Uģis Piterāns vakarā iet gulēt ar domām par kukaiņiem

Parasti, cilvēkam savā mājoklī sastopot kādu tarakānveidīgu, vaboļveidīgu, blakšveidīgu vai kādu citu kukaiņveidīgu radījumu neatskan sajūsmas, bet drīzāk nepatikas un baiļu spiedzieni. Gluži pretēji tas ir ar entomologiem, koleopterologiem, hemipterologiem un citiem dzīvās dabas pētniekiem. Arī augusta nogalē ziņu virsrakstos tika atvēlēta vieta kādam kukainim – makstenei, kas pirmo reizi tika atrasta Eiropā vistālāk uz ziemeļiem. „Nākotnes pieturā” viesojas šīs jaunpienācējas atradējs, Latvijas Universitātes Bioloģijas institūta un Latvijas Dabas muzeja vecākais eksperts Uģis Piterāns. Pats sevi viņš dēvē par biologu - seškājaino, astoņkājaino, reizēm arī spārnaino un četrkājaino draudziņu un to mājvietu vērotāju un bildētāju, kurš reiz atzinis, ka „vakarā iet gulēt ar domām par kukaiņiem, un no rīta ceļas ar tām”. Lai nākotnei saglabātu liecības par sugām, kas sastopamas šobrīd Latvijā, Dabas muzejā Uģis darbojas ar kukaiņu kolekcijas veidošanu tā krātuvei. Portālā Dabasdati.lv ar segvārdu Cerambyx viņš pazīstams kā kompetents un iecienīts kukaiņu sugu noteicējs. Savukārt paša dzīvās dabas kolekcija glabājas fotogrāfijās, kuras var aplūkot dabas foto blogā  „Mani memuāri”. Entomologa sirds pieder blaktīm, viņš specializējies to pētniecībā. Pasaulē mīt ap 40 tūkstošiem blakšu sugu, Latvijā sastopamas vairāk nekā 500, turklāt vairāk nekā 40 no tām atklājis Uģis Piterāns. Uģis ir biologs jau trešajā paaudzē un pētnieku - Piterānu dinastijas pārstāvis - viņa  tēvs ir entomologs Andris Piterāns, bet vectēvs bijis Latvijas vadošais ķērpju floras pētnieks Alfons Piterāns.