Mājvieta

Pūpolsvētdienā cilvēki ar sajūsmu sagaidīja Jēzu kā Ķēniņu, bet īsti nesaprata, kas Viņš patiesībā ir un kādu glābšanu Viņš nes. Viņi gaidīja ātru un ērtu risinājumu savām problēmām, kamēr Jēzus nāca mainīt viņu sirdis. Arī mēs bieži vēlamies Jēzu “pa savam” — ar svētībām, bet bez paklausības. Šī svētruna izaicina pārbaudīt: vai mūsu ticība balstās sajūtās, vai patiesībā, un vai mēs tiešām sekojam Jēzum, nevis cenšamies likt Viņam sekot mums.Rakstu vieta - Mateja 21:1-11

Kristīgā dzīve ir mūžu ilgs nobriešanas ceļš no emocionālas un pašcentrētas “bērnības” caur cīņām un pārbaudījumiem uz pazemīgu briedumu Kristū, kur izaugsme notiek caur Dieva Vārdu, paklausību un kopienu, arvien dziļāk paļaujoties nevis uz sevi, bet uz Dieva žēlastību.Rakstu vieta - 1. Jāņa 2:12-14

Dzirdot Jēzus izteikto: ,, Atgriezies pie pirmās mīlestības!’’ cilvēki dažādi dzird Jēzus balsi un dažādi uz to reaģē - vieniem gribas meklēt attaisnojumus, citiem gribas sākt sevi šaustīt un vēl kādiem ignorēt. Bet sadzirdot Dieva mīlestību Jēzus balsī, tas atbruņo un palīdz atgriezties pirmajā mīlestībā. Rakstu vieta - Jāņa atklāsmes 2:1-7

Vai esat domājuši, ko nozīmē, ka Jēzus ir ceļš — kā Viņš pats saka: “Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība” (Jņ 14:6)? Ko nozīmē iet pa šo ceļu? Reizēm mēs tik ļoti koncentrējamies uz gala mērķi — nokļūt debesīs —, ka aizmirstam par to, kas notiek šeit un tagad, par to, ko Dievs dara manī un caur mani šodien. Savukārt citreiz mēs tik ļoti iestrēgstam šodienas rūpēs un notikumos, ka aizmirstam par to, kas mūs sagaida priekšā, un tā varam nomaldīties, zaudēt ticības cerību un drosmi. Dzīve ar Dievu nozīmē iet šo ceļu — ceļu, pa kuru Viņš pats mūs ved.Rakstu vieta: vēstule Ebrejiem 10:19-25

Šajā svētrunā, noslēdzot ceļu cauri 1. Korintiešu vēstulei, aplūkojam apustuļa Pāvila pēdējos vārdus draudzei (1Kor 16:13–24) — īsu, bet spēcīgu kristīgās dzīves kopsavilkumu. Pāvils aicina ticīgos būt garīgi modriem, stingri stāvēt ticībā, pieaugt drosmē un stiprumā, bet visu darīt mīlestībā, jo bez tās pat vislielākā dedzība zaudē savu vērtību. Viņš parāda, ka patiesa autoritāte draudzē rodas no kalpošanas, nevis amata, un aicina cienīt tos, kuri uzticīgi kalpo citiem. Noslēguma sveicieni atklāj kristīgās vienotības un patiesu attiecību nozīmi, savukārt nopietnais brīdinājums — “Ja kāds nemīl Kungu” — atgādina, ka kristīgās ticības centrā ir personiska mīlestība un uzticība Jēzum Kristum.Rakstu vieta - 1. Korintiešiem 16:13-24

Novērtēt to, kas mums jau ir, nevis čīkstēt par to, kas nav. Salīdzināt savu labklājību ar tiem, kas dzīvo sliktāk par mums. Un vēl dažas vērtīgas atziņas par to kā devīgums var atspoguļot mūsu piederību Kristum.Rakstu vieta - 1. Korintiešiem 16:1-12

Grēks nospiež. Vai nu tas ir mūsu pašu grēks, vai arī citi, kas grēko pret mums. Bet tas nospiež. Un bauslība, tās likumi un noteikumi mums saka - saņemies - tev jāizdara tas un šis, lai tu varētu būt pieņemams. Pieņemams šeit un pieņemams debesīs.Bet Pāvils atgādina labo vēsti - mūsu kungs Jēzus Kristus dod mums uzvaru. Kristus augšāmcelšanās sakauj grēka varu un atņem nāvei ierociRakstu vieta - 1. Korintiešiem 15:35-58

Mums jābūt uzmanīgiem par to, ka nekļūstam pārāk norūpējušies par ērtu dzīvi šeit, virs zemes, tik tāl, ka mūsu dzīve nesniedz nekādas liecības par augšāmcelšanos. Pāvils dzīvoja tik uzticīgu kristīgu dzīvi, ka cilvēki, skatoties uz viņu, varēja teikt: “Nav nekādas iespējas, ka viņš dzīvotu tā, ja debesīs viņu negaidītu balva.”Rakstu vieta - 1. Korintiešiem 15:12-34

Pastāvēt evaņģēlijā nozīmē dzīvot Dieva žēlastībā. Tas šķiet pretēji pūliņiem, jo Dieva žēlastībā jau mums nekas nav jādara. Mēs neko nevaram izdarīt, lai būtu glābti. Bet patiesībā tieši tas prasa pūliņus - ļaut Dievam vadīt mūsu dzīvi. Palikt tajā želastībā. Nesākt nopelnīt glābšanu, bet nesākt arī iemigt un palikt slinkiem. Būt paklausīgiem Dievam un atsaukties Viņa aicinājumam.Rakstu vieta - 1. Korintiešiem 15:1-11

Gara dāvanas ir jālieto mīlestībā un ar mērķi celt draudzi, nevis sevi, tāpēc skaidra, saprotama valoda ir būtiska. Runāšana mēlēs ir vērtīga personīgai lūgšanai, bet bez tulkojuma tā neceļ citus, savukārt pravietošana saprotami pamāca, iedrošina un ved cilvēkus pie Dieva patiesības. Tāpēc kristieši ir aicināti pielūgt Dievu gan Garā, gan ar prātu, lai draudze augtu un Dievs tiktu pagodināts.Rakstu vieta - 1. Korintiešiem 14:1-25

Mājvietas misija ir mīlēt Dievu un darīt Viņu zināmu, iesaistot šajā mīlestībā savu sirdi, prātu un rokas,. Praktiski tas nozīmē meklēt Dieva klātbūtni, iepazīt Viņu personīgi un ikdienā paklausīt Viņa aicinājumiem caur konkrētiem un vienkāršiem darbiem,. Jo vairāk mēs paši pieaugsim mīlestībā pret Dievu, jo dabiskāk apkārtējie cilvēki ieraudzīs Viņu mūsu dzīvē.

Šī svētruna izaicina mūsdienu apsēstību ar produktivitāti, sniegumu un pašuzlabošanu, atgādinot, ka kristīga dzīve nesākas ar “darīt vairāk”, bet ar palikšanu Kristū. Balstoties Jāņa 15. nodaļā, tā atklāj, ka patiesi augļi – miers, mīlestība un izaugsme – nav mūsu pūļu rezultāts, bet attiecību sekas. Tā aicina pārvērtēt, no kāda avota mēs dzīvojam, strādājam un kalpojam ikdienā.Rakstu vieta - Jāņa 15:4-9

Daudzas lietas mūsu dzīvē mēdz mainīties un izrādīties daudz trauslākas, nekā mēs domājām. Šādā neziņas laikā Jēzus sevi sauc par "pasaules gaismu" — tas ir uzticams un nemainīgs pamats, uz kura mēs varam balstīt savu dzīvi. Viņš apsola, ka tiem, kas Viņam seko, nebūs "jāstaigā tumsā", kas nozīmē, ka pat vissmagākajos brīžos mums būs drošs ceļvedis, siltums un cerība. Šī gaisma nav tikai virziens, bet gan "dzīvības gaisma" — tā sniedz īstu dzīves pilnību un garīgu atdzimšanu gan šodien, gan mūžībā. Lai gan izkāpšana no ierastās tumsas prasa drosmi un uzticēšanos, tā ļauj mums augt un ieraudzīt risinājumus tur, kur agrāk viss šķita bezcerīgs.Rakstu vieta - Jāņa 8:12

Logos jeb Vārds nav tikai bezpersonisks pasaules kārtības princips, bet gan pats Dievs, kurš Jēzū Kristū tapa miesa, lai pilnībā atklātu Tēva godību un patiesību. Šī iemiesošanās nav tikai noslēdzies vēsturisks notikums, bet gan turpinās caur Svēto Garu, Kristum burtiski un pastāvīgi mājojot ticīgajos cilvēkos, nevis tikai apciemojot tos kā īslaicīgam viesim. Šis "Kristus jūsos" noslēpums sniedz dievišķās godības cerību, jo Dievs izvēlas mājot salauztos cilvēkos, lai caur viņu vājumu un dzīvēm atklātu savu gaismu, kārtību un mīlestību pārējai pasauleiRakstu vieta - Jāņa 1:14-18

Jēzus Kristus ir patiesā gaisma, kas nāca pasaulē kā tās Radītājs, taču pasaule un Viņa paša ļaudis Viņu nepazina un neuzņēma, jo tie tiecās pēc politiskas varenības un brīnumiem, nevis Kristus piedāvātā izlīguma ar Dievu. Tiem, kuri Viņu uzņem un tic Viņa vārdam, tiek dota iespēja kļūt par Dieva bērniem un piedzimt no augšienes, kas ir Dieva dāvāta žēlastība un sirds pārvērtība, nevis paša cilvēka pūliņu vai gribas rezultāts. Šī jaunā dzīve Kristū nozīmē vecā atstāšanu un kļūšanu par jaunu radījumu, aicinot ticīgos būt par izlīguma vēstnešiem, kuri uzņemto patieso gaismu atspoguļo tālāk apkārtējā pasaulēRakstu vieta - Jāņa 1:9-13

Ir labi šajā tumšajā Adventa laikā uzkavēties pie gaismiņu rotājumiem ar karstvīna vai kakao krūzi rokās un priecāties par svētku noskaņu. Pavisam kas cits ir parakāties savas dvēseles tumšākajos nostūros, ļaut tur iespīdēt Dieva gaismai un nākt pie Pasaules Ķēniņa grēku nožēlā un pielūgsmē.Rakstu vieta - Jāņa 1:5-8

Izpratne, no kurienes mēs nākam, veido izpratni par to, kas esam, un uz kurieni ejam. Jēzus ir gaisma, kas nevis apgaismo ceļu, pa kuru mēs gribam iet, bet gan vada mūs pa ceļu, pa kuru mums vajag iet.Rakstu vieta - Jāņa 1:1-4

Sirds pieķeras lietām un vietām, bet vienīgā patiesi drošā vieta, kur sirdij pieķerties, ir Dieva klātbūtne.Rakstu vieta - Lūkas 21:20-28

Dievs ir izdarījis visu, lai mēs varētu ieiet apsolītajā zemē un tajā mājot mūžīgi. Droši vien vēl neviens no mums nav pilnīgi tajā iegājis. Mums katram ir vēl kāds elku stabs, ko nogāzt un kāds grēks, no kura atbrīvoties, tomēr mums katram ir izvēle – doties uz priekšu un iekarot apsolīto zemi, vai arī nobīties no visā tā darba apjoma un grūtībām, kas gaida priekšā, un palikt ārpus Dieva apsolījuma.Rakstu vieta - 5. Mozus 8:1-10

Mēs esam miruši šai pasaulei, un no tās mēs vairs nevaram iegūt nekādu paliekošu piepildījumu. Dzīvība neslēpjas ne pasaulīgās izklaidēs, ne garīgās apcerēs, bet gan tajā, ka dzenamies pēc Dieva Valstības.

Mēs bieži vēlamies dzīvot viegli, taču Jēzus aicina mūs brīvprātīgi ņemt savu krustu un sekot Viņam. Tas nenozīmē vienkārši pieņemt grūtības vai ciešanas, kas dzīvē gadās, bet apzināti izvēlēties darīt to, kas ir grūti, sāpīgi un prasa upuri, tāpēc ka paklausām Kristum. Mūsu krusts ir gatavība maksāt cenu par Viņa aicinājuma piepildīšanu.Rakstu vieta - Marka 8:31-3

Korintieši bija sapinušies Svētā Gara dāvanās. Pāvils aicina uz kaut ko labāku - iet pārāku mīlestības ceļu. Pārskati savu dzīvi! Vai Tu esi pieķēries pustukšām lietām?Rakstu vieta - 1. Korintiešiem 13:1-13

Vecajā Derībā Dievs deva trīs galvenos amatus savu ļaužu vadībai — pravieti, priesteri un ķēniņu —, un katrs no tiem atklāja daļu no Dieva vadības sirds. Jēzus, kā to īpaši uzsver vēstule Ebrejiem, ir pilnīgs pravietis, pilnīgs priesteris un pilnīgs ķēniņš: Viņš runā Dieva Vārdu ar patiesību, aizlūdz un upurē sevi par mums, un vada Savu draudzi ar gudrību un žēlastību. Tāpēc arī draudzes dzīvē un kalpošanā esam aicināti atspoguļot šo trīskāršo līdzsvaru, lai kopā veidotu veselīgu un nobriedušu Kristus miesu.Rakstu vieta - 1. Korintiešiem 12:28-31

Draudze nav vieta, kur visi kļūst vienādi, bet gan vieta, kur visi kļūst vienoti. Šajā svētrunā Kārlis runā par to, kā Dievs ir veidojis cilvēkus dažādus — ar dažādām dāvanām, lomām un funkcijām — lai visi kopā būtu dzīva Kristus miesa.Rakstu vieta - 1. Korintiešiem 12:12-27

Bībele mums atklāj, ka katra kristieša dzīvē ir jādarbojas Gara dāvanai jeb izpausmei kopīgam labumam. Taču kādas ir šīs Gara dāvanas un kā tās darbojas? Kas ir iespējamie šķēršļi, kāpēc draudzē nav pamanāma Gara dāvanu izpausme? Kāds ir bibliskais pamatojums šo dāvanu lietošanai mūsdienās? Par to būs iespēja vairāk uzzināt šajā svētrunāRakstu vieta - 1. Korintiešiem 12:1-11 

Svētruna atklāj, kāpēc Vakarēdiens nav tikai rituāls, bet dzīva satikšanās ar Kristu un draudzi. Tā palīdz atcerēties Kristus upuri, vienot ticīgos un atjaunot pateicību Dieva žēlastībai.Rakstu vieta - 1. Korintiešiem 11:17-34

Svētruna par autoritāti, pakļaušanos un kārtību draudzē un ģimenē. Pāvils norāda, ka “galva” nozīmē nevis pārākumu, bet atbildību un vadību saskaņā ar Dieva noteikto kārtību – Kristus ir vīra galva, vīrs – sievas galva, un Kristus galva ir Dievs. Šī kārtība neizriet no nevienlīdzības, bet no Dieva gudrības, kas aicina katru uz brīvprātīgu pakļaušanos mīlestībā, kā to parādīja pats Jēzus. Pāvila vārdi par sieviešu galvas apsegšanu atspoguļo tā laika kultūras izpausmi pakļāvības principam, bet mūsdienās būtiskākais ir nevis ārējā forma, bet sirds attieksme – atzīt Dieva noteikto kārtību, kur autoritāte nozīmē kalpošanu un atbildību, nevis valdīšanu. Dievs radījis vīrieti un sievieti dažādus, bet vienlīdz vērtīgus, un, kad viņi sadarbojas savās atšķirīgajās lomās mīlestībā un cieņā, tiek atklāta Dieva gudrība, skaistums un kārtība gan ģimenē, gan draudzē.Rakstu vieta - 1. Korintiešiem 11:2-16

Vīru stiprā dziņa ir kaislība, bet uzdevums - saukt pasaulē dzīvību. Un rūpēties par to, lai viņu sauktajai dzīvībai ir vieta augt un savienoties ar Tēvu, no kura nāk dzīvība, dzīves uzdevumi. Tā būsiet līdzdalībnieki pie kāda cilvēka Mūžīgās dzīves.Rakstu vieta - 2. Timotejam 1: 9-11 

Īsceļi bieži sola ātrākas uzvaras vai svētības, bet tie apiet pārmaiņu procesu, kas veido raksturu un ticību. Izraēla tautas pieredze un Jēzus aicinājums bagātajam jauneklim rāda, ka sekot Kungam nozīmē nevis meklēt ērtāko risinājumu, bet iet kopā ar Viņu, uzticoties Viņa vadībai. Tuksnesis nav sods, bet Dieva mācību lauks, kas sagatavo mūs apsolījumam, lai, ienākot “labajā zemē”, mūsu sirds paliktu vērsta uz Dievu, nevis elkiem.Rakstu vieta - 5. Mozus 8

Patiesa brīvība nav vērsta uz sevi, bet uz citu celšanu un Dieva pagodināšanu. Pāvils rāda piemēru, aicinot atdarināt viņu tā, kā viņš atdarina Kristu – neizmantojot brīvību kā attaisnojumu egoismam, bet kā iespēju atteikties no sava labuma citu dēļ, lai daudzi tiktu glābti. Ticības briedumu nosaka nevis tas, ko mēs drīkstam vai nedrīkstam, bet gatavība upurēt savas tiesības, komfortu vai pieradumus, lai caur mums Kristus mīlestība kļūtu redzama un Dievs tiktu pagodināts.Rakstu vieta - 1. Korintiešiem 10:23-11:1 

Šī svētruna runā par to, kā atpazīt elkus savā dzīvē un saprast, cik nopietni tie ietekmē tavas attiecības un garīgo ceļu ar Dievu.Rakstu vieta - 1. Korintiešiem 10:14-22

Mēs apzinamies, ka mācīties no kļūdām ir prātīgi. Pāvils draudzei Korintā raksta par Izraēla tautas kļūdām Vecajā Derībā - kalpoja elkiem, nodevās netiklībai, izaicināja Dievu un kurnēja pret Viņu. Tāpat arī mēs tiekam aicināti nepielaist šīs pašas kļūdas, lai mūs nesagaida tāds pats sods kā Izraēlu, lai arī dzīvojam zem Kristus paveiktā pie krusta.Rakstu vieta - 1. Korintiešiem 10:1-13

Garīgā dzīvē pašplūsmā, neaizvedīs pie dzīvības, bet pie nāves, taču pieliekot pūles savā garīgajā dzīvē, paliekot Kristū, tajā būs daudz augļu.Rakstu vieta - 1. Korintiešiem 9:24-27

Pāvilam kā apustulim bija tiesības uz atbalstu un cieņu, tomēr viņš brīvprātīgi no tām atteicās, lai nekas nekļūtu par šķērsli Kristus evaņģēlijam. Viņa lielākā alga bija redzēt cilvēkus, kuru dzīves pārmainīja Jēzus, un tādēļ viņš kļuva par “visu vergu”, pielāgojoties dažādiem cilvēkiem, lai tikai dažus glābtu. Šis piemērs aicina arī mūs pārdomāt, no kādām savām tiesībām esam gatavi atteikties Jēzus un evaņģēlija labad, lai Kristus kļūtu redzams mūsu dzīvē un cilvēki caur mums piedzīvotu Viņa mīlestību.Rakstu vieta - 1. Korintiešiem 9:1-23

Zināšanas var radīt augstprātību, bet mīlestība ceļ un stiprina citus. Pāvils māca, ka kristieša brīvība nav pašmērķis, bet iespēja kalpot un sargāt brāļus un māsas, kuru ticība var būt vājāka. Absurdā kārtā, mūsu brīvība var kļūt par elku, kas mūs sasaista. Tāpēc svarīgāks par to, ko drīkstam vai nedrīkstam, ir jautājums: vai mana brīvība ved citus tuvāk Kristum? Jo patiesībā ne zināšanas, bet mīlestība veido cilvēku.Rakstu vieta - 1. Korintiešiem 8:1-13

Pāvils aicina nevis uz papildu ierobežojumiem, bet uz brīvību no raizēm un elkiem, lai mūsu sirds nebūtu sapinusies pasaulē, bet nedalīti vērsta uz Kungu. Laulība un neprecēta dzīve var būt svētība, tomēr katrā gadījumā izšķirošais ir tas, vai sirds paliek uzticīga Kristum. Dievs nevēlas mums atņemt prieku vai attiecības, bet dāvāt dzīvi, kurā tās tiek piepildītas ar Viņa klātbūtni, un tādēļ šodien ikviens tiek aicināts pārbaudīt: kam pieder mana sirds?Rakstu vieta - 1. Korintiešiem 7:25-40

Vai evaņģēlijs nozīmē kļūt kādam citam — ar citu kultūru, stilu vai dzīves veidu? Apustulis Pāvils 1. Korintiešiem 7. nodaļā māca, ka Dievs mūs aicina tieši tur, kur esam, un Viņa mērķis nav uzspiest vienu kristīgo “formu”, bet pārveidot sirdi. Šajā svētrunā, iedvesmojoties arī no Hadsona Teilora piemēra, meklējam, kā dzīvot autentisku ticību savā vidē un kā sludināt evaņģēliju tā, lai Kristus — nevis stereotipi par kristiešiem — kļūtu redzams.Rakstu vieta - 1. Korintiešiem 7:17-24

Mūsu seksualitāte nav atrauta no mūsu ticības dzīves, un mēs ar to varam pagodināt Dievu, svētījot un apdāvinot savu vīru/sievu vai, dzīvojot neprecētam, seksuālā atturībā.Rakstu vieta - 1. Korintiešiem 7:1-16

Pāvils raksta - kas savienojas ar Kungu, ir viens gars ar Viņu. Mūsu miesa ir templis Svētajam Garam. Ja mēs grēkojam savā miesā, mēs apgānam Dieva templi. Mūsu uzvedība un dzīves veids vairs neatspoguļo uzticamo Dievu, kurš ir nodevies savai līgavai - draudzei.Rakstu vieta - 1. Korintiešiem 6:12-20 

Iedomājieties, ka divi kristieši no vienas draudzes satiekas tiesas zālē, katrs ar savu advokātu, gatavi pierādīt, cik ļoti otrs viņam ir nodarījis pāri. Tā vietā, lai problēmu atrisinātu kopā Dieva priekšā, viņi ir izvēlējušies pakļaut sevi pasaules spriedumam. Kādu iespaidu tas atstāj uz draudzi, ticību un Dieva reputāciju?Rakstu vieta - 1. Korintiešiem  6:1-11

Šī svētruna ir par Vasarsvētku notikumiem, kad Jēzus mācekļi, būdami vienoti, saņēma apsolīto Svēto Garu. Tas kļuva par sākumu jaunam posmam — viņi drosmīgi sāka pildīt Jēzus lielo pavēli, sludinot evaņģēliju visām tautām, liecinot par Viņa nāvi un augšāmcelšanos un kristot jaunus mācekļus.Rakstu vieta - Apustuļu darbi 2:1-11

Dieva valstība nav tikai vārdos, bet reālā Svētā Gara spēkā, kas maina cilvēku dzīves un liek nožēlot grēku. Pāvils aicina draudzi būt modrai un šķīstīt sevi no grēka — ne pievērt acis uz ļaunumu savā vidū, bet rīkoties mīlestībā un patiesībā, lai Kristus upuris nepaliktu bez augļiem viņu dzīvēs.Rakstu vieta - 1. Korintiešiem  4:17-5:13

Draudzē un dzīvē ikvienu cilvēku Dievs ir aicinājis kalpot, bet svarīgi lai motivācija būtu vērsta uz goda došanu Viņam, jo tikai Dievs ir un būs galīgais vērtētājs un tiesnesis.Rakstu vieta - 1. Korintiešiem 4:1-16

Kristus sekotājiem ir svarīgi nenonākt pašapmānā, paļaujoties uz pasaulīgu gudrību, bet gan pazemībā atzīt savus ierobežojumus un sakņoties Kristū, kurā mums ir pieejama gudrība, dzīvība un pilnība. Patiesa dzīves gudrība sākas, kad atsakāmies no ilūzijas par pašpietiekamību un mācāmies dzīvot, klausoties Kristus balsī un sekojot Viņam.Rakstu vieta - 1. Korintiešiem 3:18-23

Dievs mīl un godā sievietes. Viņš tās radījis lai viņas kļūtu par mātēm. Dievs jau sākotnēji bija paredzējis sievietēm būt par mātēm. Šajā rītā aplūkosim stāstus no Bībeles, kuri māca par šo patiesību sākot ar Ievu 1.Mozus grāmatā, beidzot ar Mariju, Kristus māti.

Ēst cieto barību nozīmē atzīt, pieņemt un pat iemīlēt faktu, ka šī Dieva radītā pasaule ir daudzšķautņaina, daudzslāņaina, dziļa un plaša. Tā ir pasaule, kurā Dievs darbojas neatkarīgi no cilvēka, un tajā pat laikā neatraujami iesaista cilvēku visos procesosRakstu vieta - 1. Korintiešiem 3:1-17

Mēs gribam gudrību padarīt saražģītu. Varbūt, lai izklausītos labāk. Varbūt, jo neticam, ka tas var būt tik vienkārši. Bet gudrība Dievā nav sarežģīta - Jēzus Kristus, krustā sistais.Rakstu vieta - 1. Korintiešiem 2:1-16

Svētruna aicina mūs pārdomāt, kur patiesībā rodams miers un spēks, kas dzīvē ir tik ļoti nepieciešami. Ikdienas skrējienā un nedrošības apstākļos šīs lietas bieži vien šķiet nepieejamas vai īslaicīgas. Balstoties Jāņa evaņģēlija notikumos, mēs meklēsim, kā Kristus pats dod mieru un spēku saviem mācekļiem – un kā tas attiecas arī uz mums šodien.Rakstu vieta - Jāņa evanģēlijs 20:19-23

Šajā klusajā nedēļā lai tas ir kā atgādinājums - nolikt malā mūsu pašu ambīcijas un ekspektācijas, varbūt pat nožēlot grēkus par to, ka esam vēlējušies Dievu izmantot saviem savtīgajiem mērķiem.UN tuvoties Dievam, īpaši ieraugot, cik ļoti Viņš ilgojas būt kopā ar mums.Rakstu vieta - Jāņa evanģēlijs 12:12-19 

Mums, cilvēkiem, gribas spēku. Mums gribas zināt, spēt un uzvarēt šajā spēlē, ko sauc par dzīvi. Vai vismaz izlikties, ka mums tas izdodas. Mums negribas atzīt, ka esam muļķīgi vai nespēcīgi. Bet tas ir tieši tas, uz ko Pāvils mudina domāt, tāpēc lai mēs ieraudzītu Dieva spēku un ar drošu sirdi tajā pastāvētu.Rakstu vieta - 1.⁠ ⁠Korintiešiem 1:18-31