LSMnīca

"Cilvēka psihe nevar normāli noreaģēt uz nenormālu situāciju, kāda ir karš," tā jaunākajā raidieraksta "Formā!" epizodē sacīja filozofs un topošais psihologs Vents Sīlis. Šajā reizē meklējam atbildi uz jautājumiem, kā cilvēki reaģē un gatavojas dažādām krīzes situācijām un vai psiholoģisko gatavību tām maz ir iespējams trenēt.  Sīlis uzskata, ka arī apmācības, kādas, piemēram, ir Zemessardzē, cilvēka psihei nevar padarīt kara situāciju saprotamu, jo tā ir galējā vardarbības forma. Taču šāda veida apmācības palīdzot krīzes situācijās neļauties panikai. "Tas, ko mēs apmācībās iegūstam, – mēs pārvaram baiļu impulsu un trauksmes un neprognozējamības impulsu. Visa veida treniņš, visa veida apmācības ir domātas, lai kara laikā tu nevis sēdētu un apcerētu nācijas smago likteni, bet vienkārši darītu praktiskās lietas. Tas arī ir pirmais solis, kā sagatavoties tam. Pirmkārt, atcerēties, ka šajā neordinārajā situācijā joprojām ir jātaisa ēst, ir jāskatās, kur ir bērni un kas ar viņiem notiek. [..] Joprojām ir jāguļ, joprojām jāatpūšas. Nevar sēdēt vienkārši tādā psihiski izārdītā, eksistenciālā stāvoklī un kaukt. Tas tā nestrādā – tā ir panika, un tā ir padošanās panikai. Tāpēc veidot ikdienas paradumus, kaut vai aiziet tēju uztaisīt, tas to normalitāti uzreiz atgriež," pauda Sīlis.  Plašāk par to, kā cilvēks uztver dažādas krīzes situācijas, kā tām var mentāli sagatavoties un vai šādas situācijas sabiedrību vieno vai šķeļ, var klausīties raidieraksta "Formā!" 27. epizodē.  Klausies citas "Formā!" epizodes!

Cilvēki, kas ikdienā palīdz valstij cīnīties pret kiberuzbrukumiem, jeb Kiberaizsardzības un elektromagnētiskās karadarbības bataljona zemessargi ir neredzamās frontes karavīri. To raidierakstā "Formā!" sacīja šī bataljona komandieris majors Ronalds Mandelis. Šis bataljons kopā ar Singapūras kolēģiem šomēnes izcīnīja 1. vietu starptautiskajās kiberaizsardzības mācībās "Locked Shields 26". 24. aprīlī noslēdzās ikgadējās starptautiskās kiberaizsardzības mācības "Locked Shields 26", kurās Latvijas un Singapūras apvienotā komanda izcīnījusi pirmo vietu. Mācībās "Locked Shields 26", kuras no 20. aprīļa norisinājās klātienē Tallinā, Igaunijā, kā arī tiešsaistes formātā, kopumā piedalījās aptuveni 4000 dalībnieku no 41 valsts. "Patiesi priecājos par paveikto darbu kopā ar Singapūras kolēģiem un visiem iesaistītajiem. Mūsu sasniegtais rezultāts pierāda, ka spējam veiksmīgi sadarboties ar dažādām nācijām, mācīties gan no savām, gan citu kļūdām, pielāgoties situācijām, kad šķiet, ka risinājuma nav, nepadoties un tomēr atrast izeju. Paldies visiem, kas piedalījās un atbalstīja mūs, lai šīs mācības izdotos. Īpaša pateicība mūsu kibersargiem, kuri ar savu ieguldījumu stiprināja mūsu panākumus un nesa Latvijas vārdu pasaulē," uzsvēra Mandelis. Kopumā Latvijas un Singapūras komandā mācībās piedalījās ap 230 dalībnieku, no kuriem aptuveni 140 bija Latvijas pārstāvji. Mācību mērķis bija pārbaudīt procedūras un sacensību formātā trenēt kiberdrošības ekspertus no dažādām valstīm, lai veicinātu konkurenci, pieredzes apmaiņu un spēju attīstību.  "Locked Shields" ir vienas no pasaulē lielākajām un sarežģītākajām kiberaizsardzības mācībām, kurās vienotā draudu scenārijā tiek apvienoti tehniskie eksperti, stratēģiskās komunikācijas speciālisti, juristi un nacionāla līmeņa lēmumu pieņēmēji. Raidierakstā "Formā!" Mandelis uzsvēra, ka kibersargi ir neredzamās frontes karavīri. "Bieži vien kiberuzbrukumi nav tēmēti, tie vienkārši masveidā tiek izplatīti ikdienā. [..] Es teiktu tā – tas, ko daudzi nezina un nejūt ikdienā. Tad mēs esam, kā es saku, neredzamās frontes karavīri. [..] Un tā lieta, ko mēs darām, bieži vien ir varbūt nesajūtama uzreiz. Bet tas, ka jūs ikdienā varat atvērt vaļā savu e-pastu vai pārskaitīt naudiņu un visu pārējo, – viss strādā. Viss forši līdz brīdim, kad kaut kāda sistēma nedarbojas. Un tad mēs esam tie, kas bruņoto spēku ietvaros un arī atbalstot mūsu partnerus "Cert.lv" nāk palīgā," jaunākajā "Formā!" epizodē pauda Mandelis. Klausies citas "Formā!" epizodes!

Garīgums, autentiskums un emocionālā inteliģence ir tēmas, kas bieži vien īpaši aktuālas ir tieši pusmūžā, turklāt tās kļūst svarīgas ne tikai cilvēku privātajā dzīvē, bet darba vidē. Ko tas nozīmē, ko tas cilvēkam dod, un vai to var iemācīties? Skaidrojām "LSMnīcas" raidieraksta "Uz visiem 100 pēc 40" sarunā ar darba organizāciju psiholoģi un Rīgas Stradiņa universitātes doktoranti Gitānu Dāvidsoni. Sarunu dalījām divās daļās, sākumā pievēršoties tam, ko nozīmē materiāls un nemateriāls pasaules skatījums, garīgums, emocionālā inteliģence, autentiskums un tamlīdzīgi termini, kurus, iespējams, nereti dzirdam publiskajā telpā.  Savukārt raidieraksta otrajā daļā šķetinājām jautājumus par cilvēku un darbu. Veselīga darba vide ir iedvesmojoša un motivējoša. Ja cilvēki jūtas psiholoģiski droši, viņi ir radošāki, brīvāki un jūtas labāk gan individuāli, gan kā kolektīvs, uzsvēra Dāvidsone. Viņa norādīja, ka cilvēki, kas domā par emocionālo inteliģenci un kopj šīs prasmes, ir arī efektīvāki un veiksmīgāki darbinieki, jo tas palīdz veidot labākas attiecības ar apkārtējiem – draudzīga un saliedēta komanda vienmēr dos labākus rezultātus nekā konflikti darbavietā.  ► Raidierakstu klausies arī lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", "YouTube", kā arī portālā LSM.lv un "REplay.lv". "Uz visiem 100 pēc 40": klausies raidierakstus un lasi rakstus Vairāk  

Lai atrisinātu ASV un Izraēlas uzsākto karadarbību Tuvajos Austrumos, Baltā nama saimniekam Donaldam Trampam ir trīs izvēles un tās visas ir sliktas, raidieraksta "Drošības barometrs" jaunākajā epizodē vērtē drošības pētnieks Jānis Kažociņš.  Ģeopolitikas pētījumu centra veidotajā "Drošības barometrā" jeb aizvadītā ceturkšņa pārskatā par svarīgākajiem notikumiem starptautiskajā politikā šoreiz īpaša uzmanība pievērsta ne vien karam Ukrainā, bet arī ASV un Izraēlas uzsāktajai militārajai operācijai pret Irānu, kas nepilnos divos mēnešos ierosinājusi ne vien plašāku karadarbību Tuvajos Austrumos, bet arī atstājusi pamatīgas sekas uz globālo ekonomiku un drošību, kā arī NATO aliansi un sabiedroto atbalstu Kijivai.  Drošības pētnieks Jānis Kažociņš vērtē, ka Baltā nama saimnieks Tramps karā Tuvajos Austrumos ir nonācis strupceļā. Iespējas, kā to izbeigt, ir vairākas, taču visas vienlīdz sliktas.  Pirmkārt, ASV prezidentam ir iespēja uzsākt nopietnas sarunas ar Irānu par kara Tuvajos Austrumos risinājumu, taču tas būšot grūti, uzskata Kažociņš, jo ASV prezidentam tad būs jāizskaidro šī kara uzsākšanas iemesli un tas, kāpēc viņš šim mērķim tērējis lielus ASV līdzekļus.  Otra iespēja ir pamatīgi eskalēt karadarbību, kas ir sarežģīta un ļoti bīstama operācija, turklāt tā arī varētu izvērsties bezgalīgā karā.  Savukārt trešā iespēja ir paziņot par uzvaru, taču tas varētu būt grūti izdarāms, tāpēc ka ASV tā arī nav skaidri definējusi tās uzsāktās karadarbības mērķus. Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā. 

Kā uzņēmēji var iesaistīties valsts aizsardzībā? Kā fonds "Uzņēmēji mieram" palīdz Ukrainai, un ko Latvijas uzņēmumi mācījušies no palīdzības sniegšanas Ukrainai? Par to raidieraksta "LSMnīca" cikla "Formā!" jaunākajā epizodē saruna ar vienu no šī fonda pārstāvjiem, "Eco Baltia" grupas līdzīpašnieku un zemessargu Māri Simanoviču. ► Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā. Krievijas pilna apmēra iebrukums Ukrainā 2022. gada 24. februārī Māris Simanoviču mudināja iestāties Zemessardzē un arī pašam rūpēties par valsts aizsardzību.  Vienlaikus Krievijas sāktais pilna apmēra karš vairākiem Latvijas uzņēmējiem lika nepalikt malā, bet iesaistīties, lai gādātu palīdzību Ukrainai, aizstāvoties pret iebrucēju. Pirmajos kara brīžos tika atrasti domubiedri, lai radītu fondu "Uzņēmēji mieram", kas gan sākotnēji radies no saziņas lietotnes "WhatsApp" grupas, atcerējās Simanovičs.  "Bija draugu pulciņš, kas saprata – ir sācies neiedomājamais. Kā mēs varam palīdzēt? Burtiski pāris dienu laikā, šķiet, divu dienu laikā radās "WhatsApp" grupa. Tajā iesaistījās ļoti liels skaits uzņēmēju. Principā mēs vienkārši sākām apstrādāt ukraiņu vajadzības. Mums bija arī kontakti ar ukraiņiem," viņš stāstīja.  Pirmās kara dienas palīdzības sniegšanas ziņā bijušas ļoti haotiskas arī tāpēc, ka no Ukrainas sekoja vairāki palīdzības lūgumi. "Sākot no nakts un termālajām optikām, slimnīcu gultām, mašīnām un tā tālāk. Principā mēs izveidojām tādu brīvprātīgu struktūru, kurā darbojās gan uzņēmēji, kas ziedoja naudu, gan cilvēki, kas varēja atrast lietas. Kara pirmajās dienās mēs vienkārši krāmējām dronus un optiskos tēmekļus mašīnās un sūtījām uz turieni. Salīdzinoši ātri mēs to visu pārveidojām par fondu," stāstīja Simanovičs. Šobrīd šī iniciatīva pāraugusi par vienu no lielākajiem Latvijas brīvprātīgā atbalsta mehānismiem, ar ko tiek gādāta palīdzība Ukrainai. Pērnā gada decembrī vien fonda palīdzība Ukrainai mērāma vairāk nekā 365 000 eiro apmērā, bet kopš fonda izveides pārsniegti jau vairāk nekā 10 miljoni eiro palīdzības apmērā Ukrainai.  "Mēs sadarbojamies ar visām atbalsta organizācijām, arī ar Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, Iekšlietu ministriju un citām organizācijām, kas palīdz Ukrainai. Mūsu pienesums ir saistīts ar to, ka mēs ļoti strukturēti zinām, ko ukraiņiem vajag. Arī kampaņveidīgi – skatāmies, kas ir prioritātes. Mūsu pēdējais pasākums – "Atved mājās" – ir ievainoto karavīru rehabilitācija, evakuācija, kam mēs ļoti veiksmīgi savācām vairākus miljonus eiro. Tāpat ir bijuši arī ļoti daudzi citi projekti, kas ir saistīti ar konkrēto fāzi frontē vai karadarbībā kopumā," sacīja Simanovičs.  Simanovičs uzskata, ka Krievijas sāktais karš Ukrainā daudziem uzņēmumiem palīdzējis "domāt ārpus kastes" tajā ziņā, kā varētu sniegt savu artavu valsts aizsardzībā. "Man liekas, ka tas, ko šī sistēma pierādīja, ir tas, ka armijai ir savs resurss, proti, ir zināms, kas pieder armijai, ir kaut kāds mobilizācijas saraksts, un tad ir visas reālās vajadzības, kuras vajag uzreiz. Piemēram, mums vajag ļoti lielu skaitu pārvietojamo slimnīcu gultu, un tajā brīdī tev ir diaspora, cilvēki ārpusē. Mums bija situācija, kad mūsu organizācija apzināja šīs slimnīcas gultas Anglijā un sūtīja uz Ukrainu." Vairāk par Simanoviča pieredzēto Zemessardzē un to, ko Latvijas uzņēmumi var mācīties no kara Ukrainā, var klausīties podkāsta "Formā!" 25. epizodē. Klausies citas "Formā!" epizodes!

Tīmeklī ir daudz veiksmes stāstu par cilvēkiem, kuriem pēc ilgām pūlēm, mēģinājumiem un ārstu saukšanas talkā galu galā izdevies tikt pie bērniem, taču ir arī klusā puse – pāri, kuriem tas neizdevās. Raidieraksta "LSMnīca" cikla "Uz visiem 100 pēc 40" sarunā ar savu stāstu par to, kā pieņemt dzīvi bez bērniem, dalījās Vita Stiģe-Škuškovnika, kuru sāpīgā dzīves pieredze pamudināja pievērsties bezbērnotības tēmai un tās aktualizēšanai sabiedrībā. To, ka neizdodas tikt pie izsapņotā ģimenes modeļa, nebija viegli pieņemt. Pagāja septiņi gadi, līdz Vita uzsāka psihoterapiju. "Daudzi cilvēki joprojām nesaprot – kā tu vari sērot par kaut ko, kas īsti tavā dzīvē nav bijis, bet tas ir tieši tas, par ko es sēroju! Ka tā nav manā dzīvē, ka tas ir tas, ko es gribēju, bet man tas ir atņemts," viņa uzsvēra. Tagad Vita par savu pieredzi runā skaļi, izglītojot sabiedrību par bezbērnotības jautājumiem un iemesliem, kā arī vēršot uzmanību uz diskrimināciju darbavietās, ko reizēm nākas piedzīvot cilvēkiem bez bērniem. Sarunā Vita arī palīdz rast atbildes, kā labāk runāt ar tiem pāriem, kuriem neizdodas tikt pie bērniņa, un skaidro, kādēļ labāk necensties mierināt, žēlot, stāstīt par kādu citu cilvēku pieredzi vai dot padomus un censties "izglābt". To visu un daudz ko citu klausies epizodē! ► Šo epizodi klausies arī lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", "YouTube", kā arī portālā LSM.lv un "REplay.lv". "Uz visiem 100 pēc 40": klausies raidierakstus un lasi rakstus Vairāk

"Zemessardzes bataljons Daugavpilī ir ļoti līdzīgs pašai pilsētai – daudzkulturāls un daudznacionāls, tur lielākā daļa ir krievvalodīgo, bet tas ir stāsts par to, ka vēlmei aizsargāt valsti nav valodas," jaunākajā raidieraksta "LSMnīca" cikla "Formā!" epizodē sacīja Latvijas Sabiedriskā medija (LSM) Latgales redakcijas žurnāliste un šī bataljona zemessardze Anna Luīze Ruskule. SARUNAS CEĻVEDIS:  "Ko tu! Sievietēm jau nav, ko darīt Zemessardzē!" Daugavpilī izteikti parādās vienā un citā veidā domājošie. Krievijas karš pret Ukrainu daļai Daugavpilī lika aizdomāties – mana drošība ir apdraudēta. ► Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā. "Ko tu! Sievietēm jau nav, ko darīt Zemessardzē!" Anna Luīze Ruskule ir žurnāliste no Daugavpils un Zemessardzes 34. kājnieku bataljona kaprāle. Pēc studijām Rīgā viņa sajutusi vilkmi atgriezties tur, kur uzaugusi – tagadējā Augšdaugavas novadā, bet sevi uzskata par daugavpilieti. Lai gan sākotnēji, tāpat kā daudziem jauniešiem, šķita, ka jābrauc prom, ar laiku nostiprinājās sajūta, ka tieši Daugavpilī viņa var būt visvairāk vajadzīga. Zemessardzes kontekstā par pagrieziena punktu Ruskulei, tāpat kā daudziem citiem, kļuva Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā, pēc kura viņa iestājās Zemessardzē. "Es jau savā ikdienas darbā arī zināmā mērā aizsargāju drošību, bet informatīvo drošību. Un tajā brīdī man gribējās fiziski. Ar fizisko esmu uz "tu", un man likās – kāpēc gan ne? Bet tolaik mans draugs man teica – nē, ko tu, sievietēm jau nav, ko darīt Zemessardzē. Lai gan viņš pats arī ir zemessargs. Bet jo arvien vairāk mēs redzējām ziņas no Ukrainas, kas notiek, ka tas karš nebeidzas, sapratu, ka vajag tomēr. Daugavpils un Latgale bija tā vieta, kur es uzskatīju, ka es varu sniegt savu artavu drošības kontekstā," stāstīja Ruskule. Žurnāliste norādīja, ka Daugavpils ir daudzkulturāla un daudznacionāla pilsēta un ka tieši tāds arī esot attiecīgais Zemessardzes bataljons. "Tur lielākā daļa arī ir krievvalodīgo. Bet tas ir stāsts par to, ka vēlmei aizsargāt valsti nav valodas. Un tas patriotisms īstenībā, kas ir Daugavpilī, tur noteikti nav valodas aspekts, jo ļoti daudzi, arī mani draugi, krievvalodīgie dienesta biedri, viņiem tā motivācija un cīņasspars brīžiem ir daudz lielāks. [..] Un ar to, manuprāt, mēs kā Daugavpils bataljons izceļamies. Protams, brīžiem liekas, ka varētu latviskāk, bet mēs ar to strādājam, mēs mēģinām. Mēs ceram uz to labāko rezultātu," sacīja Ruskule. Daugavpilī izteikti parādās vienā un citā veidā domājošie Ārpus Zemessardzes bataljona Ruskule Daugavpili raksturoja kā vietu, kur saduras dažādas identitātes, mediju telpas un pasaules skatījumi. Viņa uzsvēra, ka pilsētā joprojām jūtama Krievijas propagandas ietekme, kā arī tur esot izteikts lokālpatriotisms, kad cilvēki sevi pirmkārt identificē kā daugavpiliešus, nevis skatās Latvijas pilsoņus plašākā nozīmē. Tiesa, viņa vērtēja, ka pēc 2022. gada 24. februāra situācija ir mainījusies uz labo pusi: vairāk cilvēku apzinās draudus no Krievijas un vairāk dzirdama latviešu valoda. "Daugavpilī ir divas kopienas – latviskais un, es pat negribētu nodalīt valodas jautājumu, bet vienā veidā domājošie un citā veidā domājoši. Kaut vai tie, kuri skatās propagandu, kuri neskatās propagandu, kuri skatās austrumu virzienā, kuri skatās Rietumu virzienā. Un Daugavpilī vienkārši tas ir ļoti izteikti. (..) Tas ir gan propagandas ietekmē, gan arī tiešām cilvēki tā domā – viņi neasociē sevi ar Latviju, viņi asociē sevi kā daugavpiliešus. Un tā ir laikam vienīgā tāda lielā problēma – ka viņi neskatās ārpus Daugavpils," sacīja Ruskule. Krievijas karš pret Ukrainu daļai Daugavpilī lika aizdomāties – mana drošība ir apdraudēta Viņa savā darbā novērojusi, ka Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā bija pagrieziena punkts arī pilsētā, kad daļa cilvēku sāka apzināties, ka Krievija ir drauds arī Latvijai. "Tomēr arī mēs jūtam to draudu, un pierobežā tas drauds jeb Krievija, jeb Putina režīms kopumā ir daudz vairāk jūtams. Viss tas bija tuvs, savējais, bet tiklīdz to nogrieza [Krievijas mediju kanālus]... Pirmkārt, ir ļoti būtisks faktors – karš ir sācies. Tad tu sāc jau domāt par to, ka tomēr arī tava drošība tiek apdraudēta kaut kādā veidā," pauda Ruskule. Vienlaikus žurnāliste akcentēja nozīmību "cīņai par cilvēku prātiem" Daugavpilī. Viņa norādīja pašvaldības ietekmi uz vietējiem medijiem, uzsverot vajadzību radīt kvalitatīvu saturu latviešu valodā, kas sasniedz arī krievvalodīgo auditoriju. "Svarīgi, ka ziņa par drošības stiprināšanu pierobežā tiek nodota arī krievvalodīgajiem. Jā, tur var, protams, redzēt citu noskaņojumu, kas varbūt dažreiz ir tāds – nu, ko tad bruņotie spēki dara? Un vispār – kāpēc mums jāmaksā viņiem nodokļi un tā tālāk? Bet tur arī ir pozitīvais aspekts, ka cilvēki tiešām interesējas, cilvēki lasa. Un cilvēkiem patīk. Un tur vairs nav stāsts par valodu. Tā pilināšana notiek. [..] Tu skaidro. pamato, kāpēc ir šādi, protams, balsties faktos. Un tas ir ļoti svarīgi, ka tomēr mēs stāvam līdzās tiem cilvēkiem," atzīmēja žurnāliste. Vairāk par informatīvo telpu un drošību pierobežā, kā arī Annas Luīzes Ruskules spilgtākajām pieredzēm Zemessardzē var klausīties "Formā!" 24. epizodē. Klausies citas "Formā!" epizodes!

Mēs mēdzam glorificēt pārstrādāšanos un slavēt tos, kuri gadiem nav bijuši atvaļinājumā, tomēr cilvēki, kuri iet atvaļinājumos un rūpējas par savu veselību, gluži vienkārši dzīvo ilgāk, un to apliecina pētījumi, sarunā "LSMnīcas" raidieraksta "Uz visiem 100 pēc 40" norādīja zinātņu doktore psiholoģijā, kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas speciāliste un supervizore Marija Ābeltiņa.  Marija Ābeltiņa ir pētījusi izdegšanu un šai tēmai veltījusi arī grāmatu. Speciāliste uzsver – veselībai ir svarīgi, ka mēs atjaunojamies. Arī pati kādreiz ir jokojusi, ka "atpūtīsies kapā", tomēr pētījumos guvusi nepārprotamu atbildi uz jautājumu, vai strādāšana bez atelpas ir varonība. Un šī atbilde ir – nē.  Dzīvojam ne tikai pārstrādāšanās, bet arī sasniegumu kulta laikmetā, kad jūtam spiedienu būt veiksmīgiem karjerā. Šo kultu lielā mērā baro arī sociālie tīkli, kur redzam, kā visiem citiem viss notiek, tādēļ "man arī tā vajag"! Šajā epizodē arī runājām par to, kuri ir uzskatāmi par cilvēka dzīves zelta gadiem. Ābeltiņas skaidrojumā tas ir vecums ap 40–50 gadiem, kad cilvēka pašapziņa ir visaugstākajā punktā. Tomēr ir kāda interesanta pretruna – šajā vecumā cilvēki ir arī vismazāk apmierināti ar savu dzīvi. Kādēļ tā? To visu un daudz ko citu klausies raidierakstā!  ► Raidierakstu klausies arī lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", "YouTube", kā arī portālā LSM.lv un "REplay.lv". "Uz visiem 100 pēc 40": klausies raidierakstus un lasi rakstus Vairāk

Kā celt vīriešu pašapziņu, no kā baidās vīrieši, un kā ekstrēmos apstākļos izdarīt daudz ar minimāliem resursiem? Raidieraksta "LSMnīca" cikls "Formā!" jaunākajā epizodē meklēja atbildi uz šiem jautājumiem kopā ar Izdzīvošanas skolas vadītāju Oskaru Špickopfu, kuru aktīvs dzīvesveids un laika pavadīšana pie dabas aizvedusi arī līdz Zemessardzei. ► Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā. Ideja par pārgājienu tēviem un dēliem pāraug Izdzīvošanas skolā Pirms 10 gadiem Oskars Špickopfs kopā ar domubiedru Mareku Dombrovski ziemā sarīkoja pārgājienu tēviem un dēliem. "Mīnus 15 grādi, sniegs puikām bija līdz celim. Bija tēvi ar dēliem. 8–12 gadus veci puikas. Mēs visu dienu, 12 stundas pār sniegiem, kalniem un lejām, ar uzdevumiem. Tā sākās tas ceļš," stāstīja Špickopfs. Sākotnējā iecere bija sarīkot kopīgas aktivitātes tēviem ar saviem dēliem. "Tā vērtība, ko mēs redzējām, ka pieaugušiem vīriem nav laika mūsu puikām, mūsu meitām. Tā ideja bija savest kopā tēvus ar bērniem, jo tās ir kritiski svarīgas attiecības. Lai nākotnē puika izaugtu par nobriedušu, pārliecinātu, atbildīgu vīrieti, tēvs viņu dzīvē ir ļoti svarīgs," pauda Špickopfs. Ar laiku šī ideja pārtapa arī par izdzīvošanas mākslas pasniegšanu, kur dažādās nometnēs tiek mācīts, kā ekstrēmos apstākļos izdarīt daudz ar minimāliem resursiem. Tiek rīkotas nometnes gan pieaugušajiem, gan bērniem, gan vecākiem kopā ar atvasēm. Mērķis – celt vīriešu pašapziņu Tomēr nemainīga Izdzīvošanas skolas vērtība ir palikusi vīriešu pašapziņas uzlabošana. "Vīrieša klātesamība puiša dzīvē ir vitāli svarīga – vai tas ir opis, treneris, tēvs, bet viņam ir jābūt. Un tā ir viena no vērtībām, ko puiši, kas brauc uz nometnēm, uzsver. Viens ir – būt starp večiem, citiem vīriešiem un instruktoriem, otrs – sarunas, 14–16 gadus vecs jaunietis pasaka, ka viena no vērtībām ir saruna ar pieaugušu vīrieti. Bet [saruna] nevis par sviestu, jokus arī vajag, protams, bet nevar tikai sviestu kult," sacīja Špickopfs. Špickopfs, kurš arī dien Zemessardzē, norādīja, ka Izdzīvošanas skola no Zemessardzes atšķiras ar to, ka "vispirms strādājam ar cilvēka iekšējo vēlmi aizsargāt". Tādēļ līdzās praktiskiem uzdevumiem, piemēram, kā orientēties mežā un iekurt ugunskuru, nometnēs liela daļa uzmanības tiek pievērsta sarunām.  Bailes kļūdīties un uzņemties atbildību "Sarunas par vīrišķību, tēvu attiecībām, spēju paplašināšanu, par dzīves uztveri, par atbildību. Mums visiem ir savas bailes. Un tās sarunas, kas ir bijušas piecu gadu laikā ar 400 vīriem… Es varu viennozīmīgi teikt – vienalga, vai tu vadi piecu uzņēmumu koncernu, vai tu esi skolotājs, vai tu esi zemessargs, vīriešiem ir savas bailes. Tas, ko džeki pie mums saka pie ugunskura, viņi saka – par šīm lietām mēs nerunājam pie terapeita, ne ar labākajiem draugiem. Tas ir te – sveši vīri satiekas, nav svarīgi, no kurienes tu nāc, kāds tev pulkstenis, ar kādu auto brauc. Mēs esam vīrieši, kam interesē savas pašizaugsmes jautājumi," pauda Špickopfs. Daloties savos novērojumos par to, ko nometnēs atklājuši citi vīrieši, Špickopfs norādīja, ka dominē bailes kļūdīties un uzņemties atbildību, kā arī bailes no tā, ka var kaut kas neizdoties. "Tas ir stāsts par bērnību, par attiecībām ar vecākiem, par personību, dzīves pieredze bērnībā un jaunībā. (..) Tāpat gandrīz visiem, kas atbrauc pie mums, ir bailes no nāves vai veselības problēmām. Arī bailes no tā, ka nespēšu parūpēties par savu ģimeni," stāstīja Špickopfs. Par Izdzīvošanas skolas vadītāja ieteikumiem krīzes apstākļu pārvarēšanai un to, kā viņš atrada ceļu līdz Zemessardzei, plašāk var klausīties "Formā!" 22. epizodē. Klausies citas "Formā!" epizodes!

Eiropas Parlamentā citu valstu deputāti ar pārsteigumu uztver to, ka divi Latvijas deputāti – Mārtiņš Staķis ("Progresīvie") un Rihards Kols (Nacionālā apvienība) – dienē Zemessardzē. Daļai kolēģu došanās uz militārajām mācībām reizi mēnesī liekoties kas pilnīgi neaptverams. Taču latviešiem tas palīdz Briselē labāk paskaidrot drošības situāciju Eiropas Savienības austrumu pierobežā. Staķis un Kols viesojās jaunākajā raidieraksta "LSMnīca" cikla "Formā!" epizodē. ► Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā. Abi politiķi Zemessardzes dienestā pavadījuši jau vairākus gadus. Staķis ir daļa no zemessargu aprindās dēvētā "pirmā Ukrainas iesaukuma" jeb lēmumu pievienoties dienestā pieņēma pēc Krimas aneksijas 2014. gadā. Savukārt Kols, kura ģimenes ceļojuma dēļ atlikto iestāšanos Zemessardzē savulaik aprakstīja vairāki mediji, dienestā pavadījis jau 8 gadus. Arī tagad, pildot Eiropas Parlamenta deputātu pienākumus Briselē un Strasbūrā, abi turpina doties uz mācībām. Regulārs mācību apmeklējums izsaucis pārsteigumu kolēģos Briselē, taču abi deputāti uzsvēra, ka dienests Zemessardzē palīdz labāk Eiropas Parlamentā skaidrot Latvijas un reģiona drošības situāciju.   "Parlamentā, kad es stāstu saviem kolēģiem, ka es braucu katru mēnesi uz militārajām mācībām, viņiem tas ir kaut kas… kā tas vispār ir iespējams? Es darbojos Drošības un aizsardzības komitejā, un tas [Zemessardze] iedod milzīgu svaru runājot ar pārējiem par to, kā ir," pauda Staķis. Tam piekrita arī Kols, norādot: "Izskatās, ka austrumu flanga valstīm nav ilūziju par to, kāds apdraudējums pastāv. Pārējie paši skatās uz savām sabiedrībām – cik tās ir gatavas, noturīgas un apmācītas –, un Latvijas Zemessardzes piemērs ir tāds pozitīvs piemērs uz kopējā fona plašākā Eiropā. Piemēram, man itāļu kolēģi jau teikuši, ka plāno vizīti uz Latviju, lai iepazītos ar Zemessardzi, vispārējās valsts aizsardzības konceptu." Pēc nepilniem diviem gadiem Eiropas Parlamentā Staķis novērojis, ka Baltijas valstu, Polijas un Somijas pārstāvji "aizsardzības un drošības jautājumos ir absolūti viedokļu līderi parlamentā". Un būšana daļai no valsts aizsardzības sistēmas Latvijā palīdzot vēl labāk noformulēt pozīciju drošības jautājumos. "Pirms diviem gadiem Eiropā nebija sava [aizsardzības] komisāra, bija neliels finansējums Eiropas drošības fondā. Šobrīd ir komisārs, pastāvīgā komiteja, ir radīts plāns – Eiropas Komisijas Baltā grāmata –, ko mēs darīsim piecos gados, tad ir [finanšu instruments] SAFE, kas pasaka, kā mēs par to samaksāsim, un jau tagad Latvija šos līdzekļus sāk apgūt," līdzās vēl citiem aizsardzības jomas finansēšanas instrumentiem minēja Staķis, uzsverot, ka, viņaprāt, Eiropas Savienība patiesi izvirzījusi aizsardzību kā vienu no galvenajām prioritātēm. Vienlaikus Latvijas eiroparlamentārieši novērojuši, atsevišķi citu valstu deputāti arvien neizprot Krievijas radītos draudus Eiropas Savienībai. "Arī lielākajās politiskajās grupās ir tādi, kas cer, neraugoties uz kādu birku uzliek [Krievijas un Ukrainas] miera sarunām, mēs tūlīt atgriezīsimies [pie kādreizējām attiecībām ar Krieviju]. Var redzēt tiešām neadekvātas un mulsinošas rīcības – vai tiešām joprojām nesaprot? Bet tur jau ir cita domāšana – "esam tālu no frontes", "labi, atzīstam, ka austrumu flangam ir jāpalīdz"," atzina Kols. Vairāk par abu Eiropas Parlamenta deputātu iemesliem iestāties Zemessardzē, nožēloto un iegūto dienestā, kā arī Eiropas politikas veidošanu var klausīties "Formā" 22. epizodē. Klausies citas "Formā!" epizodes!

Ja nepiedomājam par to, ko ēdam, pusmūžā tas ir jūtams krietni ātrāk, jo īpaši sievietēm, "LSMnīcas" raidieraksta "Uz visiem 100 pēc 40" skaidroja uztura speciāliste Eva Šmite, ar kuru kopā mēģinājām saprast, kas šajā vecumposmā jāņem vērā un kā neapjukt pasaulē, kur modes kliedzieni skar arī uzturu.  Daudzi uzturu saista galvenokārt ar ārējo izskatu un svara kontroli, un nereti tā ir lielākā motivācija kaut ko mainīt savos ēšanas paradumos, taču patiesībā tas, ko ēdam, atstāj lielu ietekmi arī uz mūsu veselību. It sevišķi pusmūžā.  Par to, ko vislabāk ēst pusmūžā, bet ko labāk atstāt veikala plauktā un kā orientēties uztura modes kliedzienu pasaulē, uzzināsi šajā epizodē. ► Raidierakstu klausies arī lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", "YouTube", kā arī portālā LSM.lv un "REplay.lv". "Uz visiem 100 pēc 40": klausies raidierakstus un lasi rakstus Vairāk

Īsi pirms Milānas un Kortīnas ziemas olimpiskajām spēlēm neērtus jautājumus liek uzdot Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK) pamatprincipi – gan par agresorvalstu sportistu dalību, gan SOK bagātības izlietojumu. Tikmēr lielu interesi izpelnīsies hokeja turnīrs, kurā pēc 12 gadu pauzes atgriezīsies Nacionālās hokeja līgas (NHL) zvaigznes. Valstu delegācijas arī izraugās karognesējus atklāšanas ceremonijai, bet pēc kādiem kritērijiem tie izvēlēti? ĪSUMĀ: SOK ieņēmumi no olimpiskajām spēlēm mērāmi miljardos, taču atlēti nesaņem neko, un sistēmu būtu nepieciešams mainīt.  Latvijas dāsnā sportistu prēmēšana jāatstāj pagātnē un jāveic kardināla sistēmas pārbūve. SOK stingrības trūkums ļaus 20 agresorvalstu sportistiem piedalīties kā "neitrāliem atlētiem" - Latvijas Sabiedriskais medijs viņus nepieminēs. Olimpiskajā hokeja turnīrā atgriežas NHL zvaigznes; galvenie favorīti kanādieši, amerikāņi un zviedri, savu vārdu var teikt arī somi un čehi. Valstu karognesēju izvēles principi atšķiras: daudzviet to izlemj nacionālās olimpiskās komitejas, Vācijā – aptaujā, ASV un Francijā – sportistu balsojumā. Cik taisnīga ir SOK nevēlēšanās dalīties finansēs? Iepriekšējā olimpiskajā ciklā Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK) ieņēmumi bija 7,7 miljardi ASV dolāru. SOK peļņas avots – sportisti. Paradoksāli, bet atlēti šai naudai netiek klāt, turklāt prēmijas par sasniegumiem maksā katra pārstāvētā sportista valsts jeb tās budžets. Olimpiskajā sistēmā amatierisma idejas izplēn  Otrajā plānā palicis SOK stūrakmens – amatierisms. Lai gan tas SOK argumentos izskan regulāri, tomēr vairums atlētu ir profesionāļi, un tas ir viņu maizes darbs. Tādējādi būtu tikai godīgi, ja arī SOK sportistus atbalstītu finansiāli, piemēram, olimpisko spēļu gatavošanās ciklā. Olimpiskais fonds un ačgārnās prēmijas Viens no Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) priekšlikumiem, ko tā nodevusi SOK, ir izveidot olimpiešu fondu, lai pēc sportista karjeras beigām būtu drošības spilvens. Ne katrs bijušais atlēts veiksmīgi karjeru turpina trenera vai kādā citā arodā, tādēļ fonda izveide un finanšu atbalsts sportistiem kļūtu par drošības garantu. Sportistam profesija bez garantijas  Aktuāls arī ir jautājums par ačgārno Latvijas sportistu prēmēšanas sistēmu, kur jūtamas PSRS sistēmas atliekas un valsts trūcīgais atbalsts sporta nozarei. Par zelta medaļu olimpiskajās spēlēs tiek piešķirti 142 000 eiro, tomēr daudz jēgpilnāk būtu šo summu novirzīt sportistu gatavošanās iespējām, sporta infrastruktūras uzlabošanai vai arī atlētam pensiju fondā. Sarunas par prēmēšanas sistēmas mainīšanu ir sāktas, tomēr tās solās būt smagnējas, un, iespējams, politiski nāksies pieņemt nepopulārus lēmumus. Piemēram, prēmiju pārskatīšanu paraolimpiskajiem atlētiem. SOK vājais mugurkauls un agresorvalstis Diemžēl Milānas un Kortīnas olimpiskajās spēlēs piedalīsies 13 krievu un septiņi baltkrievu atlēti, kuri ieguvuši "neitrālu" statusu, lai gan par tā atbilstību realitātei māc milzu šaubas. SOK tā arī nespēja paust stingru un nepārprotamu nostāju pret agresorvalstu zvērībām Ukrainā, nepieļaujot to atlētu dalību četrgades lielākajā sporta forumā. Tāpat izskanējuši pārmetumi par SOK prezidentes Kērstijas Koventrijas vērtību kompasu un viņas labvēlību pret agresorvalsti. Vairāki žurnālisti arī spekulējuši, ka Koventrijai piešķirts dāsns naudas kukulis, kam pierādījumu gan nav. Tiešām "Ak sport, Tu esi miers!"? Milānas un Kortīnas olimpiskajās spēlēs sacentīsies 46 ukraiņu sportisti, tādēļ nav izslēgts, ka dzirdēsim par konfliktiem un provokācijām no agresorvalstu atlētu puses. Arī LSM redakcionālās vadlīnijas ir stingras – agresorvalstu sportisti netiks izcelti un pieminēti, bet tajos sporta veidos, kur tas iespējams, ēters tiks aizstāts ar LTV pašreklāmām un intervijām. Hokejā favorītiem varens sastāvs Pirmo reizi kopš 2014. gada uz olimpiskā ledus kāps NHL zvaigznes – 12 valstu izlases turnīrā sadalītas trijās apakšgrupās. Ceturtdaļfinālā iekļūs katras apakšgrupas spēcīgākā valstsvienība, kā arī viena labākā otrās vietas ieguvēja. Pārējās izlases izspēlēs kvalifikācijas kārtu, cīnoties par atlikušajām četrām ceļazīmēm. Latvijas izlase grupas kārtā tiksies ar ASV, Vācijas un Dānijas hokejistiem.  Spēles turnīrā tiesās gan Starptautiskās hokeja federācijas (IIHF) arbitri, gan NHL tiesneši. Viņu vidū arī latviešu arbitrs Andris Ansons. Dueļi risināsies divās Milānas hokeja arēnās – lielajā "Santagiulia" ar vietām teorētiski 16 000 skatītāju un mazajā hallē ar 6500 līdzjutēju ietilpību. Iespaidīgi, ka trim valstsvienībām – ASV, Kanādai un Zviedrijai – sastāvu veido tikai un vienīgi NHL hokejisti. Somijai tikai viens spēlētājs – aizsargs Miko Lehtonens no Šveices augstākās līgas – nepārstāv NHL klubu. Savu vārdu turnīrā centīsies teikt arī 2024. gada pasaules čempione Čehija un 2025. gada pasaules vicečempione Šveice. Kanādai, ASV, Zviedrijai un Somijai sastāvs ir tik zvaigžņots, ka "aiz borta" palika vairāki skaļi vārdi – amerikāņiem Patriks Keins un Sets Džounss, bet Kanādai – Stīvens Stemkoss, Džons Tavaress un Marks Šeifele. Zviedrija mājās atstāja Rasmusu Dalīnu, Oilveru Ekmanu-Larsonu un Filipu Forsbergu, bet Somija – Teivo Teravainenu un Elī Tolvanenu. Ja A un B apakšgrupā ir vismaz divas izteiktas favorītes, tad C apakšgrupā, kur spēkosies arī Latvijas izlase, ir tikai viens smagsvars – ASV. Tas ļauj Latvijai, Dānijai un Vācijai cīnīties par otro vietu apakšgrupā. Kā labāk noteikt karognesēju? Kurš nesīs Vācijas delegācijas karogu atklāšanas ceremonijā, noteiks fanu balsojums. Šādu tradīciju Vācija aizsāka jau pirms 2016. gada Riodežaneiro olimpiskajām spēlēm un turpina arī šobrīd. Piemēram, ASV un Francija lēmumu pieņems iekšējā sportistu balsojumā. Latvijā olimpisko karognesēju godu bieži iemanto hokejisti Lielākoties karognesējus izvēlas attiecīgās valsts olimpiskā komiteja. Daudzas nācijas savus karognesējus paziņos februāra sākumā, un tur netrūkst spilgtu zvaigžņu. Latvijas karoga ienešana olimpiskajā arēnā uzticēta hokejistam Kasparam Daugaviņam un kalnu slēpotājai Dženiferai Ģērmanei. KONTEKSTS: Ziemas olimpiskās spēles plašā teritorijā Ziemeļitālijā risināsies no 6. līdz 22. februārim sešos puduros – Milānā, Anterselvā, Kortīnā, Bormio, Livinjo un Predaco–Tesero. Latvijas sportisti startēs piecos puduros. Latvijas delegācijā ir iekļauti 68 sportisti, kuri piedalīsies deviņos sporta veidos, tostarp startēs arī vīriešu hokeja valstsvienība.

Jānis Bloks, līdzīgi kā lielākā daļa zemessargu, ceļu Zemessardzē uzsāka, paralēli dzīvojot savu ierasto dzīvi. Par militāro vidi un dienestu pirms iestāšanās Zemessardzē viņam nebija zināšanu, taču pievienoties mudināja vēlme izkāpt no komforta zonas un iemācīties to, ko citādāk nevarētu. Zemessardzē viņā uzvirmoja jauns dzīves aicinājums – pēc gara ceļa līdz leitnanta pakāpei viņš nu kļuvis par Studentu kājnieku bataljona jaunāko virsnieku. ► Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā. Zemessardzē iegūt dienesta pakāpi kurš katrs nevar. Tam jāvelta papildu laiks, lai apgūtu ne tikai praktiskās iemaņas nedēļu nogalēs, bet arī teorētiskās zināšanas. Proti, jāstudē Nacionālajā Aizsardzības akadēmijā, un Jānis Bloks spēra šādu soli, jo Zemessardzē atklāja jaunu dzīves aicinājumu. "Sākumā mērķis bija – es noteikti gribu iemācīties to, ko nekad neesmu mācējis. Piemēram, orientēties pēc kartes – kā tad tas militāri notiek? Un teikšu godīgi – tas diezgan labi aizrāva. Tas veids, kā tevi apmāca. Tā struktūra. Tu saproti, ka tas ir kaut kas pilnīgi cits, nekā tu esi domājis. (..) Pakāpe ir tikai simboliska. Pēc būtības nozīme ir tam, kas tev galvā notiek, un cik daudz zināšanu tu vari atdot uz leju. Līdz ar to, kā tu atbildēsi par cilvēkiem," par savu ceļu jaunākajā "Formā!" epizodē saka Jānis Bloks. Viņš, tāpat kā bataljons, kurā dien, izceļas ar augstu apmeklētību Zemessardzē. Kas ir tās noslēpums? To klausies raidieraksta "LSMnīca" cikla "Formā!" jaunākajā epizodē. Klausies citas "Formā!" epizodes!

Nepieredzēti kuplā skaitā Latvija būs pārstāvēta Milānas un Kortīnas ziemas olimpiskajās spēlēs, kas gan nav garantija jauniem sportisko panākumu rekordiem, tādēļ apdomīgāk būs neieslīgt priekšlaicīgā eiforijā. Uz Itāliju dosies vēsturiski lielākā Latvijas delegācija – 68 sportisti, bet, ieskaitot trenerus, mediķus, vadību un atbalsta personālu, pat 140 cilvēki. Četrgades lielākos sporta svētkus Latvijas Sabiedriskajā medijā (LSM) baudīsim no 6. līdz 22. februārim. ĪSUMĀ: Ierindā gan "Bitcoin" viengadnieks Rihards Lozbers, gan Latvijas lata ieviešanu pieredzējušie Kaspars Daugaviņš, Oskars Cibuļskis un Andrejs Rastorgujevs. Medaļu pretendentu lokā biežāk piesauc vīriešu kamaniņu divnieku Mārtiņu Botu/Robertu Plūmi un stafetes komandu.  Ledusrenes sporta veidos priekšrocības ierasti izmantojuši mājinieki. Olimpiskā ziemas karaļa lomā iejutīsies hokejs, Latvijas izlasei traumu dēļ jau vairākas izmaiņas sastāvā. Latvijas hokejisti olimpiskajās spēlēs ne reizi vien ir spējuši favorītiem uzspiest līdzvērtīgu spēkošanos.  Milānas/Kortīnas spēļu ģeogrāfiskā izkliede sarežģīs sportistu dalību atklāšanas ceremonijā, karognesēju lomās varētu iejusties Kaspars Daugaviņš un Baiba Bendika. Jaunākais Lozbers, vecākie – Daugaviņš, Cibuļskis un Rastorgujevs Uz Milānas un Kortīnas spēlēm dosies vien 16 gadus vecais biatlonists Rihards Lozbers, kurš šosezon paspējis iegūt jau divas bronzas medaļas Starptautiskās Biatlona savienības (IBU) Junioru kausu posmos. Tikmēr 37 gadu slieksni sasnieguši hokejists Kaspars Daugaviņš, Oskars Cibuļskis un biatlonists Andrejs Rastorgujevs. 2009. gadā, kad piedzima Rihards Lozbers, Baraks Obama kļuva par ASV 44. prezidentu, tika dibināta "WhatsApp" kompānija, kā arī dienas gaismu piedzīvoja kriptovalūta "Bitcoin". Laika līnija Riharda Lozbera dzimšanas gadā  Turpretim  Daugaviņš 2009. gadā spēlēja Bingemtonas "Senators" sastāvā Amerikas hokeja līgā (AHL), bet 2010. gada janvārī debitēja Nacionālajā hokeja līgā (NHL). Medaļu cerības – cik pamatotas? Vislielākās medaļu cerības saista ar Latvijas kamaniņu sportistiem – vīru divnieku Mārtiņu Botu un Robertu Plūmi, kā arī Latvijas stafetes komandu. Uz patīkamiem pārsteigumiem cerēsim Latvijas biatlonistu kontekstā. TOP 10 šosezon ir iekļuvuši gan Andrejs Rastorgujevs, gan Renārs Birkentāls. Pamatotas gaidas iekļūt olimpisko spēļu TOP10 ir arī distanču slēpotājai Patrīcijai Eidukai un kalnu slēpotājai Dženiferai Ģērmanei. Cik svarīgs būs medaļu guvums?  Ledus trašu jeb renes sporta veidos vēsturiski priekšrocība bijusi mājinieku sportistiem. Spilgti šī tendence iezīmējās skeletonā, kad Pasaules kausa kopvērtējumā dominēja Martins Dukurs. 2010. gadā Vankūverā zeltu izcīnīja kanādietis Džons Montgomerijs, bet Martinam Dukuram – sudrabs. 2014. gada Soču olimpiādē triumfēja agresorvalsts pārstāvis Aleksandrs Tretjakovs, bet sudrabs atkal Martinam Dukuram. 2018. gadā Phjončhanā augstākā kaluma godalgu izcīnīja Dienvidkorejas braucējs Bins Jun Sungs, bet Martinam Dukuram ceturtā vieta. Turpretim 2022. gadā Pekinā zeltu ieguva vācietis Kristofers Grothīrs, bet Martinam Dukuram septītā pozīcija. Saldais ēdiens – hokeja turnīrs Latvijas hokeja izlases galvenais treneris Harijs Vītoliņš 6. janvārī paziņoja 25 hokejistus, kuri pārstāvēs valstsvienību olimpiskajās spēlēs. Traumu dēļ nācies jau izdarīt divas izmaiņas – uzbrucējus Ēriku Mateiko un Rodrigo Ābolu aizvietoja Anrī Ravinskis un Rihards Bukarts. Valstsvienībai sastāvs ir gana spēcīgs – seši hokejisti pārstāv NHL klubus, bet trīs – AHL komandas. Visiem trim Latvijas valstsvienības vārtu vīriem ir NHL pieredze – Elvim Merzļikinam, Artūram Šilovam un Kristeram Gudļevskim. NHL skautu acis tiks pievērstas talantīgajam, 18 gadus vecajam aizsargam Albertam Šmitam. Dažādos Ziemeļamerikas sporta mediju apskatos latvietis drafta jeb jauno spēlētāju izvēles kandidātos tiek ierindots pat TOP5. Latvijas hokeja izlases aprises un sastāva kalkulācijas  Ārkārtīgi liela interese par olimpisko spēļu hokeja turnīru būs arī Latvijas hokeja faniem. Ar sarkanu krāsu kalendāros jāatzīmē vairāki datumi. 12. februārī Latvijas hokejisti spēkosies ar ASV, 14. februārī mūsu izlasei spēle pret Vāciju, bet 15. februārī duelis ar Dāniju. Izslēgšanas spēļu pirmā kārta norisināsies 17. februārī, taču, ja izdosies to pārvarēt, jau 18. februārī būs jāspēlē ceturtdaļfinālā. Simboliski, ka tieši pirms 20 gadiem olimpiskās spēles norisinājās Itālijā. 2006. gada Turīnas olimpiskajās spēlēs Latvija arīdzan spēkojās ar ASV hokejistiem un spēja sarūpēt pārsteigumu – neizšķirts 3:3. Latvijas izlases trešos vārtus tajā spēlē guva Herberts Vasiļjevs, kurš 2026. gada olimpiskajās spēlēs Latvijas Televīzijā komentēs hokeja turnīru. Veiksmīgu sniegumu Latvijas izlase rādīja 2014. gada olimpiskajās spēlēs – grupu turnīrā līdzvērtīgs sniegums pret Šveici, Čehiju un Zviedriju. Lai gan visās spēlēs zaudējumi 0:1 pret Šveici, 2:4 pret Čehiju un 3:5 pret Zviedriju, parādītais hokejs deva labas cerības. Izslēgšanas spēļu pirmajā kārtā izdevās revanšēties Šveicei un to apspēlēt ar 3:1. Divreiz Latvijas izlases labā vārtus guva Lauris Dārziņš, bet vienreiz rezultatīvi meta Oskars Bārtulis. Zvaigžņu stundu ceturtdaļfinālā piedzīvoja vārtu vīrs Gudļevskis, kurš pret nākamo olimpisko čempioni Kanādu prata atvairīt 55 metienus. Lai gan skaistus vārtus guva Lauris Dārziņš, tomēr Latvija piekāpās hokeja dzimtenes pārstāvjiem ar 1:2. Karognesēji atklāšanas ceremonijā – Daugaviņš un Bendika? 2002. gadā Latvijas karogu nesa Harijs Vītoliņš, 2006. gadā gods tika uzticēts Artūram Irbem, 2010. gadā – Martinam Dukuram, bet 2014. gadā Sandim Ozoliņam. 2018. gadā Latvijas karogu olimpiskajā stadionā ienesa Daumants Dreiškens, turpretim 2022. gadā Pekinā – Lauris Dārziņš un Elīza Tīruma.   Milānas un Kortīnas olimpiskajās spēlēs Latvijas karognesēju gods, visticamāk, varētu tikt uzticēts hokeja izlases kapteinim Daugaviņam, kā arī kādai no dāmu trio – Baibai Bendikai, Patrīcijai Eidukai vai Dženiferai Ģērmanei. KONTEKSTS: Ziemas olimpiskās spēles plašā teritorijā Ziemeļitālijā risināsies no 6. līdz 22. februārim sešos puduros – Milānā, Anterselvā, Kortīnā, Bormio, Livinjo un Predaco–Tesero. Latvijas sportisti startēs piecos puduros. Latvijas delegācijā ir iekļauti 68 sportisti, kuri piedalīsies deviņos sporta veidos, tostarp startēs arī vīriešu hokeja valstsvienība.

Onkoloģijas pacientēm, kurām ārstēšanā nepieciešama ķīmijterapija, olšūnu sasaldēšanu jau kādu laiku apmaksā valsts, taču par saviem līdzekļiem šāda iespēja ir arī sievietēm, kuras bērniņa laišanu pasaulē nolēmušas atlikt uz priekšdienām. Kas par šo metodi ir jāzina, un kādēļ tā nav apdrošināšana ar garantētu iznākumu? To "LSMnīcas" raidieraksta "Uz visiem 100 pēc 40" sarunā skaidroja Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) docētāja, ginekoloģe un reproduktoloģe Natālija Bērza.  Kādos gadījumos sievietes Latvijā izvēlas šo metodi, un līdz kuram vecumam to ieteicams darīt? Cik ilgs ir šis process, un ar ko jārēķinās? To un daudz ko citu raidierakstā skaidroja ārste.  "Bieži vien priekšstats par to, kā tas notiek, atšķiras no realitātes. Kāpēc atšķiras no realitātes? Tāpēc, ka, pirmkārt, mums ir jāpārrunā, kāds ir olšūnu skaits, ko mums vajadzēs, lai mēs iegūtu vienu dzīvi dzimušu bērnu. Un šis skaits ir aprēķināms kalkulācijās," sacīja ārste, norādot, ka aprēķins lielā mērā balstās uz sievietes vecumu.  Ārste savā ikdienas praksē satiek arī pārus, kuriem pašu spēkiem neizdodas tikt pie bērniņa, tādēļ viņai ir ko teikt pretī nereti dzirdētam ieteikumam "atslābt, un tad viss notiks".  "Tas, ka mēs atslābstam un aizbraucam uz retrītu uz Bali, sliktu spermu nesalabos. Tas, ka mēs atslābstam, nesalabos mūsu necaurlaidīgos olvadus,"  norādīja ārste.  ► Raidierakstu klausies arī lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", "YouTube", kā arī portālā LSM.lv un "REplay.lv". "Uz visiem 100 pēc 40": klausies raidierakstus un lasi rakstus Vairāk

ASV prezidents Donalds Tramps arvien uzstājīgāk pauž vēlmi pārņemt Grenlandi un pat solījis ar jauniem tarifiem vērsties pret tām Eiropas un NATO valstīm, kas stāsies viņa mērķim pretī. Tas savukārt radījis bažas par alianses stabilitāti un nākotni ļoti bīstamā laikā – Ukrainā joprojām turpinās karš, turklāt vēl nav apdzisušas nemiera liesmas Tuvajos Austrumos.  Ģeopolitikas pētījumu centra jaunākajā apskatā par aizvadīo ceturksni liela uzmanība pievērsta gan šiem jautājumiem, gan arī Venecuēlas līdera Nikolasa Maduro sagūstīšanai, vēl nepieredzēti plašajiem protestiem Irānā un tam, kā šīs ģeopolitiskās svārstības ietekmē drošību ne vien Eiropas Savienībā (ES), bet arī Latvijā. Plašāk klausies un uzzini LSM.lv sarunā ar vienu no "Drošības barometra" autoriem, Ģeopolitikas pētījumu centra vecāko pētnieku Jāni Kažociņu. Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā. 

Daudzi cilvēki aizvien neapzinās, ka slimības jāuzķer tad, kad tās vēl nejūt, tāpēc ģimenes ārsts ir jāapmeklē regulāri, nevis reizi desmit gados, kad vajag medicīnisko izziņu autovadītāja apliecības pagarināšanai. Ko pusmūžā der pārbaudīt arī ārpus valsts skrīninga programmām, "LSMnīcas" raidieraksta "Uz visiem 100 pēc 40" sarunā skaidroja ģimenes ārsts Māris Belte. "Mēs aizdomājamies tikai tad, ja mums tas blakus gadās – ja kāds kaimiņš, jauns vīrietis ap kādiem 45 gadiem, nomirst ar infarktu, tad droši vien cits arī aizies pie daktera paskatīties sirdi – "varbūt arī man tā ir jāpārbauda"," nereti novērojamu cilvēku vienaldzību pret savu veselību vērtēja Belte.  Un ir arī otra pacientu daļa, kas par savu veselību rūpējas ļoti aktīvi, pielietojot dažādus "gadžetus" jeb ierīces dažādu veselības parametru mērīšanai, kā arī "uz savu galvu" nodod dažādas analīzes. Ārsts kopumā to vērtēja pozitīvi, norādot, ka tas apliecina rūpes par savu veselību. Arī tad, ja kādreiz nāksies pārmaksāt, kādu no analīžu rādītājiem nododot bez jēgas, tomēr, sadarbojoties un rezultātus interpretējot kopā ar ārstu, ar laiku izdosies "piešauties", kurā virzienā ir vērts lūkoties.  Ārsts sarunā nevairījās būt asprātīgs un atklāja, ko nozīmē pusīšu likums, kā izpaužas skatlogu sindroms un kādēļ sievietēm derētu lūkot pēc 10 gadus jaunākiem vīriem. ► Raidierakstu klausies arī lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", "YouTube", kā arī portālā LSM.lv un "REplay.lv". "Uz visiem 100 pēc 40": klausies raidierakstus un lasi rakstus Vairāk  

Kuldīdznieks Juris Kulbergs iepriekš nav bijis saistīts ar militāro vidi. Viņš strādā tirdzniecības nozarē Kurzemē. Sasniedzot 40 gadu vecumu un atmetot smēķēšanu, Juris meklējis veidus, kā zaudēt lieko svaru. Vakara pastaigas aizvedušas līdz raidierakstiem, un atklāts "LSMnīcas" cikls "Formā!", kas pārliecinājis – 40 gadu vecums nav šķērslis iestāties Zemessardzē.  Šī "Formā!" epizode ir ceļojums laikā – pirmajā sarunas daļā Juris dalās ar iespaidiem vēl pirms Zemessardzes pamatapmācības uzsākšanas un stāsta par iemesliem, kas pamudināja spert šādu soli. Savukārt epizodes otrajā daļā, kas ierakstīta pēc nepilniem četriem mēnešiem, Juris ir noslēdzis pamatapmācību un atskatās uz to, kā iestāšanās process vien dažu mēnešu laikā viņu ir izmainījis līdz nepazīšanai.  "Es jūtos spēcīgāks un motivētāks. Es jūtos vajadzīgs gan sev, gan Zemessardzei, gan valstij, gan arī ģimenei. Es jūtu, ka esmu vajadzīgs. Un es jūtu, ka tas, ko es daru, ir pareizi," podkāsta iedvesmotais Juris Kulbergs saka jaunākajā "Formā!" epizodē. ► Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā. Klausies citas "Formā!" epizodes!

Arī Valsts aizsardzības dienestu (VAD), līdzīgi kā citas Nacionālo bruņoto spēku (NBS) struktūras, apvij dažādi mīti un stereotipi. Tomēr jaunieši VAD var, piemēram, gan apvienot ar profesionālo sportu, gan uzsākt jau tad, kad iegūts bakalaura grāds un izvēlēts dzīves profesionālais ceļš. To raidieraksta "LSMnīca" cikla "Formā!" jaunākajā epizodē atklāj Roberts Glazers un Krišjānis Kaļāns, kuri paši izvēlējās 11 mēnešus dienēt VAD. SARUNAS CEĻVEDIS:  "Nav tā, ka dienestam pievienojas tikai tiem, kas nezina, ko darīt". Ģimene un draugi nepazudīs, necietīs arī alkas pēc profesionālā sporta. Dienests audzē ne tikai muskuļus, bet arī pārliecību par sevi. ► Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā. "Nav tā, ka dienestam pievienojas tikai tie, kas nezina, ko darīt" Topošais jurists Krišjānis Kaļāns dienēja pašā pirmajā VAD iesaukumā, kas izlaidumu ar 245 karavīriem pēc 11 mēnešu ilgā dienesta atzīmēja 2024. gada 31. maijā. Kopš tā brīža viņš jau paspējis atgriezties uz aktīvās rezerves kursiem, bet patlaban koncentrējas uz profesionālo izaugsmi jurisprudencē. Kaļāns dienestam pievienojās spontāni, pamanot reklāmu, bet lēmumu pieņēma kopā ar draugiem, ar kuriem VAD piedzīvots kopā. Viņš dienestu uzsāka pēc bakalaura grāda iegūšanas, jo tas šķita "perfekts brīdis" – dienēt vienu gadu pēc grāda iegūšanas, lai pēcāk varētu turpināt studijas nākamajā līmenī. Tieši augstākās izglītības iegūšanā viņš saskatīja arī savu lielāko priekšrocību VAD. Un Kaļāns uzskata – dienestam nepiesakās tikai tie jaunieši, kas nezina, ko ar savu dzīvi darīt. "Man liekas, tas ir tāds diezgan tizls mīts. Jo tu esi saprātīgāks, jo dienestā ir vieglāk. Es atceros, it īpaši pamatapmācībā, – visi tie kontroldarbi, kur bija diezgan daudz jāmācās. Man tas nāca ļoti, ļoti viegli. Un tieši šī iemesla dēļ, ka es saprotu, ko nozīmē studēt, ko nozīmē mācīties, ko nozīmē lekcija, ko nozīmē kārtīgi pievērst uzmanību mācībām, kam tu pievērs visvairāk uzmanību, kas jāatceras, kā to visu iegaumēt vieglāk. Un pēc tam nesagādāja nekādas grūtības. Citiem ne tik viegli. Citi kontroldarbus pārkārtoja, jo nav tās prasmes mācīties," pauda Kaļāns.  Viņš uzskata, ka VAD daudziem asociējas vien ar fizisko slodzi, bet patiesībā lielu daļu dienestu veido arī teorijas zināšanas.  "Dienests jau asociējas pārsvarā ar tādu aktīvu, fizisku darbību. Skriet pa mežu, šaut. Bet tā īsti aizmirst, ka ļoti daudz tomēr ir jāapgūst zināšanas. Jo tu esi akadēmiski spējīgāks, jo tev tas nāk vieglāk," piebilda Kaļāns.  Ģimene un draugi nepazudīs, necietīs arī alkas pēc profesionālā sporta  Savukārt Roberts Glazers jau drīzumā pabeigs 11 mēnešu dienestu VAD. Viņš lēmumu pievienoties dienestam pieņēma kopā ar vieglatlētikas treneri. Pēc vidusskolas beigšanas sākotnēji viņam bija plāns pievienoties profesionālajam dienestam, taču darba līgums uz 5 gadiem darījis bažīgu. Tāpēc izvēle krita par labu 11 mēnešu dienestam VAD, kas kalpojis kā izmēģinājuma un iepazīšanās periods ar militāro disciplīnu un vidi.  Glazers ir profesionāls sportists, specializējas dažādu distanču skriešanā. Pirms VAD uzsākšanas viņu bažīgu darījis tas, vai izdosies turpināt treniņus, jo sportu nevēlējās pamest. Taču izrādījās, ka ar VAD komandieriem varēja visu sarunāt.  "Bija forši tas, ka komandiere atļāva pamatapmācības vakaros iziet paskriet krosu vismaz trīs reizes nedēļā, un tas bija ļoti liels pluss man, ka vismaz kaut kādu fizisko formu varu saglabāt," stāstīja Glazers, norādot, ka NBS Štāba bataljons ir pretimnākošs – atļaujot gan biežāk aizvadīt vieglatlētikas treniņus, gan doties uz sacensībām Latvijā un ārpus tās. Tāpat pirms dienesta uzsākšanas abiem bija jautājumi par iespēju sazināties un tikties ar ģimeni un draugiem. Tomēr ātri viena saprasts, ka šādas iespējas netiek liegtas, protams, ar nosacījumu – ja izdarīts darbs. Proti, ja laikus un pareizi izpildītas ieskaites un ievērota disciplīna, tad sestdienās un svētdienās jaunieši tiek mājās, bet sazināties ar tuviniekiem var teju jebkurā brīvā brīdī. Par VAD baudītajiem piedzīvojumiem un iegūtajām zināšanām abi jaunieši izcēla tikai pozitīvo, norādot, ka dienests ātri vien kliedē bažas par to, "no kā sākumā velti baidījās". Dienests audzē ne tikai muskuļus, bet arī pārliecību par sevi Pēc abu jauniešu stāstītā, VAD mainījis gan pašu attieksmi pret dzīves ceļu un grūtībām, gan apkārtējo cilvēku attieksmi, jo biežāk var dzirdēt, ka "par tevi lepojas un priecājas".  Tāpat dienests palīdzējis audzēt ne tikai muskuļus, bet arī pārliecību par sevi.  "Attieksme pret sevi. Tā problēma jau nav ar to, ka jaunieši nav spējīgi. Problēma ir, ka viņiem liekas, ka viņi nav spējīgi. Un caur šāda veida pārbaudījumiem tu nevis kļūsti spējīgāks, bet tu galvenokārt vienkārši saproti, ka esi jau patiesībā bijis spējīgs. Es vienkārši tam pats neticēju. Un tā ticība sev ir tas, ko tu visvairāk atklāj. Un tas ir tas visvērtīgākais, kas paliek atmiņā. Tu sāc arvien vairāk ticēt – izrādās, ka es esmu spēcīgs džeks. Es to spēju darīt. Varbūt varu nogurt, bet es ļoti ātri pēc tam atkopjos, un izrādās – nebija nemaz tik grūti. Protams, tā fiziskā sagatavotība arī ir ļoti patīkama – nenogursti, nav jāaizelšas, kad uzkāp pa diviem stāviem. Sāku arī padziļinātāk interesēties par militāro vidi. Un vienkārši attieksme pret dzīvi, saprotot, ko potenciāli varētu nozīmēt un ko es varētu darīt, ja sāktos karš," dienesta pienesumu vērtēja Kaļāns. Glazers un Kaļāns arī citiem jauniešiem iesaka izmēģināt VAD, jo vismaz viņu gadījumā tas kalpojis kā atspēriena punkts personības attīstībā. Un dienests neesot lieka laika tērēšana, jo, viņuprāt, no tā var iegūt daudz. "Iesaku visiem izmēģināt šos 11 mēnešus, jo tā nav laika tērēšana. Re – var iegūt fizisko spēku, disciplīnu, attieksmi. Un noteikti iesaku ar neatlaidību iziet šos 11 mēnešus," pauda Glazers. Arī Kaļāns vienaudžus mudināja pievērsties VAD, vienlaikus neslēpjot, ka tas nav viegli. "Viegli nav, bet tev patiks tas, ka viegli nav. Pēc tam caur šo jūties tikai labāks, spēcīgāks, spējīgāks, un galu galā tas tikai tev, nevis kādam citam, nāk par labu. Viens ir, ka tu to dari savas valsts un apkārtējo labā, bet beigu beigās lielākais ieguvējs esi tu pats personīgajā dzīvē," atzīmēja Kaļāns. Klausies citas "Formā!" epizodes!

Mainīt dzīvi pusmūžā vai nemainīt? Iepazīšanās šovā "Sirdslietas" iepazītās seniores Baiba (65) un Dagmāra (71) ir izcili piemēri, ka var gan tā, gan tā. Kamēr Baiba ap 40 apgrieza dzīvi kājām gaisā, krasi mainot karjeras virzienu, Dagmāra visu dzīvi nostrādājusi vienā darbavietā, ik pa laikam papildinot zināšanas. Abas seniores aicinājām uz  "LSMnīcas" raidieraksta "Uz visiem 100 pēc 40" sarunu, kur centāmies izlobīt jaunības eliksīra recepti.  Baiba sarunā atzina, ka sirdī jūtas apmēram uz 25, kamēr Dagmāra savu "īsto" vecumu lēsa tuvu 40 gadiem. Abas dāmas bija vienisprātis, ka dzīvē visu laiku vajag darīt, izmēģināt kaut ko jaunu, apgūt kaut ko nezināmu un ļauties hobijiem. Ja dzīvi šādi piepilda, tad vairs neatliek laika slimībām, nīgrumam un novecošanai.  Pēc sarunas Dagmāra vēl atsūta ziņu, ka aizmirsusi pateikt būtisko, – dzīvē ir ļoti svarīgi darīt labu citiem. Palīdzēt cilvēkam, kuram ir grūti; palasīt priekšā grāmatu tam, kurš to vairs nevar pats, bet grib. Apsolījām šo vēsti nodot klausītājiem. Un to, kā abas dāmas saglabā jaunības dzirksti, klausieties raidieraksta jaunākajā epizodē!  Bet nākamo raidieraksta epizodi dzirdēsiet 2026. gada 9. janvārī, kad sarunāsimies ar ģimenes ārstu Māri Belti par pusmūžu, profilaksi, veselību un slimībām, no kurām varam izvairīties.  ► Raidierakstu klausies arī lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", "YouTube", kā arī portālā LSM.lv un "REplay.lv". "Uz visiem 100 pēc 40": klausies raidierakstus un lasi rakstus Vairāk

"Ja tu spēj izpildīt savu uzdevumu, es pieņemu tevi. Ja tu nevari izpildīt, pat ja tev ir medaļu pilns klāsts, tad kāda ir tava vērtība?" To raidieraksta "LSMnīca" cikla "Formā!" jaunākajā epizodē retoriski vaicāja pirmā bataljona komandiere Zemessardzes vēsturē – pulkvežleitnante Anita Pizele. Viņasprāt, dzimums nav šķērslis dienestam Zemessardzē. Tiesa, ir daži praktiskas dabas jautājumi, kas sieviešu dalību bruņotajos spēkos varētu padarīt izaicinošāku nekā vīriešiem. SARUNAS CEĻVEDIS:  Sievietes bruņotajos spēkos ir apsvērušas arī visas no tā izrietošās sekas. "Ar laiku sievietes senajos laikos saprata, ka nomedīt mamutu nav tik grūti". Formastērps un dzīvošana mežā – kā tas ir sievietei? "Ja daudz medaļu nepalīdz izpildīt uzdevumu – kāda ir tava vērtība?" ► Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā. Sievietes bruņotajos spēkos ir apsvērušas arī visas no tā izrietošās sekas Pēc 30 gadiem dienestā Pizele šovasar kļuva par Zemessardzes 46. kājnieku bataljona komandieri – viņa ir pirmā sieviete Zemessardzes vēsturē, kas komandē bataljonu.  Nu pagājuši jau pieci mēneši, kopš Pizele ieņem šo amatu. Viņa atzina, ka sākotnēji lielā uzmanība, ko viņa kā sieviete izpelnījusies, nonākot šajā amatā, bijusi apnicīga, taču tas bija īss brīdis. "Pēc tam jau sabiedrība to pieņem, un tas vairs nav tik interesanti, nav tik aktuāli. (..) Es patiesībā esmu ļoti kautrīgs cilvēks. Ja varu nolaisties kaut kur maliņā, tad es nolaidīšos," pauda Pizele.  Viņa uzskata, ka pēdējo 30 gadu laikā sievietēm kopumā izdevies pierādīt savu lomu aizsardzības jomā, un, viņasprāt, tas lielā mērā tādēļ, ka sievietes, kas pieņem lēmumu par labu dienestam bruņotajos spēkos, ir apsvērušas arī visas no tā izrietošās sekas. "Es uzskatu, ka tās meitenes, kas ir pieņēmušas lēmumu atnākt uz dienestu, viņas to lēmumu jau ir apsvērušas. Ja tomēr kaut kādā procesā parādās doma, ka varbūt es kļūdījos ar šo izvēli, tad tie cilvēki atkrīt. Bet principā tie, kas ir pieņēmuši [lēmumu], tie noturas arī dienestā, un viņi māk pielāgoties situācijai. Jo tomēr dienests prasa kaut kur pakļauties, kaut kur savu "es" nolikt malā un rūpēties par visu komandu, lai visa vienība ir apmierināta. Kas der tev, ne vienmēr var derēt visiem pārējiem," sacīja Pizele.  "Ar laiku sievietes senajos laikos saprata, ka nomedīt mamutu nav tik grūti"  Viņa neuzskata, ka dzimums varētu būt šķērslis dienestam Zemessardzē.  "Patiesībā jau no seniem laikiem bija tāda doma, ka vīrietis ir mednieks, bet sieviete ir pavarda turētāja. Ar laiku, es domāju, arī tās sievietes senajos laikos saprata, ka nomedīt mamutu nav tik grūti.  Ja vīrietis vēlas rūpēties par pavardu, neviens neaizliedz. Tāpat arī, ja dienestā nonāk sieviete, jā, varbūt kaut kur emociju viņai ir vairāk, bet, ja viņa nevar ar spēku, viņa ar prātu var," pauda Pizele.  Viņa dalījās arī ar kādu piemēru no sava bataljona: "Man Zemessardzē ir viena meitene – Sanita. Viņa ir vienkārši fantastiska. Viņa strādāja Vācijā, atgriezās atpakaļ un tagad iestājās Zemessardzē. Viņa ir vienkārši malacis. Tāds mazs rūķis skrien, mugursoma lielāka par viņu, bet viņa visu dara puišiem pa priekšu."  Nenoliedzami Zemessardzē dienējošos gaida arī fiziskas grūtības, taču Pizele uzskata – tās visiem ir vienādas, it īpaši sākumā.  "Sākums varbūt ir grūtāks, kad ir pamatapmācība. Bez šaubām tur ir drusciņ jāpiepūlas. Bet tad ir jāpatur savs mērķis – kāpēc es esmu ieradies šeit? Tā drusciņ filozofiski jāattiecas pret tām grūtībām. Protams, ka ir grūti. Kuram viegli? Kuram patīk zem egles gulēt mežā, aukstumā, slapjumā? Tās ir tikai dažas dienas, pēc tam tu atkal esi mājās, bet tev ir vesela zināšanu bagāža, un tu jau vari pamācīt citus ar savām zināšanām. Tu vari parūpēties par savu ģimeni," sacīja Pizele.  Formastērps un dzīvošana mežā – kā tas ir sievietei?  Tiesa, ir praktiskas lietas, ar kurām sievietēm jārēķinās militārajā dienestā, kas, piemēram, pāris dienas mežā varētu padarīt neērtākas nekā vīriešiem.  Pirmkārt, tas ir formastērps, tomēr arī šajā ziņā situācija uzlabojas.  Pizele stāstīja: "Kopš 90. gadiem forma ir mainījusies, sieviešu formās ir vairāk elementu. Par mums valsts rūpējas. Paldies viņiem. Un arvien labāki ir sporta tērpi – labi izdomāti arī meitenēm. Bet nekas netraucē, ja vīriešu formu uzģērbs. Arī tā veļa, ko mums izdod – ja ir silti, tad kāpēc gan ne?"  Aizsardzības ministrija arī plāno nākamā gada beigās sievietēm Nacionālajos bruņotajos spēkos (NBS) piešķirt anatomiskajai formai atbilstošus formastērpus.  Otrkārt, sievietēm militārajā dienestā sarežģītāk ir rūpēties par higiēnu. Tomēr Pizele uzsvēra, ka arī šajā ziņā nav pamata uztraukumam.  "Ar to balto dibenu ne visi izlīdīs ārā no tām zaļajām biksēm, bet to visu var panākt. To visu saprot arī puiši. Viņi visi ir saprotoši, viņi palīdzēs jebkurā brīdī. Ja komanda ir komanda, tad tur nav vispār jautājumu. Meitenēm vienkārši vairāk jāsagatavojas, jāpaņem vairāk dažādu mantu līdzi, lai par sevi varētu parūpēties," sacīja Pizele.  "Ja daudz medaļu nepalīdz izpildīt uzdevumu – kāda ir tava vērtība?"  Savukārt uz jautājumu, vai kādreiz bruņotajos spēkos jutusies, ka sevi kā sievietei vairāk jāpierāda, Pizele atbildēja lakoniski – galvenais ir spēt izpildīt uzdevumu. Viņa pauda: "Es esmu pati par sevi. Kad par šādu jautājumu domāju, tad es domāju – nav svarīgi, kas manā priekšā stāv. Virsnieks, instruktors, vīrietis. Ja tu spēj izpildīt savu uzdevumu, es pieņemu tevi. Ja tu nevari izpildīt, pat ja tev ir medaļu pilns klāsts, tad kāda ir tava vērtība?"  Pizele nenoliedza, ka militārā profesija ir stresa pilna, tomēr ieteica cilvēkiem šajā jomā atrast veidu, kā "izvēdināt galvu".  "Vienmēr ir jābūt hobijam. Vai nu tā ir grāmatu lasīšana vai adīšana... Man tas ir sports. Man tas ir komandas sports. Līdz ar to es jau no bērnības zinu, kā darboties komandā. Man ir fantastiskas meitenes, mēs joprojām spēlējam volejbolu. Un tad, kad tu nonāc, noģērb [militāro] formu, uzģērb sporta formu, nospēlē sešas spēles... Tu nevari pavilkt kājas. Tu nevari no zemes piecelties. Otrajā dienā tev viss sāp, bet tev galva ir tukša. Tev ir izsists no galvas tas viss, kas iepriekš ir bijis. Tu pārslēdzies un izkāp no tās ikdienas rutīnas un vari uz lietām paskatīties citādāk. Tev rodas jaunas idejas, jauns spars," atzīmēja Pizele. Klausies citas "Formā!" epizodes!

"Neatkarīgi no tā, vai runājam par Neatkarības karu vai mūsdienām, latviešu karavīrs vienmēr ir bijis drosmīgs, pašaizliedzīgs un cīnījies par savu valsti. Un tas ir pats būtiskākais – vērtībās balstīts karavīrs," to raidieraksta "LSMnīca" cikla "Formā!" jaunākajā epizodē uzsvēra Latvijas Kara muzeja direktore Kristīne Skrīvere.  Stāstot par Latvijas armijas karavīriem, Latvijas armiju starpkaru periodā un latviešu strēlnieku lomu, karojot zem svešiem karogiem, Skrīvere uzsvēra, ka tas, kas iezīmēja tautas un bruņoto spēku identitāti, bija tieši Neatkarības karš.   "Bez šīs pašaizliedzības, bez šīs drosmes – neatkarīgi no tā, uz kuru vēstures posmu skatāmies, – mums nebūtu Latvijas, mēs nebūtu izcīnījuši mūsu neatkarību. (..) Neatkarības karš – tas veido mūsu identitāti, mūsu bruņoto spēku identitāti. To pārliecību par saviem spēkiem, ka mēs spējām un izdarījām. Un šobrīd mums ir mūsu valsts, un mums atliek to nosargāt," pauda Skrīvere.  Vienlaikus Skrīvere pastāstīja par savu motivāciju dienēt Zemessardzē.  "Vienmēr cilvēki jautā, kad uzzina, ka es dienu Zemessardzē, vai [kad kļuvu par Kara muzeja direktori] man to lika darīt Aizsardzības ministrija vai Nacionālie bruņotie spēki. Tad es vienmēr atbildu – nē. Tā nebija obligāta prasība, bet es parūpēšos par to, lai tam, kas nāks pēc manis, tā būtu obligāta prasība. Jo tu nevari izprast bruņotos spēkus, ja tu neesi daļa no tiem. Kad tu esi bruņotajos spēkos, tu saproti, ko nozīmē tā ģimene. Tu saproti, ko nozīmē "visi par vienu, viens par visiem"," sacīja Skrīvere.  ► Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā. Klausies citas "Formā!" epizodes!

Neatkarīgi no tā, kas garšo vai negaršo mums pašiem, mūsu smadzenes ir īstas gardēdes – tām patīk kārtīgi paēst. Jo īpaši, ja uz šķīvja ir "labie tauki" un olbaltumvielas, "LSMnīcas" raidieraksta ciklā "Uz visiem 100 pēc 40" sacīja neiroloģe Zane Anna Litauniece. Ārste sarunā skaidroja, ka smadzenes savu "pilnbriedu" sasniedz tieši ap 40 gadu vecumu – tas ir laiks, kad tās ir pīķī, un šis zelta laiks būtu jāizmanto.  "Tas ir mūsu zenīta laiks, kad var tiešām kalnus gāzt gan savā profesionālajā karjerā, gan arī kārtīgi izbaudīt savu personīgo dzīvi," sacīja ārste.  Tomēr smadzenes ir jāmīl un par tām jārūpējas ar labu ēdienu, jaunu lietu apgūšanu, miegu un sportu. Tāpat tās jāsargā no traumām, toksiskām lietām un mazliet pat arī – no tarakāniem galvā. To visu un daudz ko citu klausies vai skaties raidieraksta "Uz visiem 100 pēc 40" epizodē!  ► Raidierakstu klausies arī lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", "YouTube", kā arī portālā LSM.lv un "REplay.lv". "Uz visiem 100 pēc 40": klausies raidierakstus un lasi rakstus Vairāk

Atbildība par Latvijas aizsardzību sākas no katra Latvijas cilvēka. Un to uzsver ne tikai Nacionālie bruņotie spēki (NBS), ne vien Zemessardze, bet arī vadmotīvs "Mana Latvija. Mana atbildība". Kas slēpjas aiz šī dzinuļa? Par to raidieraksta "LSMnīca" ciklā "Formā!" stāstīja zemessargi, kas ir autori idejai, kas nu kļuvusi par vienu no patriotu mēneša – novembra – simboliem.  ► Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā. Lībiešu valodnieks, dzejnieks un mākslinieks Valts Ernštreits, komunikācijas eksperte Ieva Karlsberga un mākslinieks Krišs Salmanis ir vadmotīva "Mana Latvija. Mana atbildība" idejas autori. Viņus visus vieno tas, ka viņi dien Zemessardzē.  Šis vadmotīvs NBS struktūrās nedaudz vairāk kā gada laikā ir kļuvis par teju vai simbolu. Zemessardzes norādījusi, ka šis vadmotīvs mudina ikvienu ne tikai aizdomāties par to, ka viss, kas mums katram ir svarīgs, ir arī jāaizsargā, bet arī to, ka valsts šodiena un nākotne, labklājība un pastāvēšana vispirms ir atkarīga no katra paša rīcības un iniciatīvas. "Ir vairāk nekā divi miljoni iemeslu mīlēt Latviju – ģimene un draugi, hokejs un dziesmu svētki, jūra un pļavas, zilie ezeri un zaļie meži, valodas skaņa un brīvības elpa. Tikpat daudz ir arī iemeslu sargāt Latviju, un katrs no tiem ir pasakāms četros vārdos: mana Latvija, mana atbildība," savulaik, vadmotīva tapšanas brīdī pauda pašreizējais NBS komandieris Kaspars Pudāns.  ""Mana Latvija. Mana atbildība" ir Latvijas zemessargu rosināts un izveidots vadmotīvs visaptverošai valsts aizsardzībai, kas ikvienam Latvijas cilvēkam atgādina par katra atbildību sargāt Latviju un visu, kas mums dārgs," norādījusi Zemessardze.  Zemessardze mudinājusi šo vadmotīvu "lietot ikdienā, dalīties ar to, dzīvot, strādāt un svinēt ar to, lai atcerētos paši un atgādinātu citiem, ka par Latviju, tās šodienu un nākotni, par visu, ar ko lepojamies un ko mīlam, esam atbildīgi mēs visi kopā un vispirms – ikkatrs no mums". Kas trīs zemessargus pamudināja veidot šādu vadmotīvu, kas slēpjas aiz šiem četriem vārdiem un kā Ernštreits, Karlsberga, Salmanis nolēma savu dzīvi saistīt ar valsts aizsardzību – par to var klausīties raidieraksta "Formā!" 16. epizodē.  Klausies citas "Formā!" epizodes!

Cilvēki pusmūžā nereti stāv uz izmaiņu sliekšņa, piemēram, viens maina karjeru, bet cits – pieliek punktu iepriekšējām attiecībām un atveras jaunām. Cik ātri "drīkst" mesties jaunās romantiskās saistībās, un ko darīt, ja jauno partneri nepieņem bērni? Par to un daudz ko citu "LSMnīcas" raidieraksta ciklā "Uz visiem 100 pēc 40" sarunājāmies ar klīnisko un veselības psiholoģi, kognitīvi biheiviorālo terapeiti Inesi Elsiņu.  Lai arī dzīvē notiek visādi un ne vienmēr tā norit pēc mūsu plāna, tomēr speciāliste ieteica, ka pirms jebkurām jaunām attiecībām derētu dot sev laiku, lai izsērotu un arī izanalizētu, kas īsti nogāja greizi iepriekšējās.  Tāpat jāņem vērā, ka bērni, jo īpaši pusaudžu vecumā, ne vienmēr tik viegli pieņem vecāku jaunos partnerus. Elsiņa uzsvēra: bērniem ir tiesības paust viedokli, taču vienlaikus tā ir vecāka paša izvēle – veidot vai neveidot attiecības ar jaunu partneri.  "Ja vecāks vēlas dibināt attiecības, lai arī kādas tās būtu – īstermiņa vai ilgtermiņa, viņam tas ir jādara, lai nesanāk, ka bērns vēlāk ir atbildīgs par vecāka vientulību, jo tas var būt ļoti postoši,"  uzsvēra speciāliste. ► Raidierakstu klausies arī lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", "YouTube", kā arī portālā LSM.lv un "REplay.lv". "Uz visiem 100 pēc 40": klausies raidierakstus un lasi rakstus Vairāk

Latviešu nācija mēdz niķīgi purpināt un mīl burkšķēt, bet ne vairāk kā citas tautas. Taču tas, kas latviešus atšķir no citām nācijām, ir milzīgais spēks un spēja mobilizēties tad, kad tas visvairāk nepieciešams. Šādu viedokli raidieraksta "LSMnīca" cikla "Formā!" Lāčplēša dienas epizodē pauda bijušais Nacionālo bruņoto spēku (NBS) komandieris, ģenerālleitnants Leonīds Kalniņš.  ► Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā. SARUNAS CEĻVEDIS:   Leonīds Kalniņš tagad bauda dzīvi un atpūtu, strādājot ģimenes mājā. "Zemessardze ir galvenā artērija starp sabiedrību un nepieciešamību sargāt valsti". "Novembris ir mūsu kopā saiešanas mēnesis, patrioti neesam tikai novembrī". Viņš tic tautas milzīgajam spēkam mobilizēties vissvarīgākajos brīžos. Kalniņa ieskatā lielākais drauds Latvijai – pazaudēt ticību saviem spēkiem.  Bauda dzīvi un atpūtu, strādājot ģimenes mājā Kalniņš komandiera amatā darbojās astoņus gadus – no 2017. gada 27. janvāra līdz 2025. gada 27. janvārim. Pirms tam viņš nepilnus piecus gadus bija arī Zemessardzes komandieris, bet brīdī, kad 67 gadus vecais Kalniņš nodeva NBS komandiera stafeti Kasparam Pudānam, viņš dažādās Latvijas bruņoto spēku struktūrās bija pavadījis gandrīz 30 gadus.  Vienā no pēdējām publiskajām intervijām, vēl esot NBS komandiera amatā, Kalniņš atzina, ka pēc amata atstāšanas cer baudīt dzīvi.  Nu podkāstā "Formā!" viņš atzina, ka vajadzēja laiku, lai pielāgotos jaunajam dzīves ritmam.  "Es domāju, ka manā dzīvē ir noslēdzies noteikts periods. Es esmu to pieņēmis, principā to pieņēmu jau laikus, pirms manas atvaļināšanās no dienesta. Man tas neradīja nekādas sajūtas, kas traucētu man tagad baudīt dzīvi. Vajadzīgs laiks, lai pie tā pierastu. Neslēpsim, ka tas milzīgais ritms, tāds skrējiens… tas tiešām tagad ir tā pēkšņi apstājies. Es domāju, ka šie  deviņi mēneši ir tāds laiks, kas ļāvis man ieiet citādā ritmā.  Es īstenībā pirms deviņiem mēnešiem biju viens no vecākajiem ģenerāļiem. Tagad jaunā plejāde ir nākusi, un man ir prieks par to. Viņi ar savu skatienu un jauneklīgo pieeju ir nākuši, es domāju, ka viss būs labi," stāstīja Kalniņš.  Viņš norādīja, ka dienesta vairs nepietrūkst, tagad ir laiks "ļoti aktīvi atpūsties", strādājot pie savas ģimenes mājas.   "Ar lāpstu, zāģi un āmuru (..), tā man tik tiešām ir ļoti normāla atpūta, pēc kuras es ļoti ilgojos. Neizpaliek arī tādas lietas kā pamakšķerēt un palasīt grāmatas. Tā ka viss ar mani ir kārtībā," pauda Kalniņš. "Zemessardze ir galvenā artērija starp sabiedrību un nepieciešamību sargāt valsti"  Savas militārās karjeras laikā Kalniņam bijušas vairākas iespējas meklēt spēka un iedvesmas vārdus Latvijas sabiedrībai valsts svētku jeb tā dēvētajā patriotu mēnesī – novembrī. Iekrātā pieredze ļauj arī vērtēt, kā mainījusies gan sabiedrības attieksme pret militārpersonām, gan sabiedrības patriotisma līmenis.  Runājot par sabiedrības attieksmi pret cilvēkiem militārajā dienestā, Kalniņš vērtēja, ka izmaiņas ir milzīgas.  "Es atceros 90. gadu laikam pašas beigas vai 2000. gadu sākumu, mēs vēl nebijām iestājušies NATO.  Tad bija tāda problēma – nestaigāt formā pa pilsētu, nebraukt sabiedriskajā transportā. Tagad sabiedrība ir mainījusies – sabiedrība akceptē zemessargu, karavīru formā,  Protams, varbūt mēs neesam aizgājuši līdz tādam līmenim, kas man ļoti imponē, (..) – ASV tas nav svarīgi, ka tu esi Latvijas bruņoto spēku formā, tev tur daudzi cilvēki, vienkārši izejot no mājas, pasaka – paldies par dienestu. Tiktāl mēs vēl neesam aizgājuši, bet nu, piemēram, tagad ir tās dienas, kad Zemessardzes komandieris aicina ierasties darba vietā formā. Un tagad daudzi cilvēki lepojas," viņš klāstīja.  Kalniņš uzskata, ka lielu artavu šajā sabiedrības attieksmes maiņā ir devusi tieši Zemessardze. "Tā autoritāte, ko Zemessardze ir iemantojusi ar savu darbu…  Principā es teiktu, ka Zemessardze ir tā artērija, kas savieno Latvijas sabiedrību ar nepieciešamību atzīt, ka mēs esam valsts un to vajag aizsargāt. Tā ir galvenā artērija, ko mēs esam izveidojuši un ko mums ir izdevies saglabāt," sacīja Kalniņš.  "Novembris ir mūsu kopā saiešanas mēnesis, patrioti jau neesam tikai novembrī" Vai Latvijas sabiedrība patriotiska ir tikai novembra mēnesī? Kalniņš uzskata, ka tā nav, bet novembris esot lielākais patriotu kopā sanākšanas pasākums.   "Es nekad neesmu koncentrējies uz to vienu mēnesi. Es uzskatu, ka īstam Latvijas pilsonim ir jābūt patriotiskam visu savu dzīvi. Katru dienu. Ne tikai novembra mēnesī. Un ne tikai novembra mēnesī mēs uzklājam balto galdautu, iededzam svecītes un aizejam uz Brāļu kapiem. (..) Es domāju, ka novembris ir mūsu kopā saiešanas pasākums. Bet tas absolūti nenozīmē, ka mēs tikai novembrī esam patrioti," sacīja Kalniņš.  Viņš arī uzskata, ka novembris ir svarīgs laiks, jo sabiedrība iemācījusies šajā laikā cītīgi vērot un sekot līdz bruņoto spēku aktivitātēm, tāpēc arī šāda tradīcijas ar vairākiem patriotiskiem pasākumiem ir iesakņojusies.  "Novembra mēnesis. Ko jaunu parādīt [militārajā] parādē? Cilvēki gaida, kaut kas jauns ir ko parādīt. Ko parādīt? Daudz kas ir ieviests. Tas patiesībā nozīmē, ka mēs esam ļoti attīstījušies un sasnieguši tādu līmeni, ka mums ir ļoti jāpiedomā. Otra daļa saiešanas pasākumā – sabiedrība novembrī mūs visu laiku vēro. Un tas dod tādu iekšēju mieru. Jo, ja nebūtu tādas parādes, nebūtu novembra pasākumu, es domāju, ka tas radītu uztraukumu. Tāpēc ir jādomā par novitātēm," pauda bijušais NBS komandieris.   Tic tautas milzīgajam spēkam mobilizēties vissvarīgākajos brīžos  Tomēr kopumā Kalniņš uzskata, ka Latvijā nav problēmu ar patriotismu – cilvēki neesot patriotiski noskaņoti tikai vienu mēnesi gadā.  "Tā īpatnība latviešu nācijai, latviešu tautai – mēs paciešam, paciešam un pēc tam mēs milzīgi mobilizējamies. Jūs paskatieties, cik dažādi bija notikumi kopš 1991. gada. Mēs taču mākam mobilizēties. Bija tā epopeja ar latviešu un krievu valodas jautājumu, mēs mobilizējāmies – atnācām un [referendumā] nobalsojām [par vienīgo valsts valodu]. Mākam mobilizēties arī tad, kad nepieciešams parādīt, ka tik vienkārši mēs Latviju neatdosim. 2022. gads – cik Zemessardzē iestājās? Līdz 2022. gadam – 8000 [zemessargu] tā kā pielīmēts. 10 gadus mēs cīnījāmies, lai palielinātu skaitlisko sastāvu. [2022. gadā] Iestājās vairāk, nekā Zemessardze spēja apmācīt gada griezumā," sacīja Kalniņš.  Viņš uzskata, ka tieši šī spēja sabiedrībai mobilizēties brīžos, kad tas visvairāk nepieciešams, pierāda, ka latvieši ir patrioti jebkurā brīdī.   "Es domāju, ka latviešu nācijā iekšā ir milzīgs spēks. Viņi visi ir patrioti. Jā, mēs tā niķīgi purpinām, burkšķēt mīlam, tas mums ir iekšā, bet, ja jūs aizbrauksiet uz citu valsti, jūs domājat, ka tauta tur ir citādāka?  Jūs domājat, ka Vācijā vai Igaunijā, vai Somijā ir kaut kā citādāk? Nē, nav. Ja aizbrauksiet tikai ekskursijā, to nemanīsiet, bet, ja jūs tur padzīvosiet pusgadu, tad uzreiz redzēsiet, ka mēs esam spēcīga nācija, kā mūsu valstiskā sistēma darbojas daudz labāk nekā daudzās rietumvalstīs. (..)  Tas ir mans viedoklis. Es ticu savai tautai. Un es esmu pilnīgi pārliecināts par to patriotismu.  Mums, protams, ir daudzas problēmas. To nedrīkst noliegt. Piemēram, saistībā ar ekonomiku. Mēs gribam ātrāku labklājību, bet tas ir normāli, tāpēc, ka mēs gribam nodrošināt savām ģimenēm labklājību. Mēs pamazām tiekam galā. Mums izaicinājumu ir ļoti daudz. Mums nav naftas atradņu, mums jādomā citādā veidā," sacīja Kalniņš.   Kalniņa ieskatā lielākais drauds Latvijai – pazaudēt ticību saviem spēkiem Vaicāts par to, kas ir lielākais drauds Latvijas drošībai, Kalniņš uzsvēra – pazaudēt ticību saviem spēkiem.  "Lielākais drauds ir pazaudēt ticību saviem spēkiem un gribasspēku. Mēs varam būt varbūt nabadzīgāki, varbūt neiet kādās citās sfērās, piemēram, ekonomikā, bet zaudēt ticību un gribasspēku aizstāvēt – tas ir lielākais drauds. Tam noteikti mums ir jāturas pretim. Tas ir tas, ko šeit iespaidošanas ceļā mēģina visādi troļļi, Krievijas propaganda, kura labā latviešu valodā translē visas šīs lietas. Tas uzreiz rada to, ka mums savai tautai un nācijai ir jāiemāca kritiskā domāšana. Tā propaganda ir ļoti rafinēta. Mums pret to ir jācīnās. Bet, ja mēs to noliktu malā, tad mums pašiem ir jāsaprot – es ticu savai Latvijai, es gribu to aizstāvēt. Un tas ir tas galvenais mērķis mums visiem," sacīja Kalniņš. Par Leonīda Kalniņa pieredzēto NBS un Zemessardzes komandiera amatos, par viņa novēroto, kā attīstījušies Latvijas bruņotie spēki un kā mainījusies Latvijas drošības situācija, var klausīties raidieraksta "Formā!" 15. epizodē.  Klausies citas "Formā!" epizodes!

Ne vienmēr karjera ir taisne vai līkne, kas ved uz augšu, un dažreiz neizbēgami ir arī kritieni. Tie mēdz būt smagi un sāpīgi, bet labā ziņa – ir iespējams arī piecelties un doties tālāk uz priekšu. "LSMnīcas" raidieraksta cikls "Uz visiem 100 pēc 40" atgriežas ar otro sezonu, un pirmajā sērijā tiekamies ar psihoterapeiti, supervizori un līderības treneri Katrīnu Ošleju, kura deva padomus, kā veiksmīgi pārvarēt krīzi vai pārrāvumu karjerā. ► "LSMnīcas" raidierakstus vari klausīties lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", "YouTube", kā arī portālā LSM.lv un "REplay.lv". Cilvēki, kuriem pusmūžā jāaiziet no darba ne pēc pašu pieņemta lēmuma, bieži vien saskaras ar skumjām un nomāktību vai arī ar dusmām un netaisnības sajūtu.  "Jebkurā gadījumā tā būs pamatīga emocionālā krīze. It sevišķi, ja tas ir negaidīti," sacīja Ošleja, norādot, ka ir tikai normāli, ja cilvēks izies cauri sērošanas posmam. Taču mēdz būt gadījumi, kad, nespējot pieņemt zaudējumu, tiek sadedzināti tilti, radot sev reputācijas riskus, kas tik mazā tirgū kā Latvijā var dažādi atspēlēties.  Speciāliste uzsvēra – karjeras lūzumā var saskatīt arī jaunas iespējas, pilnīgi mainot savu profesionālo virzienu, bet liekot lietā iepriekš attīstītās prasmes.  Raidierakstu veido un vada LSM.lv žurnāliste Ieva Strazdiņa, redaktore Karīna Egliena. "Uz visiem 100 pēc 40": klausies raidierakstus un lasi rakstus Vairāk

Cik daudz jāēd spēcīgam karavīram? Kā pagatavot pusdienas vai vakariņas Zemessardzes bataljonam mežā? Kas garšīgs un sātīgs zemessargam jāņem līdzi mugursomā, lai viņu nepiemeklētu spēku izsīkums? Uz šiem un citiem jautājumiem raidieraksta "LSMnīca" cikls "Formā!" centās rast atbildes sarunā ar Zemessardzes 2. Vidzemes brigādes 27. kājnieku bataljona Štāba atbalsta rotas pavāri vecāko zemessardzi Edīti Kūķi. ► Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā.  Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem (NBS) un valsts aizsardzībai ir nepieciešami visdažādākie cilvēki, arī tādi, kuri nav gatavi skraidīt ar ieroci rokās, bet gan palīdzēt citos veidos. Un tam dzīvs piemērs ir pavāre Edīte Kūķe. Viņa dienestu sāka kā kājinieks, tomēr ar laiku atrada vietu virtuvē, kur nu jau vairākus gadus gādā par to, lai visi zemessargi mācību laikā būtu garšīgi paēduši.  Savulaik Edīte kopā ar citiem zemessargiem aktīvi piedalījās visās mācībās, skrēja pa mežu, pilnveidojot lauka kaujas un citas iemaņas. Taču pavāres pozīcija bija veiksmīga apstākļu sakritība. Viņa pat īsti nezināja, uz ko parakstās. Pirmajā dienā pavāres amatā lauka virtuvē viņai nav bijis naža, kāds zemessargs aizdevis saliekamo kabatas nazīti, ar ko todien paveiktas brīnumu lietas. Plaukstas bijušas tulznās, toties visi paēduši. Pirms tam viņai arī nav bijusi pieredze tik daudz cilvēku pabarošanā. Viņa gatavošanas prasmes smēlusies no mammas un māsas, un atzina – pie receptēm neturas, bet gan gatavo pēc sajūtām. Pavāre norāda, ka virtuvē par saviem zemessargiem parūpējas labi – visi ir paēduši un ar pilniem spēkiem.  Ar brangu pieredzi Zemessardzes virtuvē Edīte tagad var dalīties ar zināšanām par to, kas tad īsti ir jāēd spēcīgam karavīram, kas jāņem līdzi mugursomā, lai nekad neizsīktu spēki, kā Zemessardzē pabaros veģetāriešus un vegānus un kā lauka apstākļos sarūpēt kārtīgu mielastu.  Klausies citas "Formā!" epizodes!

Krievijas uzsāktais karš Ukrainā turpinās. Taču negaidītu pavērsienu te atkal sagādājis ASV prezidents Donalds Tramps – Vašingtona no novērotājas kļūst par arvien redzamāku Kijivas atbalstītāju. Tikmēr Eiropas Savienībā pieaugušas Kremļa hibrīdkara provokācijas un nu "ēnu flotes" kuģiem pievienojušies arī nezināmas izcelsmes droni.  Klāt jaunākais Ģeopolitikas pētījumu centra veidots īss ceturkšņa pārskats par svarīgākajām starptautiskajām un arī vietējām aizsardzības drošības norisēm, kas ietekmē Latviju un veidots no Latvijas skatpunkta. Šoreiz uzmanības centrā gan joprojām notiekošais karš Ukrainā, gan šobrīd šķietami dziestošais konflikts Tuvajos Austrumos.  Arī Krievijas arvien redzamākas provokācijas Eiropā un, protams, pašreizējais Latvijas drošības novērtējums. Par to, kas rakstīts šajā pārskatā un kam no tā jāpievērš īpaša uzmanība, klausies sarunā ar drošības ekspertu, Ģeopolitikas pētījumu centra vecāko pētnieku Jāni Kažociņu. Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā. 

Raidieraksta "LSMnīca" cikla "Formā!" 13. epizodē viesojās finansists, zemessargs un labdarības fonda "Support Azov Latvia" kodola dalībnieks Kārlis Krastiņš, kurš kopā ar domubiedriem gādā palīdzību Ukrainas bruņoto spēku vienībām. Viņš dalījās ar saviem apsvērumiem savulaik pievienoties Zemessardzei, saviem novērojumiem Ukrainā un to, kur Latvija ir dronu attīstībā, salīdzinot ar NATO valstīm. ► Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā.  Kārlis Krastiņš ir "Prudentia" valdes priekšsēdētājs, zemessargs un labdarības fonda "Support Azov Latvia" kodola dalībnieks, kurš kopā ar domubiedriem gādā palīdzību Ukrainas bruņoto spēku vienībām. Tiesa, viņam šobrīd ir aktīvs kriminālprocess lietā par iespējamo mēģinājumu izkrāpt "Olainfarm" akcijas, kas, pēc paša teiktā, pēc apspriešanās ar Zemessardzes štābu nav šķērslis dienesta turpināšanai. Zemessardzē skaidroja, ka jau esoša zemessarga sēšanās uz apsūdzēto sola nav pamats dienesta pārtraukšanai, taču, ja stātos spēkā notiesājošs spriedums, tad dienests Zemessardzē būtu jāpārtrauc. Savukārt, ja persona, kas nav Zemessardzē, tiek turēta aizdomās vai apsūdzēta noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, tad viņa nevar kļūt par zemessargu.  Strādājot par finansistu, Kārlis ilgus gadus nekādā veidā nebija saistīts ar militāro sfēru, taču, Krievijai iebrūkot Gruzijā 2008. gadā, viņš sāka sekot līdzi drošības situācijai, bet pēc 2014. gada Krievijas agresijas pret Ukrainu viņš iestājās Zemessardzē.  Pēc Krievijas pilna apmēra iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī viņa dzīvē parādījās jauna dimensija – aktīvs atbalsts ukraiņiem un Ukrainas aizstāvjiem, kas nozīmē ne tikai ciešu saziņu ar Ukrainas bruņoto spēku pārstāvjiem, lai izprastu viņu vēlmes un vajadzības, bet arī došanos uz fronti.  Klausies citas "Formā!" epizodes!

Latvijas un Baltijas valstu galvenais mērķis, lai atturētu Krieviju no tālākas agresijas reģionā, ir likt agresorvalstij saprast, ka jebkāda uzbrukuma scenārijā "tā dabūs pa seju", to raidieraksta "LSMnīca" cikla "Formā!" jaunākajā epizodē atzina bijušais britu armijas ģenerālis, bijušais Satversmes aizsardzības biroja direktors, drošības jautājumu eksperts un Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš. ► Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā.  SARUNAS CEĻVEDIS:  Krievijas sapņi par zibenskaru Ukrainā norādījuši uz Kremļa nespēju. Eiropas apņēmība bruņoties traucē Krievijai nospraust jaunus mērķus. "Vājiem kāpj uz galvas – jāstrādā pie tā, lai tādi neesam". Krievijas sapņi par zibenskaru Ukrainā norādījuši uz Kremļa nespēju  Kažociņš uzsvēra, ka Latvijas un Baltijas valstu galvenais uzdevums ir strādāt pie tā, lai Krievija saprastu, ka jebkāda veida uzbrukums Baltijas valstīm nav tā vērts.  "Ja mēs to varēsim, Krievija arī mainīsies. Jo atcerēsimies – tikai 100 gadus iepriekš mūsu draugi bija krievi un ienaidnieki bija vācieši. Tagad viss ir otrādi. Tāpēc mūsu mērķim Baltijas valstīs vajadzētu būt, lai mūsu nākotnes attiecības ar Krieviju būtu tādas pašas, kādas Beniluksa valstīm ir ar Vāciju. Vācija pagājušā gadsimtā divas reizes mēģināja caur Beniluksa valstīm uzbrukt Francijai. Pirmo reizi Pirmajā pasaules karā neizdevās, otrā – izdevās. Bet ir neiedomājami, ka Vācija varētu vēlreiz kaut ko tādu darīt. Un mums [Baltijas valstīm] ir jārada apstākļi, kuros Krievija arī atsakās no savām imperiālistiskajām cerībām, kas ir novecojušas 20. gadsimtā, un sāk kļūt par normālu valsti, ja viņi negrib būt par Ķīnas klientu valsti," pauda Kažociņš.  Drošības pētnieks uzskata, ka Krievijas izlūkdienestu un diktatora Vladimira Putina pirms vairāk nekā trim gadiem paustais, ka Krievijai Ukrainā padosies zibenskarš, kurā pāris dienu laikā izdosies ieņemt galvaspilsētu Kijivu un salauzt ukraiņu pretošanos, tagad tikai pierādījis Krievijas nespēju.  "Laiki ir mainījušies. Krievija nav vairs tik spēcīga. Un tas, ka Putins tagad izturas tik bravūrīgi, vienkārši norāda uz to, ka viņš ļoti labi saprot, ka viņiem slikti iet. Viņi netiek uz priekšu. Tur nekādas garantijas nav, ka viņi kaut ko vairāk varēs iegūt nekā to, kas viņiem tagad ir," sacīja Kažociņš.  Drošības eksperts norādīja, ka Krievijas galvenā problēma jauniem agresijas viļņiem – gan Ukrainā, gan citos virzienos – ir naudas trūkums. To Krievija jūtot, bet tāpat turpina blefot. "Ko tad krievi jebkad citu ir darījuši," sprieda Kažociņš.  Kažociņa ieskatā Krievijas sāktais karš pret Ukrainu gan rietumvalstīm, gan pašai Krievijai ir parādījis patieso situāciju – ka Krievija nespēj īstenot militāros plānus tādā mērogā, kādā bija iecerējusi.  "Es domāju, ka tuvākajos gados militārs uzbrukums pret Baltijas valstīm, Somiju vai Poliju, pret NATO ir izslēgts. Bet, kā visi ģenerāļi vienmēr dara – grib izcīnīt iepriekšējo karu, tikai to izdarīt labāk, un tāpēc skatās, ko tur būtu varējuši labāk. Iepriekšējais karš ir tas, uz kuru mēs pašreiz skatāmies Ukrainā, un, ja Putins vai pēc Putina Kremlī gribēs turpināt savu imperiālistisko kursu, tas nebūs tāds pats. Te būs tas, ko varētu saukt par "zem kinētiskā uzbrukuma",  jo, ja uzbruktu tieši – viņš [Putins] dabūs pa degunu, viņš to ļoti labi zina. Viņam vienkārši nav, ar ko," sacīja Kažociņš.  Eiropas apņēmība bruņoties traucē Krievijai nospraust jaunus mērķus  Kažociņš pauda pārliecību, ka Krievijas ekonomika nespēs pielāgoties kara izdevumiem un Eiropas Savienības sankciju ietekmei. Īpaši tādēļ, ka rietumvalstis turpina veltīt arvien vairāk resursu, lai stiprinātu savas militārās spējas. "Eiropa lielā mērā ir pamodusies," piebilda Kažociņš.  Drošības pētnieks skaidroja, ka Eiropas un NATO valstu apņēmība bruņoties traucēs arī Krievijas iecerēm pastiprināt savus militāros resursus citviet.  "Ja mēs Eiropā turpinām tādā kursā, kādā pašreiz, ka mēs atbalstām Ukrainu, tad tas nozīmēs arī, ka Krievija nevarēs samazināt savus bruņotos spēkus Ukrainas austrumos, citādāk tās [teritorijas] daļas tūlīt pārņems atpakaļ, un tas nozīmē, ka viņiem konvencionālā veidā mums uzbrukt nebūs iespējams," paskaidroja Kažociņš.  Vienlaikus viņš atzīmēja, ka tas neliedz Krievijai censties destabilizēt situāciju Baltijas valstu reģionā ar citām metodēm.  "Īpaši ņemot vērā nākamā gada Saeimas vēlēšanas [Latvijā]. Mums ir jābūt gataviem uz to ekonomiski, politiski, jo var destabilizēt valsti pat vienkāršā veidā, veicot kaut kādus uzbrukumus, kuri nav tieši pierādāmi, saistīti ar Krieviju, bet nodara kaut ko pāri, un valdība nespējīga tūlīt uz to reaģēt. Tad ir slikti. Viņi varētu tiešām mēģināt," sacīja Kažociņš.  "Vājiem kāpj uz galvas – jāstrādā pie tā, lai tādi neesam"  Kažociņš uzsvēra, ka ar hibrīdkara metodēm vai tehnoloģijām vien valsti ieņemt nevar, tādēļ svarīgi Latvijai, Lietuvai un Igaunijai turpināt strādāt pie visaptverošas valsts aizsardzības.  "Ar droniem nevar ieņemt teritoriju, tur ir vajadzīgi cilvēki, un tādēļ īpaši svarīgi ir, lai mums būtu spēcīga Zemessardze, lai būtu cilvēki, kuri vajadzības gadījumā var uzvilkt uniformu, zina, ko darīt, kuriem ir sava komandas ķēde, kura saprot, kas ir jādara un kur var turēties pretim," pauda Kažociņš.  Drošības pētnieks akcentēja, ka Zemessardzes un citu bruņoto spēku struktūru nozīme ir īpaši svarīga valsts aizsardzībā.  "Ja mums nebūs spēcīgas Zemessardzes un spēcīgu bruņoto spēku, tad mēs būsim vāji. Un vājiem kāpj uz galvas. Un mums ir diezgan kāpts uz galvas. Tāpēc mums ir ne tikai pašiem jāspēj sevi aizsargāt kā komandai. Tagadējais komandieris ļoti pareizi to saka – mums arī jādemonstrē saviem sabiedrotajiem, ka ir jēga viņiem šeit būt un mūs aizsargāt.  Un kopā mēs tad varēsim arī nodzīvot līdz tam brīdim, kad Krievija mainīsies," atzīmēja podkāsta "Formā!" 12. epizodes viesis Kažociņš.  Par Jāņa Kažociņa gaitām Apvienotās Karalistes bruņotajos spēkos, par Krievijas retorikas izmaiņām šajā gadsimtā, par kara mākslas pārmaiņām un vēl daudz ko citu var klausīties "Formā!" 12. epizodē.  Klausies citas "Formā!" epizodes!

"Es nealkstu būt priekšplānā, mani tas neinteresē, un šeit ego nav vietas," tā par dienestu Zemessardzē raidieraksta "LSMnīca" ciklā "Formā!" sacīja aktieris, režisors un zemessargs Intars Rešetins-Pētersons. Kā viņš pats atzinis, tad Zemessardze salauza viņa ego, un domas par būšanu skatuves gaismā pēdējos gados mainījušās – tagad viņš ar pilnu pārliecību uzskata, ka jāpilnveido prasmes un zināšanas, kas saistītas ar valsts aizsardzību, lai būtu pēc iespējas gatavāks "X" stundai.  ► Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā.  SARUNAS CEĻVEDIS:   Rešetins-Pētersons ir aktīvs zemessargs jau trīs gadus. "Dzīvojam blakus tādiem kaimiņiem, ka mums nav variantu." Viņa lēmums pievienoties Zemessardzei – izsvērts un apdomāts, ko atbalstījusi arī ģimene. Dienests sākotnēji bijusi pilnīgi cita pasaule iepretim radošajai jomai, bijis "grūti sevi lauzt". Režisors uzskata – arī caur mākslas prizmu ir jārunā par karu un valsts aizsardzību. "Dzīvojam blakus tādiem kaimiņiem, ka mums nav variantu" Rešetina-Pētersona ceļš uz Zemessardzi sākās drīz pēc Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā – 2022. gada rudenī viņš iestājās Zemessardzes 1. Rīgas brigādes Studentu kājnieku bataljonā. Un militārā joma viņu ir ieinteresējusi.  "Esmu aktīvā dienestā, mācos, nedrīkstu īsti atklāt nodaļu specifiku, bet tā pasaule ir ļoti saistoša, interesanta. Ja man nebūtu ikdienā jāstrādā, tad es noteikti darbotos tikai militārajā struktūrvienībā," viņš stāstīja.  Viņš pauda pārliecību par to, ka, dzīvojot kaimiņos agresorvalstij Krievijai, ir nepieciešams iesaistīties valsts aizsardzībā. Un, ja mūsdienu notikumus būtu zinājis agrāk, tad lēmumu par labu Zemessardzei Rešetins-Pētersons būtu pieņēmis jau sen.  "Es nekad dzīvē nespēju iedomāties, ka man mājās būs ieroči, ka man nāksies kādreiz dzīvē kaut ko tādu darīt, mācīties, apgūt. Vienkārši dzīvojam blakus tādiem kaimiņiem, ka mums ir jāgatavojas. Nav variantu.  Pirms 20 gadiem ar šodienas pieredzi es teiktu: "Intar, stājies jau tad!" Jo tad es būtu labākā līmenī un zinātu daudz vairāk, varētu palīdzēt pārējiem," sacīja Rešetins-Pētersons, kurš aizraujas arī ar medībām.  Izsvērts un apdomāts lēmums, ko atbalstījusi arī ģimene Rešetins-Pētersons atzina, ka lēmums pievienoties Zemessardzei bijis izsvērts un apdomāts. "Aktieri jau visi ir tādas emocionālas radībiņas, bet es draudzējos ar prātu. Izmācījos arī par režisoru. Tomēr tā racionālā puse ir vairāk nekā emocionālā, un tas bija pārdomāts lēmums. Tas nebija nekas spontāns. Saskaņoja ar ģimeni, protams, bet es ne mirkli nenožēloju. Tāpēc, ka es zinu, ka projām nebraukšu, ja būs stunda "X"," viņš sacīja.   Arī režisora ģimene rēķinājusies ar šādu izvēli un atbalstījusi viņu.   "Mana sieva ir pietiekami spēcīga, viņa parūpēsies par maniem bērniem, par maniem tuvajiem. Cik varēšu, palīdzēšu nogādāt drošībā, bet būšu ierakumos. Tā ir mana pārliecība.  (..) Esam pieauguši, racionāli cilvēki un spējam vienoties par lietām. Man ir paveicies tādā ziņā ar sievu – vienmēr mani ir atbalstījusi. Lai kāds būtu mans lēmums, man nav zāģēšanas, man ir atbalsts. Protams, var paveikties, var nepaveikties, bet šajā reizē es esmu tas luteklītis, kam ir paveicies," pauda Rešetins-Pētersons.  Ja sieva Rešetinu-Pētersonu iedvesmo doties uz mācībām un pilnveidot valsts aizsardzības prasmes, tad bērniem izskaidrot, kāpēc tētis dodas uz mācībām ar ieročiem, ir grūtāk. Viņš uzsvēra – ar bērniem ir jārunā.  "Viņa [sieva] pat uzmundrināja: "Nu, lupata, ja pats izvēlējies, ej, cīnies!". Mazās dvēselītes jau emocionālākas, protams.  Kad tu vienmēr pēc tām mācībām atgriezies – vienreiz atnāc, otrreiz, trešoreiz, tad bērns sāk saprast, ka tās ir mācības. Un ar bērniem jārunā. Ar bērniem tas viss ir atklāti "soft" [maigā] versijā, bet jāstāsta, kāpēc tas ir jādara, lai arī viņiem veidojas izpratne," uzskata režisors.   Pilnīgi cita pasaule iepretim radošajai jomai, bijis "grūti sevi lauzt"  Rešetins-Pētersons nav slēpis, ka militārais dienests ir fizisks izaicinājums, kur tiek salauzts ego. Jo tā esot "pilnīgi cita pasaule" iepretim viņa ikdienas profesionālajai darbībai radošajā jomā.   "Tā ir pilnīgi cita struktūra, cita domāšana, cita disciplīna. Es nāku no vides, kur ir personības kults, jo aktieris cīnās pats par sevi. Mums ir jābūt priekšplānā, un tur ir liela, milzīga konkurence. Šeit Zemessardzē – nav. Es nealkstu būt priekšplānā. Mani neinteresē strīpiņas [uz formastērpa], man neinteresē nekas no militārās karjeras, jo [Zemessardzē] mēs esam brāļi un māsas. Mēs darām visi vienu lietu labi, katrs ir savā pozīcijā. Nodaļas ietvaros mēs esam vienā molekulā, viens veselums, un tur tam ego nav vietas," atzina Rešetins-Pētersons.   Ar viņa minēto personības kulta pārkāpšanu Rešetinam-Pētersonam gājis grūti, bijis "grūti sevi lauzt". "Es pēc dabas esmu ļoti pedantisks, uzņēmīgs, tāds darba zirgs. Un, jā, es arī tur ielieku savu sirdi un dvēseli, bet man nav tie uz sevi vērstie mirkļi. Es saprotu, kur es esmu, kas es esmu. Mazās skrūvītes saliekot visas kopā, tikai tā tas mehānisms darbojas. Tā ir brīnišķīga organizācija, tā pleca sajūta, kas man ir tur. Tajā vidē, kur esmu pavadījis vairāk nekā 20 gadus, tur ir bijuši citi eksistences apstākļi," sacīja zemessargs.   Viņš atzina, ka atpazīstamības faktors kā aktierim vai režisoram iesaistīties Zemessardzē nav traucējis, jo formastērpā visi esot vienādi, neraugoties uz ikdienas profesiju. "Visi mēs esam vienādi dubļos, visi tumsā vienādi, visi iet un dara. Es neesmu vienīgais aktieris, kas dien Zemessardzē. Studentu kājnieku bataljonā ir Uldis Anže, Varis Piņķis, Miķelis Židrūns no Leļļu teātra," viņš piebilda.  Arī caur mākslas prizmu ir jārunā par karu un valsts aizsardzību  Savukārt tagad Zemessardze esot kļuvusi par neatņemamu viņa dzīves sastāvdaļu. Ikdienas darbus un militārās mācības savienot palīdzot viņa darba ritms, arī vēlme nepalaist garām un neiepalikt.  Viņš skaidroja: "Es esmu brīvmākslinieks, es esmu aizgājis no profesionālā. Pats strādāju uz sevi, man ir bišķiņ vieglāk, un es arī kā režisors varu sakārtot mazliet laiku. Nākas šad tad kaut ko upurēt. Es atsaku kaut kādas pasākuma vadīšanas nedēļas nogalēs. Man līdzekļi no ģimenes tiek atņemti, bet es vispār visu nedrīkstu kavēt. Es netikšu līdzi. Es nevaru savu nodaļu tā iegāzt. Tā ir atbildība arī pret viņiem.  Es nevaru būt enkurs. Man tā sajūta ļoti, ļoti nepatīk. Tad, kad es netieku uz mācībām, tad man ir tā... ka mani brāļi un māsas tagad brien tos dubļus? Un es te mikrofonā kaut ko te: "Mīļie kāzu viesi..."."  Un līdz ar to arī radošajā darbībā valsts aizsardzības tēma un, piemēram, uzmanības pievēršana Ukrainai ir kļuvusi aktuālāka, vērtēja Rešetins-Pētersons, kurš uzskata, ka māksla ir viens no veidiem, kā pievērst cilvēku uzmanību tam, kas notiek pasaulē, par ko esot svarīgi aizdomāties.   "Mēs taču esam tēmu rosinātāji, kustinātāji. Mākslai jārunā šodien, kontekstā ar pasaules notikumiem.  Vismaz tā lasu pasaulē. Nav, protams, pareizi vai nepareizi, ir tas, ko es saprotu vai nesaprotu. Bet, jā, notiek labas lietas, notiek iestudējumi, kas kustina to pelēko masu, ko mēs saucam par smadzenēm. Jā, mums arī caur mākslas prizmu ir jārunā par šīm tēmām tieši vai netieši, vai caur zemapziņu, vai caur zīmēm. Bet mums ir tā vibrācija jāpalaiž cilvēkos. Un to es arī savā profesijā cenšos darīt, atzina Rešetins-Pētersons.  Vienlaikus kā mākslinieks Rešetins-Pētersons augstā godā tur uzdevumu iedvesmot citus iesaistīties valsts aizsardzības stiprināšanā.  "Draugi, mīļie – ja es, kas lēkā pa skatuves dēļiem, varu skriet pa ierakumiem ar ieroci rokās un apgūt militārās prasmes, tad tas nav tik traki. Ja es varu izdzīvot, tad arī jūs varēsiet, kas ir daudz spēcīgāki, izturīgāki, dzīvē darījuši kaut kādus melnus darbus.  (..) Mēs nevaram dzīvot tikai šodienai. Ir jādomā. Mums jābūt šahistiem," raidieraksta "Formā!" 11. epizodē sacīja Rešetins-Pētersons.  Klausies citas "Formā!" epizodes!

Zemessardzes galvenais uzdevums ir būt gatavai krīzes brīdim, kad dienestam pievienojas liels daudzums cilvēku un šos cilvēkus vajag apmācīt. Līdz ar to miera apstākļos ir jāstrādā pie jaunu instruktoru apmācībām, jauno kareivju sagatavošanas un jaunām iemaņām, lai vajadzības gadījumā valsts aizstāvēšanai varētu sagatavot pārējos. To podkāsta "LSMnīca" cikla "Formā!" otrās sezonas ievadā sacīja Zemessardzes komandieris, brigādes ģenerālis Aivars Krjukovs.  ► Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā.  Galvenais uzdevums – Zemessardzei jābūt gatavai apmācīt cilvēkus "X" stundā Podkāstā "Formā!" Krjukovs uzsvēra, ka, neraugoties uz to, cik daudzi cilvēki patlaban dien Zemessardzē, svarīgāk ir strādāt pie tā, lai šī Nacionālo bruņoto spēku (NBS) struktūra būtu gatava tā dēvētajai stundai "X" jeb krīzes situācijai, kad gaidāms liels cilvēku pieplūdums. "Pat tad, ja tie cilvēki tagad nav ierindā, mums jābūt gataviem, ka mums nāk līdzi 20 cilvēki. Tie, kas dien tagad, ir labāk sagatavoti nekā tie, kas atnāks. Varbūt tie esošie ir tie komandieri tajā brīdī, un tie ienākošos integrē savā vienībā, apmāca, jo tūkstotis varbūt stāv pie durvīm. Un tā ir tā mana mentalitāte, kuru es noteikti gribu Zemessardzē iedibināt, ka mēs ne tikai esam pa līmeņiem sadalīti, bet mēs saprotam, ka varbūt tūkstotis stāv aiz durvīm un krīzes gadījumā mums ātri jāapmāca cilvēks un jāintegrē vienībā," sacīja Krjukovs. Vienlaikus komandieris vērsa uzmanību uz to, ka Zemessardzei pēdējos gados mainījušās funkcijas, kas arvien vairāk liek domāt par to, lai sabiedrība būtu gatava krīzes situācijām un lai valsts rīcībā būtu militāri speciālisti. "Tagad Zemessardze ir atbildīga par valsts aizsardzības dienestu. Zemessardze ir atbildīga par profesionālā dienesta pieaugumu. Zemessarga atbildība par zemessargiem kā tādiem. Mums ir pienākums par augstas gatavības rezervistiem. Mums ir liels cilvēku daudzums, kas ir jāvada un jāapmāca, un jāuztur. Tāpat mums ir vēl veterāni. Un vēl pēdējā sadaļa nāk klāt – mums jāveido Zemessardzes atbalstītāju sistēma," atzīmēja Krjukovs. Zemessargu ietekme un iesaiste esot krietni lielāka par to, ko redz no malas Līdz ar to Krjukovs uzskata, ka Zemessardzē nav tikai 12 000 zemessargu, bet gan, ņemot vērā iepriekš minētās grupas, Zemessardzes skaitliskais sastāvs mērāms ar skaitli 20 000. Un, lai arī ir dažādi mīti par fiziskajām, veselības un citām prasībām, lai kļūtu par zemessargu, Krjukovs akcentēja, ka valsts aizsardzībai noderēs ikviens cilvēks. Tam esot domāta arī topošā zemessargu atbalstītāju sistēma, kuru plānots ieviest šoruden. "Manā izpratnē atbalstītāji ir ļoti būtiska sadaļa no mūsu bruņoto spēku sistēmas kā tādas. Ja mēs tikai skatāmies uz zemessargu atbalstītājiem, viņi izpaužas dažādos līmeņos. Ir aktīvie zemessargi, bet aizmugurē stāv cilvēki, kas varbūt nav Zemessardzē, bet viņi var palīdzēt – krīzes gadījumā kaut kādas lietas darīt, palīdzēt kaut vai jūsu ģimenes atbalstīt. Tajā brīdī es arī to uzskatu par atbalsta sistēmu. Tātad mums ir kaut kādi uzdevumi jāveic, kas parūpējas par mūsu ģimenēm, jo viņi nav ierindā, bet viņi var nodrošināt ēdināšanu kaut kur citur, var nodrošināt patvērumu izveidi, bet tam ir jābūt ļoti, ļoti ciešā sadarbībā ar civilās aizsardzības komisijām, pašvaldībām un vispār citām valsts institūcijām. Atbalstītāju sistēmai jābūt sazobē arī ar nevalstisko sektoru. Manā izpratnē vislabākie atbalstītāji ir tad, ja viņi paši ir organizēti," atzina Krjukovs. Zemessardzes komandieris norādīja, ka tieši katra cilvēka pieredze un zināšanas ārpus aizsardzības dienesta ir tas, kas Zemessardzi padara spēcīgāku. "Zemessardze ir drīzāk tāds sabiedrības spogulis. Kāpēc? Tāpēc, ka mēs varam Zemessardzē redzēt jebkuru profesiju. Un katra profesija ir unikāla priekš Zemessardzes. Pretstatam varbūt profesionālā dienesta karavīriem. Zemessarga profesija ļauj kaut ko vairāk paņemt no tā indivīda, nevis tikai karavīra iemaņas. Katrs speciālists, kas atnācis no kaut kādas jomas – uzņēmējs, pasniedzējs, tehniskais darbinieks, mehāniķis –, viņš iedod kaut ko, Viņš apskatās uz vidi, kur mēs esam Zemessardzē, un paskatās, kāpēc jūs darāt tā. Varbūt jūs varat darīt tā, jo mana pieredze manā uzņēmumā vai darba vidē ir bijusi tāda," pauda Krjukovs. Vienlaikus Krjukovs uzskata, ka Zemessardze ir laba platforma, lai mācītos prasmes citās jomās. "Mēs neesam atrauti no pašvaldībām. Mēs neesam atrauti no iekšlietu struktūrām. Mēs arī ar viņiem kopā strādājam – ar robežsardzi, policiju, pašvaldības ugunsdzēsējiem. Mēs viens no otra mācāmies kaut kādas lietas," piebilda Krjukovs. Vaicāts par lielākajām problēmām Zemessardzē, komandieris norādīja uz to, ka trūkst komandējošā sastāva apmācības un slodze, ko prasa valsts aizsardzības dienesta karavīru sagatavošana. Komandieris uzskata – jāmaina pieeja virsnieku un instruktoru nozīmēšanā "Es teiktu, nav nemaz tā, ka mums trūkst tie tūkstoši. Mums trūkst augstāku – virsnieku, instruktoru – amatu. Lai šo risinātu, es domāju, ka mums kā sistēmai ir jāpamaina pieeja pie šī. (..) Es skatīšos, kā var identificēt līderus savādākā ceļā. Kā integrēt šo visu procesu uz visu Zemessardzi? Kā dalīties ar to pieredzi, savstarpējo komandēšanu un gudro pieeju? Ja viņš ir izgājis kādu noteiktu pieredzi, to var darīt jebkurš. Viņš ir jebkurā gadījumā labāks nekā cilvēks, kurš nevienu dienu nav darījis," atklāja Krjukovs. Par to, kādas vēl izmaiņas tiek plānotas, kā vēl varētu motivēt cilvēkus iesaistīties Zemessardzē un no kā bail ir pašam Zemessardzes komandierim, var klausīties podkāsta "Formā!" desmitajā epizodē. Klausies citas "Formā!" epizodes!

Lai arī par NATO bieži saka, ka aliansei jāraugās ap sevi 360 grādos, realitātē lielākā daļa sabiedroto fokusējas vien uz 90 grādiem. Baltija ar bažām skatās uz austrumiem, Dienvideiropa – uz dienvidiem, bet ASV – uz rietumiem un pēdējā laikā arvien vairāk arī uz ziemeļiem.  Tāpēc, lai stiprinātu kolektīvās aizsardzības spējas, svarīgi aplūkot drošību plašāk – turklāt ne tikai ģeopolitiski, bet arī bruņošanās jomā, pauž drošības pētnieks Jānis Kažociņš. Ģeopolitikas pētījumu centra jaunākajā pārskatā par aizvadīto ceturksni iezīmējas vairāki karsti notikumi starptautiskajā skatuvē. Šajā laikā dominējis hiperaktīvais un neprognozējamais ASV prezidents. Karš Tuvajos Austrumos izpleties ārpus Gazas joslas un Izraēlas ziemeļu kaimiņvalstīm un pārtapis pilnā karā ar Irānu, iesaistoties arī ASV.   Un šis periods noslēdzies ar neierastu NATO samita formātu, kas tika organizēts atbilstoši ASV prezidenta Donalda Trampa vajadzībām. Krievijas karš pret Ukrainu kļuvis asiņaināks, bet tā noslēgums vēl nav prognozējams. Krievijas militārās aktivitātes pieaugums un stingrā retorika arī Latvijai neliecina par drošības situācijas uzlabošanos. Ieskatu svarīgākajās atziņās sarunā ar LSM.lv sniedza Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš. Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā. 

Sabiedrībā ir ārkārtīgi daudz priekšstatu par to, kā cilvēkam pusmūžā jāuzvedas, jāizskatās un kādiem sasniegumiem jābūt kabatā, taču šis ir arī laiks, kad mācīties sevi pieņemt un uz sevi palūkoties ar mīlošām acīm. Tāpat arī pusmūžā der nebaidīties no pārmaiņām un uzlabojumiem savā dzīvē, "LSMnīcas" raidieraksta ciklā "Uz visiem 100 pēc 40" skaidroja psiholoģe Benita Griškeviča. Viņa pusmūžu nodēvēja par laiku, kad ilūzijas nomaina realitātes apzināšanās par turpmāko dzīvi. Iepretim jaunības degsmei un cerībām, ar kurām raugāmies uz pasauli, var nākties piedzīvot arī vilšanos, ka ne viss vēl ir iespējams un īstenojams.  Speciāliste arī atsaucās uz pasaulē ilglaicīgāko cilvēka dzīves pētījumu – tajā aplēsti četri punkti, kuriem jāizpildās uz 50 gadu vecumu. Ja tie ir realizējušies, tad var prognozēt, ka cilvēks arī 75 gados un vēlāk joprojām var dzīvot veselīgi un pilnvērtīgi. ► Ar šo epizodi izskan "Uz visiem 100 pēc 40" raidieraksta pirmā sezona – kopumā desmit sērijās esam meklējuši formulu labākai dzīvei vecumposmā, kas daudzus dara bažīgus un pat biedē. Ja biji kopā ar mums, padalies ar iespaidiem, kritiku un ieteikumiem nākamajai sezonai! Savu atsauksmi vari sūtīt uz e-pasta adresi [email protected] vai arī rakstīt komentāros pie epizodes "Spotify" vai "YouTube". Priecāsimies uzklausīt vērtējumu! ► Raidierakstu vari klausīties lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", "YouTube", kā arī portālā LSM.lv un "REplay.lv". "Uz visiem 100 pēc 40": klausies raidierakstus un lasi rakstus Vairāk

Kā valsts aizsardzību padarīt par normu? Tas ir centrālais jautājums "LSMnīcas" podkāsta cikla "Formā!" sezonas pēdējā epizodē. Sezonas pēdējā epizodē LSM.lv ziņu redaktors Edgars Zicāns kopā ar vecākajiem zemessargiem Mārtiņu Spravņiku, Mārtiņu Vecvanagu un Ritvaru Vuli atskatījās uz podkāsta "Formā!" pirmās sezonas epizodēm un turpināja meklēt atbildi uz jautājumu – kā piesaistīt cilvēkus valsts aizsardzībai.  Atskatoties uz sezonas gaitā apspriestajām tēmām, raidieraksta veidotāji šķetināja, ko nozīmē savu dzīvi saistīt ar valsts aizsardzību, kā tas ir – atstāt bērnu otram vecākam un doties Zemessardzes mācībās; kur meklēt iedvesmu kuplināt zemessargu rindas, un citas tēmas! Vecākie zemessargi bija vienisprātis, ka pēc pirmās sezonas uzklausītie pieredzes stāsti liecina par to, ka zemessargi domā līdzīgi. Proti, ja jau esi zemessargs, tad vairs nav jautājuma, kāpēc par tādu kļūt. Tomēr arvien nemitīgi tiek saņemts jautājums – kāpēc pievienoties Zemessardzei, uz ko zemessargi atbildēja – "tā ir vesela jūra ar piedzīvojuma tipa aktivitātēm, kas nereti maksā naudu, bet šeit parāda, kā tu vari aizsargāt savu valsti!" Klausies citas "Formā!" epizodes! ► Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā. 

Krīze attiecībās nebūt nav sliktas ziņas, jo bez sadursmes nav izaugsmes. Krīze nozīmē, ka cilvēki ir pārauguši paši sevi un  aktuālas kļūst jaunas vērtības vai arī ir mainījies skatījums uz dzīvi, "LSMnīcas" raidieraksta ciklā "Uz visiem 100 pēc 40" skaidroja psiholoģe Kristīne Balode, kura specializējas partnerattiecību terapijā un seksoloģijā. Balode sarunā uzsvēra, ka konflikts ir atspēriens izaugsmei – ja neveidojas konflikti, tad pārāk ilgi dzīvots stagnācijā. Un arī krīze pēc būtības ir labas ziņas, kas liecina, ka cilvēks ir dzīvs un mainās, kā arī mainās viņa vajadzības. Speciāliste vērtēja, ka attiecības esam sākuši uzlūkot ar patērētāja skatu, jo daudz domājam, kas mums no tā būs un kādus labumus gūsim, aizmirstot plašāk izvērtēt to, kā paši sevi realizējam attiecībās un kādi esam. "Līdz ar to daudz nozīmīgāks jautājums par visu savu vajadzību apmierināšanu ir jautājums, ko es vēlos piedzīvot šajā dzīvē kopā ar savu partneri," viņa sacīja. Balode arī norādīja, ka pusmūžs nebūt nenozīmē intīmās dzīves galu, taču, tāpat kā nav iespējams iesēsties špagatā, vien skatoties baletu, arī seksuālo dzīvi nav iespējams uzlabot, par to vien domājot vai runājot – ir apzināti jāstrādā. ► "LSMnīcas" raidierakstus vari klausīties lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", "YouTube", kā arī portālā LSM.lv un "REplay.lv". "Uz visiem 100 pēc 40": klausies raidierakstus un lasi rakstus Vairāk

Domājot par Zemessardzes rindu kuplināšanu, kvalitāte ir vērtīgāka par kvantitāti, un, lai arī Nacionālie bruņotie spēki (NBS) nodarbojas ar dažādiem rekrutēšanas veidiem, labākais veids, kā piesaistīt cilvēkus Zemessardzei, ir pašiem zemessargiem aicināt kolēģus, draugus un ģimenes locekļus pievienoties dienestam. Tā LSM.lv podkāstā "Formā!" norādīja NBS komandieris ģenerālmajors Kaspars Pudāns.  ĪSUMĀ:  Pudāns: Būtiski ne tikai piesaistīt zemessargu, bet parūpēties par aktīvu iesaisti.  LSM aptauja: 61% iedzīvotāju valsts drošības dēļ neplāno apsvērt iespēju iestāties Zemessardzē. NBS komandieris uzskata, ka labāk par oficiālajām rekrutēšanas metodēm uzrunā zemessargu pieredze. Pudāns: Zemessardze ir labākā vieta, kur rast atbildes uz jautājumu – ko darīt "X" stundā. Zemessargi jāpiesaista, bet nedrīkst aizmirst par kvalitāti Patlaban Latvijā ir ap 10 000 zemessargiem. Pudāns norādīja, ka tuvākās nākotnes apstiprinātais mērķis ir 12 000 zemessargu. Viņš vērtēja, ka interese pievienoties dienestam pēdējos gados ir augusi, tomēr svarīgākā esot kvalitāte, nevis kvantitāte.  "Nav jau tā, ka mēs esam sasnieguši savus mērķus. Nav jau gluži arī tā, ka mēs viņus nesasniegtu. Es esmu teicis arī kādreiz Zemessardzes komandiera amatā, ka pašmērķis nav visus uzņemt un dabūt to skaitli. 12 000 ir apstiprinātais skaitlis, un tas arī paliek mērķis. Tātad 2000 [zemessargu] vēl, kur augt. Ja man tikai būtu pienākums un es gribētu atskaitīties kā varbūt krievu armijā vai kādā citā, tad mierīgi: re kur mērķis izpildīts, piecu gadu plāns izpildīts. Jo, lai arī 5000 ir nākuši klāt, ir vairāki tūkstoši nogurušie, pārdomājušie, kurus mēs tomēr nosūtām rezervē. Tāpēc skaitli jau mēs varētu dabūt, bet mans uzsvars bija, un es pastāvu par to pašu arī šobrīd, ka ir kvalitāte," sacīja Pudāns.  NBS komandieris akcentēja, ka būtiski ir ne tikai piesaistīt zemessargu, bet arī parūpēties par to, lai viņš aktīvi iesaistītos Zemessardzē, lai vajadzības brīdī varētu palīdzēt.   "Tātad tie, kas turpina nākt uz apmācībām, parādās savu nedēļu, varbūt vismaz divas nedēļas, 30 dienas vispār ideāli. Ja nāk, tad tos saglabāt. Jo tad es zinu, ka arī komandieri ar daudz lielāku pārliecību var pateikt – ja būs tā mobilizācija vai izsaukums, tad atnāks vismaz 80%. Nekad negribētu teikt, ka mēs paši esam pilnīgi pārliecināti par visiem 100%, jo ir dažādi apstākļi. Ja atnāks ne pirmajā dienā, tad varbūt vēlāk, jo jāparūpējas arī par daudz citiem pienākumiem," pauda Pudāns.  LSM aptauja: 61% iedzīvotāju valsts drošības dēļ neplāno apsvērt iespēju iestāties Zemessardzē Pētījumu centra "Norstat" sadarbībā ar LSM.lv veiktā iedzīvotāju aptauja liecina, ka 61% iedzīvotāju valsts drošības un pašreizējās ģeopolitiskās situācijas dēļ nav apsvēruši un neplāno apsvērt iespēju iesaistīties Zemessardzē.  Pudāns vērtēja, ka šis ir izaicinošs īpatsvars. "Jau 40% būtu liels un arī izaicinošs cipars to visu sagatavot," viņš piebilda.  NBS komandieris skaidroja, ka gadu laikā bijušas dažādas aptaujas par iedzīvotāju vēlmi iesaistīties valsts aizsardzībā. Lai arī īpatsvars ar cilvēkiem, kuri vēlētos iesaistīties valsts aizsardzībā, ir mainīgs, Pudāns atzina, ka problēma ir tā, ka cilvēki ir pauduši gatavību, bet nesper pēdējo soli.  "Statistikas ir dažādas. Gadus atpakaļ, kad es skatījos, tad, protams, tur bija jau konkrēts jautājums, kurš gatavs aizstāvēt savu valsti ar ieroci rokās. Bet arī tas procents, lai arī daudz mazāks, liecina par to, ka īstenībā interese bija lielāka nekā aptuvenie 10 000, kur mēs esam šobrīd ar zemessargiem. Tā statistika gan bija pāris gadus atpakaļ – sarēķināti bija gan vīrieši, gan sievietes 18–60 gadu vecumā. Tātad pilsoņi, aptuveni tos procentus pārrēķinot, īstenībā ir pateikuši, ka viņi gribētu, bet problēma ir, ka viņi nenāk," pauda NBS komandieris.  Kā cilvēkus piesaistīt Zemessardzei? Vaicāts, ar kādām aktivitātēm piesaistīt iedzīvotājus dienestam Zemessardzē, Pudāns sacīja: "Jāsaka, ka interese ir, vismaz viss to apliecina. Tur es paļaujos uz jums – uz zemessargiem. Es pēc šiem gadiem esmu sapratis, ka, lai ko mēs darītu – ietu ar demo stendiem, [uzrunātu] medijos vai sociālajos tīklos –, labākais rekrutētājs ir otrs zemessargs. Zemessarga darba vietā, ģimenē, draugu lokā, varbūt apgāžot kādus mītus par šo smago mugursomu, par to, ka laika nepietiks. Zemessargiem arī ir hobiji, nav tā, ka viņiem ir tikai darbs, zemessardze, darbs." Pudāns uzskata, ka cilvēku vēlme iesaistīties valsts aizsardzībā ir cieši saistīta ar uzticību valstij, un šis aspekts patlaban ir izaicinājums.  "Man liekas, tā uzticēšanās valstij ir tā zemā. Man nav atbildes, kā to darīt, un tas nav mans pienākums. Tas ir kopējs visu mūsu pienākums – audzināšanas, skolas, pēc tam tālāk. Tā ir abpusēja atbildība – iedzīvotāju un arī, protams, valsts atbildība. Šī cieņpilnā un pareizā sadarbība. Man liekas, ka, sasniedzot jau lielāku uzticēšanos, mēs tad varēsim pieredzēt kaut ko līdzīgu kā Skandināvijas valstīs, kur redzam, ka tur principā uz viņu obligāto dienestu stāv rindā, un tur nav obligāti jātaisa atlase. Mans piedāvājums joprojām būtu likt lielu uzsvaru uz vēsturi. Kā tas bija augt vienā režīmā un tagad dzīvot brīvā Latvijā. Tagad ir jau zemessargi, kuri ir dzimuši brīvā Latvijā un izbauda šo, un tikai no mūsu stāstiem viņi saprot, par ko un kā Zemessardze veidojas, uz kāda pamata, kas bijis un kas tālāk būs. Mums jāstāsta, lai viņi paši būtu nākamie stāstītāji pat bez savas personīgās pieredzes," sacīja Pudāns.  NBS komandieris arī atgādināja, ka Zemessardze ir labākā vieta, kur iespējams rast atbildes uz satraucošiem jautājumiem saistībā ar "X" stundu. "Painteresēties vēl. Pajautājiet, atrodiet apkārtnē kādu zemessargu, kuriem var uzprasīt, lai šīs šaubas kliedē. Ja tiek domāts par šo, tātad ir šis jautājums – ko es varētu darīt valsts labā vai kas man būs jādara, ja kaut kāds mirklis patiešām iestāsies? Ja tev ir tādi jautājumi un ja tu gribi dabūt tādas atbildes, tad es teiktu, ka Zemessardze ir tā vieta, kur būs vislabākās iespējas šīs atbildes atrast," astotajā "Formā!" epizodē pauda NBS komandieris.  Par atbalstu zemessargiem un viņu ģimenēm, fizisko normatīvu izmaiņām bruņotajos spēkos un to, kā rast drosmi, lai iesaistītos valsts aizsardzībā, iespējams uzzināt "Formā!" astotajā epizodē.  ► Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā.  Klausies citas "Formā!" epizodes!

Kā alkohola lietošana ietekmē cilvēka organismu, prātu un izskatu pusmūžā? Un kāpēc sievietes sareibst ātrāk nekā vīrieši? Un kādus riskus veselībai menopauzes laikā rada alkohola lietošana? Šos un daudzus citus jautājumus "LSMnīcas" raidieraksta ciklā "Uz visiem 100 pēc 40" izskaidroja Nacionālā psihiskās veselības centra virsārste, narkoloģe Sarmīte Skaida.  Raidierakstā arī spriedām par atkarības mehānismu viltīgo dabu. "Pats cilvēks to, ka ir sākusies kāda problēma ar alkoholu, ierauga pēdējais," atzina speciāliste. Turklāt bieži vien cīņu ar atkarību sarežģī tuvinieku līdzatkarība – arī tā, gluži tāpat kā atkarība no vielām, ir jāārstē.  Starp citu, ir cilvēki, kuriem par alkohola sašķelšanu atbildīgā fermenta organismā ir maz – ja tā ir, tad cilvēks pēc alkohola lietošanas piedzīvo dažādas izpausmes ķermenī, piemēram, galvassāpes, sliktu dūšu un vemšanu. ► Raidierakstu vari klausīties lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", "YouTube", kā arī portālā LSM.lv un "REplay.lv". "Uz visiem 100 pēc 40": klausies raidierakstus un lasi rakstus Vairāk

Nenoliedzami Latgale ir tas Latvijas nostūris, kas atrodas tuvāk Krievijai un tās radītajiem draudiem valsts drošībai, taču vīri un sievas formastērpos un ne tikai vajadzības gadījumā cīnīsies par Latviju, raidieraksta "LSMnīca" cikla "Formā!" jaunākajā epizodē pārliecību pauda Zemessardzes 3. Latgales brigādes 32. kājnieku bataljona zemessargs Edgars Timoškāns, kurš pats sevi dēvē par vienkāršu puisi no Latgales. Raidieraksta ciklu "Formā!" veido vecākie zemessargi Mārtiņš Spravņiks, Mārtiņš Vecvanags un Ritvars Vulis, kuri dienē Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes 3. kājnieku bataljonā, sadarbībā ar sabiedriskā medija portālu LSM.lv.  Septītās "Formā!" epizodes viesis Edgars Timoškāns dzimis un audzis Ludzas novadā, sevi dēvē par vienkāršu puisi no Latgales un lepojas, ka visu mūžu "dzīvo un ņemas pa Latgali". Zemessardzē Timoškāns nonāca pirms pieciem gadiem. Tas notika pēc tam, kad, kā pats atzina, sakārtoja savu dzīvi. Tomēr vēl pirms kļūšanas par zemessargu viņš bija iekrājis militāro pieredzi. "Esmu aktīvs zemessargs jau 5 gadus, bet ar armiju esmu saistīts principā 15 gadus, no 18 gadu vecuma. Aizgāju brīvprātīgi dienestā, nodienēju pusotru gadu obligātajā dienestā, 10 gadus nostrādāju robežsardzē. Tad bija pārtraukums dzīvē, ievirzījos biznesa lietās, sakārtoju dzīvi, uztaisīju māju, uztaisīju divus dēlus, un atgriezos Zemessardzē," stāstīja Timoškāns. Zemessardze mūsdienās un militārais dienests 90. gados – kā diena pret nakti Viņš dienēja arī obligātajā dienestā – nevis mūsdienu versijā, bet gan 1995. gadā. Timoškāns stāstīja, ka tagad dienests Zemessardzē ir pilnīgi nesalīdzināms ar obligāto dienestu nesen neatkarību atguvušās Latvijas armijā 90. gados. "Obligāto dienestu 1995. gadā salīdzinot ar pamatapmācību tagad, tā ir diena pret nakti. Toreiz man palaimējās dienēt speciālo uzdevumu vienībā robežsardzē, mēs bijām brīvprātīgie septiņi puiši, kas pieteicās brīvprātīgi izveidot šo vienību, tur mēs vismaz kaut ko mācījāmies. Bet būtībā 1995. gadā bija padomju armijas kopija latviešu valodā – grīdu mazgāšana, kartupeļu tīrīšana, norīkojums pēc norīkojuma, mūžīgi guli, mūžīgi izsalcis, mūžīgi nosalis. Sūra dzīves skola, bet par kaut kādu reālu armijas apmācību to nevar nosaukt," pauda Timoškāns. Viņš uzskata, ka dažiem cilvēkiem aizvien kopš tā laika saglabājušies aizspriedumi par militāro dienestu, bet patiesībā mūsdienās Zemessardze ir nesalīdzināmi profesionālāka un attīstītāka. "Iestājoties zemessardzē, pamatapmācībā triju nedēļu laikā es ieguvu militārās iemaņas vairāk nekā pusotra gada laikā obligātajā dienestā [90. gados]. Tā ir diena un nakts, tur nav nekādas saistības. Tās ir divas dažādas lietas gan ekipējumā, gan apgādē, gan instruktoru attiecībās, gan individuālajā pieejā. Tas viss atšķiras. Tas ir nesalīdzināmi. Tas vienkārši nestāv blakus. Viss, kas bija palicis no manas iepriekšējās pieredzes, bija ierindas apmācība, to atcerējos piecās minūtēs – uz labo, uz kreiso, apkārt griezties. Tas arī viss. Pārējais gan bija pilnīgi jauns," klāstīja zemessargs. Viņa vērtējumā cilvēki lēnām sāk iepazīt Zemessardzes patieso seju. "Ļoti daudz pašvaldību ir atsaucīgas, Zemessardze ir atsaucīga un brauc uz pašvaldību dienām, pasākumiem. Ļoti daudz ir tā sadarbība ar sabiedrību. Cilvēki tomēr sāk redzēt to īsto situāciju, kas tas īsti ir. Tāpēc jūtama to jauno cilvēku pieplūde," pauda Timoškāns. Arī Latgalē cilvēki cīnīsies par Latviju Timoškāns dienē Zemessardzes 3. Latgales brigādē, kas nozīmē, ka valsts aizsardzības iemaņas jāapgūst, atrodoties tieši blakus Krievijai jeb NATO ieskatā alianses lielākajam draudam. Dzīvojot un strādājot Latgalē visu mūžu, Timoškāns novērojis, ka sabiedrība Latgalē patiešām ir polarizēta. Viņš atzina, ka iepretim Latvijas patriotiem atsevišķos gadījumos var redzēt arī "Krievijas fanātus". Vienlaikus viņš uzsvēra, ka lielākā daļa Latviju uzskata par savu dzimteni un mājām un nevēlētos to zaudēt.   Arī Zemessardzē un Nacionālajos bruņotajos spēkos dien cilvēki ar dažādāko izcelsmi vai no dažādākajām ģimenēm, norādīja "Formā!" vadītāji un vecākie zemessargi Mārtiņš Spravņiks un Mārtiņš Vecvanags. Tomēr visus cilvēkus šajās struktūrās apvieno vēlme sargāt savas mājas, ģimenes un valsti. "Tie cilvēki Latgalē, kas ir zemessargi, NBS karavīri, ies cīnīties. Tur nav nekādu jautājumu. Mēs, kas esam formā, cīnīsimies. Nedod Dievs, bet cīnīsimies. Ceram, ka būs vairāk zemessargu. Trenējamies, mācāmies, lai nekarotu," sacīja Timoškāns. Par Zemessardzes aktivitātēm Latgalē, Krievijas ietekmi Latvijas austrumu pierobežā un to, kā Latgalē mainījies noskaņojums kopš Krievijas sāktā kara pret Ukrainu, iespējams uzzināt "Formā!" septītajā epizodē. ► Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā.  Klausies citas "Formā!" epizodes!

Četrdesmitgadnieks – tas ir cilvēks spēju pilnbriedā, un fiziskās aktivitātes šajā vecumā īpaši būtiskas, ne tikai lai rūpētos par savu veselību tagad, bet arī lai pēc iespējas ilgāk būtu fiziski neatkarīgs no citiem, "LSMnīcas" raidieraksta ciklā "Uz visiem 100 pēc 40" uzsvēra sporta ārste Sandra Rozenštoka.  Ārste atzina, ka pēdējā laikā ievērojami mainījusies cilvēku motivācija sportot – arvien vairāk domā nevis par izskatu, bet par vēlmi dzīvot ilgāk un kvalitatīvāk.  Sarunas laikā eksperte arī norādīja, ka mūsdienās liela daļa cilvēku ir aizmirsuši trenēt kādu būtisku muskuļu daļu, kā dēļ ne vien vairs neprot stāvēt taisni, bet arī iedzīvojas dažādās veselības problēmās.  Ārste arī norādīja uz spēka treniņu nozīmi labas vielmaiņas nodrošināšanā, jo briedumā gan vīriešiem, gan sievietēm, uzkrājoties tauku rezervēm, var mainīties hormonālais fons, un arī tas var radīt sarežģījumus. Taču galvenais – lai ko arī darām, visu ar saprātu. Tāpēc Rozenštoka stāstīja par pusmūžā ieteicamiem vingrinājumiem un skaidroja, kā tos kombinēt maksimālam efektam.  Raidierakstu veido un vada LSM.lv žurnāliste Ieva Strazdiņa, redaktore Karīna Egliena. ► Raidierakstu vari klausīties lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", "YouTube", kā arī portālā LSM.lv un "REplay.lv". "Uz visiem 100 pēc 40": klausies raidierakstus un lasi rakstus Vairāk

Arī pēc 40 gadiem un pusmūžā ir iespējams mainīt karjeru, un nereti tas pat ir nepieciešams, ja līdzšinējā profesija vairs nesniedz gandarījumu, "LSMnīcas" raidieraksta ciklā "Uz visiem 100 pēc 40" skaidroja kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite un supervīzore, sertificēta konsultatīvā, darba un organizāciju psiholoģe Ieva Baumane. Baumane epizodē arī dalījās personīgā pieredzē par to, kā 40 gadu vecumā pameta iepriekšējo darbu un "ielauzās" citā profesijā. "Kā teica mūsu prezidents – a ja nu sanāk? Man liekas, ka šis ir brīnišķīgs teiciens," par karjeras maiņu pusmūžā norādīja speciāliste. Psihoterapeite epizodē arī atklāja, kā soli pa solim katrs pats var izveidot savu prasmju koku, lai saprastu, kurā virzienā doties savā jaunajā karjeras ceļā. Prasmju jeb iespēju koka veidošana ir veids, kā izkustināt sevi no nulles punkta un parādīt pašam sev, ka iespējas pastāv. Sarunā apspriedām arī cilvēka spēju mācīties vēlākā vecumā un guvām idejas, kā pierunāt sevi nolikt malā viedtālruņus, kas nereti noēd tik daudz dzīves laika. Raidierakstu veido un vada LSM.lv žurnāliste Ieva Strazdiņa, redaktore Karīna Egliena. ► Raidierakstu vari klausīties lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", "YouTube", kā arī portālā LSM.lv un "REplay.lv". "Uz visiem 100 pēc 40": klausies raidierakstus un lasi rakstus Vairāk  

Tikt pie sava īpašuma, krāt un laikus gādāt "spilvenu" vecumdienām, vai par rītdienu daudz nedomāt un baudīt dzīvi tagad? Vai varbūt atrast vidusceļu, taču – kur tas meklējams? Par to un daudz ko citu klausies "LSMnīcas" raidieraksta cikla "Uz visiem 100 pēc 40" sarunā ar Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes profesori Ramonu Rupeiku-Apogu un "Swedbank" Finanšu institūta vadītāju Reini Jansonu. Naudas tērēšanas ziņā cilvēki ap 30 un 40 gadiem jau ir daudz nobriedušāki un prātīgāki nekā divdesmitgadnieki. Šajā vecuma posmā netrūkst izaicinājumu un lielu tēriņu – viens no tādiem ir sava īpašuma iegāde. Jansons atklāja, ka šajā ziņā atšķirīgas tendences novērojamas pat trīs Baltijas valstu mērogā, proti, Latvijā un Igaunijā īpašumu pērkam mazliet vēlāk nekā Lietuvā. Vienlaikus arī pēc 40 gadiem domāt par savu pirmo ligzdiņu nav par vēlu. Runājot par naudu, nevar nepieminēt investēšanu – tā nav tikai "bagāto padarīšana", ar to var nodarboties jebkurš, taču katram pašam būtiski saprast, kādu risku var uzņemties. "Ja tu vari gulēt mierīgi pa nakti, zinot, ka viss tur krīt, tad tu vari to atļauties. Ja tu nevari gulēt mierīgi, labāk neiegādāties tādus instrumentus kā kripto vai akcijas, kur tirgi staigā un dinamiski mainās. Tad ir jāmeklē instrumenti, kas tev nodrošinās stabilu ienesīgumu," ieteica Rupeika-Apoga. Raidierakstu veido un vada LSM.lv žurnāliste Ieva Strazdiņa, redaktore Karīna Egliena. ► "LSMnīcas" raidierakstus vari klausīties lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", "YouTube", kā arī portālā LSM.lv un "REplay.lv". "Uz visiem 100 pēc 40": klausies raidierakstus un lasi rakstus Vairāk

Darbs valsts pārvaldē un dienests Zemessardzē – kā to apvienot? Bez iekrātām atvaļinājuma dienām tas būs sarežģītāk, jācer uz pretimnākošu priekšniecību, jaunu darba nedēļu pēc mācībām nedēļas nogalē iesāksi stīvāks. Taču tam visam pāri ir neatsverams gandarījums. Tā savu pieredzi Zemessardzē "LSMnīca" raidieraksta cikla "Formā!" sestajā epizodē raksturoja Uzņēmumu reģistra galvenā valsts notāra vietnieks Sandis Karelis. ► Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā.  Raidieraksta ciklu "Formā!" veido vecākie zemessargi Mārtiņš Spravņiks, Mārtiņš Vecvanags un Ritvars Vulis, kuri dienē Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes 3. kājnieku bataljonā, sadarbībā ar sabiedriskā medija portālu LSM.lv.  Sestajā "Formā!" epizodē viesojās Zemessardzes 1. Rīgas brigādes Inženieru rotas vecākais zemessargs Sandis Karelis, kurš ikdienā ir Uzņēmumu reģistra galvenā valsts notāra vietnieks. Karelis ir daļa no – kā to dēvē zemessargu aprindās – otrā Ukrainas iesaukuma: viņš lēmumu par labu Zemessardzei pieņēma 2022. gada 24. februārī. Līdzās vairāk nekā 20 gadu stāžam valsts pārvaldē viņš tagad jau vairāk nekā trīs gadus dien Zemessardzē.  Darbu valsts pārvaldē ar dienestu Zemessardzē ne vienmēr vienkārši apvienot Viegli vai sarežģīti apvienot augsta ranga valsts amatpersonas darbu ar dienestu Zemessardzē? Uz šo jautājumu Karelis vispirms atbildēja lakoniski – neesot nemaz tik grūti. Tomēr ir vairākas nianses, kas gan ceļu līdz Zemessardzei, gan dienestu tajā līdzās darbam valsts pārvaldē padara sarežģītu. Pirmkārt, pamatapmācība, kuru var iziet 21 dienu garā nometnē, nevis vairāku atsevišķu dienu ciklos, Kareļa ieskatā vairāk palīdz iepazīt militāro ikdienu un disciplīnu. Taču to bez atvaļinājuma dienu izmantošanas nav iespējams izdarīt. Otrkārt, arī dalība mācībās ir limitēta.  "Man šis atvaļinājumu resurss bija iekrāts savulaik, tā kā es varu tērēt savu atvaļinājumu. Bet, padomājot par cilvēkiem, kam varbūt nav šis atvaļinājums iekrāts, tas varētu būt diezgan pagrūti. Tikai uz kolektīvajām mācībām valsts paredz piecas apmaksātas brīvdienas. Es domāju, ka brīvdienas vajadzētu vairāk. Es mazliet ar skaudību skatos uz tiem privātajiem uzņēmumiem, kur darba devējs saprot šo aktualitāti un nepieciešamību. Privātajā sektorā to var darīt, kā vēlas. Valsts pārvaldē nav šādu opciju," sacīja Karelis.  Pārsvarā Zemessardzes mācības ir brīvdienās, un ar klasisku darba nedēļu no pirmdienas līdz piektdienai tās ir iespējams apmeklēt. Tomēr citām iespējām dienestā noderot arī pretimnākoša priekšniecība. Taču arī šajā ziņā iespējas ir ierobežotas. "Pašreiz esmu jaunā instruktora kursā, tur gan visas mācības notiek darba dienās, bloks ir laikietilpīgs. Jāsaka paldies priekšniecei, kura ir saprotoša un atbalstoša Zemessardzes jautājumos. (..) Bet, lai arī cik tavs darba devējs ir atbalstošs, tāpat viņš tai likuma rāmī ir ielikts. (..) Mācībām vai pamatapmācībām ja neliktu ņemt atvaļinājumu, ja būtu šāda iespēja, ka šajos brīžos esi atbrīvots no darba pienākumiem, tas būtu labi," pauda Karelis. Stīvs un noguris pirmdienā, bet ar neatsveramu gandarījumu Protams, jārēķinās, ka pēc Zemessardzes mācībām nedēļas nogalē, uzsākot jaunu darba cēlienu pirmdienā, darbā ieradīsies stīvāks, saspringtāks un vairāk noguris nekā parasti. Bet Zemessardzes mācībās aizraujoši pavadītās nedēļas nogales palīdz domāt par to pozitīvi, atzina Karelis.  "Tā ir aktīva atpūta, laba atšķirība no darba dzīves, kur ir galva jāpieslēdz. Šis ir ļoti labs veids, kā var aiziet prom no darba lietām. Un tas gandarījums pēc tam, kad to esi izdarījis, patiesībā ir neatsverams – kaut vai tikai tāpēc, ka esi spējis sev pārkāpt pāri, izdarīt kādas lietas. Nav viegli, bet galā tas ir ar pozitīvu zīmi," sacīja "Formā!" sestās epizodes viesis.  Par dienestu Zemessardzē paralēli darbam valsts pārvaldē, par to, ko dara 1. Rīgas brigādes Inženieru rotas zemessargi, un to, kas par zvēru ir Zemessardzes patruļa, iespējams uzzināt raidieraksta "LSMnīca" cikla "Formā!" sestajā epizodē.  Klausies citas "Formā!" epizodes!

ASV prezidenta Donalda Trampa administrācijas līdz šim paveiktais, Eiropas Savienības (ES) bruņošanās un spēja sevi aizstāvēt, kā arī jauni pavērsieni Ukrainas un Krievijas pamiera sarunās. Kā šie ārpolitikas notikumi ietekmē drošību Latvijā un Baltijas valstīs un kādas tendences iezīmē ģeopolitikā tuvākajos mēnešos? To visu jaunākajā "Drošības barometrā" jeb pārskatā par ceturkšņa svarīgākajiem notikumiem skaidro Ģeopolitikas pētījumu centrs. Ieskatu svarīgākajās atziņās sarunā ar LSM.lv sniedza Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš. Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā. 

Cilvēkam nav jābūt profesionālā dienesta karavīram, lai viņš būtu patriots un spētu dot savu artavu valsts aizsardzībai, un savu pienesumu valsts sargāšanai cilvēks var sniegt jebkurā vecumā, jo "svece netiek mērīta pēc garuma un platuma, bet gan pēc liesmas spožuma". To raidieraksts "LSMnīca" cikla "Formā!" piektajā epizodē uzsvēra Nacionālo bruņoto spēku (NBS) kapteinis Ralfs Bankovs.  ► Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā.  Raidieraksta ciklu "Formā!" veido vecākie zemessargi Mārtiņš Spravņiks, Mārtiņš Vecvanags un Ritvars Vulis, kuri dienē Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes 3. kājnieku bataljonā, sadarbībā ar sabiedriskā medija portālu LSM.lv.  Piektajā "Formā!" epizodē viesojās NBS profesionālā dienesta virsnieks Ralfs Bankovs, kurš ir Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes 3. kājnieku bataljona 2. rotas komandieris.  Uz tilta starp Zemessardzi un profesionālo dienestu Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes 3. kājnieku bataljons sagatavo zemessargus un rezerves karavīrus. Raidieraksta "Formā!" veidotāji skaidroja, ka, iestājoties šajā bataljonā, cilvēks var kļūt par zemessargu, bet nedienē Zemessardzē. Proti, 3. kājnieku bataljons ir unikāls, jo to komplektē gan profesionālā dienesta karavīri, gan zemessargi, kas uz brīvprātības principa ierodas uz apmācībām, gan arī rezerves karavīri – karavīri, kuri kādreiz ir bijuši daļa no NBS.  Kā sacīja podkāsta vadītāji – dienests 3. bataljonā ir pa vidu starp Zemessardzi un profesionālo dienestu. Ralfs Bankovs jau 11 gadus dienē NBS, bet patlaban ir vienas bataljona rotas komandieris, ikdienā komandē zemessargus. Šajā bataljonā zemessargi aizvada apmācības, kas ir līdzvērtīgas profesionālajam dienestam. "3. kājnieku bataljona zemessargam mēs liekam vienādības zīmi ar brigādes karavīru. No šiem zemessargiem prasa daudz, treniņos nekas neatšķiras no tā, kā tiek trenēti profesionālā dienesta karavīri. Nodarbības ir pat vēl interesantākas, ir vairāk jāpiedomā pie tādām lietām, lai noturētu zemessargu uzmanību un nesamazinātu aktivitāti. Līdz ar to mēs spējam izpildīt mūsu uzdotos uzdevumus, kas ir valsts aizsardzībā. Mūsu griba ir mūsu lielākais ierocis. Tāpēc uzskatu, ka mēs esam vienlīdzīga vienība jebkurai citai profesionālā dienesta vienībai," sacīja Bankovs. Zemessargiem – milzīga degsme aizsargāt savu valsti Bankova ceļš līdz profesionālajam dienestam bija apzināts. Jau sākumā viņš izvirzīja mērķi kļūt par virsnieku, tā sasniegšanai bija nepieciešamas studijas Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā. Pēc studijām saņemt vēsti, ka esi nozīmēts komandēt zemessargus, bija "kārtīgs sitiens pa ego", atzina Bankovs.  "Tu iepriekš esi strādājis profesionālajā dienestā, katru dienu celies ar viņiem, darbojies. Nereti virsniekam ir tā, ka viņš neizvēlēsies – es gribu dienēt tur. Tevi ieliek tur, kur tevi vajag valstij. Tajā brīdī es atrados kapteiņa kursā, ieguvu militāro izglītību. Tas bija pārsteigums, par ko man paziņoja kursabiedri. Atrodoties starptautiskajā operācijā Kosovā, sākumā domāju, ka tas ir neizdevies joks, bet dienas beigās tā bija patiesība. Tas bija kārtīgs sitiens pa ego, tā arī bija neziņa par to, ko sagaidīt, kādas ambīcijas var uzstādīt," stāstīja Bankovs.  Tomēr šaubas un neziņa izdzisa pirmajā reizē, kad Bankovs jau komandiera statusā satika brīvprātīgos zemessargus. Viņš zemessargos redzēja vēlmi aizsargāt savu valsti, un tas bija kā vienojošais faktors turpmākai sadarbībai. "Es ieskatījos jums acīs, skatos – jūs gribat trenēties, jūs gribat mācīties, jūs gribat aizsargāt šo valsti. Un tad es sapratu, ka tev nav jābūt profesionālim, lai būtu patriots. Tev arī nav jābūt disciplinētam, tev nav jābūt talantīgam. Tev vienkārši jāgrib to darīt. Jūs parādījāt zobus. Jūs parādījāt savu sirdi, savu attieksmi. Viss arī slēpjas attieksmē un sirdī," pauda Bankovs.  Viņš uzskata, ka profesionālā dienesta karavīros ir sarežģītāk ieraudzīt šādu degsmi. "Karavīros šo degsmi acīs ieraugi daudz retāk. Tur ir ekstra jāmotivē, lai redzētu tādu degsmi, bet tas ir izdarāms, vienkārši nepieciešams vienots mērķis," piebilda Bankovs. "Svece netiek mērīta pēc garuma un platuma, bet pēc liesmas spožuma" Savukārt zemessargi vēl papildus pamatdarbam un ikdienas dzīvei ir gatavi veltīt laiku un pūles, lai stiprinātu valsts aizsardzību. Līdz ar to motivācija jau ir, vēl nepieciešams spēcīgs vadītājs, uzskata Bankovs.  "Dienesta laikā esmu sapratis, ka mans mērķis kā virsniekam nav panākt to, ka padotie ciena mani manas pakāpes dēļ. Tev ir jāciena mani kā personu, kā līderi. Ir jāpanāk tas, ka viņi ir gatavi sekot. Un to var panākt tikai ar personīgo piemēru, tikai ar darba kultūru. Nepietiek tikai ar to, ka tu pirmais ierodies darbā un pēdējais, aizejot no darba, izslēdz gaismu. Nē, tev ir jāstrādā efektīvi, jāmācās kopā un nav jābaidās kļūdīties. Tas ir tas, kas var kavēt tavu izaugsmi," sacīja Bankovs.  Valsts aizsardzības stiprināšanā savu artavu var dot ikviens – neatkarīgi no vecuma vai fiziskajām spējām, svarīgākais ir vēlme darīt, uzskata Bankovs.  "Artavu bruņotajiem spēkiem var iedot gan 18 gadu vecumā, gan 48 gadu vecumā. Šeit ir iespēja izveidot mugurkaulu, attīstīties, iegūt draugus uz mūžu un būt dinamiskā vidē, nekad nebūs garlaicīgi. Neviens šeit netiek mērīts. Svece netiek mērīta pēc garuma un platuma, bet gan pēc liesmas spožuma, Tas ir tas svarīgākais – cik spoža būs šī liesma," sacīja piektās "Formā!" epizodes viesis Ralfs Bankovs. Vairāk par 3. kājnieku bataljona uzdevumiem un ikdienu, par militārās izglītības ceļu un jaunāku cilvēku piesaisti Zemessardzei iespējams uzzināt raidieraksta "Formā!" piektajā epizodē.  Klausies citas "Formā!" epizodes!

Sievietēm perimenopauzes un menopauzes vecumā nevajadzētu pieņemt visus simptomus kā pašsaprotamus un tos vienkārši paciest, jo medicīna var palīdzēt šo posmu pārlaist vieglāk, secināts "LSMnīcas" raidieraksta cikla "Uz visiem 100 pēc 40" sarunā ar ginekoloģi un dzemdību speciālisti Elizabeti Ārgali. Ārste raidierakstā skaidroja, kādi mīti apvij menopauzi, kā tai sagatavoties jau iepriekš un ko darīt, ja dzīves kvalitāte menopauzes laikā ir nepatīkami pasliktinājusies. Jo varianti ir! Raidierakstu veido un vada LSM.lv žurnāliste Ieva Strazdiņa, redaktore Karīna Egliena. ► Raidierakstu vari klausīties lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", "YouTube", kā arī portālā LSM.lv un "REplay.lv". "Uz visiem 100 pēc 40": klausies raidierakstus un lasi rakstus Vairāk

Kā uzņēmums var izveidot savu Zemessardzes vienību, un kā motivēt darbiniekus tajā iesaistīties? Par to portāla LSM.lv podkāsta "LSMnīca" cikla "Formā!" ceturtajā epizodē saruna ar vecāko zemessargu un SIA "Latvijas Mobilais Telefons" (LMT) Kiberdrošības daļas vadītāju Mārtiņu Kaļķi, kurš bijis atbildīgs par Zemessardzes 1. Rīgas brigādes 13. kājnieku bataljona LMT apakšvienības izveidi.  Raidieraksta ciklu "Formā!" veido vecākie zemessargi Mārtiņš Spravņiks, Mārtiņš Vecvanags un Ritvars Vulis, kuri dienē Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes 3. kājnieku bataljonā, sadarbībā ar sabiedriskā medija portālu LSM.lv.  Darbiniekiem būs jāpaskaidro – kāpēc kļūt par zemessargu 2023. gadā sākumā tika izveidota LMT Zemessardzes apakšvienība. To var izdarīt arī citi stratēģiski nozīmīgi uzņēmumi. Jāslēdz līgums ar valsti.  Kaļķis stāstīja par LMT apakšvienības izveidi: "2022. gadā Aizsardzības ministrija un Nacionālie bruņotie spēki izveidoja nacionālās aizsardzības koncepciju. Arī LMT līmenī mums parādījās šāda saruna. (..) 2022. gada beigās mēs bijām savākuši pietiekamu zemessargu skaitu, lai šo vienību varētu izveidot. Daži zemessargi pārnāca uz mūsu vienību, jo viņi bija tikko sākuši iestāšanās procesu, viņiem bija gluži vienalga, kur nonākt, bet viņi labprāt nāca pie kolēģiem. 2023. gada sākumā parakstījām līgumu par apakšvienības izveidi atbilstoši likumam, un tas mums ir vienības dibināšanas brīdis. Tad bija pirmā svinīgā zvēresta ceremonija, pēc kuras jaunie zemessargi sāka pamatapmācību." "Formā!" ceturtās epizodes viesis atzina, ka nebija vienkārši atrast zemessargus, lai vienību varētu izveidot.  "Mēs ļoti ātri secinājām, ka nebūs iespējams izveidot apakšvienību no esošajiem zemessargiem, jo LMT ir ļoti saliedēts, patriotisks kolektīvs. Mūsu zemessargi dienēja zemessardzē arī pirms LMT apakšvienības tikai dažādos bataljonos, lielākā daļa turpat dienē arī šodien tādēļ, ka ir pretdabiski izjaukt kolektīvu. Tie zemessargi, kas jau ir iekšā kādā vienībā, jūtas slikti, ja viņiem jāiet projām, jo viņi kaut kādā ziņā izdara pāri pārējiem, kas ir viņu nodaļā. Līdz ar to mēs ļoti agri fokusējāmies uz jauno zemessargu atrašanu, tas bija kaut kādā ziņā izaicinājums, jo tie, kas gribēja iestāties zemessardzē, bija jau to izdarījuši. Mēs stāstījām par zemessardzes apakšvienības izveidi, stāstījām par to, kas tas būs. Uzrunājām cilvēkus līdz pat individuālam līmenim, kuriem vispār bija interese, ka potenciāli varētu, vai kuri vēl domāja. Tā ideja bija tāda – ja varētu, bet domā, tad, visticamāk, ir kaut kādi neatbildēti jautājumi, kas attur. Mēs gājām meklēt šos jautājumus un tos risināt. Tā ir arī, manuprāt, viena no mūsu panākumu atslēgām, ka mēs tos zemessargus šādā veidā spējām uzrunāt, iesaistīt," stāstīja Kaļķis. Jādomā arī par motivējošiem labumiem Konkrēta uzņēmuma Zemessardzes apakšvienībā var dienēt tikai konkrētā uzņēmuma darbinieki. Ja darbinieks, kurš ir uzņēmuma Zemessardzes apakšvienībā, aiziet no darba, viņam jāpamet arī vienība. Taču dienestu Zemessardzē var turpināt citā vienībā. "Jāsaprot, ka šīs apakšvienības ir tādās organizācijās, kas ir valstiski nozīmīgas. Līdz ar to, lai aizstāvētu šīs organizācijas infrastruktūru, tev faktiski sanāk zināt daudz. No organizācijas skatupunkta – pilnīgam svešiniekam nestāstīs tik daudz, tik detalizēti kā tam, kurš ir tavs kolēģis, kuru tu pazīsti, kurš ir informēts par informācijas drošību. Tur patiesībā civilā un militārā puse ļoti labi saliekas kopā," pauda Kaļķis.  Lai arī valsts zemessargiem jau sniedz sociālās garantijas, arī pašam uzņēmumam jādomā par darbinieku motivēšanu iesaistīties Zemessardzē un papildu labumiem, lai darbinieks varētu apvienot dienestu ar pamatdarbu.  Kaļķis stāstīja: "LMT atbalsta darbiniekus, kuri vēlas dienēt Zemessardzē. Atbalstu esam veidojuši no esošo zemessargu personiskās pieredzes. Piemēram, dažos gadījumos izrādījās, ka, lai izietu pamatapmācību, ir jātērē savs atvaļinājums Mēs, piemēram, piešķiram papildus astoņas apmaksātas darba dienas pamatapmācības nometnei vai pamatapmācības dienām. Sakombinējot to kopā ar valsts nodrošināto, sanāk pietiekams apjoms, lai to varētu izdarīt bez sāpēm. Tāpat katru gadu papildus piešķiram piecas apmaksātas brīvdienas, lai piedalītos Zemessardzes mācībās vai speciālajos uzdevumos, papildus jau tām piecām, ko nodrošina valsts. Pēc mācībām brīvdienās, ja ir nepieciešams, pirmdien iespējams paņemt brīvdienu. Esam izveidojuši arī apakšvienībai īpašas telpas, kur var glabāt ekipējumu, gatavoties mācībām." "Kolektīvs ir tiešām ļoti saliedēts un jautrs" Kaļķa vērtējumā arvien vairāk uzņēmumi iesaistās valsts aizsardzības stiprināšanā un dibina Zemessardzes apakšvienības. "Par vairākām vienībām ir jau zināms un redzams publiski, bet es domāju, ka tas, ko varu atklāt, – patiesībā šo vienību ir vairāk. Tās veidojas. Kad pastāstījām par LMT pieredzi, mums bija jautājumi no citiem potenciālajiem uzņēmumiem, kas veido apakšvienības. Attiecīgi mēs ļoti labprāt dalījāmies ar savu pieredzi, jo patiesībā jau viens nav karotājs arī uzņēmumu līmenī," sacīja Kaļķis.  Uzņēmuma Zemessardzes apakšvienība var kalpot arī kā darbinieku piesaistes vai lojalitātes mehānisms, uzsvēra Kaļķis.  "Jā, patiesībā tas arī varētu būt viens no tiem papildu motivatoriem palikt. Jo tas kolektīvs, kas mums ir izveidojies, tas tiešām ir ļoti saliedēts, ļoti jautrs, kā parasti, ir arī Zemessardzes humors iekšā," sacīja "Formā!" ceturtās epizodes viesis.  Par to, kā konkrēti darbojas LMT apakšvienība, kā šāda iecere stiprina uzņēmuma kolektīvu un kādi ir Mārtiņa Kaļķa iemesli pievienoties Zemessardzei, iespējams uzzināt "Formā!" ceturtajā epizodē.  ► Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā.  Klausies citas "Formā!" epizodes!  

Bērnu radīšana 35 un pat 40 gados, kā arī menopauze un tās priekšvēstneši – par to "LSMnīcas" raidieraksta cikla "Uz visiem 100 pēc 40" jaunākajā epizodē runājām ar ginekologu un dzemdību speciālistu otrajā paaudzē Jurģi Vītolu, kā arī vienu no Latvijas vadošajām speciālistēm reproduktoloģijā Violetu Fodinu. Reproduktoloģe, runājot par to, ka mūsdienās cilvēki arvien vēlāk kļūst par vecākiem, norādīja – pirms 20 gadiem, kad viņai pašai bija 30, valdīja uzskats, ka līdz 30 gadiem ir vēlams piedzemdēt pirmo bērnu, taču šobrīd lielākā daļa viņas pacienšu ir sievietes pēc 40, kuras tikai sāk plānot pirmo atvasi. Ārste uzsvēra – viņai tas nešķiet nekas ārkārtējs, jo katram ir sava dzīve un iemesli, kādēļ neplānoja bērniņu ātrāk. Fodina arī norādīja – ja dzīvē sanācis tā, ka neizdevās saplānot grūtniecību līdz 35 gadiem, tas nenozīmē, ka doma par bērniņu jāatmet. Viņa ieteica: "Tad, kad plānojat grūtniecību tuvu 40, nedariet uz savu galvu, vismaz aizejiet pie ginekologa vai reproduktologa, lai dakteri paskatās, kādas ir izredzes, kas ir vajadzīgs, vai vajag mazliet sagatavoties un kaut ko apārstēt." Tāpat sabiedrībā nereti ir uzskats, ka viss atkarīgs tikai no sievietes, taču bērna radīšanā piedalās arī vīrietis un arī no vīrieša daudz kas ir atkarīgs, atzina Fodina un Vītols. ► Savukārt nākamajā raidieraksta epizodē pēc divām nedēļām dzirdēsiet sarunu ar ginekoloģi un dzemdību speciālisti Elizabeti Ārgali, kad plašāk skaidrosim, kas ir visbiežākie ar menopauzi saistītie mīti, kādi vingrojumi, uzturs un speciālistu vizītes ieteicamas, gan laikus gatavojoties menopauzei, gan to jau piedzīvojot. Raidierakstu veido un vada LSM.lv žurnāliste Ieva Strazdiņa, redaktore Karīna Egliena. ► Raidierakstu vari klausīties lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", "YouTube", kā arī portālā LSM.lv un "REplay.lv".

Zemessardze ir arī vieta, kur iespējams satikt cilvēkus ar dažādākajiem dzīves gājumiem, kas, nonākot dienestā, kļūst vienādi. Tāpēc Zemessardzē arī zināmu baudu sniedz iespēja izrauties no ikdienas rutīnas, kur jāpieņem lēmumi, un klausīt un pildīt pavēles. Tā dienestu raidieraksta "LSMnīca" cikla "Formā!" raksturoja vecākais zemessargs, Latvijas investīciju vides veterāns Andris Bērziņš, kurš arī uzskata, ka Zemessardze ir lieliska vieta, kur jauniem cilvēkiem gūt pirmo vadītāja pieredzi. Raidieraksta ciklu "Formā!" veido vecākie zemessargi Mārtiņš Spravņiks, Mārtiņš Vecvanags un Ritvars Vulis, kuri dienē Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes 3. kājnieku bataljonā, sadarbībā ar sabiedriskā medija portālu LSM.lv.  Trešajā "Formā!" epizodē viesojās vecākais zemessargs, "Change Ventures" partneris Andris Bērziņš. Viņš dzimis Austrālijā, dzīvojis arī Lielbritānijā un ASV, bet galu galā nonācis līdz Latvijai, kur ne tikai kļuvis par jaunuzņēmumu un investīciju jomas celmlauzi, dibinot tādas organizācijas kā "TechChill" un "Startup House", bet arī atradis arī citu veidu, kā kalpot savai valstij, dienot Zemessardzē. Aizspriedumus par Zemessardzi pārspēj ieguvumi un pozitīvi pārsteigumi Bērziņš stāsta, ka viņa lēmums iestāties Zemessardzē bija spontāns, bet galvenie iemesli meklējami 2014. gada notikumos Ukrainā. "Tas bija spontāns lēmums pēc Krimas aneksijas, kad es sāku domāt – pasaule nedaudz mainās, drauds ir lielāks, ko es darītu, ja būtu X stunda. Sievai to pateicu tikai pēc fakta, kad biju jau iestājies. Nebiju pats izdomājis līdz galam, kā tas būs. Pienāca pirmās nedēļas nogales Zemessardzē, un tad jau bija jāsaprot, ka vajadzēs arī fiziski trenēties," pauž Andris. Savulaik arī tika dzirdēti aizspriedumi par dienestu Zemessardzē, kuriem saknes bija meklējamas vēl no padomju armijas laikiem. Tomēr Bērziņš atzīst, ka šie aizspriedumi lielākoties ir nepatiesi, Zemessardze esot devusi pārliecību, kā rīkoties dažādās krīzes situācijās un kā strādāt komandā. "Tā ir viena lieta – vienkārši iemācīties ar ieroci apieties un izšaut, un pārlādēt, un pārtīrīt, tas ir mazākais. Bet tev visa tā komandķēde kļūst saprotamāka, saprast, kā notiek kustība, kā notiek komandas, ka ir dažādas specialitātes. Cilvēkiem jāstrādā kopā. Viss šis kopums ir tas, kas veido efektīvu kaujas spēju, nevis tas, ka tu vienkārši proti savu ieroci pacelt." Zemessardze Bērziņu pārsteigusi gan ar vairākiem ieguvumiem, gan ar izaicinājumiem. "Pirmais izaicinājums bija fiziskais, man bija 43 gadi, kad es iestājos. Es kaut ko bija vingrojis tajos iepriekšējos gadus, bet kā cilvēks, kas daudz ceļoja un strādāja pie datora, nebiju tik izcilā formā, un tas bija man lielisks iegansts iet uz treniņzāli, uzlabot fizisko formu. Tagad ir pagājuši 10 gadi, es neesmu varbūt tajā visizcilākajā formā gluži, bet es esmu daudz labākā formā, nekā es biju. Vēl divas lietas, kas bija kā tādi patīkami pārsteigumi un kuras es negaidīju, – būt vidē, kur visi ir brīvprātīgie, bet no dažādām jomām. Tur ir mediķi, aktieri, Saeimas deputāti un loģistikas noliktavas krāvēji – visi ir vienādi. Man šī vide ļoti patika, tas bija kā tāds atsvaidzinājums nedēļas nogalē no tās ikdienas vides, kurā es strādāju, kur ir tehnoloģiju cilvēki, programmētāji, investori, kur ir visu laiku tās pašas sarunas. Bet aizbraukt nedēļas nogalē pilnīgi citā vidē man ļoti patika. Un vēl mani pārsteidza tas, ko es spēju izdarīt, jo militārās apmācības tevi liek zem gan fiziskās, gan garīgās slodzes un spriedzes. Un, šo te pārdzīvojot, ar laiku es guvu lielāku pārliecību par sevi, lielāku izturības spēju. Tas, man liekas, jebkuram cilvēkam ir vērtīgi dzīvē, lai tiktu galā ar jebkādiem negadījumiem, kas varētu būt." Atrast veidu, "kā turpināt kalpot" Bērziņš dienestu Zemessardzē sāka Studentu bataljona kaujas rotā. Tomēr veselības likstas piespieda dienestu mainīt un atrast vislabāko veido, kā viņš varētu sniegt savu artavu valsts aizsardzībai. "No 10 gadiem dienestā gandrīz 7 gadus es dienēju kaujas rotā kā strēlnieks. Bet tad es ievainoju abus ceļus, vienu arī operēju, un tajā brīdī es sapratu, ka kā kājnieks caur logiem lēkt un pa sniegotiem ceļiem iet naktīs droši vien nebūšu vairs spējīgs. Tad kovida laikā es noliku C kategorijas [transportlīdzekļa vadīšanas tiesības] un pieteicos šoferēt. Tā kā es tagad esmu šoferis, braucu ar "Scania" – interesants braucamais, lielā smagā mašīna, ar kuru ved gan kravas, gan arī zaldātus uz mācībām un atpakaļ," stāsta Bērziņš. Viņš uzskata, ka ikkatrs var pielikt roku valsts aizsardzības stiprināšanā. "Es vispār esmu cilvēks, kas uzskata, ka kalpot ir pareizā lieta, ko darīt. Kalpot valstij, kalpot savējiem, visādās dzīves jomās. Un tā es meklēju veidu, kā turpināt kalpot. Ar saviem savainotajiem ceļiem es varu šoferēt, un šoferus vajag. Tad es varu ļaut kādam citam jaunam cilvēkam, kuram ceļi ir labākā stāvoklī, iet un darīt to, kas ir jādara, bet es varu darīt to, ka varu darīt," pauž Bērziņš. Ikdienas atsvaidzinājums cilvēkam vadošā amatā Vaicāts par to, kā aprast ar situāciju, kad profesionālajā darbā ikdienā svarīgi lēmumi ir jāpieņem pašam, bet Zemessardzē jāpilda uzdevumi un jāklausa komandieru pavēlēm, Bērziņš atzīst – arī tas ir viens no pozitīvajiem pārsteigumiem Zemessardzē. "Man tieši kā uzņēmējam, kur visu nedēļu no manis sagaida lēmumus, arī Zemessardze bija kā labs pārsteigums. Man diezgan daudzi uzņēmēji ir pazīstami, kuri arī iestājās, un viņiem bieži vien pirmais jautājums bija: man tur būs kāds priekšā, kas būs mans tur seržants vai kas, bet ja nu es nepiekrītu tai pavēlei? Un es saku: militārās organizācijas strādā tāpēc, ka tu piekrīti tai pavēlei, ka tu vienkārši dari, ko tev liek. Tā lieta tieši tā arī strādā, tāpēc tā strādā labi un efektīvi. Un es izbaudu to nedēļas nogali, kurā man nav jāveic lēmumi virs mana līmeņa. Man pasaka: aizbrauc tur un paņem to. Es tieši tā arī aizbraucu tur un paņemu to. Viss ir kārtībā. Nav problēmu. Tas ir kā tāds atvieglojums, ka man nav uz pleciem tie lielie, smagie lēmumi. Katram uzņēmējam es novēlu to izbaudīt – to atvieglojumu par nedēļas nogali, kad tu vari dienēt, tev nav jābūt virsniekam, tieši tā ir arī zināmā mērā bauda," saka Bērziņš. Pieredzējušais uzņēmējs uzskata, ka Zemessardze ir laba iespēja jauniem cilvēkiem gūt pirmo vadītāja pieredzi. "Esmu mēģinājis arī iedrošināt it īpaši jaunus cilvēkus, kuriem vēl nav vadības pieredzes, stāties Zemessardzē un kļūt par nodaļas komandieriem un grupas komandieriem. Tā var ļoti agri iegūt pirmo vadības pieredzi, un tā nav tā demokrātiskā, mīļā, moderno uzņēmumu pārvaldības vadības pieredze, tā ir skarbāka, bet tā dod tev arī pārliecību, ka tu vari vadīt, tu vari uzņemties atbildību par kādu uzdevumu, tu vari izlemt, kā tas ir jādara, nokomandēt un vadīt, un šī te pašpārliecība un spēja izdarīt, man liekas, ir ļoti vērtīgi jaunajiem cilvēkiem. To es silti iesaku," saka trešās "Formā!" epizodes viesis Andris Bērziņš. Par to, kā aizspriedumi par Zemessardzi un dienests ir mainījies laika gaitā, kā arī ko par cilvēku piesaisti Zemessardzei var mācīties no ASV,  iespējams uzzināt "Formā!" trešajā epizodē. ► Raidierakstu "LSMnīca" var dzirdēt lielākajās straumēšanas vietnēs – "Spotify" un "Apple Podcasts", kā arī portālā LSM.lv un portāla "Youtube" kontā.  Klausies citas "Formā!" epizodes!