Nākotnes pietura

Aizvadītas garas svētku brīvdienas ar Ziemassvētkiem - miera, mājas un ģimenes svētkiem, ar līksmām svinībām sagaidīts jaunais gads, bet kopā sanākšana, saplūšana vienā elpā  un dziesmā un mūsu lielais lepnums un spēks ir Dziesmu svētki. Iespējams tas iekodēts jau mūsu teikās un varoņeposā, jo Lāčplēša, līdz ar to arī mūsu tautas spēks ir ausīs. Ja ausi aplūkojam no fizioloģiskā skatupunkta, tad auss ir dzirdes un līdzsvara pāra orgāns, kas uztver skaņu un ķermeņa stāvokļa izmaiņas un sastāv no trīs daļām. Ārējo ausi veido auss gliemežnīca, ārējā auss eja un bungādiņa, kas atdala ārējo auss eju no vidusauss dobuma. Vidusausī ietilpst bungdobums, kurā atrodas dzirdes kauliņi, saites un muskuļi. Savukārt iekšējā auss atrodas deniņu kaula piramīdas porainajā kaulvielā, un to veido divi labirinti: kaulainais labirints ar priekštelpu, gliemezi un pusloka kanāliem un plēvainais labirints ar elipsveida un sfērisko maisiņu un dzirdes vadu. Skaņas viļņi pa ārējo auss eju nonāk līdz bungplēvītei, tad pa dzirdes kauliņiem līdz priekštelpas lodziņam. Tālāk svārstības izplatās pa perilimfu, tiek pārnestas uz endolimfu, kura iesvārsta segmembrānu, kas savukārt šīs svārstības nodod nerva dzirdes daļai. Tik smalka un sarežģīta ir dzirde, kas lielai daļai cilvēku šķiet pašsaprotama. Tomēr ne visiem lemts šo maņu baudīt, līdz ar to arī sajust un sadzirdēt dievišķo parādību - mūziku.  Vai pastāv kādas alternatīvas iespējas un risinājumi, to cenšas izzināt un noskaidrot „Nākotnes pieturas” viesis, ko ierasts redzēt citā - diriģenta un virsdiriģenta lomā - ceļā uz doktora disertāciju šoreiz kā pētnieks Ints Teterovskis. Viņa izpētes tēma ir „Mūziku sintēze kā veicinātājfaktors kora mūzikas pieejamībai cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem”. Nedzirdīgie un vājdzirdīgie cilvēki ar ķermeni spēj sajust mūzikas radītās frekvences, savukārt Inta mērķis ir meklēt un radīt iespējas „sadzirdēt” cilvēka balss un mūzikas plūdumu un emocionālo vēstījumu. Pirms pāris gadiem diriģenta radošajā „laboratorijā”- jauniešu korī „BALSIS” tapusi koncertprogramma “BALSIS zīmju valodā”. Tās ietvaros radītas kormūzikas skaņdarbu vizualizācijas, kas pielāgotas cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem un risinātas kādā īpaši mākslinieciskā vizualizācijas tehnikā. 3D un kinētiskās tehnoloģijas, animācijas, zīmju valoda, subtitri, informatīvās grafikas u.c., palīdz atainot dziesmas dinamiku, ritmu, skaņas intensitāti, tādējādi palīdzot arī līdzpārdzīvot un uztvert dziesmas emocionālo saturu. Ar Inta Teterovska viesošanos LR2 ēterā izskan beidzamais „Nākotnes pieturas” raidījums. Sakām „Paldies!” visiem dažādu nozaru zinātniekiem un pētniekiem, kas vairāku gadu garumā mūs padarījuši zinošākus un gudrākus. Mēs, Latvijā tiešām varam lepoties ar gaišiem prātiem un izcilām personībām! Jau nākamajā nedēļā „Nākotnes pieturas” vietā LR2 ēterā stāsies cits raidījums, kurā kopā ar viesiem un klausītājiem krāsim latviešu dziesmas - „Latvijas dziesmu krātuve”. Uz tikšanos!  

Oficiāli neapstiprināta, bet vispāratzīta ir latviešu nacionālā kaisle - sēņošana.  Diemžēl lielais sēņu ražas laiks jau garām, šobrīd vērtīgie guvumi ieslodzīti burciņās, cibiņās, muciņās, saldētavās un pagrabos. Kamēr sēņu grozi skumst tukši un klusi, sēņu nazīši zaudējuši savu spožumu un asumu, bet sēņošanas dreskods iegūlis drēbju skapju tālākajos plauktos, tikmēr „Nākotnes pieturā” varam pievērsties dažām sēņu pētniecības teorijām. Ja mikologi jau sen atzinuši, ka sēnes nav ne augi, ne dzīvnieki, tomēr joprojām neskaidra un mīklaina ir to izcelsme, tad citu zinātnieku uzmanības centrā ir sēņu draudzība ar kokiem, kuras rezultātā savstarpēju labumu gūst gan vieni, gan otri. Klimata pārmaiņu rezultātā mežos pieaug abiotisko traucējumu intensitāte un biežums, kas pastiprina biotisko stresu, kura iemesls ir dažādi kaitēkļi, slimības un nelabvēlīgi vides apstākļi. Koku saknes veido kopdzīvi ar augsnē mītošajām mikorizas sēnēm, veidojot lielu, ilgdzīvojošu un aizsargreakcijās iesaistītu pazemes tīklu un veicinot koku dabiskās aizsargspējas. „Nākotnes pieturas” viešņa, bioloģe Margarita Baranova darbojas Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" zinātnieku komandā, kas pēta mikorizas sēņu nozīmi hibrīdapses un bērza starpaugu signālu apmaiņā un noturībā pret kaitēkļiem. Bez tam - aizraujošo bioloģijas pasauli Margarita palīdz iepazīt potenciālajiem nākotnes zinātniekiem un ir skolotāja RTU Olaines Tehnoloģiju koledžā.  

Pēdējos gados visā pasaulē arvien lielāku uzmanību izpelnījusies migrācija un ar to saistītās problēmas. Par to satraucas iedzīvotāji un diskutē politiķi, tās cēloņus, sekas, ietekmi un scenārijus skaidro pētnieki. Jau sākot ar 16. gadsimtu notika eiropiešu masveida izceļošana uz Ameriku, Dienvidāfriku un Austrāliju, kur bija daudz brīvas zemes, savukārt no Āfrikas Amerikā tika ievesti melnādainie vergi. Pēc Otrā pasaules kara sāka pieaugt migrācija no jaunattīstības zemēm uz attīstītajām valstīm. Karš, politiskā situācija, autoritārie režīmi, ekonomiskie iemesli, darba meklējumi, sociālie apstākļi un līmeņa uzlabošanās vai vienkārši laimes meklējumi – tie arī mūsdienās ir daži no migrāciju veicinošajiem faktoriem. Protams, arī Latvija ir šo globālo procesu sastāvdaļa. Vienlaikus aktualizējas arī jautājums par remigāciju un aicinājumi atgriezties. Ar kādiem izaicinājumiem jāsaskaras ne tikai mūsējiem, kas par mītnes zemi izvēlējušies kādu citu valsti, kā, vienlaikus nepazaudējot savas saknes ar valodu un kultūru, iekļauties turienes sabiedrībā un bērniem izglītības sistēmā, bet atpakaļatbraukušajiem – kā atkal iedzīvoties un adaptēties Latvijā - šie jautājumi ietilpst „Nākotnes pieturas” viešņas, LU Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieces Ph.D. Dainas Grosas uzmanības lokā. Daina dzimusi Austrālijā, studējusi antropoloģiju un lingvistiku, daudzus gadus bijusi gan Pasaules Brīvo latviešu apvienības (PBLA), gan Latviešu apvienības Austrālijā un Jaunzēlandē (LAAJ) Izglītības nozares vadītāja. Doktora grādu ieguvusi Saseksas Universitātā Lielbritānijā, kur izglītojusies Globālo studiju fakultātē un veikusi pētījumu par remigrējušo bērnu labsajūtu, pārceļoties uz Latviju. Tajā noskaidrots, ka svarīgākie aizbraukšanas iemesli ir finansiālie aspekti, labākas sociālās garantijas ārzemēs un iespēja uzlabot bērnu dzīves kvalitāti. Savukārt atgriešanās iemesli ir drīzāk emocionāla, nevis nav ekonomiska rakstura: šķirtība no ģimenes un draugiem, skumjas pēc Latvijas, arī vecāku vēlme, lai bērns uzaugtu un mācītos Latvijā. Turpretī no atgriešanās Latvijā attur šaubas, vai, iekļaujoties Latvijas izglītības sistēmā, bērns saņems nepieciešamo atbalstu, arī latviešu valodas zināšanu trūkums (pašam, dzīvesbiedram vai bērnam). Šobrīd LU Filozofijas un socioloģijas institūta migrācijas pētnieki strādā pie aktuālā projekta „Migrantu uzņemšana nenoteiktības apstākļos: pārvaldība un vietējā līmeņa iekļaušana”, kura mērķis ir nodrošināt vispusīgu un ticamu integrācijas konteksta Latvijā novērtējumu. Lai sekmētu latviešu valodas uzturēšanu ārvalstīs dzīvojošās ģimenēs, Daina Grosa  kopā ar domubiedriem dibinājusi biedrību “Latviešu valoda diasporas ģimenēs”. Tās ietvaros radīts raidieraksts “Vārti”, kurā līdzās vecāku pieredzes stāstiem ir klausāmas arī intervijas ar Latvijas un ārvalstu speciālistiem par bērnu daudzvalodību, sniegti ieteikumi ikdienas situācijām valodas uzturēšanai un skaidroti dažādi ar vairāku valodu apguvi saistīti jautājumi.        

Oficiāla statistika, šķiet, neeksistē, tomēr, ja pārlūkojam dziesmu vārdus, tad laikam pats populārākais orgāns, kas tajos apdziedāts ir laimīga vai nelaimīga, iemīlējusies vai salauzta sirds. Nepaies necik ilgs laiks, kad interjeros un eksterjeros notiks strauja dekorāciju maiņa, un Ziemassvētku eglīšu, spožo bumbuļu un rūķu vietā arī stāsies košas un sarkanas Valentīndienas sirdis. Sirsniņa, iespējams, ir arī visvairāk lietotā emocijzīme mobilajos telefonos un sociālajos tīklos. Arī „Nākotnes pieturā” centrālais sarunas objekts šoreiz būs sirds. Tātad dobjš muskuļots dūres lieluma orgāns, kas darbojas kā sūknis un, periodiski saraujoties un izplešoties, pa visu organismu nodrošina asiņu cirkulāciju. „Nākotnes pieturā” viesojas Pasaules, Skandināvijas un Eiropas Sirds un torakālo ķirurgu asociācijas, arī Starptautiskās Minimāli invazīvo sirds un torakālo ķirurgu asociācijas biedrs, kurš savulaik savu ceļu medicīnā sācis kā marles griezējs, tamponu taisītājs un sistēmu mazgātājs. Izcilā ķirurga, onkologa, medicīnas vēsturnieka, medicīnas doktora un profesora Paula Stradiņa mazdēls, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Sirds ķirurģijas centra vadītājs, RSU Ķirurģijas katedras profesors, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, Dr.med. Pēteris Stradiņš. Profesors medicīnas jomā savu pieredzi papildinājis Itālijā, Francijā, Nīderlandē, Vācijā, ASV, UK, Itālijā, Lietuvā, Igaunijā, savukārt viņa vadīto Sirds ķirurģijas centru varam uzskatīt ne tikai par vadošo Baltijas valstīs, arī par konkurētspējīgu Eiropas līmenī. Tajā veiksmīgi tiek pielietotas visjaunākās - mazinvazīvās, videoasistējošās un transkatetra ķirurģijas metodes, un statistika liecina, ka ik gadu tiek izdarītas vairāk nekā 1100 operācijas mākslīgajā asinsritē. Pēteris Stradiņš pats piedalījies inovatīvu ārstēšanas metožu izstrādē, veicis daudzas unikālas sirds operācijas, savulaik arī vēsturisko, Latvijā pirmo sirds vārstuļu hibrīdoperāciju. Līdzās praktiskajai medicīnai viņš darbojas arī zinātnes jomā – gan biomateriālu pētījumos kardiovaskulāro slimību ārstēšanai, gan kopā ar mediķu komandu izstrādājis un saņēmis patentus koronāro artēriju šuntu stāvokļa diagnostikas metodei un pēcoperācijas asiņošanas riska prognozēšanas paņēmienam. Pēteris Stradiņš ir piederīgs leģendārajai Stradiņu dzimtai un par savu misiju uzskata tās gara uzturēšanu un kopšanu. Viens no pasākumiem, kas ik gadu decembrī tiek rīkots par godu Jānim Stradiņam, atspoguļo akadēmiķa dažādo interešu loku un tiek veidots saskaņā ar viņa darbības principiem – zinātnes popularizēšana, ir „Jāņa Stradiņa akadēmiskie lasījumi”. Šogad 12. decembrī Latvijas Nacionālās bibliotēkā norisināsies Piektie Jāņa Stradiņa akadēmiskie lasījumi "Lielā grāmatu pasaule un mēs". Tajos diskutēs par grāmatniecību Latvijā dažādos laikmetos, atskatīsies uz vēsturiskajām tradīcijām un domās par grāmatu lomu nākotnē.

Šoreiz „Nākotnes pieturā” pievērsīsimies parādībai, kuru angļu dzejnieks un esejists Semjuels Džonsons raksturojis kā domas ietērpu. Ir arī cita versija, kas apgalvo, ka tā esot domas cietums un Prokrusta gulta. Sausa un bezkaislīga definīcija to apzīmē kā artikulētu zīmju kopumu un vienu no cilvēku sazināšanās līdzekļiem. Tomēr bez kaislībām neiztikt, jo ar valodas palīdzību varam paust emocijas un pārdzīvojumu, sajūsmu un prieku, arī dusmas un niknumu. Lai gan par valodas izcelsmi zinātnieku vidū joprojām vienotas pozīcijas nav, tomēr viena no galvenajām pētniecības jomām mūsdienu rietumu filozofijā ir tieši valoda, kā tā veidojusies, mainījusies, tās lietošana un vārdu nozīme. Pasaulē ir vairāk nekā 7000 dzīvu valodu, kā dzimtās valodas lielākās ir ķīniešu, spāņu, angļu, hindi un arābu, bet pusi no 7000 valodām prot mazāk nekā 10 tūkstoši cilvēku. Par laimi mēs nepiederam šai pusei, jo latviešu valodu par dzimto sauc ap pusotra miljona visā pasaulē, savukārt veicināt valodas statusa nostiprināšanu un ilgtspējīgu attīstību - tādu mērķi sev izvirzījusi Latviešu valodas aģentūra. Vēl var piebilst - arī pētīt, analizēt un vērtēt. No šī gada sākuma līdz oktobra vidum, lai pievērstu sabiedrības uzmanību angļu valodas ietekmei, Latviešu valodas aģentūra mūs aicināja iesaistīties "Mūsdienu urbānās vārdnīcas" izveidē, vienlaikus norisinājās pētījums "Latviešu valodas un mūsdienās aktuālās angļu valodas izplatība un loma jauniešu vidū". Šogad tika apkopoti un publicēti arī pērnajā rudenī veiktās sabiedrības aptaujas par „Valodas situācija Latvijā” rezultāti. Aptaujā respondenti tika izraudzīti pēc nejaušības principa, ietverot dažādas sabiedrības grupas no visiem Latvijas reģioniem. Tās kopsavilkumā pētnieki nonākuši pie iepriecinoša secinājuma, ka, aplūkojot latviešu valodas lietojuma biežuma pieaugumu pēdējo 5 – 6 gadu laikā, respondentu lingvistiskā uzvedība un latviešu valodas lietojuma biežums ir pieaudzis. „Nākotnes pieturā” viesojas valodniece, sociolingviste, Latviešu valodas aģentūras pētniece un LU Lībiešu institūta vadošā pētniece, Dr. philol Gunta Kļava. Sociolingvistika ir valodniecības apakšnozare, kas valodu aplūko kā sociālu un kultūras fenomenu pēta tās lietojumu sociokultūras kontekstā, kā arī dažādu cilvēku grupu atšķirīgu valodas lietojumu. Guntas Kļavas zinātnisko interešu loks ir visplašākais - sākot ar migrāciju kā sociolingvistisko procesu ietekmētāju un beidzot ar pētījumiem par lībiešu valodu, tās apdraudētību, lietošanu, pārmantošanu, apguvi un dzīvotspēju.

Šoreiz „Nākotnes pieturā” runāsim par mākslu, kuru, šķiet, pieprot ikviens. Šim mākslas veidam nav nepieciešamas otas un krāsas, jo dominē domas, rakstīti un runāti vārdi, intonācija, simboli, žesti, acu skati, mīmika un pieskārieni. Tā ir komunikācijas jeb saziņas māksla, tātad cilvēku vai sabiedrības grupu mijiedarbība, kurā notiek apmaiņa ar informāciju. Jēdziens „komunikācija” cēlies no latīņu valodas „communicaris”, kas nozīmē sarunāties, dalīties domās, sazināties, sadarboties. Lai nodotu informāciju plašam cilvēku lokam, izmanto plašsaziņas līdzekļus jeb medijus, piemēram, radio, televīziju, presi, internetu. Mūsdienās, kad peldamies milzīgā informācijas okeānā, kur mūs draud aprīt dezinformācijas haizivis, iznīcināt mākslīgā intelekta cunami vai nebūtībā aizraut dziļviltojumu zemūdens straumes, uz ūdens palīdz noturēties glābšanas riņķi un laba peldētprasme - tātad medijpratība, kritiskā domāšana, kritiskā lasīšana, un, iespējams, arī kritiskā klausīšanās. Visas šīs lietas pētījusi un citiem māca RSU Sociālo zinātņu fakultātes asociētā profesore, Dr. philol. Ilva Skulte. Viņas darbības areālā ietilpst arī cita veida kritika - literatūrkritika un literatūrzinātne. Ilvas recenzijas bijušas lasāmas "Kultūras Forumā", "Domuzīmē", "Kultūras Dienā”, "Neatkarīgajā Rīta Avīzē", "Satori",  LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta rakstu krājumos un citur. Savulaik filoloģijas doktora grādu Ilva Skulte ieguvusi par disertāciju, kuras mērķis bijis  meklēt un atrasti stabilu pamatprincipus Bībeles personvārdu atveidei brīdī, kad tapis jauns Bībeles tulkojums latviešu valodā - "Personu vārdi Bībeles tulkojumos latviešu valodā". Savukārt Nacionālajā enciklopēdijā varam lasīt pētnieces veidoto šķirkli par dažādām komunikācijas teorijām un uzzināt, kas ir piemēram, Kognitīvās disonanses, Nedrošības mazināšanas, Burvju lodes un zemādas injekcijas vai Dienas kārtības teorija. Šobrīd muzejā un pētniecības centrā “Latvieši pasaulē” skatāma izstāde “Leduszeme – akmeņi un cilvēki. Latviešu stāsti Islandē”, kuras kuratore ir Ilva un kurā, mēģinot izprast migrācijas iemeslus un kontekstus, apkopoti RSU studentu pagājušās vasaras ekspedīcijas Islandes ziemeļos laikā radušies materiāli-stāsti, interviju fragmenti, portreti, video, fotokolāžas, kā arī multimediāls Islandes dabas tvērums.    

Iespējams, visai interesantus rezultātus sniegtu statistiskais pētījums, kurā censtos noskaidrot, cik daudz ir to, kuros mīt slavenā „pulkveža atraitne” – igauņu dramaturga Juhana Smūla radītā kolorītā varone, kura pārliecināta, ka gluži kā Jakutijas dimanti viņā snauž simtiem neatklātu slimību, kura zina, ka „ārsti nezina nekā”, kura, spēkus nežēlojot, tos tiranizē, pieprasot īpašo diagnozi. Pulkveža atraitnes vēlmes piepildās un viņa dabū savu īpašo un reto diagnozi – “logorrhea gravis”. Paciente  jūtas apmierināta, līdz uzzina šīs slimības tulkojumu - „smaga vārdu caureja”. Latvijas ārstiem radīts jauns līdzeklis, kas palīdzēs pareizās diagnozes noteikšanā un cīņā ar šādām „pulkveža atraitnēm”. Ja pavisam nopietni, tad veselības uzturēšanai būtiska ir slimību profilakse, savukārt veiksmīgai slimības ārstēšanai, svarīgi to laikus atklāt, nosakot pareizo diagnozi. Nesen klajā laists unikāls izdevums, kura tapšanā roku rokā darbojušies daudzi dažādu nozaru Latvijā atzīti medicīnas korifeji "Laboratoriskie izmeklējumi dažādu slimību diagnostikā". Medicīnas zinātnei attīstoties, klīnisko  laboratoriju pakalpojumu klāsts pēdējā laikā kļuvis arvien plašāks, tomēr joprojām ne tik vienkāršs ir diagnozes noteikšanas ceļš. Medicīnas speciālisti jau atzinuši, ka šī grāmata varētu izpelnīties novērtējumu ne tikai Latvijas mērogā, jo tajā apkopota būtiskākā informācija par modernajā diagnostikā izmantojamajiem rādījumiem un to medicīnisko interpretāciju. Medicīnā 60 % līdz 70% gadījumu klīniskie lēmumi tiek pieņemti, balstoties tieši laboratorisko izmeklējumu rezultātos, turklāt izmeklējumiem būtiska loma arī profilaksē un veselības uzraudzībā. „Nākotnes pieturā” viesojas „Laboratorisko izmeklējumu dažādu slimību diagnostikā” idejas autore un apjomīgā  projekta vadītāja, “Centrālās laboratorijas” padomes locekle, RSU Infektoloģijas katedras asociētā profesore Jeļena Storoženko. Savulaik Jeļena Storoženko pati strādājusi Infektoloģijas centra laboratorijā. Pētniece specializējusies biomedicīnā - nozarē, kas pētī cilvēka ģenētisko uzbūvi, gēnu struktūru, iedzimtības informācijas nesēju veidošanās bioķīmiskos un molekulārbioloģiskos mehānismus. Genomikas pētījumi, balstoties uz individuālu pacienta ģenētiku, bioloģiskajiem marķieriem un dzīvesveidu, palīdz labāk saprast, kā ģenētiskie faktori ietekmē slimību attīstību un ārstēšanu. Ģenētiskie testi palīdz izveidot personalizētas ārstēšanas stratēģijas.  

Nupat jau klāt tas brīdis, kad pamazām, bet nenovēršami tuvojas laiks, kad vasarā uzkrātās saules, vitamīnu un enerģijas rezerves draud izsīkt, kad darbu jūrā jāuzmanās nenoslīkt, bet nākamais atvaļinājums vēl aiz kalniem, kad kaitinoši šķiet priekšnieki un kolēģi, bet pats sev liecies neciešams, kad stress, depresija, izdegšana, rutīna un nogurums kļūst par mūsu ikdienas pavadoni, bet prokrastinācija jeb darbu atlikšana uz vēlāku laiku top par labāko draudzeni. Ko darīt? Niknoties uz visu pasauli,  lamāt valdību vai ar galvu ieraksties zem segas un gaidīt nākamo vasaru? Vēl cita iespēja - šīm problēmām, ķibelēm un nebūšanām meklēt zinātnisku skaidrojumu. Tāpēc „Nākotnes pieturā” viesojas psiholoģijas zinātņu doktore, kas pētījusi profesionālās izdegšanas sindromu, kognitīvi biheiviorālās terapijas un  shēmu terapijas speciāliste, suprvīzore un dažādu psiholoģiskās izaugsmes treniņu vadītāja Marija Ābeltiņa. Savā zinātniskajā disertācijā viņa pētījusi profesionālās izdegšanas fenomenu, kam raksturīgs emocionālo un fizisko resursu izsīkums, tieksme uz depresiju, samazināta profesionāla efektivitāte un produktivitātes zudums, noguruma sajūta, negatīvas attieksmes veidošanos pret darba uzdevumiem, klientiem, kolēģiem, kā arī personīgo sasniegumu darbā negatīvs novērtējums. Izrādās, var atpazīt trīs, visai atšķirīgus izdegšanas apakštipus: „Fanātiskajam” ir tieksme uz panākumiem, ir ambiciozs un strādā līdz spēku izsīkumam. „Neizaicinātajam" raksturīgs attīstības trūkums un garlaicība attiecībā uz monotoniem un rutīnas darbiem, kā arī vēlme veikt citu, savām prasmēm un interesēm šķietami piemērotāku darbu. Bet „padevies” apakštipa pazīmes ir nolaidība, arī kontroles trūkums un bezspēcība, kas rodas rezultātu nesasniedzamības un piedzīvoto grūtību darba uzdevumu izpildē dēļ, kā arī cieš no atzinības trūkuma un nespējas saskatīt, ka viņa ieguldījums darbā tiek pamanīts un novērtēts. Par vienu no visefektīvākajām nemedikamentozajām metodēm garīgās veselības problēmu novēršanā un traucējumu simptomu mazināšanā ir kognitīvi biheiviorālā terapija, kas palīdz atpazīt un risināt problēmas ar trauksmi, depresiju, stresu, veģetatīvo distoniju, emociju kontroles grūtībām, depresija, ēšanas traucējumiem, zemu pašvērtējumu u.c. Marija Ābeltiņa atzīst, ka psiholoģija nav tikai tāda „parunāšanās”, kā varētu šķist, tā ir arī skaitļi, diagrammas, matemātika un rēķināšana, un tieši tas šajā zinātnes nozarē esot visaizraujošākais.

Par radnieciskām dvēselēm mēdz teikt, ka to starpā valda jūtu ķīmija, bet, lai darba grupa veiksmīgi saprastos un sastrādātos, nepieciešama kolektīva savstarpējā ķīmija. Ja gribam skaisti skruļļainus matus, tad ejam pie friziera un tajos liekam ķīmiskos ilgviļņus. Tomēr savā veselīgajā pusdienu šķīvi mēs negribam ķīmiju. Ja no sadzīves pārceļamies uz zinātnes lauciņu, tad ķīmija ir dabaszinātņu nozare, kas pēta vielu sastāvu, īpašības, uzbūvi, pārvērtības un ar šīm pārvērtībām saistītas parādības un tās pirmsākumi meklējami 16.gadsimtā. Pirms tam, jau kopš 4. gadsimta bija alķīmijas periods, kad alķīmiķi tiecās meklēt un atrast gan „filozofu akmeni” – līdzekli, kas citus metālus palīdzētu pārvērst „ideālajā metālā” – zeltā, gan „panaceju” – brīnumzāles, kas derētu pret visām kaitēm un dāvātu nemirstību. Starp citu, tieši vācu alķīmiķis, arī aptiekārs un ārsts Johans Glaubers tiek uzskatīts par vienu no mūsdienu farmācijas pamatlicējiem. Mūsu laikos farmācija ķīmijas zinātnei izvirzījusi jaunus uzdevumus - kā cīnīties ar antibakteriālo rezistenci, kā radīt jaunas zāļvielas, kā izstrādāt jaunas videi, dabai un cilvēkam nekaitīgākas metodes, turklāt taupot laiku un resursus. Šādi mērķi ir arī „Nākotnes pieturas” viešņai, kura pērnajā rudenī par savu veikumu – fundamentālo pētījumu, kurā tiek izstrādātas jaunas, inovatīvas organisko vielu iegūšanas metodes “Kobalta katalizēta C–H saites funkcionalizēšana”, saņēma prestižo „L`Oréal -UNESCO” balvu Sievietēm zinātnē. Svinīgajā ceremonijā balvas patronese Vaira Vīķe-Freiberga teica viedus vārdus: „Neskatoties uz visu paaudžu veltītajiem pūliņiem pasaules izpratnei, vēl aizvien ir milzīgi daudz neizpētītā.  Tā ir cēla misija – turpināt zinātnes darbu.” „Nākotnes pieturā”  Baltijā vadošā centra zāļvielu attīstībā - Latvijas Organiskās sintēzes institūta vadošā pētniece un Zinātniskās padomes locekle, Dr. chem. Liene Grigorjeva. Viņas „godalgu plauktiņš” ir samērā iespaidīgs: M. Straumaņa – A. Ieviņa balva, E. Lukevica balva un Solomona Hillera balva par promocijas darbu, kura rezultāti tika iekļauti prestižu zinātnisko žurnālu publikācijās. Šajā pētījumā tika izveidotas jaunas efektīvas metodes nepiesātināto aminospirtu un aminoskābju konstruēšanai, kas ir vērtīgi starpsavienojumi farmaceitiski nozīmīgu produktu iegūšanai.  Starp citu, izrādās, ka ķīmiķu acīs zelta vērtība sen jau zudusi.  

Ja mūsu, LR2 klausītājiem, kurus visai pamatoti varam uzskatīt par Latvijā radītās mūzikas pazinējiem un ekspertiem, vaicāsim, ko nozīmē tādi vārdu salikumi kā, piemēram, „Ir Bijuši Mati Un Izbijuši”, „Čuguna Radiators”, „Nepilngadīgā Anna”, „Tukšā muca”, „Mazie Smirdīgie Kociņi”, „Dzīves vergs”, „Nelaimīgā Dzimšanas Diena” vai „Sniegavīru Rūpnīca”, iespējams, atbilde tomēr nesekos. Varbūt uz pareizo minējumu varētu uzvedināt biežāk dzirdēti nosaukumi: „Baložu pilni pagalmi”, „Inokentijs Mārpls”, „Skumju akmeņi” un  „Dzeltenie pastnieki”. Jā, tās tiešām ir mūzikas grupas, kuras savulaik darbojušās  masu jeb popkultūras opozicionāru - ierakstu studijas un izdevniecības „Tornis” paspārnē. Ieraksti tika veikti uz magnetofona lentēm un izplatīti mājās kopētās kasetēs. „Tornis” par savu misiju uzskatīja Latvijas nekomerciālās mūzikas popularizēšanu un vēstures pētīšanu. Audiovizuālie dokumenti (filmas, video, skaņu ieraksti platēs vai lentās, televīzijas un radio programmu ieraksti u.c.) ir būtiski informācijas nesēji, vēstures un piedzīvotā liecinieki. Tāpēc ik gadu 27. oktobrī ar mērķi izcelt šī mantojuma nozīmi pasaules atmiņas saglabāšanā un aktualizēt jautājumus, kas saistīti ar šī dokumentārā mantojuma fiziskā formāta saglabāšanu, visā pasaulē atzīmē Pasaules audiovizuālā mantojuma dienu. Sagaidot Pasaules audiovizuālā mantojuma dienu, „Nākotnes pieturā” viesojas viens no „Torņa” līderiem, arī LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieks, sociologs Jānis Daugavietis. Viņa pētījumi sazarojušies vairākos virzienos - Latvijas amatiermākslas un kultūrpolitikas, Dziesmu svētku tradīcijas anatomijas, dziesmotās revolūcijas Latvijas Radio un Televīzijā, sabiedriskās zinātnes fenomena, Facebook virtuālo kopienu un citi pētījumi. Latvijas Nacionālajā bibliotēkā šobrīd aplūkojama izstāde, kas iepazīstina ar skaņas ierakstu un atskaņošanas tehnoloģiju kultūrvēsturisko mantojumu un  attīstību un kuras radošajā komandā darbojies Jānis Daugavietis - “Ieskaņots. Atskaņots. No fonogrāfa līdz mūzikas centram”. Savukārt vasaras nogalē pētnieks piedalījies Porto notikušajā Eiropas Sociologu asociācijas kongresā - konferencē, kuras dalībnieku vidū bijuši vairāk nekā 4000 sociologu no Eiropas un pārējās pasaules, kur uzstājies ar referātu "Kurš ir ieinteresēts Dziesmu svētku valstiskošanā?". ("Who Is Interested in the Etatisation of the Latvian Song and Dance Festival?").  

Oktobris ir mēnesis, kad svinam latviešu valodu - 15. oktobrī tiek atzīmēta Valsts valodas diena, ik gadu oktobrī tiek rakstīts Pasaules diktāts latviešu valodā, bet 26. oktobri varam uzskatīt par Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta dzimšanas dienu. Latvija ir vienīgā zeme pasaulē, kur valsts valoda ir latviešu. To godāt, lolot un par to rūpēties ir mūsu pienākums, lepnums un gods. Īpaši ir mūsu divskaņi  ie un uo, kas latviešu valodu atšķir no citām indoeiropiešu valodām, savukārt baltu valodu vidū izceļamies ar visai aizrautīgāko līdzskaņu palatalizēšanu jeb mīkstināšanu, kas īsts mēles mežģis ir tiem, kam latviešu valoda nav dzimtā, piem., īkšķis, ērkšķis, saišķis, šaursliežu dzelzceļš. Ja LR2 reiz bija vienīgais radio pasaulē, kur dziesmas skanēja tikai un vienīgi latviešu valodā, un prieks, ka mums nu jau saradušies pāris sekotājiJ, tad  LU Latviešu valodas institūts joprojām ir vienīgais institūts pasaulē, kurā latviešu valoda tiek disciplināri dziļi un starpdisciplināri plaši pētīta un kurā tiek veidoti tradicionāli un mūsdienīgi valodas resursi. „Nākotnes pieturā” viesojas LU Latviešu valodas institūta direktore un vadošā pētniece, Dr. philol. Sanda Rapa. Savulaik „pielikusi roku” Latviešu valodas aģentūras valodas daudzināšanas akcijās “Izdaiļo valodu!” un „Mans latviskākais vārds”, kas, Sandas vārdiem runājot, „ļāva ieskatīties pašā tautas un valodas sirdī”. Piedalījusies Latvijas simtās dzimšanas dienas dāvanas - Latviešu uzvārdu vārdnīcu tapšanā un aicinājusi gan uz Vietvārdu, gan Apvidvārdu talku. Šobrīd Sandas Rapas vadībā soli līdz finišam ir apjomīgs projekts "Latviešu valodas daudzveidība laikā un telpā", kurā vairākos pētījumu virzienos: valodas kontakti un tulkojumi, dialektu leksika un gramatika, toponīmija, valodas vēsture un reģionālistika - apvienojušās vairākas augstskolas.     

Savienojot grieķu vārdus „phōs”, kas nozīmē gaisma, ar „graphein”, ko varam tulkot kā rakstīt vai zīmēt, iegūstam jēdzienu „fotogrāfija”, ar ko saprotam tehnoloģisku attēlu iegūšanu, kurā atstarotos gaismas starus apkopo un fokusē uz gaismjutīgu materiālu, piemēram, uz fotofilmu vai uz elektrisko sensoru. Mūsdienās, lai uzņemtu foto, pilnīgi pietiek ar mobilo telefonu, savukārt pirmā primitīvā fotoaparāta pirmsākumi meklējami senatnē, kad attēlus mācēja iegūt ar „camera obscura” jeb tumšās telpas palīdzību, kurā gaismas stari, kas gāja caur nelielu caurumu tumšā telpā, veidoja ārpusē esošā apgrieztu attēlu. Šādu ierīci 11. gadsimtā esot izgudrojuši arābi, bet 15. gadsimtā ar attēlu projicēšanu obskura kamerā esot nodarbojies pat leģendārās Monas Lizas radītājs Leonardo da Vinči. Par fotografēšanas tehniku daudzmaz tradicionālā izpratnē varam runāt kopš 19. gadsimta pirmās puses. Turklāt varam būt lepni, ka Latvija šajā jomā soļoja kopsolī ar visu pasauli, tika atvērti pirmie fotosaloni, un portretu gleznošanas un pozēšanas māksliniekiem vietā stājās daudz ātrāks un modernāks veids - fotogrāfija. „Nākotnes pieturā” foto albumos, salonos, darbnīcās, arhīvos un vēsturē ielūkojāmies kopā ar vizuālās kultūras pētnieci un Rīgas Stradiņa universitātes docētāju Baibu Teteri. Viņas interešu lokā bijusi gan modes un smalko aprindu atspoguļojums fotogrāfijā, gan fotodarbnīcu  un Medicīnas vēstures muzeja kolekcijas, gan fotogrāfija zinātnē un agrīna antropoliģiskā fotogrāfija. Bijusi Latvijas Fotogrāfijas muzeja vadītāja un izstāžu kuratore, fotogrāfijas vēsturi studējusi Vācijā un Lielbritānijā, bet šīs vasaras nogali pavadījusi radošo autoru rezidencē Kuldīgas novada Rudbāržos, kur pētījusi vietējo iedzīvotāju audiovizuālos arhīvus. Šobrīd Rudbāržu bibliotēkā aplūkojama rezidences “Piezīmes uz malām” laikā tapusī fotogrāfiju kolekcijas “Rudbāržu pils trepes” izstāde.  

Vasarā un rudenī pirms 85 gadiem tika uzņemta ikoniskā kinofilma, kuras pirmizrāde notika 1940. gada janvārī, lai to redzētu, pie kinoteātra "Splendid Palace", veidojas garumgaras rindas, līdz maijam to bija noskatījušies 400 000 Latvijas iedzīvotāju, to izrādīja arī Lietuvā un Igaunijā, uz visām pirmizrādēm ieradās visu valstu prezidenti. Kinolente kļuva par vienu no populārākajām 20. gs. Latvijas aktierfilmām, bet operas tenora Rūdolfa Bērziņa ieskaņotais šlāgeris par laša kundzi, kas bola acis un mencu, kas „pilnā rīklē sauc, jo zutis buti precēt brauc”, tika pieprasīts gan ballītēs, gan mājas viesībās. Leģendārā „Zvejnieka dēla” filmēšana 1939. gadā notika Lapmežciemā, Ragaciemā, Plieņciemā, Garciemā, Buļļu ciemā, Nīcā, Papē un Ķekavā, bet sižets savērpies ap kādu zvejnieku ciematu, kur jaunie cenšas pārliecināt vecos - par moderniem zvejas rīkiem, jūras murdu, leduspagrabu, labāku nākotni un rītdienu. Bet, lai aplūkotu daudz senākas zvejas liecības un rīkus - bridņus, ūdas, venterus, katicas, klūgu - skalu murdus, vēžu krītiņus  un iepazītu saldūdens zvejniecības vēsturi un tradīcijas, jādodas nevis uz kinoteātri, bet gan Latvijas Etnogrāfisko brīvdabas muzeju, kur kopš septembra sākuma skatāma izstāde "Āķīgie ūdeņi". Zvejniecība un ar to saistītās amatu prasmes - tīklu aušana, virvju vīšana un koka amatniecība ir viens no Latvijas identitāti un kultūrvēsturisko mantojumu raksturojošiem elementiem. „Nākotnes pieturā” gida lomā izstādes „Āķīgie ūdeņi” autors - Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja pētnieks, vēsturnieks Kārlis Fogelis. Viņš savos pētījumos pievērsies Vidzemē 19. gs. un 20. gs. sākumā izmantotajiem zvejas veidiem, to izplatībai un pielietošanai. Lai pats pilnībā izbaudītu senās zvejniecības šarmu un procesu, Kārlis nodarbojas ar eksperimentālo etnogrāfiju. Piemēram, izgatavojis  trejbridi – „spārnotu” ierīci, ar kuru ķert zivis, izmēģinājis arī katicu -  dēļu sienu ar divām kamerām, kur iepeld zivis. Vēsturnieks veicis pētījumu par Papes Ķoņu ciemu un brīvdabas muzeja Rucavas lauku ekspozīcijas zvejnieka - zemnieka sētas “Vītolnieki” vēsturi, kas apkopots “Vītolnieku mazajā ceļvedī”, bet šobrīd strādā pie "Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja zvejas rīku kataloga”.

Pamazām un nemanot jau pietuvojies tas skumjas laiks, kad rīti kļuvuši tumšāki un vēsāki, un mūs vairs nemodina daudzbalsīgs un skaļš putnu treļļu koris. Tomēr skumt nav vērts, jo klusums nedraud - to aizpilda kaiju kliegšana, vārnu ķērkšana, zvirbuļu čiepstēšana un baložu dūdošana. Iespējams - vēl citus, ar labi nostādītu balsi apveltītus eksemplārus izdosies sastapt jau pavisam drīz Kurzemes pusē, Papē. Jo, lai atraktīvā un populārzinātniskā veidā iepazīstinātu ar dažādām zinātnes nozarēm, ik gadu septembra pēdējā piektdienā vienlaicīgi visā Eiropā notiek Zinātnieku nakts, kad ciemos pie sevis uz aizraujošām ekskursijām un interesantiem pasākumiem aicina dažādas zinātniskās institūcijas. Protams, arī Latvijā. Turklāt mēs tiešām varam lepoties ar izciliem zinātniekiem, modernu pētniecības infrastruktūru un ilgtermiņa inovāciju potenciālu. Viena no Zinātnieku nakts lokācijas vietām būs LU Bioloģijas institūta Papes Ornitoloģisko pētījumu centrs. Papē jau gandrīz pirms 60 gadiem dibināta putnu novērošanas stacija, kurā tiek gredzenoti un uzskaitīti ne vien migrējošie putni, bet arī sikspārņi. „Nākotnes pieturā” ir ekskluzīva iespēja- Zinātnieku nakts priekšvakarā dosimies ekskursijā ne tikai uz Papes, arī uz LU  Engures ezera Ornitoloģisko pētījumu centru un vēl izmetīsim loku pa Amerikas, Jūtas universitātes lauka vietu Virdžīnijas piekrastes rezervātā. Ar pētījumiem visās šajās vietās saistīts „Nākotnes pieturas” viesis - LU Bioloģijas institūta vadošais pētnieks un Ornitoloģijas laboratorijas vadītājs Dr. biol. Oskars Keišs. Savu putnu vērotāja karjeru viņš sācis jau 11 gadu vecumā, bet pirmās zinātniskās izpētes objekts bijusi grieze - pie mums vēl sastopams, tomēr apdraudēts putns, kas citviet  Eiropā jau kļuvis par lielu retumu. Šobrīd aktuāls ir ilgtermiņa projekts, kas norisinās Oskara Keiša vadībā -   pētījums par mājas strazdu  ligzdošanu un migrācijām Engures ezerā un Gulbenes novada Zeltalejā.    

Pasaule ir pilna ar dažādām noslēpumainām parādībām - debesīs esot novēroti lidināmies NLO, Atlantijas okeānā noslēpumainajā Bermudu trijstūrī pazūd jahtas, kuģi un pat lidmašīnas, kaut kur pie Āfrikas krastiem esot nogrimusi reiz plaukstoša civilizācija - zudušais kontinents Atlantīda, bet joprojām pasaulē eksistē īpaša valstība, kuru apdzīvo mistiskas būtnes, kas nav ne augi, ne dzīvnieki - sēnes. Pastāv pat teorijas, ka tās esot mūsu planētas galvenie iemītnieki, kas izglābšot pasauli no bojāejas. Par sēnēm vēl neparastāka, mazizpētīta parādība ir gļotsēnes, kas patiesībā nemaz nav sēnes. Tās tāpat kā sēnes barojas galvenokārt ar organiskām atliekām un tāpat kā sēnes vairojas, veidojot sporas. Tomēr gļotsēnem nav micēlija, tās rodas no vienšūņiem, kas, savā starpā apvienojoties, veido koloniju - gļotainu masu - plazmodiju. Tas var būt caurspīdīgs, gan spilgtās krāsās - dzeltenā, oranžā, baltā, rozā vai sarkanā un izmērā no 1 mm līdz 1 metram. Turklāt šie organismi, ja nepieciešams, spēj aktīvi pārvietoties un visai viegli mainīt formu. Kad plazmodijs nobriedis, tas rada augļķermeņus, kuros savukārt attīstās sporas. „Nākotnes pieturā” noslēpumainajā gļotsēņu valstībā ielūkosimies kopā ar Latvijas galveno gļotsēņu pazinēju Julitu Klušu. Julita ir kaislīga dabas pētniece un fotogrāfe, savulaik mērījusi dižkokus, atklājusi Baltijā varenāko egli, vērojusi putnus un tauriņus, publicējusies dabasdatos.lv, „Vides vēstīs”, „Dārza pasaulē”, piedalījusies biotopu inventarizācijas un kartēšanas projektos Latvijā un Lietuvā. Savulaik studētās datorzinātnes liktas lietā pašas izveidotajā interneta platformā, kuras mērķis ir atspoguļot Latvijas dabas un kultūrvēstures daudzveidību visās tās izpausmēs un vietās - DZIEDAVA.lv.    

Ja pasaules lielie, varenie un slavenie modes tirgus noteicēji, jau demonstrē savas jaunās rudens - ziemas kolekcijas, stilus un tendences, tad par īstu pašmāju krāsu, formu un smaržu pārbagātību varam sajūsmināties, apmeklējot vietējos tirgus plačus, kur kastēs un grozos, uz plauktiem un galdiem kā modes skates mēlēm lepni gozējas un savu krāšņumu demonstrē Latvijas dārzos un laukos radītie eksemplāri. Nav vairs tālu arī rudens svētki – Miķeļi, ko latvieši jau izsenis svinējuši kā rudens ražas un auglības svētkus. Lai nākamajā gadā viss plauktu, zeltu un augtu, mūsu senčiem pūrā bijuši dažnedažādi rituāli, ar kuru palīdzību centās nodrošināt druvas auglību nākamajos gados un kuros daudzināts Dievs, Māra, Miķelis un Jumis. Savukārt mūsdienās senajās gudrības tiek papildinātas ar jaunākajiem zinātniskajiem pētījumiem un atziņām. „Nākotnes pieturā” viesojas zinātniece, kuras pētījumu un publikāciju loks ir bezgala plašs - sākot ar ziemas ķiplokiem, smiltsērkšķiem, ērkšķogām, krūmu dillēm, rabarberiem, dārzeņu soju jeb edamame un beidzot ar jauktajiem stādījumiem, augu atlieku pārstrādes produktu izmantošana dārzeņu komercražošanā, jaunām agrotehniskām metodēm, viedo tehnoloģiju izmantošanu dārzeņu audzēšanā un urbāno dārzkopību -  LZA korespondētājlocekle, Dārzkopības institūta Zinātniskās padomes priekšsēdētāja, Agrotehnisko pētījumu un šķirņu izvērtēšanas nodaļas vadošā pētniece  Dr. agr. Līga Lepse. Ja runājam par modi, tad pēdējā laikā modē nācis jēdziens urbānā lauksaimniecība un urbānā dārzkopība - zaļās oāzes pilsētā uz balkoniem, lodžijām, palodzēm, terasēm un jumtiem, kopienu dārzi, konteineru un augsto dobju stādījumi, garšaugu dārzi un vertikālā dārzkopība. Pērn kad Dārzkopības institūts, sadarbībā ar Agroresursu un ekonomikas institūtu uzsācis pētījumu, kurā ierīkoti divi identiski augsto dobju (konteineru) stādījumi: urbānā vidē - uz AREI piederošās ēkas terases Rīgā un lauku teritorijā – Dārzkopības institūta Pūres pētījumu centrā. Eksperimentā, kurā tika audzēti un tomāti, redīsi, zirņi, salāti un baziliks, konstatēts, ka pilsētas gaisa piesārņojums, kas potenciāli varētu radīt risku, izaudzētās ražas kvalitāti tomēr nav ietekmējis. Savukārt, bioloģiskās daudzveidības un efektīvu resursu izmantošanas nolūkos  norisinājies pētījums citā projektā par jauktajiem stādījumiem dārzeņkopībā jeb dārzeņu audzēšanu pamīšus slejās. Neapšaubāmi palīgs dārzkopībā ir arī mākslīgais intelekts  un viedās tehnoloģijas, kas tiek izmantotas diagnostikā, monitoringā, prognozēšanā, augu apstrādē (piemēram, droni, smidzinātāji - roboti). Ar mērķi pēc iespējas samazināt ķimikāliju izmantošanu Dārzkopības institūta Pūres pētījumu centrā tiek pētītas viedās tehnoloģijas dārzeņu kaitēkļu apkarošanā uz lauka.  

Tradicionāli priecīgs jaunais gads tiek svinēts 1. janvāri, bet tikpat labi arī septembris varētu būt tā robežšķirtne, kad sākas jauns gads, kad priekšā bezgalgarais drūmais gada periods – ar miegainiem rītiem, pelēkām dienām, tumšiem vakariem un aukstām naktīm, ar lietu, dubļiem, iesnām, birstošām lapām, sēnēm un sūdzībām par sliktu laiku. Iespējams, tieši laiks ir saistošais faktors, kurā kopīgu valodu rod svešinieki un politisko uzskatu pretinieki, intelektuāļi un mileniāļi. Interese par to, kāds laiks gaidāms, mūs vieno ar mūsu senčiem. Kaut gan šķiet, ka senos laikos viss bija vienkāršāk, jo, piemēram: Ja bites rudenī ar vasku cieši aizdarīja skreju, tad skaidrs, ka būs auksta ziema, bet ja atstāja vaļā – nozīmēja, ka ziema būs silta. Arī skudras bija laika prognozētājas - ja rudenī tās līda dziļi pūznī, bija jāgatavojas aukstai ziemai. Vēlāk bišu un skudru funkcijas pārņēma zinātne par atmosfēru, tās struktūru, īpašībām un tajā notiekošajiem fizikālajiem procesiem, tātad - meteoroloģija. Par to, kā mūsdienās top laika prognozes, dzeltenie, oranžie un sarkanie brīdinājumi, kā mainās klimats, kas to ietekmē, kādi ir secinājumi un modelētie nākotnes scenāriji, „Nākotnes pieturā” skaidrojām kopā ar  Latvijas vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra prognožu un klimata daļas vadītāju Andri Vīksnu. Viņš studiju laikā LU laikā pētījis kvantitatīvās un kvalitatīvās sakarības starp gaisa piesārņojuma līmeni, meteoroloģiskajiem un mikroklimatiskajiem parametriem, kurā analizētas sēra dioksīda, slāpekļa dioksīda, ozona, benzola un putekļu koncentrācija, aplūkota gaisa kvalitātes monitoringa sistēma, izmantotās metodes, galvenie piesārņojuma avoti, novērtēta piesārņojuma izcelsme un ietekme uz cilvēku un ekosistēmu aizsardzību. Savukārt LVĢMC pirms vairākiem gadiem pirmo reizi Latvijā veicis apjomīgu un detālu vēsturisko klimatisko datu analīzi, kurā pētīts laika periods no 1961. - 2010. gadam un analizēti meteoroloģiskie parametri: gaisa temperatūra, nokrišņu daudzums un vēja ātrums. Ar datiem pierādīts un secināts ka Latvijā, līdzīgi kā citviet Eiropā, pēdējās desmitgadēs vērojama diezgan stabila vidējās gaisa temperatūras paaugstināšanās, turklāt ar katru nākamo 30 gadu periodu vasaras dienu skaits palielinās un to pieauguma tendences kļūst izteiktākas. Ievērojami palielinās  arī «vasaras dienu» skaits, kad maksimālā gaisa temperatūra sasniedz vismaz +25°C. Bez tam pieaudzis ne tikai kopējais nokrišņu daudzums, bet arī dienu skaits ar stipriem nokrišņiem. Pētījuma ietvaros tikušas apzinātas arī klimata izmaiņas nākotnē līdz 2100. gadam un to radītie izaicinājumi. Klimata nākotnes scenāriji paredz, ka tendence ar biežākām ekstrēmām lietavām, plūdiem un  sausumu turpināsies. Nākotnē vidējā gaisa temperatūra pieaugs par 3–5°C grādiem, līdz ar to palielināsies dažādu saslimšanu, arī kaitēkļu un invazīvo sugu risks. Klimata pārmaiņas - var būtiski ietekmēt visas tautsaimniecības jomas -  mežsaimniecību, lauksaimniecību, sabiedrības veselību, bioloģisko daudzveidību, civilo aizsardzību, enerģētiku u.c.  

Ja augusts mūs bija savažojis ar olimpiskajām kaislībām un piekalis pie mazajiem ekrāniem, tad septembrī varēsim relaksēti ieslīgt komfortablajos kinoteātru zviļņos un ļauties lielo ekrānu un sestās mākslas valdzinājumam. Par sesto, kā jaunu mākslu un seno žanru - arhitektūras, tēlniecības, glezniecības, mūzikas un dzejas līdzinieci, kino vairāk nekā pirms 100 gadiem savā manifestā "Sestās Mākslas dzimšana" nodēvēja itāļu kino teorētiķis Ričoto Kanudo. Kino dzimšanu saistām ar brāļu Lumjēru vārdu, kad 1895. gadā viņi Parīzē demonstrēja 50 sekunžu garas dokumentālas filmiņas. Viena no tām - „Vilciena atbraukšana La Ciotā” publikā esot radījusi pamatīgas izbailes, jo bijusi sajūta, ka uz ekrāna redzamais pienākošais vilciens tūlīt ietrieksies skatītājos. Arī Latvijā pirmais kino bija dokumentālā filma – latviešu operatora Aleksandra Stankes 1910. gadā nofilmētā Krievijas imperatora Nikolaja II vizīte Rīgā. Vēlākos gados radušās arī mākslas filmas, tomēr sākotnēji tieši realitātes atainojums radošā formā jeb dokumentālais kino dominējis pār inscenēto. Latvijas dokumentālo kino, īpaši akcentējot to, kas tapis atjaunotās Latvijas laikā, pētījusi „Nākotnes pieturas” viešņa, kino zinātniece, Ph.D. Zane Balčus. Savulaik viņa vadījusi Kino muzeju, kur tapis izstāžu cikls par mūsu kino personībām, arī pastāvīgās ekspozīcijas ietvaros tikusi atklāta dokumentālā kino sadaļa. Darbojusies Starptautiskā kinoforuma ARSENĀLS un Rīgas Starptautiskā Fantāzijas filmu festivāla radošajā komandā, bijusi žurnāla Kino Raksti direktore, Latvijas Nacionālajā enciklopēdijā varam lasīt Zanes veidoto šķirkli par  dokumentālo kino. Doktora disertācijā apskatījusi dokumentālo filmu tekstus un kontekstus: tēmas, stilus un sistēmas Latvijas kinomākslā, bet šobrīd top pētījuma turpinājums par Baltijas dokumentālo kino. Zane Balčus ir drīzumā gaidāmā Baltijas jūras valstu dokumentālo filmu foruma – starptautiskās kino platformas, kurā skatītājiem tiek piedāvāta jaunāko dokumentālo filmu programma no dažādām pasaules valstīm un topošu filmu projektu kopprodukciju tirgus, projekta vadītāja un programmas sastādītāja. Šogad forumā iekļautas spilgtas un aktuālas, no starptautiski ietekmīgiem kinofestivāliem atlasītas dokumentālās kinolentes, kuras tiks izrādīs kinoteātrī Splendid Palace Rīgā, tiešsaistē filmas.lv, kā arī atsevišķos seansos Liepājā, Rēzeknē, Cēsīs un Talsos.  

Šoreiz „Nākotnes pieturā” dosimies nedaudz baisā un nervus kutinošā  piedzīvojumā uz vietu, kur vilina maldugunis, kur mīt raganas, velni un nelabo gari, blūdi un vadātāji. Vietu, kas bīstami tuvu nedrošajai pasaule, haosam un iespējams, pat ellei! Tomēr, lai neiestigtu šajos biedējošajos māņticības un mitoloģiskās akačos, tad pavisam konkrēti – iepazīsim tās sauszemes platības, kurām raksturīgs pastāvīgs vai ilgstošs mitrums, specifiska augu un dzīvnieku valsts un kūdras uzkrāšanās. Izrādās, Latvijā darbojas Ezeru un Purvu Izpētes Centrs, kura paspārnē savukārt mīt Purva Akadēmija. Ezeru  un Purvu Izpētes Centrs veic zinātniskos pētījumus, par savu misiju uzskata izglītot sabiedrību par vidi, jo īpaši par ezeriem un purviem un ar tiem saistītajiem procesiem pagātnē, mūsdienās un iespējamām izmaiņām nākotnē. Pētnieku komanda realizējusi projektu "Paludikultūras Baltijas valstīs", kā arī izstrādājusi mācību materiālu par paludikulturas sugām – melnalksni, niedrēm, vilkvālītēm "Ilgtspējīga lauksaimniecība un mežsaimniecība kūdraugsnēs”. Purvi mūsu planētu nodrošina ar svarīgiem un noderīgiem ekoloģiskajiem procesiem- plūdu kontrolēšanu, zivju uzturēšanu, ūdens attīrīšanu, oglekļa uzkrāšanu un savvaļas vides uzturēšanu, turklāt rūpējas par bioloģisko daudzveidību. Piemēram, Latvijas purvos sastopams vairāk nekā 50 aizsargājamu augu sugu. Purvi ir vieta, kur no augu atliekām veidojas organiskas izcelsmes nogulumiezis - kūdra. „Nākotnes pieturā” viesojas Ezeru un Purvu Izpētes Centra priekšsēdētāja un Purva Akadēmijas vadītāja Dr.geol. Ilze Ozola. Ilze savos pētījumos pievērsusies  purviem un to veidošanās procesiem, kūdrai un tās īpašībām, dažādiem ar kūdras nozari saistītiem jautājumiem - eksporta tendencēm, sociālekonomiskajiem aspektiem, ietekmei uz vidi u.c. Viņa organizējusi vairākus starptautiskus pasākumus - Starptautisko Kūdras tehnoloģiju simpoziju, Baltijas Kūdras ražotāju forumu, savukārt Purva Akadēmijas ietvaros vada aizraujošus pārgājienus pa Latvijas purviem.    

Ja internetā cenšamies atrast kaut ko par mikroaļģēm, tad iegūstam vispārsteidzošākos rezultātus: piemēram, brīnumkrēms ar mikroaļģu ekstraktiem sola uzlabot ādas tvirtumu, elastību un stingrību, lūpu krēms var aizsargāt pret herpes vīrusu, fermentētas un kaltētas mikroaļģes esot lielisks olbaltumvielu un citu mikroelementu avots, mikroaļģu klātbūtne dīķos paaugstinot zivju imunitāti un samazinot tām dūņu piegaršu, bez tam mikroaļģu biomasas preparāts uzlabojot ogulāju augšanas rādītājus, palielinot  to produktivitāti un rezistenci  pret patogēniem. Izrādās, mikroaļģes var būt arī mākslas objekts. Kopš jūlija vidus peldošajā mākslas centrā NOASS aplūkojama sadarbība ar RTU Ūdens sistēmu un biotehnoloģiju institūtu tapusī „Bezgalīgo atklājumu laboratorija”. Ekspozīcijas galvenā darbība risinās improvizētā laboratorijā - fotobioreaktorā, pētot, kā ar mikroaļģu palīdzību fosfora piesārņojumu iespējams pārvērst otrreiz izmantojamā biomasā. „Nākotnes pieturā” viesojas projekta zinātniskais vadītājs RTU docents un vadošais pētnieks, Ph.D. Aigars Lavrinovičs. Aļģes apvieno pilnīgi patstāvīgu fotosintezējošu dzīvo organismu kopumu, sākot ar vienšūnu organismiem, beidzot ar daudzšūnu makroaļģēm. Jūras aļģes aptver dažādas sugas, kas visbiežāk tiek iedalītas mikroaļģēs un makroaļģēs, piemēram, fitoplanktons (mikroaļģes) ir brīvi peldoši ūdens organismi, kas bieži veido kolonijas, turpretī makroaļģes ir augiem līdzīgi organismi, kuru izmērs var būt no dažiem centimetriem līdz vairākiem metriem. Aigars Lavrinovičs pētījis mikroaļģu tehnoloģiju komunālo notekūdeņu pēcattīrīšanai. Aļģēm piemīt spēja sadalīt notekūdeņos atrodamos organiskos savienojumus, tos atbrīvojot no fosfora un slāpekļa. Aigars darbojas zinātnieku grupas AlgaePhos4X sastāvā, kas ir viena no 50 komandām, kas izvēlēta prestižajai starptautiskai EIT Food Seedbed inkubatora programmai. Šī projekta ietvaros norisinās pētniecība, kuras mērķis ir apstiprināt  novatoriskas, uz mikroaļģēm balstītas notekūdeņu attīrīšanas tehnoloģijas potenciālu pārtikas ražošanas notekūdeņiem.  

Šodien „Nākotnes pieturā” viesosimies kādā karaļvalstī, ar stingri reglamentētu hierarhiju, savu īstu karalieni, ar darbīgu apkalpojošo personālu, visai prasmīgiem būvniecības speciālistiem, tuneļu racējiem, ēdiena sagādniekiem, atkritumu savācējiem un apsardzes komandu. Šīs valsts iemītnieki kaut augumā visai sīki, tomēr ir īsti stiprinieki, kuriem garšo medus, ievārījums un citi saldumi. Savukārt viņu vājā vieta ir nepatika pret kanēļa, ķiploku, pētersīļu un citrusaugļu smaržu, turklāt nav sajūsmā arī par ūdeni, mitrumu un lietu. „Nākotnes pieturas” uzmanības centrā būtnes, kas mūsu planētu apdzīvo vairāk nekā 100 miljonus gadu, evolucionāri attīstītākā kukaiņu dzimta, mūsdienās dominējošā posmkāju grupa – skudras. Aizraujošās un visai komplicētās skudru pasaules noslēpumus izzinājām kopā ar Latvijas Dabas muzeja Zooloģijas nodaļas vecāko entomologu Jāni Dreimani. Viņš veicis pētījumus, kuru  mērķis bijis apzināt vislielākās sabiedrisko kukaiņu grupas -  Latvijas skudru sugu skaitu un izpētīt mežsaimniecības ietekmi uz skudru faunu, to izcelšanos, ekoloģiju, iekšsugas un starpsugu attiecībām, kā arī izstrādājis jaunu skudru uzskaites metodi, kurā īpaša vērība tiek pievērsta skudru pūžņu skaitam un to attīstībai. Savos mājokļos un dārzos skudras visai bieži uzskatām par nevēlamu kukaini, tomēr tām ir visai nozīmīga loma meža ekosistēmā. Tās palīdz gan iznīcināt skuju koku kaitēkļus, gan meža dzīvniekiem  cīnīties ar dažādām utīm un blusām, kas mājo to biezajā apspalvojumā. Jānis Dreimanis ir Dabas muzeja izstādes „Skudras” līdzveidotājs, viņš arī vada izglītojošas nodarbības skolēniem, kurās radošā veidā tiek skaidrots par skudrām, to uzvedību, dzīvi skudru pūznī un savstarpējo mijiedarbību, kā arī vairota izpratne par kukaiņu lomu dabas procesos.    

Vasara jau pāri pusei, tomēr lencīštopiņu, minikleitiņu, šortiņu un bikini, sezona joprojām aktīva, tāpēc aktualitāti nezaudē problēma, kā sevi un savu ķermeni uzturēt ideālā pludmales formā. Ik pa laikam pasaule piedāvā arvien jaunas brīnumdiētas - Atkinsa, Dikāna, Stokholmas, Paleolīta, Vidusjūras, Keto, Fastingu 8/16, Ph jeb skābju/sārmu līdzsvara diētu. Kuras no šis krāšņās buķetes izvēlēties, skaitīt kalorijas vai kilogramus, ko ēst un cik daudz un vispār - ēst vai neēst? - tāds ir jautājums, uz kuru šodien meklēsim atbildi „Nākotnes pieturā”. Tomēr, ja precizējam mūsu raidījuma tēmu, tad skaidrosim, kā ar uztura palīdzību sakārtot mūsu veselību. Leģendārais sengrieķu ārsts, medicīnas tēvs un skolotājs, viena no nozīmīgākajām figūrām medicīnas vēsturē - Hipokrāts par atveseļošanās pamatu uzskatījis diētu, kas ietver uzturu, fiziskās aktivitātes, ķermeņa higiēnu un labu miegu. „Nākotnes pieturā” viesojas zināmā mērā Hipokrāta filozofijas piekritēja un sekotāja, kas savos pētījumos pievērsusies tam, kā ar vitamīniem un uztura bagātinātājiem papildinātas specifiskas ogļhidrātu diētas palīdzību bērniem mazināt autiskā spektra traucējumus - uztura speciāliste un uzturzinātniece, PhD Silvija Ābele. Viņa pētījusi, kā, sakārtojot kuņģa - zarnu trakta veselību, iespējams mazināt daudzu gan mentālo, gan fizisko slimību simptomus. Specifiskas ogļhidrātu diētas jeb GAPS (Gut and Psychology Syndrome - Gremošanas trakta un psiholoģisko traucējumu sindromu) diētas vadlīnijas paredz no uztura izslēgt cukuru, graudus, cieti saturošos dārzeņus, neraudzētos piena produktus, rūpnieciski pārstrādātu pārtiku. GAPS uztura principu ievērošana var veicināt atveseļošanās procesu gan cilvēkiem ar autiskā spektra traucējumiem, gan uzmanības deficīta un hiperaktivitātes, dispraksijas, disleksijas, šizofrēnijas un depresijas gadījumos. Jāpiebilst, ka Silvija Ābele ir ķīmijas zinātņu doktore, ar ievērojamu akadēmisko stāžu un doktora grādu (Dr Chem) aizstāvējusi Kloda Bernāra Lionas I Universitātē Francijā.  

Turpinās vasaras pilnbrieds, kad visi peldēšanas entuziasti ar pilnu krūti bauda ūdens priekus. Savukārt citi – ļaujas savai kaislībai un citu peldošo objektu vilinājumam, tāpēc pilnā ekipējumā, pasituši padusē garākas un īsākas makšķeres, tārpu bundžas un citus atribūtus jau agrā rīta gaismiņā naski dodas kādas iecienītās ūdenstilpes virzienā. „Nākotnes pieturā” mēs nepievērsīsimies tiem lomiem, kas mīt Latvijas upēs, ezeros, dīķos un par Rīgas kanālā, jo šoreiz kuģosim dziļākos ūdeņos un lūkosim pēc apaļajiem jūrasgrunduļiem. To vēsturiskā dzīvesvieta bijusi  Kaspijas, Azovas, Melnās un Marmora jūras baseini, taču mūsdienās viņi plaši izplatījušies ārpus sākotnējā areāla un nu jau sastopami arī Baltijas jūrā un Latvijas piekrastē. Pirmo reizi apaļais jūrasgrundulis sastapts pagājušā gadsimta 90tajos gados Polijas piekrastē, Gdaņskas līcī. Tiek uzskatīts, ka uz Baltijas jūru tie atceļojuši no Melnās jūras ar kuģu balasta ūdeņiem, bez tam šādā pat veidā tiem izdevies nonākt vēl tālāk- līdz Ziemeļamerikai, kur iemitinājušies Lielajos ezeros. Apaļais jūrasgrundulis ir invazīva suga, kas viegli adaptējas, ātri vairojas, izplatās Baltijas jūras reģionā, konkurē un rada galvassāpes vietējām zivīm. Īsā laika posmā tā kļuvusi par vienu no dominējošām zivju sugām, turklāt lielā populācijas blīvuma dēļ negatīvi ietekmē vietējās sugas un ekosistēmas kopumā.  Lai risinātu šo problēmu, notiek apaļā jūrasgrunduļa pētījumi Baltijas jūras piekrastē un tiek īstenots projekts "LIFE REEF” jeb "Jūras aizsargājamo biotopu izpēte un nepieciešamā aizsardzības stāvokļa noteikšana Latvijas ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā", kurā līdzās Dabas aizsardzības pārvaldei viens no partneriem ir Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskais institūts "BIOR". Projekts startējis pirms diviem gadiem, un tā ietvaros iezīmēti un Rīgas jūras līcī un Baltijas jūras atklātajā daļā atlaisti 8000 apaļie jūrasgrunduļi. Katras zivs spurā ievietota maza sarkana zīmīte - T veida zīme jeb enkurzīme ar uzrakstu "BIOR RIGA" un īpašu četrciparu kodu. Zvejnieki un makšķernieki par noķertajām iezīmētajām zivīm tiek aicināti ziņot, pievienojot foto un norādot GPS koordinātas, laiku un zvejas rīku. Turklāt par šo līdzdalību paredzēta arī atlīdzība. Paralēli šim pētījumam, lai izveidotu vienotu Baltijas jūras reģiona apsaimniekošanas plānu apaļajam jūrasgrundulim,  gada sākumā “BIOR” kopā ar 15 sadarbības partneriem no Polijas, Dānijas, Zviedrijas, Vācijas, Lietuvas un Igaunijas uzsācis “RoundGoby” projekta īstenošanu. Tā mērķis ir veicināt apaļā jūrasgrunduļa komerciālo zveju Baltijas jūrā, sniedzot jaunas iespējas mūsu reģiona zvejniekiem un vienlaikus samazinot invazīvās sugas populāciju, kas apdraud Baltijas jūras ekosistēmas daudzveidību. „Nākotnes pieturā” viesojas BIOR Zivju resursu departamenta jūras nodaļas pētniece Loreta Rozenfelde. Loreta darbojas šajos šobrīd aktīvajos projektos, bet iepriekš veikusi pētījumus par „Apaļā jūrasgrunduļa populācijas bioloģisko parametru raksturojumu Latvijas piekrastē” un „Apaļā jūrasgrunduļa  krājuma novērtējumu Baltijas jūras Latvijas piekrastē”.  

Labi zināms ir fakts, ka Imantam Ziedonim bija īpašas attiecības ar kartupeļiem. Tik īpašas, ka dzejnieks pat paģērēja negaidīt no viņa rožu dvesmu, jo viņš taču ir kartupeļa zieds. Turklāt atzina, ka ar kartupeli var būt mīlestība. „Ja jūs kartupeļus tikai ēdat” - viņš sacīja - „tad es jums velti stāstu par mīlestību. Kaut gan - kartupeļu ēšana arī ir mīlestība, un jūs vēl visu neesat zaudējis, ja neesat ievērojis, kā kartupeļi zied”. Kartupeli godā turpina celt Ziedoņa fonds „Viegli”, savulaik tika atklāts Kulturālo kartupeļu lauks, kur kartupeļiem labu mūziku atskaņoja Kartupeļu lauka radio. Kartupelis kā viena no Latvijas kultūras vērtībām īpašu statusu ieguva arī pirms 10 gadiem, kad Rīga bija „Eiropas Kultūras galvaspilsēta 2014” - tika radīta krāšņa Kartupeļu opera, kuras aizraujošais librets vēstīja par Mazā Kartupeļa ceļu no Andu kalniem Dienvidamerikā cauri Eiropas karaļnamiem uz laukiem Latvijā. Kartupelim galvenā loma piešķirta arī „Nākotnes pieturā”. Mūsu viešņa - kartupeļu pazinēja, lolotāja un vēstniece, projekta „Kartupeļi vieno” vadītāja PhD. Ilze Dimante ir Agroresursu un ekonomikas institūta pētniece, Laukaugu selekcijas un agroekoloģijas nodaļas Priekuļu daļas vadītāja. Cēsu novadu un Priekuļus varētu dēvēt par Latvijas kartupeļu epicentru-  šeit 19. gs. vidū ierīkoti pirmie kartupeļu šķirņu izmēģinājumi, bet 1931. gadā uzsākta jaunu šķirņu veidošana un selekcija. Izrādās, ka pasaulē regulāri notiek  Pasaules kartupeļu kongresi (WPC), kas pulcē gan kartupeļu audzētājus, sēklaudzētājus, selekcijas firmas, pārstrādātājus, ražošanas tehnoloģiju ražotājus, gan arī pētniekus. Tajos ar referātiem un pētījumu prezentācijām piedalās arī Agroresursu un ekonomikas institūta zinātnieki, tostarp Ilze Dimante.  Savukārt burtiski tikko viņa atgriezusies no Norvēģijas - Eiropas kartupeļu pētniecības asociācijas konferences. Savā disertācijā, kas izpelnījusies atzinību - Zemkopības ministrijas konkursa “Sējējs 2023” veicināšanas balvu nominācijā „Zinātne praksē un inovācijas”, Ilze Dimante izvērtējusi kartupeļu sīkbumbuļu audzēšanas efektivitātes paaugstināšanas iespēju. Zinātniece darbojusies projektos par bioloģiskās lauksaimniecības nozares pilnveidošanas iespējām, veicinot bioloģiskās sēklaudzēšanas un selekcijas attīstību Eiropā, cietes kartupeļu šķirņu ražošanas  tehnoloģijas pilnveidošanu, risinājumiem slāpekļa izmantošanas efektivitātes noteikšanai u.c. „Kartupeļi ir unikāls un spēcīgs simbols, kas vieno dažādus cilvēkus dažādos kontekstos,” atzīst Ilze. Kartupelis kā vienojošais elements bija viņas pavasarī Cēsis organizētajai konferencei, kurā uzstājās vēsturnieki, literatūrzinātnieki un mākslas zinātnieki un mākslinieki, tostarp ASV mākslinieks Jeffrey Allen Price, kurš pēta kartupeļa daudzpusīgo ietekmi mākslā, kultūrā un filozofijā  un radījis jēdzienu „potatoism”  jeb „kartupelisms”. Labu apetīti, jo kā atzīst daudzi no pasaules kartupeļu pētniekiem un audzētājiem - kartupelis ir viens no mūsu uztura drošajiem pamatiem un stabilitātes garantiem!

LR2 brīdina: Ja jūs ciešat no arahnofobijas, tad šis „Nākotnes pieturas” raidījums nav domāts jums. Jo, varētu gadīties, ka vien iztēlojoties šo samērā mazo, tomēr garkājaino un visai žiglo 6 vai 8acaino būtni, kas par mājvietu izvēlējusies ne tikai koku dobumus, zarus vai akmeņu krāvumus, bet visai labprāt skraida apkārt arī pa mūsu mājokļiem, vannas istabām, pagrabiem, garāžām un šķūnīšiem, dažam labam kļūst neomulīgi. Savukārt citi šos radījumus aizstāvēs un teiks, ka viņi tak ir bezgala čakli un īsti mākslinieki un paskat, cik nenogurstoši auž smalkus un sarežģītu rakstu tīklus! Tomēr patiesība izrādās daudz skaudrāka - tīkls nav vis smukumam, bet ierocis, lai sagūstītu un nogalinātu medījumu! Varbūt jau uzminējāt - „Nākotnes pieturas” uzmanības centrā zirnekļi un to vadošā speciāliste Latvijā, arahnoloģe, LU Bioloģijas institūta Bioindikācijas laboratorijas pētniece, Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Preklīniskā institūta docente, Dr.biol. Inese Cera. Pētniece ir arī Nacionālās enciklopēdijas šķirkļa „Zirnekļu kārta” autore, un kā liecina viņas sniegtā informācija - zirnekļi ir vieni no pirmajiem sauszemes dzīvniekiem un uz Zemes parādījušies devona periodā, apmēram pirms 400 miljoniem gadu, bet šobrīd pasaulē zināmas ap 51 800 zirnekļu sugām no 136 dzimtām. Sava austā tīmekļa pavedienus tie izmanto gan lai pārvietotos, gan kā ligzdas, gan lai notvertu laupījumu. Zirnekļi ir plēsēji, to galvenā barība ir kukaiņi, kuros pēc nomedīšanas ievada indi. Zinātnieku interesi izraisa gan zirnekļu radītie tīkli, gan to inde, un tiek pētītas pielietošanas iespējas medikamentu un medicīnisko tehnoloģiju izveidē. Inese Cera veidojusi gan pie mums sastopamo zirnekļu sugu sarakstus, gan atsevišķās Latvijas vietās, piemēram, biotopos Engures dabas parkā, Randu pļavās, piekrastes kāpu biotopos Akmensragā veikusi padziļinātus to ekoloģijas pētījumus.  Vairākus gadus viņa apkopojusi vietnē Dabasdati iesūtītos dabas un zirnekļu draugu novērojumus, tos komentējusi un palīdzējusi noteikt konkrētas sugas, ģintis un dzimtas.  

Šoreiz „Nākotnes pieturas” iemesls ir sīks, bet ārkārtīgi bīstams vampīrs. Latviešiem ir ticējums, ka pret to var cīnīties, Lieldienās kārtīgi izšūpojoties. Iespējams, ka pie mums šis paņēmiens tiešām der. Tomēr, ja Latvijā sastopamas ap 30 šo vampīrisko kukaiņu – dzēlējodu sugas, tad pasaulē to skaits sasniedz 1600. Daudzas sugas pārnēsā slimību ierosinātājus, izplatot tādas slimības kā malārija, dzeltenais drudzis, tropu drudzis, Rietumnīlas drudzis, filariāze,  hepatīts, encefalīts un citas  slimības. Līdz ar to dzēlējodus var uzskatīt par visbīstamākajiem dzīvniekiem pasaulē, kas ik gadu nogalina visvairāk cilvēku un dzīvnieku visā pasaulē. Izrādās, briesmas nedraud no paša kodiena, bet gan no parazītiem, kas atrodas uz oda dzeloņa un kas var nokļūt asinīs. Vieni no bīstamākajiem ir malārijas odi, kas pārnēsā malārijas plazmodijus un izraisa saslimšanu ar malāriju, no kuras mirst līdz 3 miljoniem cilvēku gadā. Augsts risks saslimt ar šo slimību ir tropu un subtropu reģionos, kur notiek strauja odu vairošanās un ir pielāgota vide malārijas izraisītāju plazmodiju izplatībai. Arī Latvijā reiz malārija bijusi aktuāla - 1950. gadu vidū un beigās. Tomēr līdz ar starptautisko ceļojumu pieaugumu, arī šai slimībai iespēja ceļot pāri robežām. Savu lomu spēlē arī klimata pārmaiņas un globālā sasilšana, līdz ar to pesimistiskākās prognozes pieļauj, ka dažu nākamo desmitgažu laikā malārijas odiem varētu būt labvēlīgi apstākļi arī Ziemeļeiropā un citos pasaules reģionos. Rezistences veidošanās pret pašreiz lietotajām pretmalārijas zāļvielām rada nepieciešamību atrast jaunus ceļus, kā arī ierobežot tās izplatību. „Nākotnes pieturā” viesojas zinātniece, kura meklē risinājumus cīņai ar šo bīstamo slimību, turklāt jau guvusi daudzsološus panākumus un pat izdarījusi pasaules līmeņa atklājumus. Latvijas Organiskās sintēzes institūta pētniece, Ph.D. Elīna Līdumniece par darbu “Malārijas enzīmu inhibitoru izveide” nesen saņēmusi  Latvijas Zinātņu akadēmijas atzinību  un Solomona Hillera – izcila ķīmiķa un Latvijas Organiskās sintēzes institūta dibinātāja, balvu. Enzīma inhibitors ir substrātam līdzīga molekula, kas saistās pie enzīmiem, tos bloķējot vai samazinot  to aktivitāti.  Elīnas pētījumiem ir liels potenciāls un nākotnē varētu kļūt par pamatu jaunu efektīvu pretmalārijas medikamentu izstrādē, un tas tapis  sadarbībā ar biomedicīnas pētījumu centru - Frensisa Krika institūtu Londonā. Jaunā zinātniece stažējusies arī Kopenhāgenas Universitātē, ir līdzautore diviem starptautiskiem patentiem, viņas zinātnisko pētījumu rezultāti publicēti augsta līmeņa starptautiskos žurnālos.    

2015. gadā ANO izvirzīja mērķi izbeigt badu līdz 2030. gadam. Tomēr šķiet, ka ar šī plāna izpildi iet visai bēdīgi. Pērn tika publicēts Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas, Starptautiskais Lauksaimniecības attīstības fonda, ANO Bērnu fonda, Pasaules Pārtikas programmas un Pasaules Veselības organizācijas kopīgais ziņojums, kas vēstīja, ka pasaulē no bada cieš aptuveni 735 miljoni cilvēku, turklāt situāciju ar pārtiku krietni pasliktinājusi Covid pandēmija un karš Ukrainā. Jaunākie dati vēl nav apkopti, bet  zināms, ka 2021. gadā 30% pasaules iedzīvotāju nebija pastāvīgas piekļuves pārtikai un 42% pasaules iedzīvotāju nevarēja atļauties veselīgu pārtiku. Pretstatā tam Eiropas Savienībā gada laikā tiek radīti 58 miljoni tonnu pārtikas atkritumu, un tas ir aptuveni 130 kg uz vienu iedzīvotāju. Turklāt izrādās, ka visnaskākās pārtikas atkritumu vairotājas ir mājsaimniecības, otro vietu ieņem pārstrādes sektors, tam seko ražošana, restorānu un pakalpojumu nozare, mazumtirdzniecība un izplatīšana. Pārtikas šķērdēšanā bez morālajiem un ētiskajiem aspektiem būtiska ir arī ietekme uz klimatu un globālo sasilšanu - pārtikas atkritumiem sadaloties, rodas siltumnīcas efektu izraisošas gāzes, bet pārtikas ražošanai tiek izmantots milzīgs zemes, ūdens un enerģijas resursu daudzums. Lai apzinātu pārtikas zudumu problēmas mērogus, meklētu risinājumus un izstrādātu turpmākās rekomendācijas, Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes (LBTU) pētnieku grupa devusi startu pētījumam, kurā tiks analizēta situācija mājsaimniecībās, pārtikas ražošanas un ēdināšanas uzņēmumos. Jaunajā pētījumā „Ilgtspējīgas pārtikas sistēmas padziļināts izvērtējums un pasākumi pārtikas izšķērdēšanas mazināšanai” zināmu lomu var spēlēt ikviens no mums - aizpildot aptaujas anketu par saviem pārtikas iegādes un patēriņa paradumiem. „Nākotnes pieturā” problēmu par pārtikas ražošanas un patēriņa ilgtspēju ieskicēs Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes profesore un vadošā pētniece, arī studiju prorektore Dr.sc.ing. Ilze Beitāne. Profesores pašas sirdslieta ir veselīgs uzturs un ar to saistītie pētījumi, savulaik tapusi arī grāmata „Diēta liekā svara samazināšanai”, LBTU studenti viņas vadībā apgūst uztura zinības, bez tam, lai ieinteresētu  topošos studentus un jauniešus iepazīstinātu ar viesmīlības nozari, ik vasaru Lauksaimniecības un Pārtikas tehnoloģijas fakultātē norisinās Viesmīlības vasaras skola.        

Šoreiz viens no „Nākotnes pieturas” galvenajiem varoņiem kāds dzīvnieciņš, kurš kā iedvesmas avots kalpojis un tamdēļ plašāku publicitāti iemantojis atsevišķās mākslas izpausmēs. Piemēram, Dona „Pēdējā vēstulē”, kur tam tiek lūgts neraudāt, vai Luisa Kerola „Alises piedzīvojumos Brīnumzemē”, kur viņš Trakā Cepurnieka un Marta Zaķa kompānijā bauda tēju. Līdz ar to varbūt dažam labam par šo dzīvo būtni veidojies nepareizs priekšstats - kā par lielu pinkšķi vai tējas dzērāju. Patiesību sakot, viņa ēdienkartē dominē ozolzīles, ogas un sēklas, varbūt arī kāds kukainis. Un kaut izteiksmīgām un lielām acīm apveltīts, asaras birdināt laikam Susuriņš tomēr nemēdz. Lielāku skaidrību susuru ieradumos un dzīvesveidā mums viesa „Nākotnes pieturas” viesis, kurš nodarbojies gan ar susuru monitoringu, gan viņu mājokļu būvniecību, gan roņu pētniecību, Dabas aizsardzības pārvaldes vecākais eksperts, projekta „LIFE for species” Zīdītāju sugu grupas koordinators Valdis Pilāts. Latvija ir susuru izplatības areāla ziemeļu robeža, un šobrīd šeit mīt trīs  susuru dzimtas sugas - meža susuris, lielais susuris un mazais jeb lazdu susuris, bet vēl līdz pagājušā gadsimta beigām Latvijā varēja sastapt ceturto susuru sugu - dārza susuri. Mazie dzīvnieciņi ir lieli guļavas, noguļ lielāko savu dzīves daļu, caurmērā ziemas miegā dodas septembrī, bet ziemas guļa pašu izveidotās migās meža biezoknī ilgst līdz aprīļa vidum vai par maijam. Savukārt vasarā labprāt iekārtojas tiem speciāli izvietotos būrīšos, nesmādē arī putnu būrīšus un ar lielāko aktivitāti izpaužas naktīs, kad dodas barības meklējumos. Susuri ir aizsargājamo dzīvnieku statusā gan Latvijā, gan visā Eiropā, uz to populāciju iespaidu atstāj lauksaimnieciskā un mežsaimnieciskā darbība, ari klimata izmaiņas.  

14. jūnijs ir datums, kas Latvijas kalendārā ieguvis sēru krāsu. 1941. gadā naktī no 13. uz 14. jūniju Padomju Savienības okupācijas režīms uz Sibīrijas, Tālo Austrumu un Tālo Ziemeļu apgabaliem deportēja vairāk nekā 15 tūkstošus Latvijas iedzīvotāju. Neaizmirst, pieminēt un cienīt - tas ir mūsu pienākums, bet neaizmirst, pētīt un analizēt - tas ir vēsturnieku uzdevums. „Nākotnes pieturā” viesojās vēsturniece, kuras uzmanības fokusā ir Baltijas valstis un PSRS sabrukuma periods. Viņa doktora grādu ieguvusi Parīzes Politisko Studiju Institūtā (turpat, kur mācījies Francijas prezidents Makrons). Bijusi mācībspēks Londonas ekonomikas augstskolā, starp kuras absolventiem ir vairāki Nobela prēmijas ieguvēji, arī vairāk nekā 50 bijušie vai esošie valsts un valdības vadītāji. Nodarbojusies ar pētniecību vienā no pasaulē prestižākajām universitātēm –Jeila Universitātē, kurā studējuši pieci ASV prezidenti, bet absolventu un pasniedzēju vidū bijuši 49  Nobela prēmijas laureāti. Pērnajā rudenī viņas grāmatu “Nenoteiktības politika: ASV, Baltijas jautājums un Padomju Savienības sabrukums” (“Politics of Uncertainty. The United States, the Baltic Question, and the Collapse of the Soviet Union”) izdevusi vienas no izcilākajām un prestižākajām universitātēm pasaulē- Oksfordas Universitātes izdevniecība. Savukārt šajā pavasarī šis pētījums ieguvis Kembridžas universitātes Baltijas Ģeopolitiskā tīkla programmas balvu kā gada labākā grāmata. Jāpiebilst, ka Kembridžas universitāte atrodas pasaules labāko universitāšu top 5niekā, pēc zinātniski pētniecisko darbu rezultātiem ieņem pirmo vietu, bet absolventu vidū ir 92 Nobela prēmijas laureāti un 15 Anglijas premjerministri. Pravieši par laimi tiek cienīti arī savā zemē, jo vēsturniece Una Bergmane saņēmusi nomināciju Gada vēsturnieks Latvijā 2023. Apjomīgais pētījums “Nenoteiktības politika: ASV, Baltijas jautājums un Padomju Savienības sabrukums” ir par attiecībām, kādas izveidojās 1980. gadu beigās starp Baltijas valstu neatkarības kustībām, Maskavu un Vašingtonu. Unai Bergmanei, pētot ASV, Francijas un citu valstu arhīvu dokumentus, izdevies no cita rakursa palūkoties uz Baltijas valstu Atmodas laiku starptautiskā kontekstā, perestoikas un PSRS sabrukuma posmu, kurā ne mazsvarīga loma bijusi pasaules lielvaru interesēm. Šobrīd vēsturnieces pētnieciskais darbs turpinās vienā no vadošajiem Krievijas, Austrumeiropas un Eirāzijas studiju centriem- Somijas Zinātņu akadēmijas Helsinku Universitātes Aleksanteri institūtā. Paralēli tam Una Bergmane darbojas starptautiskajā Ārpolitikas pētniecības institūtā (Foreign Policy Research Institute), un tā interneta platformā lasāmi viņas pētnieciskie raksti par Padomju sabrukumu, Krievijas mediju propagandu Baltijas valstīs, Latvijas mūsdienu politiku un Krievijas invāziju Ukrainā.  

Nu jau pavisam droši varam apgalvot, ka vasaras un peldsezona ir klāt. Tāpēc „Nākotnes pieturā” šoreiz dosimies uz to galamērķi, uz kuru traucas jauni un veci pārpildīti vilcienu vagoni, saulainajās brīvdienās rāpo auto korķi, bet sportiskā stila piekritēji izbauda, kā vējš svilpo ausīs un dod priekšroku jau sen ar ekstrēmām bedrēm klāto „Rubika veloceliņam”. Jā, dosimies uz vasaras meku - Jūrmalu. Tomēr ne jau tādēļ, lai apbrīnotu mūslaiku prominenču privātpilis vai lepni šikās apartamentu „ar skatu uz jūru” jaunbūves. Arī ne tādēļ, lai svaigā gaisā Dzintaru koncertzālē ļautos mūzikas un priežu šalkoņas sabalsojumam. Un pat ne tāpēc, lai pludmales smiltīs izklātu savu pieticīgo dvielīti. „Nākotnes pieturā” pievērsāmies Jūrmalas kūrorta vēsturiskajam šarmam un izsmalcinātajai arhitektūrai un to darījām kopā ar RTU Arhitektūras un dizaina institūta Arhitektūras skolas docenti Dr. arch. Baibu Vērpi. Pirms pusgada viņa par savu pētījumu „Kūrortu arhitektūras attīstība Jūrmalā”, kurā  analizēta Jūrmalas apbūves un arhitektūras  transformācija kopš 19. gs. sākuma līdz mūsdienām, noteikta atsevišķu stilu vai stilistisko virzienu izplatība apbūvē un aplūkota dziedniecības un atpūtas objektu arhitektūra, ieguvusi doktora grādu. Jūrmalā atrodas 11% no visiem arhitektūras pieminekļiem Latvijā. Tādēļ ir pamats apgalvojumam, ka pilsēta spēlē nozīmīgu lomu visas Latvijas kultūras mantojuma kontekstā. Savā pētījumā Baiba Vērpe aplūkojusi dažādas jēdziena „kūrorts” vēsturiskās izpratnes un Jūrmalas kā kūrorta attīstības vēsturiskos periodus, kas sākotnēji saistīti ar tā pamatfunkciju - ārstniecību, dziedniecību un vasaras atpūtu. Pētnieces zinātniskās intereses saistās arī ar leģendāro arhitektu Eiženu Laubi, kurš savulaik savu pienesumu devis Jūrmalas tēlā veidošanā, viņa arhitektūras un akadēmiskais mantojumu, kā arī pēckara modernās  arhitektūras un Padomju laika kūrortu kompleksu lielbūves izpēti. Savukārt, gaidot Latvijas simtgadi, viņa pievērsusies diplomātiskā dienesta un Latvijas vēstniecību ēku dažādās valstīs arhitektūrai un dizainam.  

Ikoniska ir pasaka par Sūnu ciemu, kas sensenos laikos atradies dziļi Lielajā Mežā, un apzīmējums „Sūnu ciems” joprojām ir sinonīms netikumiem, kas plaukst un zeļ aizvien - slinkumam, nevīžībai un neizlēmībai. „Nākotnes pieturā” iztiksim bez metaforām un par sūnām runāsim tradicionālā izpratnē. Sūnaugi ir vieni no senākajiem mūsu planētas iedzīvotājiem, radušies pirms apmēram 400 miljoniem gadu, un to visvecākās fosilās atliekas atrastas devona nogulumu augšējos slāņos. Arī Latvijā sūnas bijušas starp pirmajiem augiem, kas mūsu teritoriju sākušas apdzīvot pēc ledāja atkāpšanās. Šobrīd Latvijā sastopamas ap 650 sūnu sugas, no kurām apmēram piektā daļa (129) iekļautas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā. Tās sūnas, kas atrodas uz dzīviem kokiem, to zariem un stumbra dēvē par epifītiem, uz trupošiem kokiem – par epiksiliem, uz akmeņiem - par epilītiem, bet uz augsnes - par epigeīdiem. Sūnaugus pēta botānikas nozare brioloģija, sūnu pētniekus sauc par briologiem. Sūnas uzskatāmas par būtisku un vērtīgu ekosistēmas sastāvdaļu, tās kalpo kā indikatoraugi, kas var liecināt par apkārtejās vides izmaiņāmun piesārņojumu un tām ir būtiska buferloma klimata pārmaiņu mazināšanā. Pateicoties dabas aizsardzības projektiem un brioloģijas entuziastiem, pēdējos gados regulāri tiek atrastas aizvien jaunas Latvijā iepriekš nereģistrētas sūnu sugas. Pērn tapis jauns Latvijas sūnu taksonu saraksts, kura izstrādē piedalījusies arī „Nākotnes pieturas” viešņa, brioloģe, Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava” pētniece Linda Gerra-Inohosa. Savā doktora disertācijā  viņa pētījusi sūnu sugu bagātību saistībā ar tādiem struktūrelementiem kā dzīvi koki un mirusī koksne mežos ar atšķirīgu apsaimniekošanas vēsturi un secinājusi, ka saimnieciskā darbība negatīvi ietekmē mirušās koksnes kvalitāti un apsaimniekotā meža ainava nenodrošina lielu sūnu sugu skaitu uz tās. Šobrīd mežzinātnes institūtā "Silava” aktuāli ir pētījumi par meža ceļiem kā daudzfunkcionālas ekosistēmas un bioloģiskā daudzveidības piemēriem.    

Ja jums šķiet, ka sarežģīta ir augstākā matemātika, cietvielu fizika vai polimēru ķīmija, tad varam ieteikt ielūkoties mākslas kritiķu rakstos - pārpilnos ar virtuozām metaforām, slēptiem rēbusiem, domu labirintiem, sintaktiskām konstrukcijām, pārsteidzošiem vispārinājumiem, filozofiskām teorijām un smadzeņu mežģiem, un jums taps skaidrs, ka mākslas kritika ierindojama vienā plauktā ar augsto zinātni un kritiķiem piešķirams zinātnieka tituls. „Nākotnes pieturā” kritiķu kopienu pārstāv Latvijas Laikmetīgās mākslas centra pētniece, mākslas zinātniece, izstāžu kuratore, projektu koordinatore un neatkarīgā kritiķe Ieva Astahovska. Viņa ir nesen Latvijas Laikmetīgās mākslas centra paspārnē izdotā rakstu krājuma “Dekoloniālās ekoloģijas” sastādītāja, redaktore un arī viena no autorēm. Koloniālisms ir kādas nācijas suverenitātes paplašināšana ārpus savas teritorijas un politiskas kontroles ieviešana šajā teritorijā, tādējādi izmantojot kolonizētās teritorijas resursus, darbaspēku un iegūstot dažādus citus labumus un priekšrocības. Nereti kolonisti pakļautajai nācijai uzspiež savu valodu, kultūru, sociālās sistēmas atribūtus, morāli, ideoloģiju, reliģiju. „Dekoloniālās ekoloģijas”,  liek aizdomāties, ka arī Latvija bijusi kolonija un, runājot par padomju laiku kā koloniālu laiku, aicina apzināt koloniālās pagātnes sekas. Jēdziens "dekoloniālais" nozīmē atbrīvošanos no pagātnes mantojuma. Krājumā aplūkotas cilvēka un apkārtējās vides attiecības, akcentējot tādas tēmas kā (post)padomju mantojums, pieredze, atmiņa, tehnoloģiju un industriju ietekmētās ainavas un alternatīvas stratēģijas vides krīzes un klimata pārmaiņu mesto izaicinājumu pārvarēšanai un tiek meklētas atbildes uz jautājumu – kā atskatīšanās pagātnē var palīdzēt izprast šodienas politiskās un ekoloģiskās krīzes un ietekmēt centienus tās risināt.  Rakstu krājums turpina pirms pāris gadiem notikušās izstādes “Dekoloniālās ekoloģijas. Saprast postkoloniālo pēc sociālisma” radošajos pētījumus. Gan šī, gan citas izstādes ,piemēram, „Vizionārās struktūras. No Johansona līdz Johansonam” Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, „Mūsu metamorfās nākotnes. Dizains, tehniskā estētika un eksperimentālā arhitektūra PSRS. 20. gs. 60. - 80. gadi” Lietuvas Nacionālās mākslas galerijā Viļņā, „Paralēlās hronoloģijas. Austrumeiropas izstāžu nezināmā vēsture” un „Kinētikas arheoloģija” Rīgas mākslas telpā ir Ievas Astahovskas kuratores radošajā portfolio. Zinātnieces pētnieciskās intereses saistās ar laikmetīgās mākslas teoriju un kritiku. Savukārt kā mācībspēks viņa darbojusies Latvijas Kultūras akadēmijā, Latvijas Mākslas akadēmijā, LU Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultātē, Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja Stilu skolā, Liepājas Universitātes HMZF un Latvijas Kultūras koledžā.

Mēneša sākumā -1. majā svinējām 20 gadus kopš Latvija iestājusies Eiropas savienībā, savukārt šogad 1. janvārī apritēja 10 gadi kopš mūsu maciņos lata vietā ieripojis eiro. Tomēr droši vien daudzi sentimentālu jūtu vadīti joprojām kastītēs, cibiņās vai lādītēs glabā laša, stārķa, sēnes, Sprīdīša vai skursteņslauķa vienlatniekus. Iespējams, ka kādam mājās aizķēries arī kāds „repšiks”, kas uz īsu brīdi nomainīja nevērīgos padomju „koka” rubļus un ko varējām lepni saukt jau par mūsu nacionālo valūtu. Izrādās, Latvijas rublis figurējis jau pirms tam, pārejas periodā no 1918. - 1922. gadam. Protams, emocionālā vēsturiskā atmiņa saistās ar pirmās brīvvalsts laika latiem, īpaši ar leģendāro zudušās neatkarīgas Latvijas simbolu - sudraba pieclatnieku ar tautumeitas profilu. Tāda īsumā ir mūsu maksāšanas līdzekļa pēdējās simtgades vēsture. Protams, mūsdienās varam arī pavisam iztikt bez banknotēm un monētām - eksistē dažādas maksājumu kartes, internetbankas un citi digitālie maksāšanas rīki. Jau gandrīz divdesmit gadus (kopš 2005. gada) ik pavasari daudzās Eiropas valstīs notiek starptautiska akcija Eiropas Muzeju nakts. Šīs nedēļas nogalē to līdz ar Eiropu svinēs arī Latvijā, un šogad tās motto ir "Izzināt un iegūt, pētīt un saprast". Tāpēc, lai izzinātu, pētītu un saprastu naudu kā muzejisku vērtību, „Nākotnes pieturā” viesojās Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Numismātikas nodaļas pētnieks Mārtiņš Vāveris. Muzeja numismātikas  krājumu veido ap 160 000 glabāšanas vienību – tajā ietilpst monētu, bonistikas, medaļu un faleristikas kolekcijas. Bonistika jeb notafilija pēta papīrnaudu, un muzeja bonistikas kolekcijā atrodamas papīra naudas zīmes no visas pasaules.  Savukārt faleristika (no grieķu valodas „phalera - „metāla rotājums”) ir vēstures palīgnozare, kas izzina ordeņu, medaļu, goda zīmju vēsturi. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājuma vecākās monētas ir datētas ar 4. gs. pr.Kr., bet papīra naudas zīmes, medaļas un ordeņi – ar 17. gadsimtu, tajā glabājas Latvijas Republikas un ārvalstu apbalvojumi, tostarp Latvijā vienīgais zināmais Lāčplēša Kara ordeņa pilns komplekts un Latvijā vienīgā Triju zvaigžņu ordeņa ķēde un zvaigzne. LNVM Numismātikas nodaļas krājumā atvēlēta vieta arī Romas impērijas monētu kolekcijai, tajā atrodas vairākas interesantas un vērtīgas monētas, piemēram,12 Cēzaru monētas. Tās iespējams aplūkot digitālajā izstādē, ko veidojis pētnieks Mārtiņš Vāveris, „12 Cēzaru monētas LNVM krājumā”. Maija nogalē LNVM atstās pagaidu telpas Brīvības bulvārī  un uzsāks atpakaļceļu uz savu vēsturisko mājvietu Rīgas pilī. Tāpēc Muzeju naktī ar devīzi “Visatvēršana pirms slēgšanas” muzejs aicina aplūkot Latvijas vēstures ekspozīciju un piecas izstādes, to vidu arī „Nauda Latvijā”.    

Mēs, Latvijā esam laimīgi, jo mums nav vajadzīgs iet uz teātri, apmeklēt kinozāles, televīzijā vērot spriedzes pilnus trillerus, romantiskas melodrāmas vai saldas „ziepju operas”, jo mums ir citi aktieri un citi galveno lomu tēlotāji - veterāni Voldis un Raimis, mīlas pāri Mamma un Tuks, Ogris un Urga, Rasene un Akacis un, protams, visslavenākās „kinozvaigznes”, kas mums sagādājušas ne vienu vien drāmas cienīgu mirkli - Milda un H kungs jeb Hugo. Turklāt Mildu varam dēvēt par pasaulslavenu, viņa iekarojusi ap 4,5 miljonu skatītāju simpātijas 100 pasaules valstīs. Jāpiebilst, ka šie aktieri tomēr nav nekādi baltrocīši, kas tikai gozējas slavas starmešos, viņi ir arī visai čakli darbarūķi un prasmīgi būvnieki - Hugo artava dekorāciju jeb savas mājvietas celšanā ir 739 zari, savukārt Mildas, kā jau dāmas, pienesums ir 178 zari. „Nākotnes pieturā” viesojās video tiešraižu galvenais režisors un producents, reizēm arī scenogrāfs un skatuves strādnieks - biologs, ornitologs, dabas aizsardzības eksperts un ērgļu pētnieks, Latvijas Dabas fonda padomes loceklis Jānis Ķuze. Un, ja gadījumā nesapratāt- tad spārnotās kinozvaigznes ir putni. Viņa „sirds pieder” jūras ērgļiem, un Jānis koordinē šo putnu monitoringu Latvijā. Realizēts arī projekts “Mazā ērgļa aizsardzības nodrošināšana Latvijā”, tā  ietvaros pie mazā ērgļa ligzdām uzstādītas  tiešraides kameras un veikti biotopu atjaunošanas darbi, nodrošinot mazajiem ērgļiem piemērotas dzīves un barošanās vietas. Latvijā mājo aptuveni trešā daļa no Eiropas Savienības mazajiem ērgļiem, tādēļ mūsu valsts ir ļoti svarīga sugas aizsardzībai visas Eiropas mērogā. Savulaik, lai veiktu Eiropas mēroga aizsargājamu dabas vērtību - augstā purva, slapjo mežu un palieņu pļavu – atjaunošanu, darbojies projektā "Ķemeru nacionālā parka hidroloģiskā režīma atjaunošana". Jānis Ķuze savulaik gan piedalījies, gan organizējis slavenās putnu vērošanas sacensības „Torņu cīņas”. Bet, ja kāds domā, ka ornitologa darbs ir tikai vērot un pētīt, tad tā nebūt nav - tā ir arī pamatīga fiziskā slodze un rūpes par putnu ērtībām. Jānis Ķuze kopā ar kolēģiem būvē ligzdas un kāpj augstu kokos, lai labiekārtotu mājvietas gan melnajiem stārķiem, gan jūras, klinšu un mazajiem ērgļiem. Savulaik aizrāvies ar putnu fotografēšanu un, lai „noķertu” labāko kadru, apguvis dažādas viltības. Piemēram, pats pārģērbies par gulbi. Tomēr bijušas aizdomas, ka putni viņu atšifrējuši un par īstu savu sugas brāli tomēr nav atzinuši.      

Ja dzirdam par burvjiem, šamaņiem, orākuliem, vārdotājiem, zīlniekiem, dziedniekiem, ezotēriķiem un raganām – tad tas pirmajā mirklī šķiet  kaut kas kaut kas pārdabisks un katrā ziņā antizinātnisks. Ticēt vai neticēt vārdu un rituālu maģijai – tas ir katra paša ziņā, tomēr arī buramvārdi ir daļa no mūsu senču tradīcijām, kultūrpieredzes un nemateriālā kultūras mantojuma. Latvijas folkloras krātuvē ir vairāk nekā 56 tūkstoši buramvārdu teksta vienību, un  krājumu veido galvenokārt pagājušā gs. 20. – 30. gados iesūtītie folkloras materiāli. Buramvārdu pētniecībai Latvijā ir sena vēsture, tā sākusies jau 19.gs., un tai pamatus savulaik licis folklorists, jaunlatvietis, publicists, dzejnieks un tulkotājs Fricis Brīvzemnieks, pagājušajā gadsimtā darbu ar buramvārdu kartotēku turpināja folklorists, filologs un literāts Kārlis Straubergs. Savukārt pavisam nesen klajā nākusi  monogrāfija “Latviešu buramvārdi. Teksti, tradīcijas, konteksti”. „Nākotnes pieturā” viesojās tās autors, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieks, kura uzmanības lokā buramvārdi ir jau padsmit gadus - Dr. philol. Aigars Lielbārdis. Pētījuma centrā ir latviešu buramvārdi, vārdošanas un dziedināšanas tradīcijas un šo tekstu un tradīciju veidojošie un ietekmējošie dažādie konteksti. Buramvārdi ir rakstītas un verbālas formulas, tekstu kopas, kurām tiek piedēvēts neparasts, pārdabisks spēks kāda mērķa sasniegšanā (dziedināt, kaitēt, izlūgties, saistīt), ietekmēt dabas un sociālas parādības, savstarpējas attiecības, panākt labvēlīgu rezultātu utt.  Latviešu tradīcijās buršanās izmantota lielākoties dziedniecībā. Vēl viena būtiska Aigara Lielbārža pētījumu joma, kas savulaik zinātnisko ekspedīciju rezultātā atspoguļota publikācijās un dokumentālajās filmās, ir latviešu izceļotāju ciemi Sibīrijā un Baltkrievijā, to iedzīvotāju dzīvesstāsti, valodas un tradicionālās kultūras pēctecība un saglabāšana.

Pēc dažām dienām visā pasaulē gaidāmi kādi svētki, kuros valdīs grācija un plastika, enerģija, azarts un kustību prieks. Jo pēc UNESCO Starptautiskās dejas padomes iniciatīvas, kopš 1982. gada 29. aprīlis tiek atzīmēts kā Starptautiskā dejas diena. Datums nav izvēlēts nejauši - tā ir dzimšanas diena modernā baleta pamatlicējam Žanan Žoržam Novēram. Ik gadu miljoniem visdažādāko dejas žanru pārstāvju šajā dienā piedāvā baudīt koncertus, priekšnesumus, meistarklases, zibakcijas un citas deju aktivitātes. Arī Latvijā jau gandrīz 20 gadus norisinās Dejas dienas pasākumi, kuros ikviens aicināts “brīvi un par brīvu dejot, radīt un skatīt deju”. „Nākotnes pieturā” dejas svētkus svinējām kopā ar horeogrāfi un pedagoģi, Latvijas Mūzikas akadēmijas docenti, Dr.art. Valdu Vidzemnieci. Galvu reibinoša ir mūsu viešņas skatuviskā pieredze - sākot ar bērnu baleta studiju, dejotājas karjeru Valsts deju ansamblī Daile, baleta solistes statusu Rīgas Estrādes koncertu apvienībā un Latvijas Valsts Filharmonijā un turpinot  ar horeogrāfes darbu, iestudējot dejas šovus, karsējmeiteņu priekšnesumus, veidojot horeogrāfijas modes skatēm, iluzionistu programmām, pūtēju orķestru defilē, vadot deju grupu „Allegro”. Ja vaicāsiet: „bet kur tad zinātne?”, tad, lūdzu - Valdas Vidzemnieces pētījumu tēma”, par ko iegūts doktora grāds, ir „Modernā deja Latvijā 20. gadsimta pirmajā pusē”. Latvijā pagājušā gadsimta 20. un 30. gados  uzplauka dejas mākslas popularitāte, tika dibinātas jaunas deju skolas un studijas, kas ienesa jaunas, modernas vēsmas  dejas filozofijā un tehnikā, estētikā un teorijā. Sekojot inovatīvajām dejas mākslas tendencēm Eiropā, rodas Annas Ašmanes mūzikas un ritmikas skola, Beatrises Vīgneres fiziskās un estētiskās audzināšanas skola, Annas Kerē plastisko deju skola. Viena no spilgtākajām personībām dejas mākslā bijusi Mīla Cīrule, kura ar savu mākslu priecējusi ne tikai Rīgas, Liepājas, Jelgavas, Rēzeknes un Daugavpils skatītājus, bet iekarojusi arī starptautiskās skatuves un kritiķu simpātijas. Visā drīzumā Valdas Vidzemnieces monogrāfija „Modernā deja Latvijā 20. gadsimta pirmajā pusē” tiks  izdota grāmatas formātā, šobrīd tā ir sagatavošanas procesā apgādā „Zinātne”. 

„Nākotnes pieturā” pievērsīsimies parādībai, precīzāk - procesu kopumam bez kura, šķiet mūsu dzīve apstātos: gaisma, ēdiens, medicīna, sakari, transports, sākot ar tik ierastajiem skrejriteņiem un beidzot ar vilcieniem un nu arī automašīnām – it visur nepieciešama elektrība. Lai cik dīvaini tas arī nebūtu, izrādās, ka nosaukuma „elektrība” pamatā ir grieķu valodas vārds „élektron” , kas latviskā tulkojumā ir "dzintars". Tieši senie grieķi jau 6.gs. pirms m.ē. pirmie pievērsušies elektrības izpētei, bet grieķu filozofs Taless atklājis, ka, berzējot dzintaru ar kaķa spalvu, rodas elektriskā strāva. Vārdu „elektrība” vairākus gadu tūkstošus vēlāk sācis lietot britu fiziķis un dabas pētnieks Viljams Gilberts, kurš secinājis, ka berzes ceļā elektriskās īpašības iegūst ne tikai dzintars, bet arī dimants, safīrs, ametists, kalnu kristāls, sērs, stikls, piķis u.c. Savu artavu elektrības izpētē devušas arī vardes. Itāļu ārsts, fiziķis, biologs un filozofs Luidži Galvāni savos eksperimentos izmantojis preparētas vardes, pētījis to kāju muskuļu raustīšanos elektriskās strāvas ietekmē un publicējis zinātnisku darbu "Traktāts par elektrības spēkiem muskuļu kustībā". Izlaižot visus pārējos posmus elektrības evolūcijā, nonākam līdz šodienai, kad pirmo reizi pasaulē nodemonstrēts jauna tipa elektrības ieguves paņēmiens, ko varētu izmantot ekstremāli tālās kosmosa misijās. Unikālā iekārta ir ieinteresējusi Eiropas Kosmosa aģentūru, jo šādi Eiropas zinātnei paveras iespējas nodrošināt tehnoloģisko neatkarību misijās aiz Saules sistēmas robežām. Varam būt patiesi lepni, ka prototips “SpaceTRIPS” izgatavots Latvijas Universitātes Fizikas institūtā. Un pie tā šūpuļa stāvējis „Nākotnes pieturas” viesis LU Fizikas institūta Magnētiskās hidromehānikas laboratorijas vadošais pētnieks, Ph.D. Artūrs Brēķis. Fundamentāli jaunā izgudrojuma „veiksmes atslēga” slēpjas tajā, ka ir ticis atrasts paņēmiens, kā nodrošināt specifisku maiņvirziena šķidruma kustību. Tas sastāv no divām mašīnām: termoakustiskā dzinēja – iekārtas, kas kosmosā pārveidos kodoldegvielas siltumu skaņā, un ģeneratora, kas, izmantojot šķidra metāla svārstības magnētiskajā laukā, skaņu pārveido elektrībā. Projekts „Ar termoakustisku dzinēju darbināms magnetohidrodinamiskais ģenerators pielietojumiem ekstremāli tālās kosmosa misijas” saņēmis arī novērtējumu kā viens no pērnā gada nozīmīgākajiem sasniegumiem Latvijas zinātnē. Savukārt Artūra Brēķa klāstā ir Latvijas Zinātņu akadēmijas un AS „Latvenergo" Balvas par panākumiem enerģētikā jaunajiem zinātniekiem, viņš ir Latvijas Elektroenerģētiķu un energobūvnieku asociācijas konkursu laureāts un iekļauts RTU Zelta fondā. Pētnieks  ir programmas "Nākotnes enerģētikas līderi Latvijā" (NELL) dalībnieks, kā arī  docents RTU Elektrisko mašīnu un aparātu katedrā.   

Pirms pāris gadiem tika publiskota pārsteidzoša un Latvijai ļoti iepriecinoša informācija - proti mūsu valstī ir augstākais sieviešu - izgudrotāju skaits Eiropā. Pie šāda secinājuma bija nonākusi Eiropas Patentu iestāde, apkopojot un analizējot datus par sieviešu līdzdalību izgudrojumos, kas patentēti Eiropas valstīs laika posmā no 2010. līdz 2021. gadam. Latvijā sieviešu izgudrotāju īpatsvars ir 30,6%, kamēr Eiropā vidēji tas ir tikai 13,2%. Lai atbalstītu un veicinātu daiļā dzimuma skaitu, kas darbojas zinātniskajā pētniecībā, jau 25 gadus darbojas L`Oréal un UNESCO programma “Sievietēm zinātnē”. „Nākotnes pieturā” viesojas viena no pērnā gada prestižās jauno talantu balvas „Sievietēm zinātnē” ieguvējām - LU Cietvielu fizikas institūta pētniece, Ph.D. Katrīna Laganovska. Saņemtais apbalvojums nodrošinājis atbalstu projektam par optisko īpašību un defektu izpēti segnetoelektriskos metālu oksīdos un devis iespēju turpmākiem tādu materiālu pētījumiem, kas varētu tikt izmantoti nākamās paaudzes datoros, veidojot pavisam jaunu to arhitektūru un tos padarot daudz ātrākus un jaudīgākus. Jaunās zinātnieces arī nesen aizstāvētās doktora disertācijas galvenais objekts ir daudzsološs elektroniskais materiāls - hafnija dioksīds. Pateicoties tā augstajai dielektriskajai konstantei, plašajai aizliegtajai zonai, ķīmiskajai stabilitātei un kopējai saderībai ar silīcija dioksīda komponentēm, hafnija dioksīds kļuvis par iecienītu silīcija dioksīda aizstājēju lauktranzistoros. Bez tam segnetoelektriskās fāzes esamības atklāšana hafnija dioksīdā ir pavērusi jaunas iespējas tā izmantošanai, turklāt tas varētu būt perspektīvāks par pašlaik izmantotajiem segnetoelektriskajiem materiāliem. Bet galvenais izaicinājums izmantojot hafnija dioksīdu, ir tā relatīvi augstais pašvielas defektu daudzums. Katrīna Laganovska darbojusies pētnieku komandā, kas izstrādājusi jaunu stroncija alumināta pārklājuma izveides metodi uz alumīnija, kā rezultātā iegūts pārklājums ar fosforiscentām īpašībām, kas praktiski būtu izmantojams, piem.,  noturīgu un energoefektīvu avārijas uzrakstu izgatavošanā, ceļa norāžu izgatavošanā, reklāmām un citur. Šis pētījums saņēma novērtējumu kā zinātniska novitāte un tika nosaukts kā viens no 2018. gada nozīmīgākajiem sasniegumiem Latvijas zinātnē. Katrīnu jau kopš bērnības aizrāvušas eksaktās lietas, bet studiju gados viņa piederējusi leģendārajai „fizmatu kopienai” un aktīvi piedalījusies ik pavasara  Fizmatdienu organizēšanā.

Šoreiz „Nākotnes pieturā” pievērsīsimies vienai no senākajām zinātnēm, kas pēta cilvēku sabiedrības attīstību un tās posmus, atklāj, apraksta un noskaidro kopsakarības no vissenākās pagātnes līdz pat mūsdienām – vēsturei. Pirmās vēstures grāmatas Senajā Grieķijā esot sarakstītas jau vairāk nekā pirms 2,5 gadu tūkstošiem. Kaut gan mēdz teikt, ka vēstures fakti esot bezkaislīgi, tomēr realitāte ir cita - visai bieži redzam, ka vēsturi var sagrozīt, pārrakstīt, revidēt, rediģēt, interpretēt, traktēt un pat falsificēt. Kopš mūsu dzīvē ienācis internets, izrādās, ka vēsturi var ne tikai pārlūkot un skatīt, bet arī dzēst. Par „vēstures tēvu” tiek uzskatīts sengrieķu vēsturnieks Hērodots, kurš vēsturisko tēmu izpētei izmantojis sistemātiskas pētniecības metodi, vācot materiālus un tos kritiski apvienojot apjomīgā historiogrāfiskā darbā, kas sastāv no 9 sējumiem. „Nākotnes pieturas” viesa paveiktais ir Hērodota cienīgs, viņa pētnieciskais darbs apkopots grāmatās „Latvijas Republikas dibinātāji un atjaunotāji”, “Latvijas Tautsaimniecības vēsture”, “Deviņu vīru spēks”, “Latvijas vēstures svarīgāko jautājumu apskats”, „Kā neapmaldīties nākotnē, „Latvijas Republikas dibinātāji un atjaunotāji”, arī daudzās zinātniskās un populārzinātniskās publikācijās. Viņš ir Valsts pētījumu programmas “Latvijas mantojums un nākotnes izaicinājumi valsts ilgtspējai” projekta “Vērtības darbībā” vadītājs un kopš pagājušās vasaras arī okupācijas režīma nodarīto zaudējumu aprēķināšanas komisijas priekšsēdētājs. „Nākotnes pieturā” viesojās bijušais Vidzemes Augstskolas rektors, šobrīd Vidzemes Augstskolas asociētais profesors un vadošais pētnieks, Dr. hist. Gatis Krūmiņš. Tikko Starptautiska zinātnieku grupa pabeigusi darbu pie vērienīga un unikāla projekta, kura zinātniskais vadītājs ir Gatis Krūmiņš, - vēsturiskā Baltijas valstu IKP (iekšzemes kopprodukta) analīzes un aprēķināšanas pēdējo 100 gadu laika posmā, sākot no 1920. gada. Iekšzemes kopprodukts ir jēdziens makroekonomikā, kas apzīmē visu saražoto preču un pakalpojumu vērtību kādā teritorijā kādā laika periodā. Pētījums lauzis dažus iepriekš dominējušos priekšstatus, piemēram, to, ka ražošanas kritums mūsu valstī iesācies tikai pēc mūsu valstiskās neatkarības atjaunošanas, jo izrādās, ka tas noticis jau krietni agrāk. Drīzumā pētnieciskā projekta rezultāti tiks publiskoti un diskutēti Vidzemes Augstskolas starptautiskā zinātniskā konferencē, bet apkopotie dati par Baltijas valstu demogrāfiju un lauksaimniecību būs pieejami interaktīvā datu bāzē. Jāpiebilst - pirms zinātnieka karjeras Gatis Krūmiņš, sekojot dinastijas tradīcijām, bijis mūziķis. Viņa tēvs ir leģendārais mūziķis, trompetists, komponists un izcilais aranžētājs Aivars Krūmiņš, bet vectētiņš bijis kordiriģents.

Tad, kad mūsējiem iet labi, mēs lepojamies, mēs priecājamies un līksmojam, vicinām sarkanbaltsarkanos karogus un tos krāsojam uz vaigiem, mēs mīlam mūsu varoņus, viens otru un visu pasauli un, šķiet, pasaule pamana mūs un arī mūs mīl. Bet, tad, kad mūsējiem sāk iet slikti un mēs šķendējamies un dusmojamies, vairs nemīlam (jo kurš tad mīl zaudētājus!) un vēl nesenie elki bez žēlastības tiek gāzti no pjedestāla. Kā mūsu izcilais bobsleja treneris Sandis Prūsis mēdz teikt: „Mamma raušus katru dienu, diemžēl, necep.” Tāds, lūk, ir sports. Tā klātbūtni šoreiz jutīsim arī „Nākotnes pieturā”, jo nesen ticis dots starts nacionālas nozīmes pētniecības projektam „Inovācijas, metodikas un rekomendācijas sporta nozares attīstībai un pārvaldībai Latvijā”. Tā mērķis ir pilnveidot izcilību pētniecībā veselības un sporta zinātnē, stiprināt saikni starp pētniecību un sportu, attīstīt uz datiem balstītu zinātnisku un analītisku bāzi sportam, radīt jaunas zināšanas un pieejas, kā arī stiprināt materiālzinātnes un medicīnas spējas veicināt ilgtspēju un efektivitāti sportā. Darba grupā vairāk nekā 80 dažādu nozaru pētnieki ar pieredzi sporta zinātnes, datorzinātnes, bioloģijas, fizikas, medicīnas un inženierzinātņu jomā apvienojušies ar plašu sporta jomas pārstāvju loku –  sportistiem, treneriem, bērnu un jauniešu vecākiem, speciālistiem, kas iesaistīti sportistu veselības pārraudzībā (piemēram, sporta ārstiem, fizioterapeitiem), sporta nozares vadītājiem un politikas veidotājiem. „Nākotnes pieturā” viesojas vērienīgā projekta vadītāja, RSU asociētā profesore, Veselības un sporta zinātņu fakultātes docētāja un Rehabilitācijas katedras vadošā pētniece, Dr. med. Signe Tomsone. Viņa zinātnisko pieredzi uzkrājusi pētījumos par iedzīvotāju ieradumiem un motivēšanu pieņemt veselīgu dzīvesveidu, par dzīves kvalitātes uzlabošanu projektā „Vecums nav šķērslis” - veselīgu un aktīvu novecošanos Latvijā, citās Baltijas valstīs un Eiropā un rehabilitācijas lomu iekļaujošas sabiedrības veidošanā Latvijā. Viena no rehabilitācijas nozarēm, ar kuras palīdzību var uzlabot gan ikdienas aktivitāšu veikšanas spēju, gan dalību dažādās pacientam svarīgās nodarbēs pēc insulta un citiem ilgstošiem funkcionēšanas ierobežojumiem un hroniskām saslimšanām, ir ergoterapija. Ergoterapijas mērķis ir kavēt slimības progresēšanu, invaliditātes attīstīšanos, veicināt pacienta neatkarību ikdienas darbībās un palīdzēt apgūt prasmes, kas ļauj pacientam būt neatkarīgam ikdienas nodarbēs. Signe Tomsone  RSU izstrādājusi jaunu studiju programmu „Ergoterapija”, kurā iespēja izzināt teorētiskas zināšanas tās  apvienojot ar praktiskām iemaņām.            

Droši vien daudzi no mūsu klausītājiem no skolas laikiem atceras ieteicamās literatūras klāstā iekļauto, gandrīz pirms 150 gadiem sarakstīto apjomīgo prozas darbu „Mērnieku laiki”. Tā autori, brāļi Kaudzītes iedvesmu esot smēlušies no Piebalgas novada vietām un kā prototipus izvēlējušies tur dzīvojošos cilvēkus. Pavisam drīz piebaldzēnus gaida jauni „mērnieku laiki”, taču, cerams, bez tādām kaislībām un cīniņiem kā leģendārajā romānā. Šovasar Rīgas Stradiņa universitātes zinātnieku un studentu komanda dosies ekspedīcijā uz Vecpiebalgu un Jaunpiebalgu, lai veiktu turienes iedzīvotāju antropoloģiskos pētījumus. Šo projektu var uzskatīt par savdabīgu restartu gandrīz pirms 90 gadiem, no 1936. līdz 1937. gadam īstenotajam antropologa, profesora Jēkaba Prīmaņa pētījumam, kad tika apsekotas mājas un mērīti vairāk nekā 3000 Vecpiebalgas un Jaunpiebalgas iedzīvotāju mērīja ķermeņa fizisko izmēru rādītāji, veselības un demogrāfiskie dati. Aktuālā pētījuma mērķis ir noskaidrot, kā 90 gadu laikā mainījušies piebaldzēnu antropoloģiskie dati, paredzēts veikt arī ģenētiskā materiāla vākšanu, uzkrāšanu un analīzi, salīdzināt no jauna iegūtos datus ar vēsturiskajiem, kā arī prognozēt Piebalgas iedzīvotāju antropoloģisko attīstību nākotnē. „Nākotnes pieturā” viesojās pētījuma vadītājs, RSU Anatomijas un antropoloģijas institūta Morfoloģijas katedras profesors, Dr. med. Jānis Vētra. Jānis Vētra studiju laikā bijis Studentu zinātniskās biedrības priekšsēdētājs, kā mediķis specializējies traumatoloģijas/ ortopēdijas jomā,  zinātniskās intereses bijušas saistītas ar  biomehāniku, piemēram, lielo locītavu protezēšanu, augstu pārslodzes traumu risku sportā u.c. Viņš ilgus gadus bijis Rīgas Medicīnas institūta un Rīgas Stradiņa universitātes rektors. Profesors apgalvojis: "Zinātnieka prāts tomēr ir kustīgs prāts!", viņa uzmanības lokā ir medicīnas vēstures zinātniskā pētniecība, šobrīd ir viens no Nacionālās enciklopēdijas autoriem un darbojas arī tās redkolēģijā.    

Tas mēdz būt salds un maigs, dziļš un veselīgs, caurs un trausls. Tas ir gandrīz visiem zīdītājiem un putniem, kā arī tas ir novērots dažiem rāpuļiem, abiniekiem un pat zivīm, arī cilvēkiem. Un tas ir miegs - nervu sistēmas izraisīts dabīgs stāvoklis, kad organisms atpūšas, atjaunojas un uzkrāj enerģētiskās un funkcionālās rezerves. Cilvēks miegā vidēji pavada ap 26 gadiem sava mūža, žirafei pietiekot tikai ar 2 stundām diennaktī, skudras neguļot nekad, bet īsts guļava ir mazais brūnais sikspārnis, kuram miegam nepieciešamas 20 stundas, toties visai rosīgs tas ir tieši naktīs. Tomēr nepārspēta rekordiste ir ķēniņa meita, kura, kā stāsta pasakas, stikla kalnā aizmigusi gulējusi 7 gadus. Lai aktualizētu pilnvērtīga miega nozīmi ikviena cilvēka dzīvē un veicinātu sabiedrības izpratni par veselīgu miegu un tā ieguvumiem, ik gadu marta vidū tiek atzīmēta Pasaules miega diena. Arī Latvijas Miega medicīnas biedrība vēlas sniegt savu ieguldījumu sabiedrības veselības veicināšanā, tādēļ Miega dienā, 16. martā tā aicina piedalīties pārgājienos trīs skaistās Latvijas vietās – Talsu Ezera promenādē, Valmieras Dīvaliņa pļavās un Ādažu novada Carnikavā. Pārgājiena laikā varēs izvingroties, piedalīties sarunās par miegu, vērot, kā mostas daba un piedalīties konkursos. Šī gada Pasaules miega dienas priekšvakarā veselīga miega noslēpumos un neveselīga - cēloņos, riskos un traucējumos, miega uzbūvē, kvalitātē un higiēnā palīdzēja orientēties somnoloģe, sertificēta pediatre, kas specializējusies zīdaiņu, bērnu un pusaudžu miega slimību atklāšanā, ārstēšanā, novērošanā un pētniecībā, Epilepsijas un miega medicīnas centra Miega izmeklējumu jeb polisomnogrāfijas un poligrāfijas izmeklējumu speciāliste, Latvijas Miega medicīnas biedrības priekšsēdētāja Marta Celmiņa. Ja Latvijā miega pētniecība ir samērā jauna nozare, tad pasaulē miega noslēpumu izzināšana nodarbinājusi jau seno filozofu prātus. Līdzās studijām RSU Marta papildinājusi zināšanas dažādos pasaules miega medicīnas centros, klīnikās, kursos un starptautiskās konferencēs Apvienotajā Karalistē, Skotijā un Zviedrijā, Panamā, Rumānijā un Armēnijā, Vācijā, Francijā un Šveicē. Starp citu, miegs sastāv no vairākām fāzēm - dziļā miegā jeb bez ātrajām acu kustībām un seklā miega fāzē jeb miegā ar ātrajām acu kustībām. Šādi dziļā/seklā miega cikli nakts laikā atkārtojas vairākkārt. Bet visai izplatītā  un it kā tik nevainīgā krākšana, izrādās, var liecināt par slimību - obstruktīvu miega apnoju. “Obstructio” latīņu valodā nozīmē “nosprostojums”, bet “apnoe” sengrieķu valodā - “bez elpas”, tātad  obstruktīva miega apnoja  ir elpošanas traucējumi naktī.

Iespējams, mūsu klausītāji savām acīm klātienē skatījuši vai droši vien vismaz attēlos redzējuši kādu no pasaules arhitektūras pērlēm - Eifeļa torni, Ņujorkas Brīvības statuju, Ēģiptes Sfinksu, Sanfrancisko Zelta vārtu tiltu vai Londonas Lielo Benu. Ja runājam par Latviju, mums arī ar ko lepoties. Protams, pirmkārt – slavenās Rīgas Jūgendstila ēkas, no jauna uzceltais Melngalvju nams, ne mazāk majestātisks kā Ņujorkas Brīvības statuja - mūsu Brīvības piemineklis un ne tikai Sanfrancisko tilts ir īpašs - arī Kuldīgas ķieģeļu tilts pār Ventu savulaik bijis viens no modernākajiem Eiropā. Savukārt ar pasaules arhitektūras brīnumu – miljoniem glazētām keramikas flīzēm klāto Sidnejas operteātri - izsmalcinātībā un unikalitātē var sacensties mūsu Mežaparka Sidraba birzs. Protams, mums netrūkst arī padomju mantojumā atstāto arhitektūras „šedevru” un kļūdu, ko var labot, apaudzējot ar vīnstīgām. Tomēr „Nākotnes pieturā” par to, kas varbūt mazāk pamanīts, tomēr uzmanības un lepošanās vērts, mūs izglītoja Mākslas vēstures institūta pētniece, Ph. D. Karīna Horsta. Ja būtu jānosauc mūsu ievērojamākie arhitekti, tad droši vien tie būtu Konstantīns Pēkšēns un Eižens Laube. Karīna savā doktora disertācijā pētījusi citu radošo dižgaru - vienu no Latvijas Arhitektu biedrības  dibinātājiem un modernās arhitektūras pamatlicējiem Latvijā arhitektu Ernestu Štālbergu. Viņš ir līdzautors mūsu majestātiskajam neatkarības simbolam - Brīvības piemineklim, jo pilsētvidē īstenoja tēlnieka Kārļa Zāles ideju. Mākslas vēsturnieces zinātnisko interešu lokā ir 20. gadsimta arhitektūra Latvijā, un viņas  pētījums, kurā līdzās arhitektūrai aplūkota arī medicīnas vēstures tematika, apkopots monogrāfijā "Sanatoriju arhitektūra Latvijā: 1918–1940". Tajā atklāts, ka sanatorijas sevi apliecina kā pārdomāti un stilā ieturēti arhitektūras objekti visā Latvijas teritorijā, kas organiski iekļaujas ainavā un apkārtējās apbūves ansamblī un kuru tapšanā nozīmīgu ieguldījumu savulaik devuši tādi ievērojami arhitekti kā Ernests Štālbergs, Kārlis Bikše un Aleksandrs Klinklāvs.

Šobrīd, kad nu jau pāris gadus Latvijā notiek nemitīgs riņķa dancis ap izglītību un turpinās nebeidzams apburtais loks, kurā cīņa par skolotāju atalgojuma celšanu korelē ar mazo skolu reformu, arī „Nākotnes pieturā” pievērsīsimies izglītībai. Par raidījuma moto varētu kļūt kādreizējā Latvijas Izglītības ministra Raiņa gandrīz pirms 100 gadiem teiktais:  "Skolotājus, kas tautā nes gara gaismu, es vienmēr esmu uzskatījis kā kareivjus, kuri iet kaujā, kā zināmā mērā mocekļus, jo viņu darbs ir briesmīgi grūts”, tomēr „skolotāji mūsu tautas spēkus kopos, daiļos un vedīs tālākā nākotnē”. Tāpēc, fokusējoties uz pozitīvo, „Nākotnes pieturas” uzmanības centrā būs saruna par to, kā, dodot iespēju iegūt jaunu pieredzi un zināšanas, radīt pilnvērtīgu skolotāju atbalsta un izaugsmes sistēmu, kas savukārt sniegtu ieguldījumu skolēnu mācību sasniegumos. Latvijas Universitātes Starpnozaru izglītības inovāciju centra pētnieku grupa izdevusi monogrāfiju “Datu zinātība skolai”, kurā, lai sasniegtu augstākus mācību rezultātus, akcentēta nepieciešamība transformēt profesionālās pilnveides mācības. Pētījumā izvirzītas galvenās prioritātes: Definēt konkrētas izglītības iestādes pedagogu profesionālās pilnveides mērķi, plānot profesionālo pilnveidi atbilstoši katra skolotāja mācīšanās vajadzībām un radīt sistēmu, kurā iespējams pārliecināties, ka profesionālās pilnveides rezultātā notikušas pārmaiņas. „Nākotnes pieturā” viesojās monogrāfijas „Datu zinātība skolai”  zinātniskā redaktore un līdzautore Dr. paed. Dace Namsone, Latvijas Universitātes Starpnozaru izglītības inovāciju centra (LU SIIC) direktore un vadošā pētniece Dr. paed. Dace Namsone. Viņa pati savulaik ilgus gadus bijusi ķīmijas skolotāja, ir daudzu ķīmijas mācību grāmatu, zinātnisku un metodisku publikāciju autore, šobrīd ir zinātnisko darbu vadītāja LU topošajiem dabaszinātņu un matemātikas skolotājiem.    

Tuvojas izskaņai gada otrais mēnesis februāris, kad ziema pamazām atdod savas pozīcijas un svinam Meteņus, kad ļaujamies romantikai un svinam Valentīndienu, kad, akcentējot radio lomu sabiedrības saliedēšanā,  izglītošanā un informācijas apmaiņā, atzīmējam Pasaules radio dienu. Bet bez tam šomēnes Latvijā tiek īpaša uzmanība pievērsta retajām slimībām un, lai par tām informētu, norisinās Reto slimību dienas. Pasaulē sastopamas ap 6000 - 8000 dažādu reto slimību, ar kurām Eiropā sirgst aptuveni 30 miljoni cilvēku, bet pasaulē to skaits sasniedz pat 300 miljonus. Pērnā gada nogalē Latvijas Reto slimību reģistrā bija reģistrēti 14 882 iedzīvotāji ar 1511 dažādām reto slimību diagnozēm. Retajām slimībām, to pētniecībai, cēloņiem, atpazīšanai, diagnostikai, ārstēšanai un profilaksei šoreiz pievērsāmies arī „Nākotnes pieturā” kopā ar raidījuma viešņu - neiroloģi, imunoloģi, neirosonoloģi, PSKUS Reto neiroloģisko slimību centra vadītāju, Neiroimunulogu asociācijas valdes priekšsēdētāju, Rīgas Stradiņa universitātes asociēto profesori, Veselības ministrijas galveno speciālisti neiroloģijā Dr. med. Viktoriju Ķēniņu. Zinātnes nozare, kuras uzmanības centrā ir nervu sistēmas un imūnsistēmas savstarpējā ietekme veselības saglabāšanā un slimību izcelsmē un kurā profesore specializējusies, ir neiroimunloģija. Tai veltīta arī viņas kopīgi ar kolēģiem sarakstītā grāmata “Neiroimunoloģija klīniskajā praksē”. Kā svarīgu faktoru veselības nodrošināšanā līdzās vispārzināmajiem ieteikumiem neiroloģe uzver miera un līdzsvara uzturēšanu ikdienas dzīvē, kam var noderēt gan meditācija un jogas nodarbības, gan baznīcas apmeklējums. Savukārt „zelta recepte” veselīga prāta, kognitīvo funkciju  un pilnvērtīgas dzīves kvalitātes saglabāšanai līdz sirmam vecumam ir nemitīga jaunu zināšanu apgūšana un izglītošanās. Šim ieteikumam iedvesmojošs paraugs ir pati Viktorija Ķēniņa - visai  nesen viņa ieguvusi arī juristes izglītību, kas palīdz orientēties medicīnas likumdošanā un ārstes praksē.    

Šoreiz „Nākotnes pieturas” uzmanības centrā būs viens no dzīvības avotiem - ūdens. Tas ir katrā cilvēka ķermeņa šūnā un kopumā veido ap 60% no mūsu ķermeņa masas.  Vēl vairāk, pāri par 90%, ūdens ir gurķos, ledussalātos, seleriju kātos, redīsos, tomātos, paprikā, arbūzos, zemenēs un greipfrūtos. No Bībeles zināms, ka Dievs Pasaules radīšanas trešajā dienā radījis ūdeni, parādījušās jū­ras, upes un ezeri. Zeme ir vienīgā zināmā planēta, uz kuras atrodas ūdens šķidrā stāvoklī,  tas sedz 70,8% Zemes virsmas. Latvijā ūdens klāj 2367 km2 lielu platību, un tas ir 3,66% no visas valsts teritorijas. Pie mums ir vairāk nekā 12 000 upju, bet ezeru, kas lielāki par 1 ha, skaits ir  2256. Turklāt, kā stāsta senas teikas, liela daļa Latvijas ezeru radušies no negaisa mākoņiem, kas tādu vai citādu iemeslu dēļ nolaidušies uz zemes. Teritorijas, kur sastopas zeme ar ūdeni - mitrājus - Latvijas Dabas fonds šogad izvēlējis par gada dzīvotni, savukārt februāris izsludināts par mitrāju mēnesi, kura laikā notiek dažādi izzinoši pasākumi, ekskursijas un pārgājieni. Pie mitrājiem pieder palieņu pļavas, purvi, piejūras zālāji, upju deltas, dabiski applūstoši, pārmitri meži un cilvēku veidotas ūdenstilpnes. Tā ir nozīmīga ekosistēmas sastāvdaļa, kas darbojas kā dabiski filtri, kas attīra ūdeni no piesārņojuma, turklāt  ir dzīvesvieta ļoti daudzām dažādām dzīvības formām – ūdens un sauszemes augiem, sūnām, bezmugurkaulniekiem, zivīm, rāpuļiem, putniem un zīdītājiem. Pasaulē zināmie mitrāji ir Ziemeļamerikas dumbrāji, tropiskie  mangrovju meži, lagūnas, tomēr pēdējo 50 gadu laikā izzuduši vairāk nekā 35% mitrāju, to platības samazinās ar trīs reižu lielāku ātrumu nekā meži. Latvijā Mitrāji ir dzīvesvieta ļoti daudzām dažādām dzīvības formām – ūdens un sauszemes augiem, sūnām, bezmugurkaulniekiem, zivīm, rāpuļiem, putniem un arī zīdītājiem. „Nākotnes pieturā” viesojas Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra Iekšzemes ūdeņu nodaļas eksperts, LU Sociālo zinātņu fakultātes  un Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes viesdocētājs, Dr.Geogr. Jānis Šīre. Viņa vadībā Eiropas Savienības vides un klimata programmas ietvaros tiek īstenots projekts „LIFE GoodWater IP”, kurā, lai uzlabotu riska ūdensobjektu stāvokli  Latvijā, apvienojušās 19 organizācijas. Lielākās problēmas rada piesārņojums ar augu barības vielām (slāpekļa un fosfora savienojumiem, kas izraisa eitrofikāciju), kā arī ūdensteču un ūdenstilpņu krastu un gultnes pārveidojumi. Ilgtermiņa projekta “GoodWater IP”  mērķis ir uzlabot ūdens kvalitāti 9 objektos: Saukas, Lubāna un Papes ezeros un 6 upēs – Aģē, Mergupē, Slocenē, Aucē, Edā un Zaņā.   

Kad ziema mūs jau nedaudz nogurdinājusi, kad sniegs vairs ne tuvu nešķiet svaigs, mirdzošs un balts, kad pelēcīgajā ainavā ar zaļiem akcentiem izceļas vienīgi egles un priedes, „Nākotnes pieturā” aicināsim sajust vasaru ar krāsu pārpilnību, tomēr vispirms pavasari - ar plaukstošo lapu smaržu, kad citu koku vidū uzmirdzēs arī Latvijas Dendrologu biedrības iebalsotais šī gada varonis - zemais bērzs. Ja tā lieli brāļi - āra un purva bērzs var lepoties ar savu stalto augumu un balto tāsi, tad zemais bērzs ir neliels krūms, kas var sasniegt līdz 2 metru augstumu, un tā miza ir brūna. Gada koks 2024 Latvijā sastopams samērā reti – pārsvarā valsts austrumu un ziemeļu daļā, pārejas un zāļu purvos, pārmitros zālājos, pārpurvotos ezeru krastos un mitros, skrajos mežos, un tā eksistenci apdraud pārmitru zālāju, zāļu un pārejas purvu aizaugšana ar lielākiem krūmiem un kokiem, kā arī mitrāju nosusināšana un pārveidošana. Gada koks ticis izziņots jau 24. reizi, un - kas to lai zina - varbūt reiz tiks nominēts arī gada invazīvais augs. Ja vaicātu mūsu klausītājiem, tad invazīvo sugu topa augšgalā, iespējams, ierindotos zeltslotiņa, latvānis un lupīna. Tomēr, ielūkojoties „Invazīvo sugu pārvaldniekā”, izrādās, ka to klāsts ir visai plašs - piemēram, baltā robīnija, ošlapu kļava, pieclapu mežvīns, sarkanais un melnais plūškoks, adatainais dzeloņgurķis, krokainā roze, blīvā skābene u.c. Pērn, vēršot uzmanību uz bīstamajām invazīvajām sugām un aicinot par tām ziņot, Dabas aizsardzības pārvalde rīkoja akciju “Ķeram svešos Latvijas dabā!”. Kādas sugas un kāpēc tiek sauktas par invazīvām un Latvijas ekosistēmai bīstamām, kā tās nokļūst pie mums, kas veicina to izplatīšanos un kā ar tām cīnīties, skaidrojām kopā ar „Nākotnes pieturas” viešņu, Nacionālā botāniskā dārza Dendrofloras nodaļas vadošo dārzkopības speciālisti un Dabas aizsardzības pārvaldes projekta "LIFE LatVia Nature" invazīvo sugu eksperti Aivu Bojāri. Nacionālā botāniskā dārza Dendrofloras nodaļa nodarbojas ar augu sistemātikas, ekoloģijas un fizioloģijas pētījumu veikšanu, starptautisko sēklapmaiņu, kokaugu un Latvijas savvaļas floras kolekciju veidošanu un zinātnisko uzturēšanu. Dendroloģiskās kolekcijas aptver ap 3700 taksonu, turklāt  mūsu Nacionālā botāniskā dārza Dendrofloras nodaļas var lepoties, ka tās pārziņā ir viena no lielākajām kokaugu kolekcijām Ziemeļaustrumeiropā.  

Kamēr aerodinamikas pētnieki aizvien cenšas atminēt mīklu - kā kamene spēj šķietami neiespējamo - pacelties spārnos un lidot, tikmēr tikpat neizskaidrojams fakts, ka LR2 jau daudzus gadus popularitātes zenītā ir grupas „Roja” hits „Kamenes deja”. Turpretī pasaules meistarīgākie vijolnieki un ģitāristi joprojām sacenšas Ginesa rekordu pārspēšanā - kuram izdosies ātrāk nospēlēt Rimska - Korsakova virtuozo skaņdarbu „Kamenes lidojums”. Savukārt Latvijas Entomoloģijas biedrība kameni atzinusi par savu šī gada simbolu un 2024. gada kukaini. Turklāt - nevis vienkārši kameni, bet Latvijas Sarkanajā grāmatā iekļauto un īpaši aizsargājamo lielacu kameni. Pirmo reizi, kopš 1999. gada, kad tiek izvēlēts Gada kukainis, šis gods ticis bitei. Kamenēm pie mums Latvijā patīk, jo tās mīl teritorijas samērā vēsu klimatu un ziemu. Savas ligzdas kamenes pārsvarā veido uz zemes, ziemā izdzīvo tikai apaugļotās „karalienes”, kas maijā pamostas un dēj olas, bet  rudenī  „tēviņi”, „vecās karalienes” un „strādnieki” mirst. Latvijā sastopamas ap 300 bišu sugas, tikai viena no tām ir pieradinātā - medus bite, pārējās (tostarp lielacu kamene) ir savvaļas bites. Augu apputeksnēšanai ir ārkārtīgi svarīga loma dažādu ekosistēmu dzīvības procesu uzturēšanā, un bites kā apputeksnētāji ir ļoti nozīmīga kukaiņu grupa. Tomēr uztraukumu rada to populācijas pakāpeniska samazināšanās, ko ietekmē zemes izmantošanas intensifikācija un kukaiņiem piemēroto dzīvotņu un barošanās platību izzušana. „Nākotnes pieturā” viesojas Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes asociētais profesors, Augu aizsardzības zinātniskā institūta “Agrihorts” vadošais pētnieks, Dr. agr. Jānis Gailis. Augu aizsardzības zinātniskais institūts jau vairākus gadus nodarbojas ar bišu monitoringu, pēta sugu daudzveidību, bites apdraudošu faktoru apzināšanu, metodikas izstrādi augu aizsardzības līdzekļu radīta riska novērtēšanai, ar botāniskā sastāva analīzi medusbites savāktos ziedputekšņos. Sākotnēji Jāņa Gaiļa zinātnisko interešu lokā bijušas dažādas vaboles – pētīta gan to fauna un ekoloģija, gan studētas iespējas izmantot skrejvaboles kā integrētās augu aizsardzības indikatorus kviešu sējumos. Ja agrāk  skrejvabole ir tikusi pieskaitīta pie kaitēkļiem, tad pēdējā laikā Eiropā veiktie zinātniski pētījumi ir pierādījuši, ka skrejvaboles veic vairākas noderīgas funkcijas: ierobežo dažādas kultūraugiem kaitīgas kukaiņu un gliemežu sugas, kā arī apēd nezāļu sēklas.    

Astrologi 2024. gadu sauc par Pūķa gadu, zoologi - par stirnas, entomologi - par  lielacu kamenes, mikologi - par zilzaļās hlorociborijas, bet ornitologi - par mazā zīriņa gadu. Pagaidām gan šī gada spārnoto galveno varoni klātienē vēl nevaram sumināt,  tas bauda sauli un siltumu kaut kur Atlantijas okeāna Āfrikas piekrastē, bet Latvijā ieradīsies tikai aprīlī. Vasarā mazo zīriņu varēsim sastapt ūdenstilpju tuvumā - jūras piekrastē un Daugavas ielejas saliņās. Viņa ēdienkartē ir sīkas zivtiņas, vēžveidīgie un citas veselīgas jūras veltes, tāpēc liekais svars viņam nedraud - tas sver tikai apmēram 45 gramus (tikpat, cik biezpiena sieriņš „Kārums”). Latvijas piekrastes liedagos ligzdojošo mazo zīriņu populācija cilvēku un dzīvnieku traucējumu dēļ ir apdraudēta, pēdējos gados tā nepārsniedz 70 līdz 100 pārus. Vēršot uzmanību uz piekrastēs ligzdojošo putnu aizsardzību, ikviens tiek aicināts iesaistīties sabiedriskajā zinātnē, reģistrējot savus novērojumus portālā Dabasdati.lv, turklāt Latvijas Ornitoloģijas biedrība izsludinājusi arī gada putna zīmējumu konkursu “Saudzēsim mazo zīriņu”. „Nākotnes pieturā” tikāmies ar Latvijas Ornitoloģijas biedrības 2024. gada putna akcijas koordinatoru, ornitologu Ruslanu Matrozi. Viņš specializējies ūdeņu putnu pētniecībā, daudzus gadus veic paugurknābja gulbju ekoloģijas un migrācijas pētījumus, savulaik kā eksperts piedalījies LIFE projektā „Aizsargājamās jūras teritorijas Austrumbaltijā”. Ornitologa sidrsdarbs un misija ir arhīvu pētniecība un liecību saglabāšana par Latvijas ornitoloģijas vēsturi un personībām, kas to veidojušas un savu mūžu veltījušas savvaļas putnu vērošanai, izpētei, aizsardzībai un popularizēšanai. Šobrīd norisinās darbs pie zoologa Zanda Spura 7000 vienību apjomīgā arhīva, kas aptver dokumentus, zinātniskos materiālus, dienasgrāmatas, korespondenci, rakstu melnrakstus, apbalvojumus, fotogrāfijas, tehniku, u.c. Ar daļu no Ruslana Matroža pētījumiem varam iepazīties žurnāla „Putni dabā” publikācijās.            

Tie, kas ziemas nogurdināti var priecāties, ka tumšākais laiks jau garām, jo, salīdzinot ar gada īsāko dienu - 22. decembri, nu jau diena krietni, gandrīz par stundu pastiepusies garumā - tās ilgums jau 7 stundas 34 minūtes. Tātad dodamies gaismas virzienā, un tieši tāds nosaukums - „Gaismas virzienā” ir „Nākotnes pieturas” viešņas veidotajai interneta vietnei jeb blogam, kurā var smelties informāciju par meditācijām, semināriem un pasākumiem. Savukārt etnoloģes, Dr.philol. Ievas Ančevskas zinātnisko pētījumu objekts, kas apkopts apjomīgā izdevumā „Latviešu dziedināšanas tradīcija”, ir tautas senie dziedināšanas, līdzekļi un metodes. Pētījumā  aplūkota dziedināšanas tradīcijas vēsture, no folkloristikas un etnoloģijas skatupunkta analizēti ekspedīcijās iegūtie materiāli, turklāt darba pielikumā pievienots pārskats par folkloras avotos minētu 88 biežāk lietoto ārstniecības augu izmantojumu tautas tradīcijā, to salīdzinot ar mūsdienu farmaceitu atzinumiem par attiecīgo augu dziedinošajām īpašībām. Īpaša uzmanība vērsta uz dziedināšanas procesā nozīmīgām vārdformulām un metaforām, uz vārdu psihoemocionālo lomu un pateicības pozitīvo ietekmi, ko  apstiprina arī mūsdienu neirozinātnes pētnieku atziņas, kas pierāda, ka pateicība ir saistīta ar labsajūtas veidošanos un veicina fizioloģiskās veselības uzlabošanos. Grāmata „Latviešu dziedināšanas tradīcija”  kļuva par vienu no pieprasītākajām un pārdotākajām 2020. gadā.  Vācu kultūrantropologs un etnobotāniķis Volfs Dīters Štrols atzinis, ka šis pētījums „pilnveido izpratni par seno ziemeļu tautu kultūras tradīciju attīstību, kas veido saikni ar Eirāzijas un Ziemeļamerikas tautu šamanisma un dziedināšanas praksēm”, īpaši izceļot objektīvos starpkultūru salīdzinājumus un veidojot etnovēsturisku perspektīvu. Zinātnieces nākotnes plānos ir „Latviešu dziedināšanas tradīcija” atkārtota izdošana, turklāt saturiski paplašinātā vesijā. Ieva Ančevska starptautisko pieredzi guvusi Maincas Universitātes pētnieciskajā darba grupā „Senā medicīna”, Vācijas Etnobotānikas institūtā, Etnomedicīnas  kongresos un semināros Vācijā un Austrijā. Būdama Liepājas Universitātes Kurzemes Humanitārā institūta pētniece. Viņa strādājusi pie Liepājas Universitātes folkloras krājuma veidošanas, apstrādes un digitalizācijas.