Katerina Stepanenko: Grūti atbildams jautājums, ko Kremlis darīs aiz Ukrainas robežām

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Vašingtonas Kara pētījumu studiju institūta (ISW) vadošo pētnieci Katerinu Stepanenko par to, vai Krievija gatavojas karam ar NATO un kas ir Krievijas realizētais kognitīvais karš. Ukraina pirmajā jūnija nedēļā veikusi vairākus uzbrukumus Krievijas reģionos, sasniedzot Krievijas teritoriju līdz pat tūkstošiem kilometru dziļumā un trāpot vairākiem mērķiem. Dažas dienas iepriekš Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis atklātā vēstulē Krievijas diktatoram Putinam piedāvāja tikties klātienē, lai apspriestu kara izbeigšanu, un paziņoja, ka Ukraina ir gatava abu valstu līderu sarunām. Vācija, Francija Lielbritānija kopā ar Ukrainu šobrīd strādā pie plāna, lai piespiestu Krieviju iesaistīties sarunās par kara izbeigšanu, tā rakstīja ziņu aģentūra "Bloomberg".  Ukrainas panākumi frontē un sekmīgie triecieni dziļi Krievijas teritorijā ir stiprinājuši Ukrainas prezidenta Zelenska pozīcijas, tāpēc Londona, Berlīne un Parīze saskata iespēju panākt Krievijas diktatora Putina sēšanos pie galda. Rīgā notikušajā Starkom ikgadējā konferencē kādā no diskusijām izskanēja viedoklis, ka Krievija šobrīd ir ievainots dzīvnieks, tādēļ ļoti bīstams. Jūs bijāt komandā, kas apkopoja un veidoja krievu ofensīvas kampaņas izvērtējumu kopš 2022. gada februāra. Pirms tam jūs ziņojāt ari par Krievijas gatavošanos pilna mēroga iebrukumam Ukrainā. Vai ir iespējams pateikt, ko Krievija gatavojas darīt tagad? Katerina Stepanenko : Manuprāt, Krievija turpina virzīt savu stratēģisko mērķi, tas ir, dzīties pēc "gravitācijas centriem", kas atrodami rietumu galvaspilsētās. Tā cenšas iznīcināt atbalstu Ukrainai. Ja skatāmies uz Krievijas stratēģiskajiem mērķiem, numur viens ir iekarot Ukrainu. Krievija zina, ka tas nav iespējams tikai ar militāru spēku vien. Kā pierādījuši līdzšinējie kara gadi, ukraiņi ir apturējuši daudzas krievu ofensīvas, krievu progress šobrīd ir pietuvojies absolūtai nullei, pateicoties ukraiņu pretuzbrukumiem un formējošajām operācijām. Krievijas mērķis ir bijis tēmēt pa gravitācijas centriem Vašingtonā, Briselē, Parīzē, Londonā, lai liktu Ukrainas partneriem to pamest, tādējādi liekot Ukrainai priekšlaicīgi piekāpties Krievijas nosacījumiem. To Kremlis ir virzījis jau kādu laiku, un visdrīzāk turpinās virzīt. Izaicinājums ir skatīties uz āru, ko Kremlis darīs tālāk, aiz Ukrainas robežām? Tas ir neparedzams, grūti atbildams jautājums, vismaz pašlaik. Kremlis turpina attīstīt vairākus naratīvus. Ja skatāmies salīdzinoši, piemēram, 2022. gads un situācija šobrīd. Vai to vispār ir iespējams salīdzināt? Katerina Stepanenko: 2022. bija interesants gads, jo man tolaik šķita, ka Kremlis vēl nebija izveidojis pareizo informatīvo stāvokli kara uzsākšanai. Ja skatāmies uz iekšējiem vēstījumiem, ko Kremlis izplatīja, daudzi no tiem bija haotiski. Tie krievu sabiedrībai klāstīja, ka nekāda kara nebūs, ja nu kaut kas tomēr notiks, tas būs maza mēroga iebrukums, kurā Krievija uzvarētu pāris dienu laikā. Šeit arī rodama problēma – Kremlim neizdevās savu sabiedrību sagatavot ilgstošam konfliktam, likt tai ziedoties. Tas ir izaicinājums, ar ko Krievijas informatīvā telpa saskaras jau pēdējos četrus gadus. Katru reizi, kad ukraiņu spēki dodas uzbrukumā un gūst panākumus kara laukā, vai apdzen Krievijas spēkus militārās inovācijas lauciņā, tas rada atgriezenisko saiti Krievijas sabiedrībā. Redzam, kā krievvu ultranacionālisti sūdzas par Aizsardzības ministrijas vai bruņoto spēku amatpersonām. Lielā problēma ir šāda – Krievija domāja, ka karu uzvarēs ļoti ātri, bez lielas ziedošanās no tautas, taču, kad tas nenotika, valsts ir centusies pielāgoties, sabiedrību "atpakaļejoši" sagatavot karam, cerībā, ka tā pieņems arvien augošos zaudējumus.