Mediju anatomija

Ikvienā jomā nepieciešamas jaunas asinis un paaudžu maiņa, arī medijos. Latvijas augstskolas gadā absolvē vairāki desmiti komunikācijas un žurnālistikas studentu. It kā daudz Latvijas nelielajam mediju tirgum, bet ne visi tur nonāk. Tie, kas izvēlas mediju vidi, iespējams, ienes arī jaunas prasmes un idejas. Kāda ir jaunā žurnālistu paaudze un kā redz mediju vidi – tam veltīts šīs sezonas pēdējais raidījums Mediju anatomija. Uz sarunu esam aicinājuši augstskolu absolvējušos, bet jau medijos strādājošus jaunos žurnālistus. Mariss Priekulis nupat ir absolvējis Rīgas Straudiņu universitāti un ir mūsu kolēģis Latvijas Radio, Renāte Meldere šogad pabeidza Latvijas Universitāti un jau apmēram pusgadu strādā portālā "Delfi", Līva Staķava ir Latvijas Universitātē ieguvusi Komunikācijas zinātnes maģistra grādu un strādā ziņu aģentūrā LETA.

Latvijā sieviešu ir par aptuveni astoņiem procentiem vairāk nekā vīriešu. Procentuālais pārsvars augstāko izglītību ieguvušo sieviešu ziņā ir vēl lielāks. Tomēr augstākajos amatos uzņēmumu pārvaldībā, arī tādās lēmējinstitūcijās kā parlaments un valdība sieviešu pārstāvniecība ir zemāka. Tas jūtams arī Sabiedriskā medija diskusiju raidījumos, kur vīrieši redzami un dzirdami ievērojami biežāk. Vai mediji tikai atspoguļo to, kas notiek sabiedrībā, vai varbūt tiem ir iespēja arī ko mainīt dzimumu līdztiesības ziņā, skaidrojam Mediju anatomijā. Rīgas Stradiņa universitātes veiktajā pētījumā trīs gadus tika analizēta sieviešu un vīriešu pārstāvniecība Sabiedriskā medija diskusiju raidījumos. Secinājums ir viennozīmīgs - vīrieši dominē tur, kur ir runa par politiku ekonomiku un drošību, bet sieviešu lauciņš ir veselība, izglītība un sociālie jautājumi, turklāt sievietes retāk redzamas, kā politisku lēmumu pieņēmējas un institucionālās autoritātes. Skaidro pētījuma vadītāja profesore Anda Rožukalne. Saruna ar divu diskusiju raidījumu pārstāvēm un ne tikai no Sabiedriskā medija. Analizē Madara Fridrihsone, Latvijas TV raidījuma "Kas notiek Latvijā?" redaktore, un portāla "Delfi" raidījuma "Spried ar "Delfi"" vadītāja Laura Ozoliņa.

Vairāk nekā 400 tūkstoši cilvēku ir Latvijas diaspora ārvalstīs. Latviešiem un viņu pēctečiem, kuri aizbēga Otrā pasaules kara laikā, pievienojušies daudzi, kuri izmanto brīvās pasaules iespējas un nolēmuši dzīvot un strādāt citur. Latviešiem ārzemēs tradicionāli ir bijuši savi mediji, tādi ir tapuši arī pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Kāda ir to situācija šobrīd?  Latvijas Universitātes Diasporas un migrācijas pētījumu centra pirms dažiem gadiem veiktajā pētījumā neaktīvo un slēgto diasporas mediju saraksts ir krietni garāks, nekā joprojām darbojošos. Nupat pēc 77 gadu ilga darba pārstāja iznākt viens no nozīmīgākajiem trimdas izdevumiem „Laiks”. Nesen beidza skanēt Čikāgas radio. Vai speciāli diasporas mediji arvien ir vajadzīgi – par to saruna ar kopienas medija „Latvieši.com” valdes priekšsēdētāju Induli Bērziņu. Kanādā iznāk laikraksts „Latvieši Amerikā”. Tas ir izdevums, kas tapis okupācijas laikā. Laikraksts vēsta ne tikai par diasporas aktualitātēm, bet arī Latvijas notikumiem un aktualitātēm saistībā ar Ukrainu, jo Kanādas medijos informācijas nepietiek. Šis izdevums pilda ne tikai medija funkciju – tas ir kā tilts ar Latviju, latviešu valodu, tas vieno arī latviešus Kanādā, tādēļ latviešu izdevuma saņemšana ik nedēļu ir kas vairāk nekā vienkārši informācijas uzņemšana. Mediju anatomijā saruna ar laikraksta „Latvieši Amerikā” redaktori Vitu Gaiķi. „Latvieši Amerikā” iznāk nelielā tirāžā, tas dzīvo tikai no abonentmaksām un ziedojumiem, īpašu atbalstu sniedz organizācija “Daugavas Vanagi”. Tomēr šobrīd algu saņem tikai tie darbinieki, kas strādā pilnu laiku, rakstu autori to dara bez maksas. Citi diasporas izdevumi saņem arī Mediju atbalsta fonda finansējumu, bet – kā paši vērtē – tas ir nepietiekošs. Tādēļ šie mediji lūdz atbalstu vismaz reģionālo mediju līmenī, tad, iespējams, diasporas mediju skaits nevis visu laiku saruktu, bet palielinātos.

Trauksmes izsludināšana pierobežas novados kļuvusi par nepatīkami biežu parādību un maina dzīvi ne tikai pierobežas iedzīvotājiem, bet arī žurnālistiem, kuriem jābūt gataviem ziņot jebkurā diennakts laikā. Mediju darbs trauksmes apstākļos ir mūsu temats raidījumā Mediju anatomija. Sarunā piedalās Madara Bērtiņa, Latvijas Sabiedriskā medija Latgales redakcijas vadītāja, Kārlis Miksons, Latvijas Televīzijas sociālo mediju atbildīgais redaktors un Indra Sprance, Latvijas Radio žurnāliste Kijivā. Viņa atrodas pastāvīgu un ļoti reālu draudu apstākļos.

Vairāki valodnieki un nozares eksperti Latvijas Sabiedriskā medija ombudam šopavasar iesniedza vēstuli par latviešu literārās valodas izrunas normu neievērošanu Sabiedriskajā medijā. Ombuds savā atbildē cita starpā norādīja, ka nav īstā institūcija šādu jautājumu izskatīšanai, ka tam nepiemīt īpaša valodas izjūta un profesionālā sagatavotība, lai vērtētu žurnālistu runas atbilstību pareizrunas normām un acīmredzot tiek izmantots kā starpnieks diskusijā par šo jautājumu. Un diskusijai vieta ir. Vai Latvijas Radio ir jāskan žurnālistu balsīm ar manāmu krievu vai citas valodas akcentu, kā ar dialektiem un kad šādas valodas īpatnības ir izskaužamas – to skaidrojam Mediju anatomijā. Sarunā piedalās viena no vēstules autorēm – rakstniece, tulkotāja un publiciste, kultūras žurnāla “Domuzīme” galveno redaktori Rudīte Kalpiņa, arī valodniece, Ventspils Augstskolas lektore, tulkošanas nozares eksperte un bloga "Pieturzīmes" autore Aiga Veckalne un Latvijas Radio Ziņu dienesta galvenā redaktore Zane Eniņa.

Latvijas Sabiedriskais medijs februārī atklāja jaunu studiju Daugavpilī, un jau tuvākajos gados plānotas arī multimediālas studijas Liepājā un Valmierā. Savukārt Latvijas Žurnālistu asociācija aicina šo ieceri pārskatīt, uzskatot, ka tas negatīvi ietekmēs  reģionālo medijus. Asociācija norāda, ka šajās vietās jau darbojas profesionāli un pieredzējuši reģionālie mediji, kuri ar sabiedrisko ir sekmīgi līdz šim sadarbojušies. Kādu iespaidu atstās sabiedriskā medija reģionāla paplašināšanās, kā to jutīs mediju vidē un sabiedrībā, to skaidrojam Mediju anatomijā.  Uz sarunu esam aicinājuši Latvijas Sabiedriskā medija valdes locekli programmu un pakalpojumu attīstības jautājumos Ievu Aili, Reģionālo mediju asociācijas vadītāju, laikraksta "Tukuma Neatkarīgās Ziņas" galveno redaktori Ivonnu Plaudi un "Re:TV" galveno redaktori Ingu Gorbunovu.

Žurnālistikas kvalitāti parasti saistām ar žurnālista darbu, bet ne mazāk svarīgs jautājums ir – kas ir medija īpašnieks. Tieši tas ir līdzekļu turētājs un lielā mērā nosaka spēles noteikumus. Bet, vai mēs pietiekami daudz zinām par mediju īpašniekiem Latvijā, kā viņi ietekmē mediju vides attīstību, žurnālistiku un mediju vērtības? Tas ir mūsu temats raidījumā Mediju anatomija. Saruna ar Rīgas Stradiņa universitātes profesori Andu Rožukalni, kura piedalījās divos starptautiskos pētījumos, kur izveidota datu un analītiskā bāze par Eiropas mediju īpašniekiem, savstarpējām saiknēm, darbības modeļiem un caurskatāmību. Jo demokrātiskās valstīs pilsoņiem ir tiesības zināt, kas veido viņu izpratni par realitāti.

ASV Nacionālās aeronautikas un kosmosa pārvaldes jeb NASA misija "Artemis II", kuras laikā astronauti apmeta loku ar Zemes pavadoni Mēnesi, tādējādi aiznesot cilvēkus tālāk Visumā nekā tie jebkad bijuši, ir viena no pamanītākajām ziņām saistītām ar kosmosu. Pasaules uzmanības ziņā droši vien to īsti nevar salīdzināt ar "Apollo 11" lidojumu uz Mēnesi un astronautu izkāpšanu uz tā, jo nav vairs tās pirmreizības, arī misija ir citāda un, iespējams, esam pārāk daudz redzējuši zinātniskās fantastikas kino. Tomēr skaidrs, ka šis ir svarīgs notikums, kura atspoguļošanai medijos un zinātnes komunikācijai vispār pievēršamies Mediju anatomijā. Uz sarunu esam aicinājuši žurnālistus, kas strādā ar zinātnes temantiku – Latvijas Radio raidījuma Zināmais nezināmajā producenti Paulu Gulbinsku un portāla "Delfi" zinātnes sadaļas "Campus" redaktoru Edžu Miķelsonu, kā arī IT speciālistu un astronomijas entuziastu Intu Ķešānu, kurš ir biežs viesis arī raidījumā Zināmais nezināmajā.

Latgalē nokritis militārais drons, traucēta gaisa telpa virs lidostas, jūrā pārrauti kabeļi. Ar šādām situācijām pēdējos gados esam saskārušies ne reizi vien, un tiklīdz kas tāds notiek, iedzīvotāji meklē informāciju. Gan medijos, gan arī sociālajos tīklos, kur netrūkst arī dažādu spekulāciju, kas savukārt ir neatņemams pavadonis apzinātai dezinformācijas izplatīšanai. Jo mazāk drošas un apstiprinātas informācijas, jo vairāk baumu, un skaidrs, ka drošības jautājumi ir īpaši jūtīgi, jo raisa bailes un uz šādām emocijām ir viegli spēlēt. To, kā ar iekšējo un ārējo drošību saistītās institūcijas ir attīstījušas komunikācijas spējas ārkārtas situācijās, varam salīdzināt kaut vai palūkojoties uz drona incidentu 2024. gada septembrī un nupat martā – tātad pusotru gadu vēlāk. Arī žurnālisti atzina, ka informācijas pēdējā gadījumā bija krietni vairāk. Bet kā ar valsts drošību saistītas iestādes ar medijiem un tātad sabiedrību komunicē citā NATO dalībvalstī – Norvēģijā. Par to interesējamies Mediju anatomijā un uz sarunu aicinājām Eiriku Veumu – bijušo žurnālistu, kurš 20 gadus strādāja Norvēģijas sabiedriskajā medijā un atspoguļoja dažādus ar bruņotajiem spēkiem saistītus jautājumus. Viņš ir arī sarakstījis vairākas grāmatas par kara vēsturi, bet tagad ir vecākais padomnieks Norvēģijas policijas drošības dienestā un strādā ar ārējo komunikāciju.

Valsts ir šķirta no baznīcas – tas ir nostiprināts konstitūcijā, bet tas, protams, nenozīmē, ka baznīca un reliģija nebūtu valsts daļa un uz to neattiektos valsts noteiktie likumi. Vienkārši tie nevienu reliģiju un nevienu konfesiju neizceļ pārāku par citām. Bet, kā ir ar žurnālistiku, ceturto varu? Vai arī tai jābūt objektīvai un neitrālai pret ikvienu reliģiju un vēl vairāk – jābūt vienādai attieksmei pret ticīgajiem un tiem, kuri netic? Kā vispār šīs jomas mijiedarbojas – tas ir mūsu sarunas temats šodedēļ Mediju anatomijā.  Sarunājas divu kristīgi orientētu mediju pārstāvji. Aija Volka ir medija "Tuvumā.lv" dibinātāja un galvenā redaktore, Aigars Brikmanis ir "Radio Marija" raidījuma "Mīliet cits citu" vadītājs.

Influenceri vai kāds varbūt sacīs – ietekmētāji –  ir mediju satura veidotāji, kas nav žurnālisti. Viņiem informācijas telpā mūsdienās ir ne mazāka loma kā tradicionāliem medijiem, noteiktās sabiedrības grupās pat lielāka. Bet vai līdz ar šo ietekmi roku rokā nāk arī atbildība par piedāvāto saturu, popularizētajām vērtībām un arī to, cik godīgi tiek runāts ar sekotājiem. Un kāds vispār ir influenceru statuss? To skaidrojam Mediju anatomijā. Par influenceriem un viņu statusu un atbildību informācijas telpā sarunājas Alīna Andrušaite, Kristīne Stakena un Toms Grēviņš. Alīna Andrušaite ir bloga „Sapņu medniece” autore, kur stāsta par savu pieredzi ceļošanā, sniedz padomus citiem, bet maizes darbs ir pavisam cits un saistās ar medicīnas tehnoloģiju izmantošanu. Kristīne Stakena, kuru mēdz pieteikt kā TV personību un pasākumu vadītāju, ir arī aktīva satura veidotāja gan „Facebook”, gan „Instagram” un nesen sāka savu videopodkāstu „Kā eS”. Bet kolēģis Toms Grēviņš influenceru indeksā 2024. gadā atzīts par vienu no ietekmīgākajiem kategorijā "Māksla un šovbizness", arī cilvēks ar daudz sekotājiem. Pirms sarunas Sabiedrisko elektronisko mediju padomes eksperte, Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas vadošā pētniece Sandra Sprudzāne skaidro kopīgo un atšķirīgo starp žurnālistiem un citiem satura veidotājiem. 

Pēc mēneša Ungārijā notiks parlamenta vēlēšanas, un tajās sagaidāma ļoti sīva cīņa. Viktoram Orbānam, kurš pie varas ir jau kopš 2010. gada, šoreiz ir nopietni pretinieki partija "Tisza", kam socioloģiskās aptaujas sola vērā ņemamus panākumus. Tomēr Orbāna partija "Fidesz" šos gadus nav snaudusi un krietni piestrādājusi pie mediju vides "sakārtošanas" šī vārda ne pozitīvajā nozīmē. Mediju neatkarība ir būtiski iedragāta. Kāda šobrīd ir situācija Ungārijas mediju vidē, vai varas maiņa nozīmē arī šīs vides uzlabošanu – to skaidrojam Mediju anatomijā. Pavisam drīz pēc partijas "Fidesz" uzvaras un Orbāna stāšanās premjera amatā tika pieņemts jauns Mediju likums, kas viegli ļāva vērsties pret medijiem par valdībasprāt neobjektīvu saturu. Sabiedriskais medijs kļuva par valdības ruporu, bet privātajiem medijiem apgrūtināta iespēja pelnīt ar reklāmas ieņēmumiem un tos palēnām pārņēma valdībai simpatizējoši īpašnieki. Eiropas Komisija pērn decembrī sāka tiesvedību pret Ungāriju par Eiropas Mediju brīvības akta un Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvas pārkāpumiem, kas ietver nepamatotu iejaukšanos mediju darbā, ierobežojumus žurnālistiem un nespēju nodrošināt mediju neatkarību un daudzveidību. Tiek lēsts, ka apmēram 80 procenti mediju ir valdības kontrolē. Uz sarunu aicinājām vienu no pazīstamākajiem ungāru neatkarīgajiem politikas un izmeklējošajiem žurnālistiem Polu Danielu Reņji (Pal Daniel Renyi), kurš strādā interneta ziņu portālā "444" – vienā no nedaudzajiem, kas spējis saglabāt neatkarību. Sarunu sākam ar to, cik Ungārijā vispār palikuši neatkarīgi un ietekmīgi mediji.

Informācija mūsdienās pienāk ātri un tās ir daudz. ASV uzbrūk Irānai. Mēs varam atvērt respektablāko izdevumu interneta lapas un kaut virsrakstu līmenī uzzināt, ko raksta dažādu valstu masu mediji. Un, protams, sociālie mediji – tur var atrast ziņas un vietnes, par kurām respektablie mediji nebūs stāstījuši. Un šajā jūklī tiek iepludināta arī dezinformācija, kuru brīžiem ir ļoti grūti atšķetināt no samudžinātā ziņu kamola. Kā orientēties? Tam pievēršamies raidījumā Mediju anatomija. Šoreiz uz sarunu aicinājām žurnālistus, kas ikdienā vētī informāciju, lai izķertu tajā dezinformāciju. Sarunājas  Latvijas Radio dezinformācijas pētniece Anete Bērzkalne, Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra "Re:Baltica" faktu pārbaudes projekta "Re:Check" redaktore Evita Puriņa un ziņu aģentūras LETA projekta "Aiz priekškara" veidotāja Rūta Kesnere.

Olimpiskās spēles, lai gan iecerētas kā ārpus politikas esošs vien uz sportisko garu orientēts pasākums, daudz uzmanības piesaista tieši politiskā griezumā. Senajā Grieķijā olimpisko spēļu laikā karus pārtrauca pamiers, bet mūsdienu realitāte ir tāda, ka Krievija turpina nogalināt Ukrainas mierīgos iedzīvotājus, kamēr tās sportisti startē olimpiskajās spēlēs, dēvējoties par neitrālajiem sportistiem. Paralimpiskajās spēlēs – pat zem savas valsts karoga. Vai šī situācija liek veikt korekcijas tajā, kā mūsu mediji atspoguļo spēles, par kurām sabiedrības interese ir nerimstoši augsta, to skaidrojam Mediju anatomijā. Sarunājas trīs sporta žurnālisti: Mārtiņš Kļavenieks ir Latvijas Radio žurnālists, kurš tikko atgriezies no Itālijas, Ingmārs Jurisons ir portāla "Delfi Sports" galvenais redaktors un Armands Sametis ir šobrīd brīvā režīma sporta žurnālists.

Amerikāņu laikraksts "The Washington Post" – viens no ietekmīgākajiem medijiem un atpazīstamākajiem zīmoliem visā pasaulē – nesen atlaida simtiem darbinieku, kas uzreiz lika uzdot jautājumu – cik lielā mērā tas saistīts ar medija pārvaldību un finanšu sarežģījumiem, cik – ar uzbrukumiem brīviem medijiem? 5. februārī pie "The Washington Post" ēkas bija sapulcējušies simtiem atlaistie un vēl strādājošie laikraksta darbinieki, prasot nosargāt izdevumu. Ziņas par to, ka būs atlaišana, ir cirkulējušas, bet pārsteigums bijis, cik tā ir apjomīga. Kā sarunā ar BBC lēsa žurnālistu arodbiedrības pārstāve Marisa Lange – skaits jau tuvojas 40%, slēdzot veselas nodaļas, tajā skaitā ārzemju ziņu un sporta nodaļas. Darbiniekiem ziņa par atlaišanu ir nosūtīta e-pastos un uzreiz arī liegta pieeja redakcijai, pat lai paņemtu personīgās mantas. Žurnāla "IR" viens no dibinātājiem un autoriem Pauls Raudseps, kurš pats ir dzimis, audzis un studējis ASV, lieliski atceras "The Washington Post" ziedu laikus. Pavērsiena punkts izdevuma vēsturē notika tad, kad to iegādājās Džefrijs Bezoss – amerikāņu multimiljardieris, pasaulē lielākā interneta mazumtirdzniecības un tehnoloģiju uzņēmuma "Amazon" dibinātājs. Tālāk jau sekoja pavisam citas attiecības ar Donaldu Trampu, tajā skaitā tādās, kas atspoguļojās jau zināmā cenzūrā laikrakstā un ārkārtīgi dāsnā samaksā par dokumentālās filmas "Melānija" izrādīšanu, kur jāpiemin, ka šī filma par pašreizējo ASV pirmo lēdiju izrādījusies visai nepieprasīta. Kopš Donalda Trampa atgriešanās Baltajā namā notiek vētras arī mediju vidē. Tramps jau iepriekš bija  slavens ar saviem uzbrukumiem medijiem, tiem piedēvējot viltus ziņu izplatīšanu, un tagad mediju darbs kļūst arvien sarežģītāks. Latvijas Radio Ziņu dienesta ārvalstu notikumu apskatnieks Rihards Millers spriež, ka būtiskas izmaiņas mediju darbā neredz, mediji publicē arī pret Trampu vērstus viedokļrakstus un tādus, kas prezidenta administrāciju nerāda labvēlīgā gaismā. Cits jautājums, kas ar medijiem notiks ilgtermiņā. Štatu samazināšana "The Washington Post" ir būtiski ietekmējusi izdevuma darbu un reiz tik ietekmīgā laikraksta nākotne nu ir pavisam neskaidra.

Epstīna faili, kas sākotnēji tika uzskatīti par Amerikas Savienoto valstu iekšējo skandālu ar pasaules ietekmīgu personu piešprici, pēc pēdējo dokumentu publicēšanas raisīja lielu rezonansi arī Latvijā. Iespējams arī no mūsu valsts ir notikusi cilvēku, tajā skaitā nepilngadīgo tirdzniecība. Vienlaikus dzimumnoziedznieka Džefrija Epstīna saites ar Krievijas drošības dienestiem aktualizē mums tik ļoti būtiskos drošības jautājumus. Kā šo tematu atspoguļo Latvijas masu mediji, analizējam Mediju anatomijā. Pēc pēdējās Epstīna failu publicēšanas žurnālisti ar meklētāja palīdzību ātri izfiltrēja failus, kur pieminēta Latvija, Rīga. Medijos parādījās pirmie dokumentu pārpublicējumi un informācijas druskas. Ar katru brīdi informācijas parādījās vairāk, tika jau minēti konkrēti vārdi un uzvārdi. Drīz atklājās, ka kļūdas vai kādu citu iemeslu pēc nav aizklāti iespējamo upuru vārdi. Kā mediji ar to tika galā? Par to spriežam kopā ar portāla „Delfi” galveno redaktoru Filipu Lastovski, Latvijas Mediju ētikas padomes proekšsēdētāju un TV3 Ziņu dienesta vadītāju Andreju Mēteru un raidījuma „Kas notiek Latvijā” redaktori Madaru Fridrihsoni, kura vēl atceras laikus, kad Saeimā darbojas parlamentārās izmeklēšanas komisija pedofilijas lietā.

Dzirdot jēdzienu žurnālista apdraudējums – pirmais, ko droši vien iedomājamies, ir darbs kādā karstajā punktā, katastrofas epicentrā vai iefiltrēšanās kādā mafiozā struktūrā. Tomēr mēģinājumi apklusināt žurnālistus notiek arī krietni mierīgākos laikos. Tie var būt fiziski draudi, un tie var būt arī stratēģiski uzbrukumi interneta vidē ar mērķi diskreditēt vai vienkārši apklusināt. Vai tiesībsargājošās iestādes spēj uz to reaģēt, skaidrojam raidījumā Mediju anatomija. Piketētājs un jūtūberis Jānis Sondars pirms vairākiem gadiem uzmācīgi centās sazināties ar Baltijas pētnieciskās centra "Re:Baltica" žurnālisti Ingu Spriņģi. Sekoja, zvanīja, sūtīja draudīgas īsziņas, prasīja "Facebook" lietotājiem žurnālistes privāto adresi un beigās arī devās uz "Re:Baltica" biroju ar bēru vainagu. Šo procesu filmēja un translēja internetā. Žurnāliste vērsās policijā, bet tā lēma, ka kriminālprocesam nav pamata, jo nav bijis reāls, fizisks apdraudējums. Prokuratūra tomēr konstatēja, ka policija lēmumu pieņēma nepamatoti un izmeklēšanu atjaunoja. Sondaru notiesāja ar divu mēnešu cietumsodu. Tas nav vienīgais gadījums, kad žurnālistu vajā, nav arī vienīgais, kad policija atteikusi sākt kriminālprocesu. Informācijas vide ir būtiski mainījusies un tas ir radījis dažādus drošības riskus žurnālistiem, skaidro Rīgas Stradiņa universitātes profesore un vadošā pētniece Anda Rožukalne. Latvijā tipiskākie apdraudējumi ir pret žurnālistiem vērsta naidīga un pazemojoša runa, viņa darba publiska diskreditēšana, arī morāles apšaubīšana. Žurnālistiem tiek izteikti draudi, viņi tiek novēroti, tiek izplatīta safabricēta informācija par žurnālistu vai pārkāpts viņa privātums. Žurnālisti mēdz saskarties arī ar stratēģiski organizētiem uzbrukumiem internetā, neizpaliek arī stratēģiskās tiesvedības. Anda Rožukalne ir viena no autorēm, kas sagatavoja īpašu bukletu tiesībsargājošo iestāžu darbiniekiem par to, kā atpazīt draudus žurnālistiem un mediju profesionāļiem. Tur piedāvāts arī rīcības algoritms, ko darīt, ja žurnālists nāk ar iesniegumu par apdraudējumu. Reālajā dzīvē situācijas var nebūt tik viegli novērtējamas, norāda Valsts policijas priekšnieka vietnieks Normunds Grūbis. Lai arī draudu īsziņu sūtīšana vai diskreditēšana internetā nav fizisks apdraudējums, tomēr jāatceras, ka tas viss traucē žurnālista darba pienākumu pildīšanu, kas arī ir būtisks pārkāpums. Žurnālistikas centra "Re:Baltica" redaktore un izpilddirektore Sanita Jemberga atzīst, ka Sondara gadījums ir mainījis tiesībsargājošo iestāžu izpratni par mediju drošību, tomēr vēl ir kur tiekties. Žurnālistu kritika ir normāla un nepieciešama, tomēr apzināta mediju diskreditēšana, noniecināšana veicina pašcenzūru, kas nav neviena demokrātiskas valsts iedzīvotāja interesēs, kamēr Kremļa propagandisti par to tikai priecātos.

Kad domājam par klasisku biznesa izdevumu, prātā nāk rozīgi oranžs laikraksts ar akciju krituma un kāpuma diagrammām, ko pie rīta kafijas pārlapo kāds fondu biržas darbonis. Latvijas ikdiena tā gan nav, nav mums vairs oranži rozā laikraksta un nav arī televīzijas kanāla, kur slīdošā lentē ņirb valūtas kursi naftas un akciju cenas. Toties ir parādījušās TV biznesa spēles. Bet kāda šodien ir Latvijas biznesa žurnālistika? Kā un vai pietiekami mediji stāsta par finansēm un ekonomiku? Par to interesējamies Mediju anatomijā. Uz sarunu esam aicinājuši žurnālistus, kuri strādā ar finanšu un ekonomikas tematiem. Rudīte Spakovska Latvijas Sabiedriskajā medijā ir viena no raidījuma “Pievienotā vērtība” veidotājām, Kristaps Pētersons ir ekonomikas raidījuma “Mediāna” veidotājs un Raivis Vilūns, kurš vairākus gadus bijis “Delfi Bizness” redaktors, bet tagad ir “Delfi” finanšu raidījuma “Nākotnes kapitāls“ viens no vadītājiem un veidotājiem, kā arī Latvijas Universitātes pasniedzējs.

Mediju patērēšanas paradumi pēdējo pārdesmit gadu laikā ir pamatīgi mainījušies. Protams, cilvēki radio klausās un skatās televīziju, pat avīzes lasa, tomēr liela daļa satura ir pārcēlusies uz internetu. Savukārt, ja runājam par jauniešu auditoriju, tad jāvaicā – cik daudz viņi vispār lieto tradicionālos medijus? Pa kādiem kanāliem uzrunāt jauniešus un ar kādu saturu to ieinteresēt? Un cik gatavi paši jaunieši ir veidot kvalitatīvu un uzticamu saturu saviem vienaudžiem? Tam veltīta šīsnedēļas Mediju anatomija. Runājam ar jauniešu satura veidotājiem un pārzinātājiem dažādās platformās. Sabiedriskais medijs piedāvā saturu bērniem un jauniešiem dažādās vecuma grupās, tāpēc sarunā piedalās Latvijas Sabiedriskā medija Jauniešu satura redakcijas vadītāja Patrīcija Gustavsone. Rīgas Stradiņa universitātes studentu medijs „Skaļāk” piedāvā saturu jauniešiem, ko lielā mērā veido paši studenti. Sarunā piedalās „Skaļāk” redaktore Marta Herca. Vēl studijā ir jauniešu organizācijas „Avantis” un starptautiskās mediju nometnes „Young media sharks”, kur vidusskolēni apgūst dažādas mediju satura veidošanas prasmes, vadītāja Ilona Bičevska.

Latvijas Sabiedriskā medija žurnālists Tenis Bikovskis pērnā gada nogalē, pildot darba pienākumus, saskārās ar Rēzeknes pašvaldības pārstāvju pretdarbību un policijas izsaukšanu. Šobrīd, šķiet, konflikts ir atrisināts, bet tāds nav vienīgais. Ar kādām problēmām saskaras žurnālisti reģionos, skaidrojam Mediju anatomijā. Latvijas Radio Latgales studijas žurnālists Tenis Bikovskis bija vienīgais mediju pārstāvis, kas pēdējā 2025.gada darbdienā interesējās par darba grupas sēdi, kurā sprieda par koncertzāles „Gors” tālāko likteni. Tā bija diena, kad tika pieņemts lēmums par „Gora” ilggadējās vadītājas Diānas Zirniņas atlaišanu, un jautājums, kā strādās „Gors”, joprojām bija atklāts. Loģiski, ka Sabiedriskā medija pārstāvis devās uz sēdi, kur šo jautājumu apsprieda. Sēdes vadītāja neuzrādīju nekādu apliecinājumu, ka darba grupas sēde ir slēgta. Sēdē pasludināja pārtraukumu, bet vadība tajā atgriezās ar pašvaldības policiju. Tiesa, policija pret žurnālistu nevērsās un sēde vienkārši tika slēgta. Tomēr jautājums paliek – cik viegli ir žurnālistam pildīt pienākumus vietās, kur mediju klātbūtne nav liela, bet pašvaldība nav orientēta uz atklātību. Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra „Re:Baltica” žurnāliste Sanita Jemberga uzsver – tas nav atkarīgs no tā, cik tālu pašvaldība atrodas no Rīgas. Tenis Bikovskis stāsta, ka reģionā dažādu mediju skaits ir liels, tomēr gandrīz visi ir atkarīgi no pašvaldības finansējuma. Pašvaldība maksā par atsevišķu programmu veidošanu, un tad arī grūti sagaidīt, ka pārējā saturā medijs atļausies kritizēt pašvaldību. Tādēļ mediji izvēlas izvairīties no sociālpolitiska satura. Reģionālo mediju asociācijas vadītāja Ivonna Plaude atzīst, ka reģionālie mediji saskaras gan ar grūtībām piekļūt informācijai, gan stratēģiskajām tiesvedībām.

Sabiedriskie elektroniskie plašsaziņas līdzekļi pakāpeniski ir atteikušies no lineārajā apraidē piedāvātā satura krievu valodā un palikusi tikai LSM interneta portāla krievu un citu mazākumtautību versija. Tomēr komercmediju klāsts, kas piedāvā saturu krieviski, Latvijā ir visnotaļ plašs. Kāda izskatās krievu mediju telpa Latvijā, cik lielā mērā tā saplūst ar to, kas ražo saturu latviešu valodā, skaidrojam Mediju anatomijā. Ar novēlējumu Laimīgu jauno gadu 31.decembrī beidza skanēt Latvijas Radio 4, kas piedāvāja apjomīgāko audio saturu krievu valodā. Tagad krievu valoda būs lasāma vai klausāma tikai sabiedriskā medija interneta vidē līdzās ukraiņu un angļu versijām. Saturs nav identisks dažādās valodās, bet lielā mērā adaptēts no latviešu satura ar mērķi, lai katrs Latvijas iedzīvotājs uzzina svarīgo. Apmēram 30% ir orģinālsaturs, stāsta Aleksandra Plotņikova, portāla LSM+ satura daļas vadītāja un galvenā redaktore. Par krieviski strādājošo mediju daudzumu lūdzām datus Kultūras ministrijai, bet tādu apkopojumu nesaņēmām un arī skaidrs, ka masu informācijas līdzekļi savu darbību nereģistrē, norādot valodu, kādā tie vēsta. Interneta meklētājā krieviski ievadot atslēgvārdus ziņas un Latvija, parādās dažādas lapas. Tie ir gan lielie portāli, kas piedāvā arī krievu versiju, ir tādi kas pamatā strādā krieviski un varbūt piedāvā latvisko versiju. Ir daži laikraksti, bet šī joma tāpat kā pārējā drukātā prese piedzīvo lejupslīdi, savukārt tie, kas palikuši, savu saturu cenšas piedāvāt internetā. Ir arī krieviski rakstošie reģionālie mediji. Par daļu no tiem ir jautājums, cik tie ir neatkarīgi no vietējās varas, bet ar šo problēmu saskaras reģionālie mediji neatkarīgi no valodas. Principā, līdzīgi kā latviešu mediju telpā. Jautājums – cik lielā mērā abu valodu mediju telpas saskaras vai vairums tomēr dzīvo katra savā pasaulē un tātad arī šī satura lietotāji? Par to saruna ar TVNET galveno redaktori Ēriku Staškeviču. Interesanta un neskaidra mediju zona ir tādas platformas kā Youtube vai Facebook. Tās izmanto tradicionālie mediji sava satura popularizēšanai, bet ir arī žurnālisti, kam tā ir pamata platforma. Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzējs Deniss Aleksandrs Ševeļovs skaidro, ka šo platformu algoritmi ir būvēti uz skatījumu daudzumu un ilgumu, tādēļ provocē veidot sensacionālu saturu, arī dezinformāciju. Sociālie mediji un citas interneta platformas ir vieta, kur Krievija īpaši cenšas izplatīt tās politiskos naratīvus. Labā ziņa ir tā, ka atbilstoši 2024. gada sabiedrisko mediju sabiedriskā labu aptaujai vien katrs sestais mazākumtautību iedzīvotājs Latvijā nepatērē kādu no lielajiem ziņu portāliem vai televīzijas kanāliem. Tiesa – kā norādīts sociologa Andra Saulīša pētījumā par mazākumtautību mediju lietošanas paradumiem, mazākumtautībām mazāk interesē ārpolitika, procesu analīze un komentāri un tās no šāda satura mēdz izvairīties.

Gada noslēguma raidījumā Mediju anatomija atskatāmies uz svarīgākajiem notikumiem mediju jomā gada griezumā. Vērtējot 2025. gadu medijos, daudz jāpiemin tieši sabiedriskie mediji. Ne tikai Latvijas Sabiedriskais medijs, kuram šis ir bijis lielu pārmaiņu gads un kam kam ļoti ilgi tika komplektēta uzraugošā padome, bet arī sabiedriskais medijs kaimiņos Lietuvā un pat britu milzis BBC.  Šos procesus apspriežam kopā ar ekspertiem. Sarunājas Latvijas Žurnālistu asociācijas vadītāja Anastasija Tetarenko-Supe, Latvijas Sabiedriskā medija galvenā redaktore Anita Brauna un mediju eksperts, LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks, kā arī jaunievēlētais Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes loceklis Andris Saulītis.

Stratēģiskās tiesvedības jeb var arī sacīt SLAPP, kas būs saīsinājums no termina stratēģiskā tiesvedība pret pilsonisko līdzdalību – var pamatīgi sabojāt dzīvi žurnālistiem, nevalstiskajām organizācijām un pilsoniskajiem aktīvistiem. To mērķis ir nevis tiesā panākt taisnību, bet iebiedēt un apklusināt. Cik bieži ar šo fenomenu saskaras mediji Latvijā, kā to atšķirt no parastas tiesāšanās un kā tas ietekmē žurnālistu darbu? To skaidrojam raidījumā Mediju anatomija. Stratēģiskā tiesvedība pret medijiem nav kādas konkrētas valsts īpatnība. Tā ir izplatīta problēma visur, kur darbojas žurnālisti un pilsoniskie aktīvisti. Eiropas Savienībā ir pieņemta direktīva, kurai jāpasargā no šādām tiesvedībām. Dalībvalstīm jāpielāgo sava likumdošana līdz nākamā gada maijam. Latvija pagaidām to vēl nav izdarījusi. Cik šādas tiesvedības ir aktuālas Latvijā? Par to saruna ar TV3 pētnieciskā raidījuma „Nekā personīga” žurnālisti Gunu Gleizdi, portāla „Delfi” galveno redaktoru Filipu Lastovski un juristi, advokātu biroja Cobalt vecāko speciālisti Gabrielu Šantari.

Lietuvas sabiedriskā medija LRT darbinieki protestē pret politiķu mēģinājumiem ietekmēt raidsabiedrības darbu. Runa ir par izmaiņām likumā, kas atvieglo LRT ģenerāldirektora atlaišanu, samazinot tam nepieciešamo padomes locekļu balsu skaitu. Iepriekš arī tika veikts medija audits, bet tagad tā budžets ir iesaldēts. Kas notiek kaimiņvalsts sabiedriskajā medijā, cik pamatotas ir bažas par politiķu uzbrukumu mediju brīvībai – to skaidrojam Mediju anatomijā. Strīdīgo likuma grozījumu iesniedzējs ir viena no valdības partijām – populistiskā "Nemunas rītausma". Tā bija pavasarī veiktā audita iniciatore, un partijas pārstāvji bieži kritizē sabiedrisko mediju, pārmetot tam arī viedokļu dažādības trūkumu. LRT darbinieki ir sākuši nedēļu ilgu protestu ar klusuma brīžiem ēterā, lai vērstu uzmanību uz jau ilgstošajiem uzbrukumiem medijam. Skaidro LRT galvenā redaktora vietniece Aleksandra Ketleriene. "Mēs uzskatām, ka tas vairs nav stāsts par vienu cilvēku un ģenerāldirektoru. Tas ir par sabiedrisko mediju un mūsu – manis un manu kolēģu – spēju strādāt brīvi, būt neatkarīgiem žurnālistiem, jo mēs redzam iniciatīvas un idejas, kas būtībā palielinātu politisko ietekmi sabiedriskajā medijā. Un mēs domājam, ka Ungārija, Polija, Slovākija parādīja, uz kurieni tas ved. Tāpēc uzskatām, ka šobrīd mums ir ļoti nopietni draudi vārda brīvībai Lietuvā." Lietuvas Valsts revīzijas birojs auditā konstatēja, ka LRT savas finanses pārvalda caurspīdīgi un efektīvi, lai gan atsevišķas procedūras ir jāuzlabo. Politologs, Kauņas Tehnoloģiju universitātes Sociālo, humanitāro un mākslas zinātņu fakultātes lektors Vītauts Valentinavičs iebilst, ka audita rezultāti nav tik nevainīgi, kā pirmajā acu uzmetienā varētu šķist. Politologs un Viļņas Universitātes profesors Ramūns Vilpišausks notiekošajā tomēr saskata politisku vēršanos pret sabiedrisko mediju. Kā konflikts atrisināsies, šobrīd prognozēt ir grūti. Tomēr spēku samērs parlamentā un valdībā liek apšaubīt, ka ir gaidāms viegls kompromiss.  Jau otrdien, 9. decembrī, pie Lietuvas Seima plānots protests, kurā piedalīsies LRT žurnālisti un citi darbinieki. Ļoti iespējams, ka protests varētu izvērsties plašs, bet, vai parlaments šos iebildumus sadzirdēs, gan nav droši. Arī Latvijas Žurnālistu asociācija brīdina, ka politiķu stiepšanās pēc mediju kontroles, apdraud demokrātijas pamatus.

Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome jeb SEPLP jau kādu laiku strādā nepilnā sastāvā. Saeima noraidījusi jau divas kandidatūras, ko virzījusi Nevalstisko organizāciju un valdības sadarbības memoranda padome. Tā ir vienīgā institūcija, kas kandidātus amatam izvēlējās konkursa kārtībā. Tomēr jau divreiz Saeimas vairākuma viedoklis atšķīrās no konkursa komisijas viedokļa. Kā tālāk strādās SEPLP? Vai sabiedriskā medija uzraugošajai institūcijai jāmainās? Vai tā kļūst politizēta? To skaidrojam Mediju anatomijā. Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomi izveidoja, lai sabiedriskajam medijam būtu savs uzraugs un kapitāldaļu turētājs. Padomei arī bija jāveic svarīgs uzdevums – visu sabiedrisko mediju apvienošana, kas šobrīd juridiski ir paveikts. Padome arī ir tā, kas apstiprina sabiedriskā medija valdi, arī galveno redaktoru un galu galā sabiedrisko pasūtījumu. Tātad SEPLP ir būtiska loma tajā, kā strādās sabiedriskais medijs. Šobrīd SEPLP padomē strādā divi no trim locekļiem un kamēr Saeimā tika spriests par nevalstisko organizāciju un valdības kopīgo kandidātu, izskanēja domas – varbūt nemaz nevajag kādu trešo. Vai varbūt padomei jāstrādā uz pusslodzi? Varbūt tādu nemaz nevajag. Kā tad būt tālāk – par to diskutējam raidījumā. Vērtē Saeimas cilvēktiesību komisijas deputāti – komisijas vadītāja Leila Rasima (Progresīvie) un Jurģis Klotiņš (Nacionālā apvienība), kā arī Memoranda padomes vadītāja vietnieks Georgs Rubenis.

Mākslīgais intelekts ir strauji ienācis visās jomās, un nekāds izņēmums nav arī mediji. Tas spēj īsā laikā pārveidot rakstītā tekstā audio intervijas, iztulkot tekstu svešvalodā, apkopot un izsijāt lielus informācijas apjomus. Ar mākslīgā intelekta palīdzību var arī radīt tekstu, attēlus un video. Bet ko no tā var izmantot mediji, kādi riski pastāv – to skaidrojam Mediju anatomijā. Viens no lielākajiem Latvijas interneta portāliem "TVNET" ar mākslīgā intelekta iespējām jau pērn sāka eksperimentēt praksē, bet vēl ne publiski. "TVNET Grupa" galvenais redaktors Toms Ostrovskis stāsta, ka jau tad sāka raudzīties, kas var būtiski atvieglot rutīnas darbus, un arī sāka veidot savas vadlīnijas un ētisko ietvaru, kā strādāt ar mākslīgo intelektu. Pašā pamatā ir noteikums, ka visos gadījumos, kad izmantots mākslīgais intelekts, gala pārbaudi veic cilvēks un arī lasītājam ir tiesības zināt visu, kur saturu ietekmējis  mākslīgais intelekts. Tomēr kļūdas gadās. Viena tāda, kad "TVNET" pie ziņas par smago autoavāriju Nīcas pagastā publicēja mākslīgā intelekta ģenerētu attēlu, kas maldinoši varēja izskatīties kā īsta. Galvenais risks medijam, izmantojot mākslīgā intelekta dotās iespējas, ir iekrist uz nepatiesu informāciju. Vēl riskantāk tas ir mazāku valodu informatīvajā telpā, jo tīmeklī par daudzām lietām vienkārši ir mazāk informācijas, plus, to ir vieglāk pārpludināt ar dezinformāciju. Par to stāsta Latvijas Sabiedriskā medija faktu pārbaudītāja Anete Bērzkalne. Mākslīgais intelekts spēj būt ļoti pārliecinošs. Izmantojot gudru valodu un piemērotus terminus, tas var izstāstīt arī pilnīgas muļķības, tādēļ galu galā būs vien jāpaļaujas uz cilvēka saprātu. Vismaz pavaicājot avotus, kur mākslīgais intelekts ir smēlies šīs ziņas, lai tad pārliecinātos savām acīm. Arī medijos bez žurnālista, vēlams ievērojot četru acu principu, neiztikt.

Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu jeb ar īso nosaukumu – Stambulas konvencija ir viens no apspriestākajiem starptautiskajiem dokumentiem. Ar ļoti polarizētiem viedokļiem, politisku fonu un nereti nozīmīgu dezinformācijas piešprici. Masu medijiem par to jāspēj sabiedrībai piedāvāt objektīvu, analītisku un daudzpusīgu informāciju. Kā tas izdodas, vai šis jautājums kā īpaši izceļas starp citiem – to skaidrojam Mediju anatomijā. Sabiedriskais medijs 6. novembra protesta akcijas dēļ bija mainījis programmu, tika nolemts to atspoguļot tiešraidē ar ekspertu komentāriem. Šāda programmas maiņa notiek tikai īpašos gadījumos. Kādēļ šis ir īpašs? Viens – ir liela sabiedrības iesaiste un interese, otrs – nozīmīgums, jo runa ir par fundamentāli svarīgu vērtību apdraudējumu, skaidro Latvijas Sabiedriskā medija galvenā redaktore Anita Brauna. Citos medijos pieeja atšķiras. "Latvijas Avīzē", kas sevi pozicionē kā nacionāli konservatīvu laikrakstu, šis temats nav ticis īpaši izcelts. Laikraksta galvenā redaktore Linda Rasa stāsta, ka laikraksts jau kādu laiku iepriekš bija ieplānojis rakstu sēriju par to, kas paveikts, kopš konvencija pieņemta un sagadījās, ka to sāka publicēt ap to laiku, kad Saeimā opozīcija šo jautājumu cēla galdā. Vai temats kļuvis īpašāks tagad, kad sāka šūpoties valdība un  aktivizējusies arī sabiedrība? Skaidro – Linda Rasa un papildina izdevuma portāla Lasi.lv galvenais redaktors Jānis Žilde. TV3 ziņu dienesta vadītājs Andrejs Mēters teic, ka jautājumā par Stambulas konvenciju redakcija darbojas pēc tām pašām vadlīnijām, kas attiecībā uz citiem notikumiem. Sabiedriskajā medijā īpašu vadlīniju kā runāt konkrēti par Stambulas konvenciju nav. Bet Medija redakcionālajā padome, protams, tas ir apspriests, saka Latvijas Sabiedriskā medija galvenā redaktore Anita Brauna. Stambulas konvencijas jautājumā dažādiem medijiem pieejas atšķiras, lielākoties tajā, cik nozīmīga vieta tiek iedalīta šim procesam. Tomēr tādus pamata principus, kā nekļūt par platformu politiķu savstarpējiem kariem un neizplatīt dezinformāciju, cenšas ievērot visi.    

Tehnoloģiju pieejamība ir devusi tādas iespējas uzrunāt sabiedrību kā nekad agrāk. Vairs nav nepieciešama profesionāla tehnika vai apraides kanāls, pietiek ar telefonu un profilu sociālajā medijā. To izmanto arī politiķi, kas sākuši piedāvāt arī ziņas. Kā definēt partiju veidotās ziņas, vai šis fenomens ir uz palikšanu, interesējamies Mediju anatomijā. Savu skatījumu uz procesiem politiķi visdažādākajos formātos plaši piedāvā kopš sociālie mediji ir nodrošinājuši tam dažādas platformas. Tiek izmantots arī jēdziens ziņas, piemēram, Saeimas ziņas, lai pastāstītu, kas parlamentā ir paveikts. Tas, ka politiķi sarunājas ar vēlētājiem ir vērtējams labi, saka Latvijas Žurnālistu asociācijas vadītāja Anastasija Tetarenko-Supe. Bet saukt to, kas faktiski ir politiskā reklāma par ziņām nav korekti. „Ziņas ir konkrēts termins, kas raksturo žurnālistikas saturu, kas atbilst virknei kritēriju, tostarp objektivitāte, faktu pārbaude, neitralitāte un vēl virkne citu. Protams, ja mēs skatāmies uz politiska rakstura saturu, tas tā nav,” norāda Anastasija Tetarenko-Supe. Partija „Latvija Pirmajā vietā” ziņu veidošanai Saeimas frakcijas vienā no kabinetiem iekārtojusi nelielu studiju, kur reizi nedēļā top – ziņu izlaidums par Saeimā notikušo. To veidotāja Līga Krapāne skaidro, ka viņai kā bijušajai žurnālistei šis formāts ir tuvs, tādēļ līdzās daudzām citām aktivitātēm sociālajos medijos izvēlēts arī šis. Tas, ja kāds masu medijs pauž noteiktu politisku pozīciju –nav nekas ārkārtējs, saka Latvijas Žurnālistu asociācijas vadītāja. Galvenais, lai šī ideoloģiskā nostāja būtu skaidri pateikta, lai auditorija zina, ko patērē.

Latvijas Sabiedriskie mediji pirmo gadu oficiāli ir viens vesels - Latvijas Televīzija, Latvijas Radio un portāls LSM.lv oficiāli ir viena vienība. Tomēr praktiskā saplūšana ir tikai sākusies. Vienlaikus ir jātiek galā ar izaicinājumiem, ko nes digitālais laikmets. Mēs neesam vienīgie sabiedriskie mediji, kas tam gājuši cauri. Šonedēļ uzklausām britu pieredzi.  Britu sabiedriskā raidsabiedrība BBC līdzīgi kā mūsu sabiedriskais medijs pieejama dažādās platformās - tās ir raidstacijas, televīzijas kanāli un interneta versija, protams, vēriens ir daudz apjomīgāks, ņemot vērā auditorijas plašumu un finansējumu. Tomēr problēmas, ar ko saskaras mediji, jau ir līdzīgas. Kā no juridiski apvienota sabiedriskā medija kļūt par patiesi vienotu sabiedrisko mediju? Par to sarunājamies ar BBC pārmaiņu konsultantu Semu Vaiplu (Sam Whipple) un ziņu moderatori Kasiu Madeiru (Kasia Madera).

Latvijas Sabiedriskie mediji pirmo gadu oficiāli ir viens vesels - Latvijas Televīzija, Latvijas Radio un portāls LSM.lv oficiāli ir viena vienība. Tomēr praktiskā saplūšana ir tikai sākusies. Vienlaikus ir jātiek galā ar izaicinājumiem, ko nes digitālais laikmets, kad mainās gan paši mediji, gan to patērēšanas paradumi. Mēs neesam vienīgie sabiedriskie mediji, kas tam gājuši cauri. Šonedēļ raidījumā Mediju anatomijā uzklausām britu pieredzi.  Britu sabiedriskā raidsabiedrība BBC līdzīgi kā mūsu sabiedriskais medijs pieejama dažādās platformās - tās ir raidstacijas, televīzijas kanāli un interneta versija, protams, vēriens ir daudz apjomīgāks, ņemot vērā auditorijas plašumu un finansējumu. Tomēr problēmas, ar ko saskaras mediji, jau ir līdzīgas. Kā no juridiski apvienota sabiedriskā medija kļūt par patiesi vienotu sabiedrisko mediju? Par to sarunājamies ar BBC pārmaiņu konsultantu Semu Vaiplu (Sam Whipple) un ziņu moderatori Kasiu Madeiru (Kasia Madera).

Lai kā attīstītos dažādi satura veidi – vai tās būtu grāmatas, filmas, ziņas dažādos medijos vai arī pēdējā desmitgadē tik populārie raidieraksti  – tā sauktais patieso noziegumu žanrs vienmēr ir bijis lielā cieņā. Iespējams tādēļ, ka cilvēkam vienmēr šķitis vilinoši, tēlaini izsakoties, ieskatīties tumsai acīs, bet sēžot drošā vietā savā dīvānā. Arī Latvijas Sabiedriskajā medijā ir tapis podkāsts par patiesiem noziegumiem. Tā nosaukums ir „Nāvīgs kokteilis” un šajā podkāstā tiks izstāstīti desmit stāsti par slepkavībām, ko izdarījuši jaunieši, būdami alkohola vai narkotiku ietekmē. Mediju anatomijā ielūkojamies šī raidieraksta tapšanā. Raidieraksts ir veidots kā stāsts, kas klausītājam dzīvi uzzīmē ainu, kas aizved no nozieguma brīža līdz pat tiesai, kur tiek izlemts slepkavas liktenis. Podkāsta balss pieder hiphopa māksliniekam Galeniex, bet tā radīšanā ir ieguldīts pamatīgs žurnālista darbs. Saruna ar raidījuma veidotājām Lindu Spundiņu un Baibu Runci.

Izraēlas dalība 2026.gada Eirovīzijā ir kļuvusi par karstu diskusiju tematu. Īrija, Islande, Nīderlande un Slovēnija ir paziņojušas, ka nepiedalīsies konkursā, ja piedalīsies Izraēla. Savukārt, Vācijas kanclers Frīdrihs Mercs šonedēļ paziņoja, ka viņa valsts boikotēs Eirovīziju, ja Izraēlas nebūs starp dalībniekiem. Ko par Izrāelas dalību Eirovīzijā saka vietējie konkursa fani un konkursa rīkotājs Latvijā – Latvijas Sabiedriskais medijs? Par to interesējamies Mediju anatomijā. Pēc vairāku valstu ultimātiem, Eiropas Raidorganizāciju savienība nolēma to risināt demokrātiski - EBU dalībniekiem balsojot.  Latvijas Sabiedriskajā medija pozīcija vēl tiek diskutēta, šobrīd arī nav zināms, kā juridiski tiks formulēts, par ko notiek balsojums. Tomēr iekšējās diskusijās tiek ņemts vērā, ka Eirovīzijā piedalās Izraēlas sabiedriskā medija, nevis valsts izvirzīts pārstāvis – tā uzsver Latvijas Sabiedriskā medija valdes priekšsēdētāja Baiba Zūzena. Kamēr nojaušams, ka mūsu sabiedriskā medija pozīcija varētu būt Izraēlu atbalstoša, Eirovīzijas aktīvo sekotāju pārstāvji ir daudz kritiskāki. Ko no viņiem dzirdējām? Pirmkārt, lai arī konkurss sevi pozicionē kā pilnībā apolitisku, tas ir politisks, otrkārt – Izraēlai vismaz uz laiku no konkursa būtu jāpazūd. Vērtē Eirovīzijas līdzjutēji un regulārie komentētāji Edgars Bāliņš un Toms Akmens. Mūzikas producents un dīdžejs Rūdolfs Budze jeb DJ Rudd atzīst, ka mazo valstu izpildītājiem dalība Eirovīzijā un tās atlasē ir ļoti laba iespēja sevi parādīt plašākai publikai, bet te svaru kausos ir nolikta izklaide un humānā traģēdija. Arī viņš domā, ka Izraēlai pašai būtu jāatkāpjas. Bet, vai konkurss var pajukt, daļai valstu to boikotējot – viss atkarīgs no tā, cik šādu boikotētāju būs. Balsojums par Izraēlas piedalīšanos notiks novembra sākumā. Lēmums tiks pieņemts ar vienkāršu balsu vairākumu, kas nozīmē, ja vairāk nekā puse no 68 dalībvalstīm nobalsos par Izraēlas izslēgšanu, šī valsts nākamgad dziesmu konkursā nepiedalīsies.

Tumšakā diena ASV vārda brīvībasvēsturē - tā virkne televīzijas, kino un skatuves zvaigznes nosauca TV kanāla ABC lēmumu apturēt Džimija Kimela vakara šovu. Pēc pāris dienām kanāls paziņoja, ka šovs atgriezīsies ēterā un 30. septembra vakarā tas piesaistīja rekordlielu skatītāju uzmanību.   Kimmels: “Un man ir kauns atzīt, ka es to uzskatīju par pašsaprotamu, līdz viņi no ētera novāca manu draugu Stīvenu un mēģināja piespiest mūsu raidījuma vadītājus pilsētās, kurās jūs dzīvojat, pārtraukt mana raidījuma pārraidi. Tas nav likumīgi. Tas nav amerikāniski. Tas ir neamerikāniski, un tas ir tik bīstami.” Mediji no ASV prezidenta ir dabūjuši vēl. "Associated Press" žurnālistiem tika liegta pieeja Baltā nama Ovālajam kabinetam, jo medijs atteicās Meksikas līci saukt par Amerikas līci. Arī "The Washington Post" viedokļu slejas politikas maiņa tiek saistīta ar Donalda Trampa atgriešanos Baltajā namā. Vai vārda brīvība ASV ir apdraudēta un kā šodien strādā žurnālisti Amerikā, par to interesējamies raidījumā Mediju anatomija. ASV jau divus gadus strādā Čehijas Sabiedriskā radio žurnālists Pāvels Novaks. Viņš stāsta, ka viņam kā ārvalstu žurnālistam iespējas saņemt informāciju vai iegūt kādu pasākumu akreditāciju ir aptuveni tādas pašas kā bija iepriekš. Tas, ar ko viņš saskaras ir – cilvēki baidās runāt. "Es jūtu, ka cilvēki baidās runāt. Dažreiz viņi skatās apkārt, lai pārliecinātos, ka neviens neklausās, vai vienkārši atsakās sniegt jebkādu informāciju. Ja es veicu kādu pētījumu vai vēlos runāt par jutīgu tēmu, viņi vienkārši negrib atbildēt uz jautājumiem. Savukārt, ja tēma ir pozitīva – piemēram, nesen, kad Fīniksā notika bēru ceremonija, es jautāju par viņu viedokli par Čārliju Kērku – viņi labprāt runāja, bija atvērti. Bet, ja jautāju par cenām, par tarifu ietekmi, tad bieži vien sastopos ar atteikumiem. Viņi nevēlas runāt par politiku." Vārda un preses brīvība ir viena no lietām, ar ko ASV ir īpaši lepojušās un vēl ar finansiālu palīdzību centušās nodot to citiem. Tā viena no pamattiesībām, ko noteic ASV konstitūcijas 1791. gadā pieņemtais Pirmais grozījums, uz ko atsaucas brīvu mediju aizstāvji. Raidījumā Mediji anatomija sarunājamies Tenesijas Universitātes Vārda brīvības centra direktoru Kenu Polsonu. "Viena no svarīgākajām lietām, kas jāatceras par Amerikas Savienotajām Valstīm, ir tā, ka šis viss jēdziens par vārda brīvību pastāv jau no pašiem pirmsākumiem. Kopš 1791. gada Savienotās Valstis ir īpaši lepojās ar to, ka garantē vārda brīvību. Reizēm tas ir izdevies labāk, reizēm sliktāk. Bet, kas ir interesanti – amerikāņi ļoti stingri uzskata, ka Pirmais grozījums ir jāaizsargā, taču viņi paši bieži nepamana, ka piedalās tās apspiešanā." Mediju īpašnieku nevēlēšanās iet pretī prezidenta Donalda Trampa administrācijai tiek uzskatīta par vienu no lielākajiem draudiem mediju brīvībai. Vai situāciju ASV mainīs vidustermiņa vēlēšanas – to rādīs tikai laiks.

"Policists kabatā" – tas ir viens no apzīmējumiem, ko izpelnījusies Krievijā izveidotā saziņas lietotne „Max”. Pagaidām gan tā, salīdzinot ar „Whatsapp” vai „Signal” lietotnēm, kam ir līdzīgas funkcijas, nav izpelnījusies tādu popularitāti, bet varas iestādes ļoti cenšas, lai to ieviestu visur, brīdinot, ka valsts e-pakalpojumus bez šīs lietotnes saņemt nevarēs un tai jābūt uzstādītai arī visās jaunajās viedierīcēs. Kādēļ Krievija tik ļoti pūlas, lai dabūtu šo aplikāciju savu iedzīvotāju telefonos un planšetēs, to skaidrojam raidījumā Mediju anatomija. Krievijas plašsaziņas līdzekļos un sociālajos medijos tiek izplatītas sajūsminātas atsauksmes par šo Krievijā izstrādāto tērzētāju. Tāpat kā apgalvojums par to, ka jebkādas aizdomas par iespējamu izsekošanu ir pilnīgas muļķības. Cert.lv kiberdrošības eksperts Armīns Palms norāda, ka šāda aplikācija nav tik nevainīga, jo to izstrādā par valsts naudu, uztur par valsts naudu, tātad valsts var tikt pie datiem, ko nevar dabūt no populārajām „Whatsapp” un „Signal” lietotnēm. Kādēļ tik ir uzstājīgs valsts mēģinājums Krievijas iedzīvotāju viedierīcēs uzstādīt tērzēšanas aplikāciju „Max”, analizē NATO stratēģiskās komunikācijas izcilības centra pētniece Nika Aleksejeva un Austrumeiropas politiskās pētniecības centra pētnieks Mārcis Balodis. „CERT.lv” eksperti silti iesaka neizmantot lietotnes, kas izstrādātas nedraudzīgajās valstīs, un tas attiecas ne tikai uz aplikāciju „Max”, jo tādējādi šīs valstis var iegūt ļoti plašu datu klāstu par lietotāju.

Pēc tam, kad Kultūras ministrijas Mediju politikas konsultatīvā padome nāca klajā ar plānotajā izmaiņām Mediju atbalsta fonda darbībā, dažādi mediji un to organizācijas nāca klajā ar pilnīgi pretējiem paziņojumiem. Vieni pauda, ka jau esošā kārtība nodrošina sabalansētu un daudzveidīgu atbalstu sabiedrībai svarīga satura radīšanai un tagad tā tiek apdraudēta. Otri savukārt  teica, ka visiem tirgus dalībniekiem šobrīd nav nodrošinātas vienlīdzīgas iespējas un ir labi, ka to plānots mainīt. Kur tieši saduras dažādo mediju intereses un ko iegūs vai neiegūs auditorija no plānotajām izmaiņām Mediju atbalsta fondā, skaidrojam Mediju anatomijā. Uz sarunu esam aicinājuši dažādas iesaistītās puses. Kultūras ministriju pārstāv Mediju politikas nodaļas vadītāja Gunta Līdaka, reģionālos medijus – asociācijas vadītāja un laikraksta „Neatkarīgās Tukuma ziņas”galvenā redaktore Ivonna Plaude. Jāpaskaidro, ka Reģionālo mediju asociācija, kopā ar preses izdevējiem un Raidorganizāciju asociāciju, kura apvienojušās privātās televīzijas un radio, iebilst piedāvātajām izmaiņām. Savukārt pretējā pusē ir Latvijas Žurnālistu asociācija un divi lielie interneta portāli – "TVNET Grupa" un "Delfi", no šī flanga sarunā piedalās "Delfi" galvenais redaktors Filips Lastovskis.

Latvijas Radio 4 raida vairāk nekā divdesmit gadus, nākamgad tas lineārajā apraidē vairs nebūs dzirdams. Saturs svešvalodās, tātad arī krieviski, sabiedriskajā medijā turpmāk tiks veidots un izplatīts tikai digitālajā vidē. Lai gan līdz LR4 slēgšanai ir vēl vairāki mēneši, jau tagad kolēģi sastopas ar situāciju, kad daļa politiķu atsaka sniegt intervijas šim kanālam arī latviešu valodā. Par ko tas liecina, skaidrojam Mediju anatomijā. „Partijā nav pieņemtu lēmumu ar kādu no medijiem nesadarboties. Mēs iespēju robežās sniedzam atbildes visiem medijiem.” Šādas atbildes saņēmām no valdības koalīcijas partijām, vaicājot – vai ir pieņemti kādi oficiāli vai neoficiāli lēmumi par dalību LR4 pārraidēs. Raidījumā diskutē Latvijas Radio 4 galvenā redaktore Anna Stroja un Rīgas Stradiņa universitātes profesore Anda Rožukalne. Vai līdzīgas situācijas ir arī citos medijos, kas uzrunā auditoriju krievu valodā. Viedokli izska „TVnet” grupas galvenais redaktors Toms Ostrovskis.

“Youtube” platformā var atrast gandrīz jebko – noskatīties multfilmu, iecienīto mūzikas video, cita spēlētu videospēli, pierādījumus tam, ka zeme ir plakana, un pierādījumus tam, ka zeme ir apaļa; noskatīties televīzijas ziņu sižetus no dažādām pasaules malām un tikai “youtube” pieejamu diskusiju par Ziemeļatlantijas alianses nākotni. Tā ir izklaides, jaunumu, vecu un jaunu ideju vietne – gandrīz kā televīzija tikai ar bezgalīgi plašu programmu. Kā ir mainījusies “youtube” savos 20 pastāvēšanas gados un vai tā ir kļuvusi par pilnvērtīgu masu mediju, interesējamies Mediju anatomijā. Komunikācijas pētnieks Jānis Buholcs atgādina, ka “youtube” sākās kā platforma, kur katrs varēja dalīties ar lietām, kas viņu interesē, bet pēc tam kāds sāka domāt, ar kādu saturu var ieinteresēt jau plašāku auditoriju, ne tikai savu draugu loku. Nākamais līmenis bija iespēja nopelnīt naudu un galu galā arī tradicionālie mediji, mūzikas ierakstu studijas un citi sāka izmantot šo platformu. Rezultātā “youtube” ir kļuvusi par nozīmīgu daļu no informācijas plūsmas. “Youtube” ir pārpildīta ar reklāmām. Tās parādās gan video sākumā vai vidū, arī paši youtuberi reklamē preces un pakalpojumus. Vai šī platforma atņem maizi tradicionālajiem medijiem? To vaicājam Latvijas Reklāmas asociācijas valdes priekšsēdētājai Baibai Liepiņai.

Mēs dzīvojam nemierīgos laikos. Karš notiek tepat netālu Ukrainā, miera nav Tuvajos Austrumos un arī citviet pasaulē laiku pa laikam uzliesmo lielāki vai mazāki konflikti. Medijos redzam sagrautas mājas, cietušus cilvēkus, kādai no pusēm jūtam līdzi, kādam ne, un tas ir nereti atkarīgs no tā, kādus akcentus mediji ieliek savā vēstījumā. Kā tiek atspoguļotas konfliktsituācijas, to skaidrojam Mediju anatomijā. Viena lieta ir, kā kari un konflikti izskatās redakcijā, jau cits stāsts ir ziņot par to no notikuma vietas, tādēļ uz sarunu aicinājām Latvijas Sabiedrisko mediju portāla ārzemju ziņu redaktoru Ģirtu Kasparānu un Latvijas Televīzijas žurnālisti Inu Strazdiņu, kura pēdējos gados ir daudz bijusi Ukrainā un ziņojusi no turienes.

Pirms pieciem gadiem Baltkrievijas prezidentam Aleksandram Lukašenko parādījās īsti konkurenti vēlēšanās, kas ātri vien tika arestēti un apsūdzēti kā ārvalstu aģenti. Baltkrievi izgāja ielās. Protesti bija lieli, ilgstoši un tika brutāli apspiesti. Šodien mūsu kaimiņvalstī valda režīms, kuru apraksta kā briesmīgāku par Staļina valdīšanu. Kas šajā laikā noticis ar medijiem un ziņošanu par vien pārsimts kilometrus no Rīgas notiekošo, interesējamies Mediju anatomijā. Žurnāliste Nasta Zahareviča Baltkrievijā protestu laikā apcietinājumā nokļuva divreiz. Pēc tam, lai atgūtos no pārdzīvotā, piedalījās atbalsta programmā un nonāca Latvijā. Sākumā domāja, ka būs te īsu brīdi, bet viņu Baltkrievijā sāka meklēt kriminālpolicija. Arī draudzene, pie kuras kādu brīdi slēpjoties bija apmetusies, atmuka uz Latviju. Tagad Nasta ar bēgļa statusu te dzīvo jau piecus gadus. 2020.gads žurnālistiem bija pavērsiens, ja līdz tam vēl kaut kā varēja strādāt, tagad ir vēl sliktāk nekā Krievijā. Nasta joprojām mazliet raksta par Baltkrievijā notiekošo. Informāciju iegūt ir ļoti grūti. Kam ir radi, draugi, kas ko pastāsta, bet ļoti daiļrunīgs esot Baltkrievijā ļoti populārais "TikTok".  Biedrība "Free Belarus" izveidojās sociālajā tīklā "Twitter", apvienojies cilvēkiem, kuri vispirms vienkārši izplatīja ziņas par Baltkrievijā notiekošo, pēc tam sāka palīdzēt fiziski. Ar biedrības "Free Belarus" valdes locekli Ilvu Everti runājām par to, kādu palīdību sniedz Baltkrievijai šobrīd un arī to, kas noticis šajā valstī kopš lielajiem protestiem, pēc kuriem brīvu mediju Baltkrievijā vairs nav. 

Mēs bieži runājam par mediju neatkarību, bet neatkarībai līdzi nāk arī liela atbildība. No medija tiek sagaidīta objektivitāte, precizitāte, godīgums un galu galā sabiedrības interešu ievērošana. Tas, kā tas tiek ievērots – demokrātiskā valstī tam jābūt pašas nozares ziņā. Kā tad notiek mediju pašregulācija Latvijā, skaidrojam Mediju anatomijā. Tam, vai medijs ievēro žurnālistikas pamatprincipus, seko ne tikai pats žurnālists vai medija redaktors, tam tiek veidotas īpašas institūcijas. Šoreiz uz sarunu esam aicinājuši to pārstāvjus – Sabiedrisko mediju ombudu Edmundu Apsalonu un Mediju ētikas padomes pārstāvi, TVNET grupas galveno redaktoru Tomu Ostrovski.

Pašvaldību vēlēšanas būs jau nākamnedēļ un jo tās tuvāk, jo medijos parādās vairāk satura par to, kā vietvaras strādājušas pēdējos četrus gadus. Protams, arī Sabiedriskajā medijā, tostarp Latvijas Radio, to var pamanīt pēc skaņām, kas ievada sižetus un raidījumus par gaidāmajām vēlēšanām. Pašvaldību vēlēšanām pievēršas arī Mediju anatomijā, bet mazliet citā aspektā. Gribam saprast, kā priekšvēlēšanas ietekmē mediju darbu. Oficiālais priekšvēlēšanu aģitācijas periods sākās jau februārī, kad sāka uzskaitīt partiju tēriņus vēlēšanām. Bet, vai šie četri mēneši pirms balsošanas ir robežšķirtne, kad mēs – žurnālisti – kaut ko īpaši rādām vai varbūt izvairāmies rādīt? Varbūt tie nav četri mēneši, bet īsāks vai garāks periods? Kāds ir mediju uzdevums priekšvēlēšanu laikā? Sarunājamies ar divu televīzijas kanālu pārstāvjiem – ar  ReTV ziņu producenti Elīnu Lapiņu un Latvijas TV galveno redaktori Sigitu Roķi. Ir skaidrs, ka mediju uzdevums šajā laikā ir ne tikai sniegt faktus par politiķu darbu aizejošajā sasaukumā, bet arī veicināt sabiedrības izpratni un līdzdalību demokrātiskos procesos. Un šis uzdevums nav viegls.

Vēstules no Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) ar pieprasījumu skaidrot, pēc kādiem kritērijiem redakcijas izvēlējušās politiķus un pašvaldības, par kurām rakstīt pirms vēlēšanām, un vai par šīm publikācijām nav saņemta nauda, Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centram "Re:Baltica" un ziņu aģentūrai LETA bija kā zibens no skaidrām debesīm. Vai tā ir nepamatota iejaukšanās žurnālistu darbā vai nepieciešama neērtība godīgu vēlēšanu vārdā, skaidrojam Mediju anatomijā.    "Re:Baltica" pirms jūnijā gaidāmajām vēlēšanām padziļināti analizēja triju pašvaldību – Rīgas, Rēzeknes un Daugavpilis darbu. Kādēļ tieši šīs trīs – to redakcija skaidroja daudz un visur, tajā skaitā arī Mediju anatomijā – Rīga ir galvaspilsēta, bet Rēzeknē un Daugavpilī praktiski nav neatkarīgo mediju un tās ir svarīgas pašvaldības pierobežā. Ziņu aģentūra LETA pieprasījumu saņēmusi saistībā ar intervijām ar deputātu kandidātiem, kādas tiek gatavotas pirms katrām vēlēšanās, skaidro aģentūras galvenais redaktors Pēteris Zirnis. KNAB interesi tās iepriekš nav raisījušas. KNAB Politisko organizāciju pārkāpumu izmeklēšanas nodaļas vadītāja Amilija Raituma skaidro, ka  vēstules medijiem ir sūtītas, reaģējot uz saņemtajām sūdzībām. Pašas šīs publikācijas biroja uzmanību uzmanību nesaistīja. KNAB pārstāve sarunā vairakkārt uzsvēra, ka biroja mērķis noteikti nav bijis apdraudēt žurnālistu neatkarību vai iejaukties redakciju darbā un to kritizēt. Tomēr jautājums paliek – vai KNAB rīkojās pareizi, vispirms pieprasot informāciju medijiem, iepriekš nenovērtējot, vai patiešām ir pamats aizdomām par slēptu aģitāciju vai saņemtu samaksu? Turklāt ir svarīgs veids, kā birojs vēršas pret medijiem, lai tas nav iztulkojams kā uzbrukums. Sabiedrības par atklātību Delna direktora pienākumu izpildītāja Krista Asmusa atzīst, ka situācija nav vienkārša. Lai arī ir izteiktas bažas, ka šāda tiesībsargājošo iestāžu uzmanība var izraisīt mediju pašcenzūru, LETA galvenais redaktors pārliecināts, ka vismaz viņa redakcijai tas noteikti nedraud. Bet lieka resursu tērēšana gan tā ir.

Trāpīga sporta spēles gaitas novērtēšana un sportistu snieguma analīze ir tas, ar ko parasti asociējas sporta žurnālista darbs. Un protams, aizrautīga līdzjušana mūsējiem. Bet vai sporta žurnālists drīkst būt kritisks? Vai tam ir jāizgaismo sporta pasaules tumšākie nostūri? Par sporta žurnālistikas aizkulisēm interesējamies raidījumā Mediju anatomija. Pavisam nesen Latvijas futbola virslīgas spēles aizēnoja kāds ar futbolu ne tieši saistīts notikums – spēles organizators, futbola klubs  "Metta", aizliedza spēles apmeklēt portāla "Sportacentrs.com" akreditētajiem žurnālistiem un liedza arī komentēšanas iespējas.  Pamatojums – neapmierinātība ar atsevišķiem portāla rakstiem un virsrakstiem, kas pēc kluba domām, kā teikts oficiālajā paziņojumā, „liecina par apzinātu atšķirīgas attieksmes izrādīšanu, necieņu un objektivitātes principu pārkāpumiem sporta žurnālistikā”. Žurnālistiem nebija liegts ierasties stadionā, bet tad bija jāpērk biļete. Raidījumā analizējam šo situāciju kopā ar "Sportacentrs.com" galveno redaktoru Jāni Celmiņu un Latvijas Žurnālistu asociācijas vadītāju Anastasiju Tetarenko-Supi.

Sliktas ziņas ir labas ziņas. Ar šādu pieeju ir darbojušās daudzas redakcijas, jo skaļi virsraksti un šokējošs saturs vienmēr ir pievērsis lielu auditorijas uzmanību. Tomēr mūsdienu pasaulē mediji saskaras arī ar tādu izaicinājumu kā ziņu nogurums. Vai pret to palīdz konstruktīvā žurnālistika un kas tā vispār ir par pieeju, skaidrojam Mediju anatomijā. Konstruktīvā žurnālistika – tā, pāris vārdos skaidrojot, ir ne tikai problēmu izgaismošana, ar ko nodarbojas daudzi mediji, bet arī šo problēmu risinājuma meklēšana. Par konstruktīvās žurnālistikas nozīmi sarunājamies ar Akureiri Universitātes Islandē pasniedzēju Sigrunu Stefansdottiru (Sigrún Stefánsdóttir) un Islandes mediju komisijas medijpratības projekta vadītāju Skulli Bragi Geirdālu (Skúli Bragi Geirdal). Bet, kā ir ar konstruktīvo žurnālistiku Latvijā – vaicājām portāla „Delfi” galvenajam redaktoram Filipam Lastovskim.

Konstruktīvā žurnālistika – tā, pāris vārdos skaidrojot, ir ne tikai problēmu izgaismošana, ar ko nodarbojas daudzi mediji, bet arī šo problēmu risinājuma meklēšana. Par konstruktīvās žurnālistikas nozīmi sarunājamies ar Akureiri Universitātes Islandē pasniedzēju Sigrunu Stefansdottiru (Sigrún Stefánsdóttir) un Islandes mediju komisijas medijpratības projekta vadītāju Skulli Bragi Geirdālu (Skúli Bragi Geirdal).

Kā žurnālisti pieņem lēmumus, par ko stāstīt? Kā stāstīt? Cik daudz pozitīvā, cik negatīvā rādīt pirms vēlēšanām? Žurnālisti nereti saņem pārmetumus par neobjektivitāti, īpaši jau, ja rakstītais nav sakritis ar lasītāja uzskatiem. Bet, vai uzticēšanos medijiem var stiprināt atklātība – kā tad redakcijas strādā? To skaidrojam Mediju anatomijā sarunā ar "Re:Baltica" redaktori Sanitu Jembergu. Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centrs "Re:Baltica" pirms jūnijā gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām uzsācis rīkot atklātas redakcijas sapulces, lai cilvēki var redzēt, kā tiek izvēlēti temati un arī padalītos ar kādu sev zināmu informāciju. "Re:Baltica" šāda mijiedarbība ar sabiedrību nav pavisam jauna lieta, jo jau pērn tā kopā ar neatkarīgo Daugavpils mediju "Chayka.lv" pilsētā nedēļas garumā atvēra mobilo redakciju. Tagad pirms vēlēšanām atvērtās sapulces bijušas Daugavpilī, Rīgā, būs arī Rēzeknē.

„Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu.” Šādiem vārdiem nevainīguma prezumpcija ir iestrādāta mūsu valsts pamatlikumā. Bet kā nevainīguma prezumpcija ietekmē žurnālistiku un sabiedrības tiesības zināt – īpaši, ja noziegumi saistās ar sabiedrībā nozīmīgām personām – amatpersonām vai politiķiem? To skaidrojam Mediju anatomijā. Medijiem nereti nākas ziņot gan par gluži ikdienišķiem, gan smagiem un īpaši smagiem noziegumiem. Tā var būt  vardarbība un var būt arī korupcija, un daudzos gadījumos šie notikumi ir sabiedrībai nozīmīgi. Bet cik daudz žurnālists drīkst atklāt un kā stāstīt, lai ievērotu nevainīguma prezumpcijas principus? Un vienlaikus, lai sabiedrībai svarīga informācija nepaliktu aizkadrā. Par to diskutējam ar Latvijas Mediju ētikas padomes pārstāvi, emeritēto Latvijas Universitātes profesori Skaidrīti Lasmani un Tiesībsarga biroja Pilsonisko un politisko tiesību nodaļas juridisko padomnieci Lauru Lapiņu.

Šajā reizē Mediju anatomijā iedziļināmies sarežģītajā mediju pārņemšanas fenomenā, kas kļūst arvien aktuālāks mūsdienu pasaulē. Valdības, bagāti indivīdi un pat tehnoloģiju giganti ietekmē mediju vidi, bet kā tas ietekmē mūsu spēju saņemt objektīvu informāciju? Varšavas Universitātes pētnieks, asociētais profesors Mihals Glovackis ir piedalījies plašā pētījumā par mediju sagrābšanu Eiropā. Par secinājumiem arī saruna ar viņu raidījumā.

Šajā reizē Mediju anatomijā iedziļināmies sarežģītajā mediju pārņemšanas fenomenā, kas kļūst arvien aktuālāks mūsdienu pasaulē. Valdības, bagāti indivīdi un pat tehnoloģiju giganti ietekmē mediju vidi, bet kā tas ietekmē mūsu spēju saņemt objektīvu informāciju? Mediji kā ceturtā vara, mediji kā instruments sabiedrības prātu grozīšanai vienmēr ir bijuši interesanti politiķiem. Vai arī biznesa haizivīm, kas gribētu pēc sava prāta grozīt politiķu gribu un rīcību, lai bruģētu gludāku ceļu naudas pelnīšanai. Un medijs „savā kabatā” šiem mērķiem var būt lielisks palīgs. Kas ir mediju sagrābšana un kā tā notiek? Lai arī Eiropas Savienības dalībvalstis ceļā uz savienību ir gājušas cauri nozīmīgam tiesiskuma pārbaudes sietam, tomēr tas nenozīmē, ka laika gaitā lietas nemainās. Ungārija, Polija, tagad Slovākija ir pieredzējušas nopietnas pārmaiņas politikā, kas ietekmējušas arī mediju brīvību. Kur vairāk, kur mazāk. Varšavas Universitātes pētnieks, asociētais profesors Mihals Glovackis ir piedalījies plašā pētījumā par mediju sagrābšanu Eiropā. Par secinājumiem arī saruna ar viņu raidījumā. Lai gan pat viena reģiona valstis attiecībā uz mediju brīvību un valsts struktūru un politiķu iejaukšanos šai jomā nevar mest pār vienu kārti, tomēr ir skaidrs, ka riska faktori gan paliek vieni un tie paši. Un arī sabiedrībai ir jāapzinās, cik svarīga ir mediju neatkarība, bet atpakaļceļš pēc tās zaudēšanas būs nesalīdzināmi grūtāks kā tās noturēšana. Piedāvājam iespēju sarunu ar Mihalu Glovacki noklausīties angļu valodā.  

Šajā nedēļā "Radio Brīvā Eiropa" izbaudījis īstenus amerikāņu kalniņus. ASV finansētā Globālo mediju aģentūra vispirms piekrita piešķirt mediju korporācijai "Radio Brīvā Eiropa/Radio Brīvība" daļu ASV Kongresa jau atvēlēto līdzekļu, bet vēlāk nolēma piešķirt visu summu. Tiesa, paturot iespēju pārdomāt. Iepriecinoša vēsts, bet vēl ne tuvu skaidrība par 75 gadus senās raidstacijas nākotni. Kāda tā iezīmējas, to skaidrojam Mediju anatomijā. "Radio Brīvā Eiropa/Radio Brīvība" kopš Aukstā kara laikiem nodrošina objektīvas ziņas tajās valstīs, kur brīva un neatkarīga prese ir apspiesta vai arī nav nostiprinājusies. Latvijā "Radio Brīvā Eiropa" skanēja līdz 2004.gadam – tas ir gads, kad mūsu briedumu atzina arī Eiropas Savienība un NATO un Latvija kļuva par dalībvalsti šajās organizācijās. Šobrīd "Radio Brīvība" raida 27 valodās 23 valstīs. Globālo mediju aģentūra pērn ar 886 miljonu ASV dolāru budžetu nodarbināja aptuveni 3500 cilvēku. Aptuveni 175 miljoni no šī budžeta paredzēti tieši "Radio Brīvā Eiropa".  Pēc Baltā nama lēmuma samazināt līdzekļus Globālajai mediju aģentūrai atvaļinājumā tika aizsūtīta "Amerikas balss" redakcija, "Radio Brīvā Eiropa/Radio Brīvība" raidīt turpina, bet pat pēc lēmuma atjaunot finansējumu neskaidrība par nākotni ir liela. Vēl pirms lēmuma atjaunot finansējumu "Radio Brīvā Eiropa" Rīgas biroja vadītājs Aleksejs Busarovs sarunā norādīja, ka cerības, ka finansējums tiks atjaunots, ir lielas. Izskanot ziņām, ka "Radio Brīvā Eiropa" un tās veidotais televīzijas kanāls "Current Time" ir apdraudēts, savu atbalstu medijam Latvijas Sabiedriskā medija vārdā izteica arī mūsu kolēģis Aidis Tomsons. Sakot, ka Latvijas Radio augsti novērtē viņu radīto saturu, izceļot ziņu un analītikas programmas. Aidis norādīja, ka šīs ziņas ir satraucošas un ka mums jārūpējas, lai Eiropa ir gatava ieguldīt savus resursus "Radio Brīvā Eiropa" pastāvēšanā.  Krievu redakcijas pastāvēšana ir nozīmīga mūsu reģiona drošībai, jo tas ir medijs, kas sasniedz gan krievu valodā runājošos Eiropā, ar kuru Krievija izvērš masīvu informatīvo karu, un sasniedz auditoriju arī pašā Krievijā. Izdevums "The Guardian" raksta, ka pēc lēmuma par finansējuma pārtraukšanu dažādu Globālās mediju aģentūras finansēto redakciju darbiniekiem draud atgriešanās pie viņu autoritārajām valdībām un līdz ar to ieslodzījums vai pat nāve. Arī "Radio Svoboda" Krievijā ir atzīta par nevēlamu un visi tās žurnālisti strādā ārpus Krievijas, pārsvarā Rīgā.