Sarma Freiberga: kultūra un māksla kā instruments sabiedrības integrācijai

Šis ir tādu pēkšņu pārmaiņu laiks, kad Latvijā strauji krīt daudzi pieminekļi. Bet visai simboliski –bpavisam drīz Rīgas centrā, Brīvības laukumā iegūsim vēl vienu Brīvības pieminekli - 42 metrus augstā monumenta miniatūru kopiju jeb taktilo Brīvības pieminekli, kas arī neredzīgiem un vājredzīgiem cilvēkiem dos iespēju „sajust” jeb ar taustes palīdzību „redzēt” mūsu brīvības, vienotības, neatkarības un tēvzemes mīlestības simbolu. „Nākotnes pieturā” viesojās taktilā Brīvības pieminekļa idejas autore, Kultūras akadēmijas doktorante, kuras pētījumu objekts ir „Kultūra un māksla kā instruments sabiedrības integrācijai: cilvēku ar īpašām vajadzībām mākslinieciskā jaunrade kā kultūras daudzveidības sastāvdaļa”, bet pētnieciskā laboratorija jau 25 piecus gadus - pašas dibinātais fonds „Nāc līdzās!” - Sarma Freiberga. Darbojoties fondā ar plašu projektu klāstu - Integratīvās mākslas festivālu „Nāc līdzās”, kurā visu novadu bērni un jauniešiem ar īpašām vajadzībām iespējams dziedāt, dejot, spēlēt mūzikas instrumentus un teātri, bezgala skaistajiem un sirsnīgajiem koncertiem „Nāc līdzās Ziemassvētkos”, ieskaņojot neredzīgiem cilvēkiem domātus pasaku kompaktdiskus, rīkojot foto izstādes, vasaru radošās nometnes, ukuleļu un perkusiju nodarbības, dibinot kori, uzstājoties koncertos Latvijā, Lielbritānijā, Zviedrijā, Igaunijā un Lietuvā, Sarma nonākusi pie nepieciešamības savu praktisko pieredzi papildināt ar teorētisko un pētniecisko bāzi. Lai noskaidrotu, kā cilvēki ar īpašām vajadzībām tiek akceptēti, pieņemti un iekļauti sabiedrībā,  kādas viņiem iespējas ne tikai būt vērotājiem, bet arī pašiem radoši darboties un piedalīties kultūras dzīvē, kādi ir sociālie stereotipi un iespējas tos pārvarēt ar mākslinieciskās prakses palīdzību, Sarma Freiberga pētījusi esošo likumdošanas bāzi, skaidrojusi vides pieejamības problēmas Latvijas kultūras iestādēs un muzejos, pieredzi papildinājusi konferencēs Latvijā, ASV, Kanādā, Prāgā, Helsinkos. Savukārt pērnajā rudenī viņa pati organizējusi starptautisku konferenci „Cilvēku ar īpašām vajadzībām kultūra, kā pilsoniskās līdzdalības forma, tās nozīme viņu dzīves aktivizācijas un kvalitātes uzlabošanā”, kurā cita starpā pieredzē ar stāstiem un pārdomām par kultūras un kultūrizglītības pieejamību dalījušies arī paši kultūras procesa dalībnieki – cilvēki ar īpašām vajadzībām un vecāki, kas audzina bērnus ar īpašām vajadzībām.