Valdis Pilāts: Latvija kā susuru izplatības areāla

Šoreiz viens no „Nākotnes pieturas” galvenajiem varoņiem kāds dzīvnieciņš, kurš kā iedvesmas avots kalpojis un tamdēļ plašāku publicitāti iemantojis atsevišķās mākslas izpausmēs. Piemēram, Dona „Pēdējā vēstulē”, kur tam tiek lūgts neraudāt, vai Luisa Kerola „Alises piedzīvojumos Brīnumzemē”, kur viņš Trakā Cepurnieka un Marta Zaķa kompānijā bauda tēju. Līdz ar to varbūt dažam labam par šo dzīvo būtni veidojies nepareizs priekšstats - kā par lielu pinkšķi vai tējas dzērāju. Patiesību sakot, viņa ēdienkartē dominē ozolzīles, ogas un sēklas, varbūt arī kāds kukainis. Un kaut izteiksmīgām un lielām acīm apveltīts, asaras birdināt laikam Susuriņš tomēr nemēdz. Lielāku skaidrību susuru ieradumos un dzīvesveidā mums viesa „Nākotnes pieturas” viesis, kurš nodarbojies gan ar susuru monitoringu, gan viņu mājokļu būvniecību, gan roņu pētniecību, Dabas aizsardzības pārvaldes vecākais eksperts, projekta „LIFE for species” Zīdītāju sugu grupas koordinators Valdis Pilāts. Latvija ir susuru izplatības areāla ziemeļu robeža, un šobrīd šeit mīt trīs  susuru dzimtas sugas - meža susuris, lielais susuris un mazais jeb lazdu susuris, bet vēl līdz pagājušā gadsimta beigām Latvijā varēja sastapt ceturto susuru sugu - dārza susuri. Mazie dzīvnieciņi ir lieli guļavas, noguļ lielāko savu dzīves daļu, caurmērā ziemas miegā dodas septembrī, bet ziemas guļa pašu izveidotās migās meža biezoknī ilgst līdz aprīļa vidum vai par maijam. Savukārt vasarā labprāt iekārtojas tiem speciāli izvietotos būrīšos, nesmādē arī putnu būrīšus un ar lielāko aktivitāti izpaužas naktīs, kad dodas barības meklējumos. Susuri ir aizsargājamo dzīvnieku statusā gan Latvijā, gan visā Eiropā, uz to populāciju iespaidu atstāj lauksaimnieciskā un mežsaimnieciskā darbība, ari klimata izmaiņas.