Mārtiņš Kuplais: brīvdabas muzeji - viens no tautas kultūras saglabāšanas veidiem

Šobrīd laiks mūs šokē, biedē un arī vieno un noteikti atstās baisas pēdas un melnas lappuses lielajā vēstures grāmatā. Par cita veida vēstures liecībām, kas liek mums apbrīnot, lepoties un godāt, „Nākotnes Pieturā” Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja direktora vietnieks un galvenais krājuma glabātājs, etnogrāfs, Dr.hist. Mārtiņš Kuplais. Brīvdabas muzeji ir viens no tautas tradicionālās kultūras saglabāšanas un popularizēšanas veidiem. To idejas pirmsākumi radušies 19. gadsimta otrajā pusē Ziemeļeiropā, senākais un lielākais brīvdabas muzejs ir „Skansen” Stokholmā, Zviedrijā. Savukārt mūsu lepnums - Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs pēc pāris gadiem svinēs savu apaļo simto jubileju. 1924. gada 2. februārī pēc arhitekta Paula Kundziņa ierosinājuma tikusi dota zaļā gaisma Brīvdabas muzeja dibināšanai, bet 1932. gadā apmeklētājiem bijusi atvērta pirmā brīvdabas ekspozīcija Baltijā – Vidzemes sēta ar no Vestienas bija pārvestu dzīvojamo māju un riju. Ja visā pasaulē pazīstama seno austrumu mācība Fen šui, kas, lai mājai piesaistītu veiksmi un labklājību, sakņojas filozofijā par telpu izvietojumu pēc debespusēm, tad arī seno latviešu dzīvi lielā mērā noteikusi saule, lai rīta saule cilvēku modinātu un pēc iespējas ilgāku laiku varētu vadīt dienasgaismā. Dr.hist. Mārtiņš Kuplais teju pusgadsimtu saistīts ar Etnogrāfisko brīvdabas muzeju, ir sastādījis apjomīgo muzeja fondu katalogu, ir senās tautas būvniecības eksperts un daudzu gadu gaitā uzkrājis pieredzi par muzeja ēku un sadzīves priekšmetu, darbarīku, tekstiliju, rokdarbu, mēbeļu un citu eksponātu saglabāšanu, uzturēšanu un restaurāciju.