats sacerēja fabulas. Viena no viņa satīriskās dzejas tēmām ir par netaisnajām tiesām, kurās, ja grib vinnēt, tad tiesnešiem “jāiesmērē” kukulis. Nemirstīga tēma, ko latviešu fabulas formā pirmais iemūžinājis tieši Mālberģis. Tēmas ilustrācijai pievienota anekdote, jo dzīvnieki ir neiztrūkstoši ne tikai fabulās. Šoreiz tā ir anekdote par lapsu un vilku, ko stāsta Arnis Teterovskis. Ieraksts izdarīts autobusā, tāpēc attiecīgs trokšņa fons. Mūzika: Tautas mūzikas kolekcija (Masku dziesmas) - Lapsa ruda  

8.raidījums. Gandrīz divdesmit gadus pirms tautiskās atmodas (1841.gadā) Jānis Ruģēns uzrakstīja dzejoli “Kad atnāks latviešiem tie laiki,/ Ko citas tautas tagad redz?” Drīz pēc tam viņš sacerēja arī dzejoli “Imanta nevaid miris,/ Viņš tikai apburts klus’.” Ruģēna senči nāca no hernhūtiešiem – gara gaismas nesējiem Vidzemē. Ruģēns pats bija starp pirmajiem slavenā Jāņa Cimzes skolotāju semināra audzēkņiem. Lai varētu teikt kodīgus vārdus par netaisnībām, Ruģēns izlikās par garā vāju. Pustrakā cilvēka maska, zem kuras neapšaubāmi bija arī smago dzīves pārbaudījumu novājinātais nervu stāvoklis, palīdzēja Ruģēnam būt brīvam. Arī dzejā, kurā satīrai nozīmīga vieta. Mūzika: Trīs no Pārdaugavas - Mazais Pēteris Piparnieks Uldis Stabulnieks - Krogus gara dziesma (no dramatiskās poēmas Matīss, kausu bajārs)  

7.raidījums. 1925.g. iznāca pirmā latviešu  humoristiski satīriskās dzejas antoloģija “Jautrās mūzas”. Kopš tā laika izdotas arī vairākas latviešu satīriskā žanra – fabulu – antoloģijas. Aizsākums humoram un satīrai periodikā meklējams Pēterburgas Avīžu (1862. – 1865.) satīriskajā pielikumā “Dzirkstele”, "Zobu gals", arī almanahos “Jauni dunduri” (1875), “Dunduru pēcnākami”(1876), “Dunduru padēli” (1877), “Dundurs pats”(1878), bet 1888.g. “Mazie dunduri”, kur dzejas daļu (galvenokārt tulkotas epigrammas) bija izveidojis Rainis. 1901. – 1905.g. atjaunotajām “Pēterburgas Avīzēm” iznāca satīras pielikums “Purva mala”, kurā rosīgi darbojās Rūdolfs Blaumanis. Humoru drukāja žurnāls “Svari”, kas iznāca 1906. – 1907.g. Pēterburgā, pēc tam atjaunotā veidā Rīgā no 1920. – 1931.g. Humora un satīras sadaļa ar nosaukumu “Lietuvēns” bija arī žurnālā “Kāvi”. Redzamāko pirmskara humora un satīras žurnālu “Ho-Ho” rediģēja dzejnieks Valdis Grēviņš, kas pats publicējās ar pseidonīmu Dr. Orientacijs. Visneatkarīgākais jokdaru izdevums pirmās brīvvalsts gados bija avīze “Sikspārnis”. Kopš 1957.g. par padomju ļaužu humora izjūtu rūpējās, kā nu varēja, žurnāls “Dadzis”, gan pārsvarā prozas valodā. Humors (pārsvarā gan prozas formā) bija iecienīts arī latviešu kalendāros. Starp tiem izceļams “Zobgala kalendārs”, ko Ādolfs Alunāns laida klajā kopš 1891.g. Savu “Zobgala kalendāru” izdeva arī Edvards Treimanis (1901. – 1913.). Dāvids Zeltiņš iepriecināja lasītājus ar “Vispārīgo Zobgala kalendāru” (1901 – 1917; 1923 – 1932). Tieši ar satīrisku ievirzi izcēlās Līvu Jurkas kalendārs “Rīkstes” (1922 – 1934). Bez šiem bija arī vēl citi kalendāri, gan citi humoristiski izdevumi (īpaši 1920. – 1930.gados). Ps. “Dzelzsgriezējs 2” - Ainars Virga (Līvi) – Valda Grēviņa vārdi. Žurnāla “Ho-Ho” redaktora un vienlaikus dzejnieka Valda Grēviņa alias dr. Orientācija piemiņai skan Ainara Virgas dziesma “Dzelzsgriezējs 2” ar Valda Grēviņa vārdiem. Teksts nebūt nav humoristisks, drīzāk gotiska baisuma un spītīgas apņēmības iedvests. Šī dziesma pirmoreiz publiski atskanēja atmodas sākumā – 1987.gadā, kad pārmaiņas brieda. Informācijai – dzelzsgriezējs agrākos laikos bija amats, piemēram, 1869. gadā Rīgā dibinātajā RussoBalt rūpnīcā tāds bija. Valdis Grēviņš, 1930.gados būdams kreisi noskaņots, ticēja, ka veco pasauli var prasmīgi sagriezt un pārkausēt no jauna. Arī 1980.gados virmoja ticība, ka, atliek tikai izrauties no padomju okupācijas jūga, un ar mums viss būs kārtībā. Mūzika: Eolika - Vecmāmiņa un runcis Līvi - Dzelzsgriezējs

6.raidījums. Humora un satīras stīga latviešu dzejā parādās 19.gs. vidū. Pirmie mūsu humoriķi un satīriķi ir Jānis Ruģēns, Fridrihs Mālberģis, Pērsietis, Ādolfs Alunāns. Ap 19. un 20.gs. miju dzejā jau ienāk smalka ironija, sarkasms, parodiju stils, ko izkopj Eduards Veidenbaums, Rainis, Rūdolfs Blaumanis, Edvards Treimanis-Zvārgulis, Melnupju Marija un vēl citi. 1920. – 1930. gadi humoristiski satīriskajai dzejai ir uzplaukuma laiks (Edvarts Virza, Jānis Sudrabkalns, Jēkabs Jansons-Saiva, Jānis Dreslers, Alberts Kronenbergs, Kuri-Beri u.c.). Pēc Otrā pasaules kara dzejas rakstītājiem trimdā prāts īpaši nenesās uz jokiem. Ja nu, tad vairāk prozas formā. Tomēr vairāki spilgti izņēmumi ir gan (Andžs Augšupēdis, Alant Vils, Kuraž Krišs, Teodors Tomsons, Dzintars Sodums, Ojārs Jēgens, Juris Kronbergs). Latvijā, kas uz 50 gadiem varmācīgi pārtapa padomijā, joki bija vēl mazāki. Par sadzīves nebūšanām stingri ierobežotos humora aplokos rakstīja Pēteris Sils, Valdis Artavs. Ārpus šiem aplokiem iespēja izkļūt 1970. gados Ojārs Vācietis ar dzēlīgu satīru, ko neviens toreiz nedrukāja. Epizodiski arī Imants Ziedonis, Knuts Skujenieks, Jānis Rokpelnis. Atsevišķos ekspromtos – Mirdza Ķempe. Nākamās dzejnieku paaudzes (Egila Zirņa, Māra Melgalva, Klāva Elsberga, Andra Žebera, Ineses Zanderes, Guntara Godiņa) dzeja ir jau ironijas un sarkasma piesātināta. Vēl nākamie - Einārs Pelšs, Kārlis Vērdiņš, Ronalds Briedis rada pārsvarā postironisku dzeju. Mūzika: Alis P un Juris Kronbergs - Ņujorka Edgars Liepiņš - Lambada (A.Baloža vārdi, 1952). Mūzika paņemta no 1989.gadā pasauli pāršalkušās dziesmas Lambada, ko izpildīja franču un brazīliešu grupa Kaoma. Dziesma izrādījās bolīviešu grupas Los Kjarkas 1981.gadā iedziedāta singla plaģiāts. Bet arī tā dziesma bija patapināta no Ziemeļbrazīlijā populāras dejas un mūzikas stila, ko varētu saukt par sava veida šlāgermūziku. Tā vai citādi Lambadas melodija vienu laika sprīdi bija ārkārtīgi populāra, to paņēma arī Edgars Liepiņš, pielāgojot tai 1952.gadā sacerēto Andreja Baloža īsta padomjstila dzejoli.

5.raidījums Anonīmais rodas no bailēm tikt apsmietam, nesaprastam, arī no bailēm par varas spaidiem, kad pateikt gribas, bet sevi atklāt bail. Daļu no hiphopa var uzlūkot kā mūsdienu folkloras hibrīdžanru, kurā liela loma ir tieši satīrai. Hiphopā nereti tiek lietoti lamu vārdi ironiski satīriskā savērsumā ar augstā stila un ikdienas runas leksiku. Ar folkloru hiphopu saista ne tikai ritma kā klausītāja maģiskas piesaistes izmantojums, bet arī tas, ka augstākās raudzes reperi mēdz saukt par ceremonijmeistaru (Master of Ceremonies), kas nav tālu no priestera – rituāla vadītāja. Vēl arī tā sauktās vārdu kaujas jeb cīņas (battles), kurās divi reperi sacenšas asprātībā. Tas atgādina tradicionālo apdziedāšanos. Artūrs Skutelis labi iederas šeit kā reperis un filologs ar ritma jutību, arī ar asajiem stiprajiem vārdiem. Mūzika: Žaks un Armands - Gudrais. Albums: Žaks un Armands. velniem.lv. Komentārs: “dziesmas pirmā daļa (Armanda pants) veidota no augsti situēta blēža skatpunkta; pie viņa ciemos ierodas Privātās dzīves žurnālisti, un viņš izrāda savu mājokli.” (A.Skutelis) Eliots un Arturs Skutelis - Pudeles Kondomi Ibumetīns. Albums: Eliots. Stāvvieta. Komentārs: ”Divu rīdzinieku bakhanāliskās uzdzīves stāsts, provokatīvs, netīrs u. tml. Mūsdienu ziņģe.” (A.Skutelis) Ansis un Edavārdi - Jauni un bagāti. Albums: ansis. Balzams. Komentārs: “dziesmā ironiski aplūkota t. s. zelta jaunatnes attieksme pret dzīvi; stāstījums veidots no “jaunu un bagātu” cilvēku skatpunkta.” (A.Skutelis) Raidījumu veido Janīna Kursīte.

4. raidījums. Līdzās dzejniekiem-radītājiem tautas tradīcijā pastāvēja izveidotās kārtības izjaucēji, uz kuriem parasti skatījās no augšas uz leju, bet kurus nesmādēja svētkos vai citos starplaikos. Viņu uzdevums bija uzjautrināt, noņemt sasprindzinājumu, arī pateikt aplinkus to, ko citi neuzdrošinājās pateikt tieši. Latviešu tradīcijā nopietnās pasaules kārtības izjaucējas ir apdziedāšanās dziesmas. Kurš katrs varēja piedziedāt, bet ne kurš katrs varēja sacerēt. Tie bija un ir cilvēki ar dotībām saskatīt lietu smieklīgo vai smejamo pusi. Tautasdziesmās smejas vai smieklus izraisa pirmām kārtām dzimumsfēra un mājieni par un ap to, arī fiziska neveiklība vai kāda darbība, kas neiederas sabiedrībā pieņemtajos rāmjos. P.s. Apdziedāšana jeb sacenšanās dziesmā - ar nolūku izraisīt publikā smieklus - nav gluži pazudusi arī mūsdienās. Ilustrācijai būs ieraksts no 2019.g. vasarā Līvānu un Preiļu novadā notikušās LU folkloras ekspedīcijas. Studentiem ir bijusi gara darba diena – intervijas, vakara koncerts ar vietējām folkloras kopām. Pēc koncerta vēl seminārs par dienā paveikto. Kad viss it kā ir pārrunāts, neviens vēl neiet prom. Sarunas par rītdienu, par dienā redzēto un dzirdēto. Vienā brīdī divas studentes – latviešu Ilga un lietuviešu Aiste – sāk savstarpēju apdziedāšanos uz vietas improvizējot. Ja viņas dziedātu kādu iemācītu tekstu, nebūtu tāda klātesošo atsaucība. Bet viņas sacer uz vietas, kas palīdz raisīties smiekliem un veido brīnišķīgu noskaņojumu visos – i dziedātājās pašos, i klausītājos. “Ai, Aistīte, tu naivā, līgo, līgo, Tu domā, ka pāri paliks, līgo, līgo. Tu domā, ka pāri paliks, līgo, līgo. Tu, Ilga, tu naivāi, Tu domāji - cienāšu jūs. Tev jau laikam slikta atmiņ' - Visu ceļu sacienāji. Ai, Ildziņa, mana mīļā, Vairāk tevi necienāšu. Nav jau brīnums, tu, Aistīte, Div' pudeles šmakovk's dzērus'. Es pēc divām pudelēmi, Ne tādas vien muļķīb's runāt. Es pēc trijām pudelītēm Vēl varēšu gudri runāt. Galvenais, ka tev pašai šķitīs - Ļoti gudra valodiņa. Galvenais, ka pirmo reizi Varu tevi apdziedāti. Švaka tava varēšana, Gan citu gadu būs jau labāk. Es tev drīzāk pierādīšu, Ko var viena lietuviete! Es labāki pagaidīšu, Kad pie latvju vīra izies. Pie latvieša vīra neieš', Labāk kāda latgalieša! Tālu nebūs jāmeklē, Tev jau trejus pakaļ svieda! Tos es gan jau neņemšu, Meklēšu es kādus citus.” Raidījumu vada literatūrzinātniece Janīna Kursīte. Mūzika: Tarkšķu mandolīnisti - Meitas puišus apsūdzēja (M:Latviešu folklora, Karele K.)

3.raidījums. Ironija šķietami slavē, atzīst, bet darbojas ar slēptu nolūku izzobot un izsmiet. Rietumeiropā 18.gs. beigās un 19.gs. sākumā ironija uzplauka saistībā ar romantismu (t.s. romantiskā ironija), Latvijā tas notika 19.gs. otrajā pusē un 20.gs. sākumā. Padomju laikā ironija bija ne tikai nevēlama, bet pat bīstama. Tā uzdrošinājās “pabāzt galvu” tikai 1960. gadu jeb atkušņa laika dzejā (O.Vācietis, I.Ziedonis, M.Čaklais). - “Visaptveroša ironija kā poētikas pamats”, secinājis G.Berelis, “parādījās tikai septiņdesmitajos gados – vispirms Jāņa Rokpeļņa, vēlāk Māra Melgalva, arī Klāva Elsberga, Egila Zirņa u.c. daiļradē.” Postironijā, kas raksturīga 21.gs. literatūrai, robežas starp komisko un traģisko vai nenopietno un nopietno īsti vairs nav. Ironija ietver smalkāku izteiksmi nekā sarkasms, kurš raida izsmieklu vai naidu tiešā mērķējumā. Uz sarkasma asumu un raupjumu norāda jau pats vārds, kas sengrieķu valodā nozīmēja ‘plosīt miesu’. Raidījumu vada literatūrzinātniece Janīna Kursīte. Mūzika: Pērkons - Dziesmiņa par zelta blusu  

Otrais raidījums. Stāsta Janīna Kursīte: "Pirmais smieklgabals ir no 2018.g. ASV Katskiļu 3x3 nometnes noslēguma pasākuma. Ināra, kas dzirdama runājam, ir vadījusi nometnē zolītes spēles apmācīšanu: “Arī tamdēļ ka man ir bailes būt visiem priekšā - Tu zini to slikto sajūtu vēderā? Nu, man tas ir. Es gribēju vienu volunteer. Kas grib būt volunteer priekš manis? (Kas būs jādara? Kas jādara?) Volunteer, come on. (Brīvprātīgais.) Brigita! Nu nāc. Tev tikai te ir jāstāv. Stāvi.  Skaties uz to pusi.  Vai, cik labi.  Viņa ir tik mierīga.  Es domāju, ja viņa man stāvēs blakus, tad man ies labāk. Un arī beigās, you know, jūs varat visu laiku uz viņu skatīties.  Viņa ir tik skaista, varbūt pēc tam jūs sasitīsiet rokas.  All right, šī ir tā dziesmiņa... Helēna Vīksniņa nometnes māmiņa Taina un Intiņa brīnumi vāriņa Rupmaizes kāposti silt pīrādziņ Šitie ir mani vismīļākie things... Draugi un draudzenes sen neredzētas Ezers un taciņas nometnes sētas     Rupmaize kāposti silt pīrādziņ’ Šitie ir mani vismīļākie things... Kad ir lietus, kad ir karstums, Kad man vēders griež, Es sviežu mans vismīļākie things, Un tad jūtās viss ar mier...” Tekstam, īpaši smīdināmam tekstam, jāzin arī konteksts. Helēna Vīksniņa tobrīd bija 3x3 nometnes vadītāja, bet Taina un Inta rūpējās par ēdieniem. Pieminētas vēl kādas lietas, uz kurām var reaģēt tikai tur bijušie. Klausoties ierakstu, mēs varam smieties ne par viņu pieminētajām things – lietām, bet par to, cik garšīgi viņi smejas. Daudz garšīgas izsmiešanās parasti notiek kolektīvos izbraucienos. Man tie ir vai nu folkloras ekspedīcijās vai ar tūrisma firmu Impro. Braucot busā ierakstam nedaudz traucē motora troksnis, tas šeit arī būs fonā. Kad ieraksta studijā vai citos ideāliem pietuvinātos apstākļos, stāstītais un klausītāju reakcija uz to vairs nav īsti dabiska. Tāpēc ņemiet par labu - tā teikt – dabisku mantu. Filoloģes Ineses Kārkliņas patāsts par 1970.gados ēsto jubilejas torti. Viesības vēl nav sākušās, gaviļnieks ar kādu no ciemiņiem izlēmis otrā istabā parunāties: “Nopietni vīri, abi stāv pie galda un runā nopietnas runas. Un turpat kaut kā nejauši nolikusies torte ar plūmēm, kas nu tajos septiņdesmitajos gados bija, un viņi abi runādami lasa tās plūmes nost, un tā torte paliek tāda balta ar baltām rozēm. Iešaujas iekšā vecmāmiņa un saka uz to gaviļnieku, uz to viesi jau nevar teikt. Gaviļniekam saka: “Jezus Marija, Jezus Marija, kū jyus te sadarejot?” Tas gaviļnieks tā kā sabijies, bet viesis paskatās uz viņu /vecmammu/ un saka: “Klus, mauka, lai bārns ād!” Satīra un melnais humors Ja humora iedarbība visbiežāk rada skaļus vai klusus, bet medus smaidus un smieklus, tad satīras nolūks ir iespējami jūtīgi iekost, lai kāds vai kādi justos it kā būtu etiķi iedzēruši. Ne humors, ne satīra mums nav sveša. Trimdas rakstnieks Anšlavs Eglītis šo īpašību savulaik taisni izcēla: “Latvieši ir lieli zobgaļi, un, ja tie saslēdzas ciešā, tiepīgā “kolektīvā”, kāds piemēram, bija Jaunā strāva, tad tie reizēm pamatīgi sašķoba sabiedrisko domu.”" Mūzika: Imants Kalniņš (mūzika no k/f "4 balti krekli") - Viena meita govis slauca Reinis Kapteinis - Kretīnu deja  

Pirmais raidījums. Latvijas Universitātes profesore, literatūrpētniece Janīna Kursīte raidījumu ciklā sāk iepazīstināt ar latviešu humoristiski satīrisko dzeju. Smiekli nāk no dabas, humors no kultūrpasaules. Humors parasti rodas no pretrunas starp kultūrā pieņemto un to, kas iziet ārpus tās rāmjiem. Smaidi un smiekli var izteikt tiklab labsajūtu kā pārsteigumu, bet arī pieglaimošanos, slēptu agresiju, reakciju uz negaidītu situāciju un vēl visu ko citu. Raidījumā ciklā, kas veltīts latviešu humoristiskajai un satīriskajai dzejai, skanēs arī Latvijas novados, Rīgā, pie ārzemju latviešiem ierakstīti smieklgabaliņi ar īsiem anekdotiskiem pastāstiem. Smiekli paši par sevi ir tikai puse no laba noskaņojuma, otra puse nāk no situācijas, kurā tie rodas. Mūzika: Dundurs - 25 kronas