Atkritumi: pārdzīvo politiskās sistēmas, valstu robežas un pat civilizācijas

Raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas šoreiz runājam par kaut ko ļoti ikdienišķu, gandrīz banālu, bet patiesībā – dziļi politisku, par atkritumiem. Mēs tos izmetam, aizveram miskasti un pieņemam, ka kaut kur tie pazūd. Taču patiesība ir daudz sarežģītāka. Katrs banāna mizas gabals, plastmasas iepakojums, salūzis lādētājs vai vecs telefons ir daļa no globālas sistēmas, kas ir daudz lielāka, netīrāka un politiski jutīgāka, nekā mēs to iedomājamies. Pasaule šobrīd saražo vairāk nekā 2,1 miljardus tonnu sadzīves atkritumu gadā, un tiek lēsts, ka līdz 2050. gadam šis skaits sasniegs 3,8 miljardus tonnu. Pat turīgas valstis vairs nespēj tikt galā ar šo apjomu. Un neērtā patiesība ir tāda, ka mēs kontrolējam ļoti maz no tā, kas notiek ar mūsu atkritumiem pēc tam, kad tie pamet mūsu mājas. Atkritumiem ir pašiem sava dzīve – un bieži vien arī savs “ceļojuma maršruts”, kas stiepjas daudz tālāk par mūsu valsts robežām. Raidījumā mēģinām saprast, kāpēc atkritumi ir problēma, kā globālā sistēma tos “regulē”, kā valstis tirgojas ar atkritumiem un kāda vara patiesībā ir valstu rokās? Kāpēc būtu jādomā par atkritumiem no ārpolitikas perspektīvas? Atkritumi ikdienā nešķiet politisks jautājums. Mēs tos uztveram kā sadzīves detaļu, nevis kā daļu no starptautiskās politikas, ekonomikas vai drošības. Taču patiesībā atkritumi ir kā spogulis, kas atklāj globālās nevienlīdzības struktūras, tehnoloģisko atkarību un valsts varas robežas. Un pats svarīgākais ir tas, ka atkritumi nepazūd. Plastmasa var palikt vidē vairākus simtus gadu, elektroniskie atkritumi satur toksiskas vielas, kas uzkrājas augsnē un ūdenī, bet kodolatkritumi ir bīstami līdz pat 100 000 gadiem. Tieši atkritumi ir viens no tiem jautājumiem, kas pārdzīvo politiskās sistēmas, valstu robežas un pat civilizācijas, lai arī cik dīvaini būtu to teikt. Atkritumu politika starptautiskajās attiecībās var veicināt konfliktus. Piemēram, Dienvidaustrumāzijas reģiona valstis slēdz savas ostas nelegālām plastmasas kravām. Attīstības valstis protestē pret to, ka tās tiek izmantotas kā attīstīto valstu izgāztuves. Orbītā valstis strīdas par to, kam jāuzņemas atbildība par satelītu atkritumiem. Kad Ķīna 2018. gadā pieņēma lēmumu aizliegt plastmasas atkritumu importu, pasaules pārstrādes sistēma sabruka dažu mēnešu laikā. Atkritumi nav tikai tehniska problēma - tie ir atkarības, nevienlīdzības un politiskās varas jautājums. Uz papīra atkritumu aprite pasaulē ir stingri regulēta. Svarīgākais starptautiskais līgums ir 1989. gadā parakstītā Bāzeles konvencija, kas paredz bīstamo atkritumu pārvietošanas kontroli. Valstīm ir jāpiekrīt importam, jāsaņem dokumentācija, jāizseko kravas. Taču praksē šo sistēmu caurvij caurumi un trivializētas procedūras. Tiek lēsts, ka līdz 30 % atkritumu sūtījumu pasaulē tiek transportēti, pārkāpjot Bāzeles konvenciju - kravas bieži vien tiek nepareizi marķētas, klasificētas kā “pārstrādājamas”, vai vienkārši netiek fiziski pārbaudītas. Eiropas Savienība izmanto stingrākus instrumentus, pieminot Atkritumu sūtījumu regulu, taču arī Eiropas Savienība ir starp pasaules lielākajiem atkritumu eksportētājiem, jo iekšējā pārstrādes jauda nespēj pārstrādāt saražoto apjomu. Jau tas vien parāda regulējuma robežas.