Tautastērpu košums no Latvijas un pasaules malu malām

Hokeja priekiem un kaislībām mazliet pierimsot, mūsu ikdienas priekšplānā izvirzās divi citi aktuālie temati- lielais sausums un tuvojošies dziesmu svētki. Un, ja puķes un dobes Rīgas parkos prasa nemitīgu laistīšanu un kopšanu laistīšanu, tad pavisam drīz mūsu galvaspilsēta uzplauks absolūtā un nevīstošā krāšņumā, jo tās ziedošo rotu izkonkurēs tautastērpu košums no Latvijas un pat pasaules malu malām. Dziesmu svētku organizatoru sniegtā informācija liecina, ka šovasar tajos piedalīsies vairāk nekā 40 tūkstoši dalībnieku, tātad svētku nedēļā satiksim 40 tūkstošus tautastērpos ģērbušos cilvēkus. Savukārt precīzi 40 unikālus tautastērpus, atceļojušus no Eiropas, Austrālijas, Amerikas, arī Baškīrijas un Omskas, jau šobrīd varam aplūkot Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, izstāde "Uzvilkt Latviju. Latvieša tautastērps pasaulē". Izstāde stāsta par tautastērpu kā spilgtu latvietības piederības zīmi, kas diasporas apstākļos ieguvusi emocionālu un sociālu aspektu, un eksponātu vidū ir bēgļu gaitās līdzi paņemti, no kara materiālu pārpalikumiem bēgļu nometnēs veidoti, trimdā pašu darināti un no paaudzes paaudzē nodoti tautastērpi. „Nākotnes pieturā” viesojas viena no izstādes veidotāju komandas, Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūta pētniece un tradicionālās kultūras un nemateriālā kultūras mantojuma dokumentētāja, Dr.art. Ieva Vītola. Viņu interesējušie jautājumi ir lokālās identitātes veidošanās un saglabāšana, kultūrvēsturiskās ainavas izpēte, folklora, arheoloģija un mūsdienu tradīciju dokumentēšana. Savulaik Ieva piedalījusies muzeja un pētniecības centra “Latvieši pasaulē” izveidē, pievērsusies Zaļumbaļļu tradīciju, Gaujas plostnieku amata noslēpumu un Siguldas spieķa darināšanas prasmju izzināšanai. Savukārt šobrīd noslēgumam tuvojas LU Lībiešu institūta sadarbībā ar Apvienotās Karalistes, Nīderlandes un Igaunijas zinātniekiem veiktais apjomīgais starptautiskais pētījums „Atgriežot balsi kultūrainavām: marginalizēta nemateriālā kultūras mantojuma naratīvi, perspektīvas un prakse”, kurā Ieva Vītola viespētnieces statusā pievērsusies lībiešu nemateriālā kultūras mantojuma liecībām un izpausmēm lībiešu vēsturiski apdzīvotajās teritorijās — Lībiešu krastā Latvijas ziemeļrietumos un Salacas lībiešu apgabalā, kā arī Rīgas jūras līča ziemeļaustrumu krastā.