Vai tas ir normāli?

Kā runāt par seksuālo dzīvi, reproduktīvo veselību un ar intimitāti saistītiem jautājumiem ar dažādu auditoriju un kurām sabiedrības grupām tas būtu īpaši svarīgi? Raidījumā Vai tas ir normāli? analizē veselības veicināšanas konsultante Gunita Jankauska un biedrības "Papardes zieds" vadītāja Iveta Ķelle.

Alkohola atkarība ir grūti risināma problēma. Kā palīdzēt un ko var dot iesaistīšanās Anonīmo Alkoholiķu kustībā? To noskaidrosim sarunā ar narkoloģi, psihoterapeiti Ilzi Maksimu, uzklausīsim arī cilvēku pieredzes stāstus.

Saruna par naudu no psiholoģiskā aspekta. Kā saprotam naudas nozīmi dzīvē, kādu vietu tai ierādām un vai spējam mērķtiecīgi rūpēties par savu finanšu labklājību? Raidījumā Vai tas ir normāli? šo tematu analizē ārsts-psihoterapeits Artūrs Miksons.

Psihoterapijas virzieni ir dažādi. Ko tieši nozīmē abreviatūra KBT un ko šis virziens sniedz klientiem un pacientiem, pētām raidījumā Vai tas ir normāli?. Skaidro psihoterapeits, kognitīvi beiheiviorālās psihoterapijas terapeits Jānis Grants un medicīnas doktors, ārsts - psihiatrs, psihoterapeits, kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas terapeits Gints Polis. Runājam par vienu no mūsdienās visplašāk izmantotajām psihoterapeitiskajām pieejām - kognitīvi biheiviorālā psihoterapija jeb KTB un kas tas īsti ir, ko nozīmē šī abreviatūra. Runājam arī par to, kā Latvijā šis virziens ir attīstījies, no kurienes tas ir atnācis pie mum. Daudzi noteikti par to būs dzirdējuši, bet ne vienmēr ir skaidrs, kas tad tas īsti ir, kā tas notiek praksē un vai tas var palīdzēt.

Mēs tomēr atšķiramies – sievietes un vīrieši. Kāpēc ir vērts, tiecoties pēc vienlīdzības, tomēr cienīt dzimumam piemītošās atšķirības un ņemt tās vērā, pētām raidījumā Vai tas ir normāli?. Analizē ģimenes psihoterapeite Aina Poiša. Gan evolucionārā psiholoģija, gan arī, protams, dzimumu psiholoģija pēta atšķirības starp dzimumiem, mēģina saprast, kādas ir  atšķirības. Te nedaudz jāatsaucas uz Čārlzu Darvinu, kurš ierosināja bioloģiskās evolūcijas teoriju, viņa doma ir , ka visu sugu organismi attīstās, atlasot iedzimtas variācijas, lai palielinātu iespēju vairoties, izdzīvot un arī konkurēt. Savukārt šī teorija ir tālāk jau attīstījusi tā saucamo evolucionāro psiholoģiju, evolūcijas psiholoģiju, un tā savukārt ir ļoti orientēta uz to, lai izskaidrotu, kādas ir atšķirības.  Daži dati. Piemēram, bērnībā gan vīriešu, gan sieviešu dzimumam nav uzvedības atšķirības, kuras mēs varētu pamanīt. Bet, bērnam sasniedzot pubertāti, līdz ar fiziskām izmaiņām rodas arī uzvedības izmaiņas. Turklāt, palielinoties testosterona līmenim, vīriešiem palielinās viņu fiziskais spēks, un dažreiz arī tas izpaužas agresīvā uzvedībā, kura ir daudz izteiktāka, salīdzinot ar sievietēm. Reizēm vīriešiem ir arī tā saucamā dissociālā uzvedība. Savukārt sievietes pēc savas būtības šķiet pieklājīgākas. Un sievietes nevēlas cīnīties par savu mērķu sasniegšanu agresīvā veidā. Savukārt vīrieši - un evolūcijas psihologi viņiem piedēvē vīrišķīgo ego, viņi sasniedz savus mērķus par katru cenu. Vēl kāda interesanta iezīme, ka sievietēm pubertātes laikā risks pastiprināties tieši negatīvām jeb tādām grūti strāvām emocijām, kas var novest arī pie trauksmes un depresijas. Vēl kāds savdabīgs aspekts, kuru varam mūsdienās pētīt vairāk, vīriešu tic ierīcēm un mašīnām, viņi tiek uzskatīti par loģiski domājošiem, savukārt sievietes tic labām attiecībām, kas viņas padara par radošām domātājām.  Ir kaut kas, kas nosaka atšķirības, bet, protams, mēs arī nevaram dot absolutizēt, jo būs arī unikālas un uz katru konkrēto cilvēku attiecināmas lietas. Tomēr - cik nozīmīgs, no psiholoģiskā viedokļa raugoties, ir šīs bioloģiskās atšķirības starp dzimumiem, jo cilvēku sugai ir divi dzimumi. Mēs šobrīd ne tik daudz par dzimtēm un identitātēm, bet tieši par dzimumiem.  

Emociju regulācijas prasmes mums nepieciešamas kvalitatīvai dzīvei. Kas tās ir un kā tās apgūt, turpinā, pētīt raidījumā Vai tas ir normāli?. Analizē Dr.psych, klīniskā psholoģe, supervizore, lektore Ieva Bite un klīniskā psiholoģe, kognitīvi biheiviorālās terapijas psihoterapijas speciāliste Baiba Griščuka. Šoreiz turpinām runāt par to, kā pieņemt sevi, kā pieņemt to, ko mēs jūtam, un arī kā gatavoties pārmaiņām, vai tas vispār ir iespējams tik viegli, kā reizēm mums gribētos par to domāt. Tas, par ko runājam šajā reizē, skar ikvienu no mums. Kā dzīvot ar sevi tā, lai vienlaikus spētu pieņemt to, kas ir, un tomēr neapstātos savā attīstībā. Vai tas vispār ir iespējams - pieņemt un mainīt vienlaikus?  Par to runā dialektiskās uzvedības terapija. Tā ir pieeja, kura māca līdzsvarot šķietami pretējas lietas - pieņemšanu un pārmaiņas. No vienas puses, spēja teikt: šobrīd ir tā, kā ir, no otras puses, ir nepieciešama drosme jautāt: ko es varu darīt, lai būtu labāk? Protams, ir jautājums, kāpēc mums tik bieži ir grūti pieņemt realitāti un kāpēc dažkārt cenšamies sevi mainīt ar kritiku un spiedienu? Bet tas nestrādā. Un kā galu galā atrast veselīgu līdzsvaru starp šiem diviem spēkiem? Kāpēc runājam par šo tēmu jau otro reizi? Mēs ieskicējām pirmajā sarunā, kas vispār ir, emociju regulācija, bet varētu būt arī aktuāls jautājums sabiedrībai, kas ir tādas lietas, ko mēs varētu atklāt sev no jauna vai arī kaut ko varētu ieraudzīt citādā gaismā? Kāpēc būtu tik nepieciešami tomēr runāt par šo dialektisko pieeju.

Kā mums liek justies sociālo mediju spiediens un vai patiesi visi tie cilvēki, kuri tur atspoguļo savas dzīves fragmentus, ir patiesi laimīgi? To vairāk pētām raidījumā Vai tas ir normāli?. Analizē klīniskā psiholoģe Ieva Melne. Šoreiz runājam par to, cik ļoti mūs ietekmē sociālie tīkli, un arī noskaidrosim sarunas gaitā, vai, piemēram, bieži lietotie jēdzieni sociālie tīkli un sociālie mediji atšķiras viens no otra un kāpēc tas ir tik nozīmīgi -, precīzi runāt par sociālo tīklu ietekmi uz cilvēkiem.  Saskaņā ar nesen veiktu pētījumu 71% jauniešu izmanto "Instagram" un 70% ir "Facebook" lietotāji. Vidējais lietotājs katru dienu pavada aptuveni 145 minūtes sociālajos medijos un arī sociālajos tīklos, tās ir gandrīz divarpus stundas, un šīs stundas tiek pavadītas, vērojot citu cilvēku dzīvi, nevis dzīvojot savu. Protams, arī varam jautāt, kāpēc tik ļoti daudzi cilvēki pēc 20 minūtēm, kas ir pavadītas tieši sociālajos tīklos, jūtas sliktāk par savu dzīvi nekā pirms tam? Vai tiešām sociālie tīkli mūs tiešām savieno un apvieno vai lēnām grauj mūsu pašvērtējumu?  Pirms raidījuma arī viešņa vēlējās uzņemt fotogrāfiju, kas ne visai izdevās, un viņa atzinās, ka ir cilvēks, kurš neizmanto sociālos tīklus. Ieva Melne: Es es izmantoju, taču man neizdodas veikt fotogrāfijas, jo es neesmu ietrenējis nedz roku, nedz savas sejas izteiksmes. Es sociālajos tīklos mēdz ievietot būtisku informāciju, kas, manuprāt, varētu dot kaut kādu plašāku ieskatu vai maniem draugiem, vai kaut kā tālāk publiskajā telpā. Man absolūti neizdodas fotografēšana, selfiji un tādas lietas, jo to nepraktizēju. Ko es nobildēju, tas arī tur ir.  Raidījumā arī runājam, ko paši piedzīvojam, jo sociālie tīkli tomēr rada spiedienu uz cilvēkiem. Tas var izpausties ļoti dažādos veidos. Vai sociālie tīkli rada jaunas problēmas vai pastiprina vecās problēmas, kuras mēs jau pazīstam?  Ieva Melne: Tas, ko es esmu arī piefiksējis no pētījumiem tieši par spiediena izjūtu un to, vai tas pozitīvi vai negatīvi atsaucas uz cilvēku, konstatēju, ka sociālie tīkli nav nedz pilnīgi pozitīvi, nedz negatīvi, bet jautājums ir, ar cik lielu intensitāti mēs tur darbojamies, cik intensīvi mēs tur pavadām laiku un ko mēs tur tieši meklējam. Kāda ir mana motivācija, ko es no tā vēlos saņemt – vai es vēlos meklēt informāciju, kas mani virza uz attīstību, tātad kaut ko apgūst jaunu, mēģinu to integrēt savā ikdienā, vai, piemēram, es vēlos saņemt uzmanību, vēlos saņemt "like", un tad es jūtos labāk par sevi.  

Atkarība ir slimība. Kas to izraisa, uztur un kā no tās atbrīvoties, pētām raidījumā Vai tas ir normāli?. Analizē mākslas terapeite, Rīgas Stradiņa Universitātes pasniedzēja Inga Bitēna, kura ikdienā strādā ar alkohola atkarīgām personām. Runājot par atkarību, esam nolēmuši konkrētāk pievērsties tieši alkohola atkarībai. Sarunā mēģinām izpētīt, kā tā attīstās, kā notiek pārmaiņas cilvēkā un atkarība izveidojas, jo tas nav kas tāds, ko cilvēks pats izvēlas.  Un vēl pirms sarunas daži piemēri par zināmiem un slaveniem cilvēkiem, kas varbūt ir iederīgi un ļaus aizdomāties gan par viņu pieredzi, gan arī par to, ko mēs varam attiecināt paši uz sevi. Piemēram, rakstnieks Ernests Hemingvejs, kurš ir slavens ar savu piedzīvojumu meklētāja garu un savu interesanto un kodolīgo rakstniecības stilu. Viņš bija alkoholiķis, tieši tāpat kā Viljams Folkners un arī Džeks Londons. Savukārt romāna "Lielais Getsbijs" autors Frānsiss Skots Ficdžeralds 44 gadu vecumā aizgāja mūžībā, uzskatīdams sevi par absolūtu neveiksminieku. Viņš bija dzēris jau kopš skolas laikiem, un divdesmitajos gados viņš bija slavenāks ar savu nemitīgo plostošanu, nevis ar publicētajiem stāstiem. Un pat ballītēs, uzsākot sarunu, viņš stādījās priekšā kā Frensiss Skots Ficdžeralds, labi pazīstamais alkoholiķis. Diemžēl tas ir novedis līdz ļoti traģiskam noslēgumam dzīvē ne tikai viņu, bet arī citus cilvēkus. Vēl var minēt dziedātāju Billiju Holideju. Viņa piedzīvoja līdzīgu likteni.  Raidījumā vairāk mēģināsim runāt par to, kā izvairīties no tāda likteņa, un arī par to, cik ļoti cilvēks var ietekmēt paša dzīvi un lēmumus, ko viņi pieņem. Un, iespējams, arī ir vēl kaut kas, ko būtu par to jāzina, lai varētu dziļi pētīt šo tematu. 

Emociju regulācijai ir milzīga nozīme. Arī tad, ja runa ir par vardarbības novēršanu pret sevi. Raidījumā Vai tas ir normāli? analizē Dr.psych., klīniskā psiholoģe Ieva Bite un klīniskais un veselības psihologs, konsultatīvais psihologs Aigars Vilcāns. Kā regulēt emocijas? Bieži tas ir kaut kas, kas ir aiz slēgtām durvīm. Par emociju regulāciju un saistību ar dažādām tādām dzīves pusēm, tostarp arī vēršanos pret sevi, nerunā bieži. Mēs dzīvojam laikā, kad runāt par emocijām kļūst pieņemamāk, taču joprojām daudzi cilvēki piedzīvo brīžus, kad jūtas ir tik intensīvas, ka tās šķiet nepanesamas. Dusmas, kauns, tukšums, trauksme, bezcerība - dažkārt šādas jūtas pārņem tik spēcīgi, ka cilvēks meklē jebkādu veidu, kā no šī iekšējā sprieguma atbrīvoties. Un emociju regulācija nav tikai savaldīšanās, tā ir spēja atpazīt, izturēt, saprast un drošā veidā apstrādāt savas emocijas. Raidījumā par to runājam plašāk un arī par to, kādas terapeitiskās pieejas tiek izmantotas, lai varētu emocijas regulēt.  

Ķermenis ir kā instruments, kurā der ieklausīties. Raidījumā Vai tas ir normāli? interesējamies par to, ko vēsta ķermenis. Kā saprast to, kas notiek ar cilvēku un kā saikni ar ķermeni var izmantot psihoemocionālās veselības stabilizēšanai? Analizē klīniskā un veselības psiholoģe Jolanta Bogustova un psihoorganiskās analīzes psihoterapijas speciāliste Inese Upe.

Vai māksliniekam vienmēr jācieš, lai radītu? Vai tomēr piedzīvot radošu krīzi ir normāli un kaut kādā ziņā nepieciešami? Raidījumā Vai tas ir normāli? analizē psihodinamiskās psihoterapijas speciāliste Inese Putniece, psihiatrs, ārsts - psihoterapeits Artūrs Utināns un topošā māksliniece Elīna Ritere. Gadsimtiem ilgi daudzās kultūrās neprāts ir bijis cieši saistīts ar mākslu un mākslinieku. Rietumos šī saistība kopš 19. gadsimta ir bijusi īpaši romantizēta. Bieži vien mākslinieciskais temperaments tiek attēlots kā balansējošas garīgas un emocionālas nestabilitātes robežas. Piemēram, Edvarda Munka 19. gadsimta glezna "Kliedziens" atspoguļojusi šo saikni, iespējams, vairāk nekā jebkurš cits darbs. Viņš ir pats rakstījis: "Bez trauksmes un slimības esmu kuģis bez stūres. Manas ciešanas ir daļa no sevis un manas mākslas."  Un arī Aristotelis ir teicis: "Neviens liels ģēnijs nekad nav pastāvējis bez neprāta pakāpes." Tomēr gribētos ticēt, ka nav viss tik vienkārši vai arī ka šāds apgalvojums patiešām ir ļoti romantizēts. Mēs mēģināsim saprast, vai patiesi mīts par mākslinieku, kuram noteikti ir jācieš vai jāpiedzīvo kaut kas ārkārtīgi satraucošs, vai tas ir atspoguļojums arī realitātē. Ir citi pētījumi un atklāsmes par māksliniekiem, kas vedina domāt, ka mākslinieki ir radoši cilvēki, bet neprāts noteikti nebūs tas, kas automātiski būtu saistāms ar viņiem. 

Terapeitiskās grupas ar dažādiem mērķiem ir arī ļoti iecienīta un pasaulē populāra prakse. Ko var gūt no darba terapeitiskā grupā, ko no tās sagaidīt un cik dažādas ir iespējas, ko izmantot, noskaidrosim raidījumā Vai tas ir normāli?. Plašāk stāsta klīniskā psiholoģe, supervizora un arī psihodrāmas psihoterapijas speciāliste Jolanta Baltiņa. Raidījuma viešņa daudz strādā ar grupām, un pieredze noteikti ir dažāda un ir arī dažādas situācijas piedzīvotas. To arī pārrunāsim, jo grupas darbs tāds formāts, kas vienlaikus var būt ļoti atbalstošs, bet var reizēm būt arī izaicinošs, jo cilvēks vairs nav tikai viens pret vienu ar speciālistu, ar ko notiek darbs, bet viņš ir attiecībās, kurās atspoguļojas arī viņa grūtības un arī resursi. Tas jau ir citādāk. Sarunā pētīsim, kā tas notiek. Iesākumā par to, kas vispār ir grupu darbs. Domājot par terapiju, visbiežāk cilvēkiem tas saistās ar to, ka ir speciālists - psihoterapeits vai ārsts-psihoterapeits, vai varbūt psihologs un es. Bet grupa? Parasti terapeiti strādā ar grupām, kurā 8-10 cilvēku. Jā, tas vairs nav viens pret vienu, tāpēc arī veidojas dažādas attiecības, tur ir viens speciālists un vairāki dalībnieki kopā. Reizēm cilvēku darbu grupā izvēlas, jo tā ir jauna, nezināma pieredze, viņš nezina, ko varēs piedzīvot. Ir cilvēki, kam bijusi sāpīgā iepriekšējā pieredze dzīves grupā, tāpēc viņš izvēlas psihoterapeitisko grupu, jo tur ir droša vide, kur piedzīvot attiecības citādā formā.

Kā pārvarēt bailes un nedrošību dažādās situācijās un spēt atrast jēgpilnu skaidrojumu savai dzīvei arī tad, kad tas liekas grūti vai gandrīz neiespējami? Raidījumā Vai tas ir normāli? analizē psiholoģe, eksistenciālās psihoterapijas speciāliste Ieva Guļāne.

Zirgi ir ne tikai majestātiski un gudri dzīvnieki, bet var palīdzēt pārvarēt emocionālas grūtības vai palīdzēt uzlabot mentālo veselību. Kā tieši, raidījumā Vai tas ir normāli? skaidro izglītības zinātņu doktore un klīniskā un izglītības jomas psiholoģe un arī KB psihoterapijas speciāliste Baiba Blomniece-Jurāne un psiholoģe un eksistenciālās psihoterapijas speciāliste un, protams, vēl viens cilvēks, kurš strādā ar zirgiem, Dace Kačkāne. Pirmo reizi šī raidījuma vēsturē aktualizējam tematu, kas saistīts ar zirgiem. Runājam par zirgu terapiju, par zirgu asistētu procesu un cik dažāds tas varētu būt. Kā arī mēģinām izpētīt, cik ļoti zirgs, ienākot mūsu dzīvē, varētu mainīt mūsu attiecības gan pašiem ar sevi, gan ar pasauli, gan ar citiem cilvēkiem un arī ar zirgu, kurš, protams, ir aktīvi iesaistīts  šajā procesā. Kāda nozīme ir zirgam cilvēka dzīvē, kādas attiecības varētu veidoties ar šo dzīvnieku, kāpēc tas ir nepieciešam un kāda tam ir jēga?

Vai spējam mainīties kā cilvēki kāda cita dēļ, jo īpaši, ja runa ir par attiecībām? Vai, cik ļoti un cik tas vispār ir iespējams? Raidījumā Vai tas ir normāli? analizē psihodinamiskās psihoterepijas speciāliste, supervizore un psiholoģe Benita Griškeviča. Ievadam kāds stāsts: "Viņi iepazinās uz ielas. Neticamā kārtā, kas gandrīz neliekas vairs iespējams mūsdienās. Viņš gaidīja autobusu, viņai nokrita šalle. Viņš to pacēla un pasniedza viņai. Un acumirklī, paskatoties uz šo jauno sievieti, domāja - tā ir mīlestība no pirmā acu skatiena. Viņi sāka tikties, un šķita, ka viss ir labi. Tomēr pēc pāris gadiem izšķīrās. Draugi jautāja: kāpēc gan, jūs likāties tik iemīlējušies? Un viņi abi katrs savam draugu pulciņam atbildēja: mēs bijām pārāk atšķirīgi, un tas otrs negribēja mainīties." Runājam par to, vai ir iespējams mainīties vai arī iespējams mainīties attiecībās kāda dēļ un vai mēs vispār to spējam darīt? Kas ir tas, ko mēs sagaidām no tiem citiem mūsu dzīvē?

Kā motivēt sevi pārmaiņām un kā plānot pārmaiņas jaunam dzīves cēlienam, lai nepiedzīvotu vilšanos un pašas pārmaiņas nestu gandarījumu. Raidījumā Vai tas ir normāli? vērtē "Sense of Team" vadītājs Valdis Vanags un klīniskais un veselības psiholoģe, izglītības un skolu psiholoģe Signe Knipše. Šajā raidījumā vairāk runājam par to, kā pašiem izvirzīt sev mērķus, kā mēģināt noturēt motivāciju, un arī, protams, par to, kā saglabāt savu ceļu, kuru esam izvēlējušies iet, jo reizēm tas nemaz nav tik vienkārši. Jauns gads sniedz it kā jaunas iespējas, tajā pašā laikā nav jau nemaz tik viegli. 

Kas ir mākslas terapija un ko tā var dot. Kādi ir mākslas terapijas veidi un kā tie var dažādos veidos palīdzēt cilvēkiem uzlabot dzīvi, veselību un attiecības - gan ar sevi, gan pasauli. Raidījumā Vai tas ir normali? skaidro sertificēta mākslas terapeite, Rīgas stradiņa universitātes lektore Inga Bitēna.

Kā maģiskā domāšana ietekmē cilvēku lēmumu pieņemšanu un uzvedību, kādās situācijās maģiskā domāšana izpaužas un kad tā var liecināt par nopietnām problēmām. Raidījumā Vai tas ir normāli? skaidro psihoterapeits, ārsts-psihiatrs Artūrs Utināns.

Svētku laiks ir ne tikai skaists un cerību pilns, bet dažreiz rada papildus spriedzi. Kā piedzīvot svētkus, spējot izvairīties no emocionāliem sarežģījumiem, skaidrojam raidījumā Vai tas ir normāli?. Iesaka ārsts-psihoterapeits Andris Veselovskis un ārste-psihoterapijas rezidente Kristīne Lacombe. Ziemassvētki bieži tiek dēvēti par gada gaišāko un siltāko laiku, taču realitātē daudziem cilvēkiem tie nāk komplektā ar steigu, nogurumu, ar spriedzi ģimenē un arī ar tādu izjūtu, ka vajadzētu justies priecīgāk, nekā patiesībā jūtamies, bet īstu prieku nevar ne sataustīt, ne sajust. Kāpēc svētki dažkārt kļūst par emocionālu pārbaudījumu, kā saglabāt mieru, ja gaidas ir daudz, bet resursu maz, un kā svinēt tā, lai svētki patiešām sniegtu atjaunošanos, nevis izsīkumu?

Kā mūsdienās veidojas cilvēka un uztura attiecības - kāda ir uztura psiholoģiskā nozīme un filozofija? Vai to var izmantot arī, lai sasniegtu psihoemocionālu un fizisku līdzsvaru? Raidījumā Vai tas ir normāli? saruna ar uztura speciālisti Evu Šmiti. Ja cilvēka attiecības ar ēdienu būtu stāsts, tad kādi ir tie biežākie stāsti, ar kuriem tu saskaries? Eva Šmite: Laikam tie stāsti nav tik skaisti, kā es par viņiem gribētu domāt. Ja jautājums būtu - kādus  stāstus es gribētu dzirdēt, tad tie noteikti būtu patīkami, baudpilni, krāsaini, iedvesmojoši. Savukārt tie stāsti, kurus es savā darbā dzirdu biežāk, ir ar trauksmes pieskaņu, ar vainas sajūtu, ar kaunu, pārdzīvojumiem. Vairāk tādā negatīvā gultnē, kā normā nevajadzētu būt. Izklausās, ka ir daudz grūtu lietu. Eva Šmite: Stāsti ir smagi, pat ja tie tiek stāstīti it kā viegli - man tā vienkārši ir. Tā nevajadzētu būt. Mans uzdevums ir palīdzēt tos stāstus kaut kā mainīt, uzlabot, lai tie ir pozitīvāki, priecīgāki un baudāmāki.

Supervīzijas ir lielisks resurss, lai atrastu paņēmienus, kā labāk veidot attiecības darba vidē, līdzsvarotu dzīvi un iepazītu sevi. Par supervīzijām runājam raidījumā Vai tas ir normāli? ar psiholoģi un supervizori Ilzi Dreifeldi.

Kā tikt galā ar uzmācīgām domām, kuras nekā nepamet prātu un jo īpaši traucē spriedzes brīžos, kad atkal un atkal pārdomājam kaut ko, par ko raizējamies. Raidījumā Vai tas ir normāli? analizē kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas speciāliste Ieva Melne. Reizēm ir tā, ka prātu pārņem kāda doma, un tad to ir ļoti grūti aizgaiņāt, atkal un atkal tā atgriežas. Protams, var arī būt tā, ka tā ir kādā ziņā pamatota, bet var arī gadīties tā, ka doma šķiet kā tiešām nelūgta viešņa, kas ir savā ziņā iracionāla, un tomēr nekādi neizdodas no tās tikt vaļā.  Tāpēc raidījumā runājam par to, kā tas nākas, ka reizēm mūs pārņem uzmācīgas domas, un reizēm tās ir arī tādas ļoti biedējošas. Ko darīt, kā ar tādām domām tikt galā? Un kas vispār ir uzmācīga doma - kā to saprot psiholoģijā un psihoterapijā?

Kā būt kopā ar cilvēku, kuram ir kāds psihisks traucējums vai grūtības? Un kā vislabāk palīdzēt, raidījumā Vai tas ir normāli? analizē ārsts-psihoterapeits Artūrs Miksons. Kā ir būt blakus reizēm ilgi vai pat pastāvīgi cilvēkam, kuram ir kāda vai nu psihiska problēma, vai arī psihoemocionālais stāvoklis ir ilgstoši tik ļoti mainīts, ka tas varētu būt arī sarežģīti tiem cilvēkiem, kas ir blakus, saprast vai arī izdomāt, kā ar to būt, kā pareizāk reaģēt. Vai cilvēki pie psihoterapeita arī vēršas ar jautājumu, piemēram, ka ir tuvinieks, kuram ir sarežģījumi, un es saprotu, ka viņam ir grūti, bet es nezinu, ko darīt, kā būt?

Cik liela nozīme ir vārdiem, kurus lietojam – to kognitīvajai jēgai un domu saturam, ko ar vārdu palīdzību veidojam. Kā uz vārdiem reaģējam mēs paši un citi cilvēki? To raidījumā Vai tas ir normāli? analizē klīniskā psiholoģe, Dr. psych, rakstniece Marika Bērtule. Droši vien tas veids un tas vārds, ko izvēlamies, lai uzrunātu kādus cilvēkus savā dzīvē, noteiks arī to, kā viņi uztvers šo vārdu, ko viņi ar to sapratīs un kā viņi, iespējams, pēc tam uz to reaģēs. Un kā viņi izturēsies. Raidījumā saruna par vārdiem, par vārdu saturu, arī par tā saucamo kognitīvo daļu. Mēģināsim izpētīt kas ir saistītas ar pašu valodu un arī ar to, kā mēs uztveram to, kas tiek teikts, un, iespējams, arī mūsu atmiņā reizēm kavējas kādi vārdi, kuriem ir īpaša nozīme. 

Vai attiecību idealizēšana un nepārtraukta saskanīgās dzīves gaidīšana ir labākais ceļš, kurš ejams, vai tomēr attiecībās vairāk jācenšas būt reālistiem, lai neviltos un arī neizvirzītu nepiepildāmas gaidas? Raidījumā Vai tas ir normāli? analizē psihodinamiskās psihoterapijas speciāliste Inese Putniece. Mēs visi vēlamies mīlestību, tuvības izjūtu un to, ka kāds mūs saprot. Bet reizēm šīs vēlmes liek mums redzēt citus cilvēkus nevis tādus, kādi viņi ir, bet tādus, kādus gribam redzēt. Un šo parādību sauc par idealizāciju. Tā var gan satuvināt, gan arī ļoti sāpīgā veidā attālināt cilvēkus vienu no otra. Kā tad atrast līdzsvaru starp tādu izsapņoto attiecību formulu un starp realitāti?  Raidījumā vairāk pētām idealizācijas jēdzienu, arī to, kā idealizācija var izpausties, un mēģināsim noskaidrot, ko ar to darīt.  "Idealizācija ir viens no mūsu psihes aizsargmehānismiem. Nevaram teikt, ka tas ir pavisam citāds, vienkāršs un primitīvs kā tāds absolūts noliegums vai tādi, kas mums dažkārt arī palīdz izdzīvot. Idealizācija ir kaut kur tā pa vidu. Nav tāds ļoti veselīgs, jo reizēm jau idealizācija mums arī noder kaut kādos jautājumos," sarunas ievadā atzīst Inese Putniece.

Dažreiz varbūt kāds no jums ir jutis, ka darbs vairs nesniedz prieku, arī motivācija ir pazudusi, tomēr ir mazliet bail no pārmaiņām, kuras neļauj spert nākamo soli. Kā saprast, vai tiešām ir pienācis laiks mainīt darbu un mainīt arī savu dzīvi vai tomēr vēl nogaidīt? Un rast drosmi, lai vispār spētu to paveikt? Raidījumā Vai tas ir normāli? sarunā ar psiholoģi Agnesi Orupi pētām, ko varam darīt paši un kas var palīdzet saņemties pārmaiņām.

Vardarbība ir jāatpazīst un jānovērš tās iespējamība. Kāpēc sabiedrība joprojām nepamana cilvēku ciešanas un reizēm reaģē novēloti vai nereaģē vispār? Kas jādara, lai vardarbības formas tiktu atpazītas un kāds likumdošanas formāts palīdzētu to izdarīt? Raidījumā Vai tas ir normāli? sarunājas Bērnu aizsardzības centra Bērnu labbūtības veicināšanas departamenta direktors Ako Kārlis Cekulis un centra "Dardedze" valdes locekle Laila Balode. Varbūt esat paši piedzīvojuši, kā tas ir, kad kaut kur braucat sabiedriskajā transportā, un kāds jums uzbrēc, kāds uz jums nikni paskatās. Jūs to atpazīstat. Kāds jūs pagrūž, kāds pasaka nejauku vārdu. Tā varētu būt savā ziņā pārciešama pieredze, kas arī, protams, atstāj savas pēdas un mentālu nosēdumu. Tomēr vardarbība var izpausties ļoti dažādās formās, un šādi gadījumi nav retums. Tāpēc raidījumā esam nolēmuši pētīt vardarbības universālo dabu, jo tās ir tādas sadzīviskas epizodes, taču notiek arī daudz nopietnākas lietas, kuras arī būtu vērts izpētīt un par to vairāk runāt. Pie tam vardarbība skar visus - gan lielus, gan mazus, gan pastarpināti, gan tieši, tādēļ saruna par vardarbību, par vardarbības atpazīšanu un iespējamiem novēršanas ceļiem.

Kāpēc cilvēkiem tik ļoti patīk detektīvromāni, kur bieži jau labāk par autoru zinām, kā rīkoties un risināt situāciju, bet ikdienā viņiem neizdodas atpazīt noziedznieka nodomus un pastāvošos riskus? Raidījumā Vai tas ir normāli? analizē tiesu psiholoģijas un kriminoloģijas eksperte Rūta Treija. Raidījumā vairāk runājam par to, kas varētu būt pamatā tam, ka cilvēki izdara noziegumus. Un arī otrs apakštemats - kāpēc cilvēki neatpazīst noziegumus un neatpazīst arī dažāda veida riskus?  Tā vien šķiet, ka dīvāna eksperti esam gandrīz vai mēs visi. "Midsomeras slepkavības" skatās daudzi, kā arī lasa dažādus detektīvromānus, tomēr atkal un atkal mēs nonākam pie secinājuma, ka viss nav tik vienkārši, kā tas ir izklāstīts filmās vai kādā detektīvromāna sižetā. Tāpēc arī par to saruna raidījumā.

Kā iespējams pārdzīvot zaudējumu, nesabrūkot un nekļūstot par upuri dzīves smagumam? Raidījumā Vai tas ir normāli? analizē klīniskā psiholoģe Baiba Griščuka.

Klāt neesošie vecāki - kā tas ietekmē ģimeni kā sistēmu un to, kā mēs vēlāk veidojam savas attiecības ģimenē? Raidījumā Vai tas ir normāli? analizē ģimenes psihoterapeite Aina Poiša.  

Iekļaujoša sabiedrība nozīmē izpratni par citādo un spēju pieņemt to, ka cilvēkiem mēdz būt dažādas vajadzības. Vai mums izdodas iekāpt cita kurpēs un kas jādara, lai sabiedrībā mazinātu aizspriedumus un stereotipus pret dažādu grupu cilvēkiem? Raidījumā Vai tas ir normāli? analizē Labklājības ministrijas valsts sekretāra vietniece Elīna Celmiņa. Dažādo kurpju diena - ko nozīmē iejusties otra cilvēka situācijā? Šī gada akcijas mērķis - aktualizēt deinstitucionalizācijas procesu un pievērst uzmanību cilvēkiem, kuriem pašiem par sevi parūpēties ir ļoti grūti vai pat neiespējami.

Vai psihedēliskajai psihoterapijai ir nākotne, kā tā varētu mainīt psihiskās veselības aprūpi un vai sabiedrība vispār ir gatava šādam solim? Raidījumā Vai tas ir normāli? analizē ārsts-psihoterapeits Artūrs Utināns un ārsts-rezidents Arvis Rasmanis.

Kā atšifrēt abreviatūru EMDR, un ko tā nozīmē? Kādas metodes pašlaik izmanto psihologi, lai efektīvi palīdzētu cilvēkiem? Saruna studijā ar sertificētu klīnisko un veselības psiholoģi, EMDR terapijas lietotāju Daigu Zadināni.

Emocijas piedzīvojam mēs visi, bet vai emocijas var regulēt un ja jā, tad kā to darīt? Saruna studijā ar klīnisko psiholoģi, Dr. psych. Ievu Biti.

Kāpēc vajadzētu svinēt svētkus, tos piedzīvot un izbaudīt, un ko nozīmē atliktā dzīve? Raidījumā Vai tas ir normāli? analizē psiholoģe, mākslas terapeite, supervizore Ilze Dreifelde.

Lasīšana, kā liecina dažādi pētījumi, var ne tikai aizkavēt dažādus procesus, piemēram, demenci, bet spēj sniegt arī psihoemocionālu atbalstu, attīsta empātiju un palīdz arī citos veidos. Par lasīšanas pozitīvajām īpašībām raidījumā Vai tas ir normāli? saruna ar ārsti-psihiatri, Dr.med, "GrandVer" klīnikas valdes priekšsēdētāju Nātāliju Bērziņu.

Kā veidot un saglabāt emocionālo saikni starp paaudzēm un cik nozīmīgā tā ir ģimenei kā sistēmai un katram no mums, raidījumā Vai tas ir normāli? analizē ģimenes psihoterapeite Aina Poiša. Šajā reizē esam nolēmuši pievērsties tādai savā ziņā katram cilvēkam personiskam tematam, un reizēm arī tas ir kaut kas ļoti universāls, proti, tā ir paaudžu emocionālā saikne. Protams, mēs visi esam daļa no savas dzimtas, un tie ir stāsti, ko esam vai neesam dzirdējuši bērnībā, tur ir skaļums, un tur reizēm ir arī klusums, kas ir bijis pēc dažiem jautājumiem. Ir bijušas emocijas, kas dažreiz ir nosauktas vārdā un citreiz arī nē. Mūsu attiecības ar vecākiem, vecvecākiem, ar bērniem, mazbērniem un arī pārējiem cilvēkiem, kas ir iesaistīti mūsu ģimenē, ir tāds neredzams tīkls, kas mūs reizēm gan satur kopā, gan reizēm arī tomēr šķir, un reizēm arī tur ir tāda papildus slodze. Raidījumā mēģināsim saprast, kā tās saites veidojas, cik daudz tās cilvēkiem nozīmē mūsdienās un vai mēs varam tās nodot tālāk?

Kā izvēlēties īsto nodarbi un kā būt pārliecinātiem par savu izvēli, un vai patiešām mums uzreiz jāspēj atbildēt uz jautājumu "kas es būšu" vai tomēr varam dzīves laikā mainīt savas domas? Raidījumā Vai tas ir normāli? analizē Intelekta attīstības centra vadītājs Oskars Grīslis, psiholoģe, kognitīvi beiheiviorālās psihoterapijas speciāliste Agnese Orupe.

Vai var būt tā, ka kaisle pazūd vai tās attiecībās nemaz nav bijis? Kā salagot savas vajadzības attiecībā uz intimitāti? Raidījumā Vai tas ir normāli? vērtē psihodinamiskās psihoterapijas speciāliste Inese Putniece.

Azartspēļu atkarība var būt ne tikai finansiāli, bet arī psihoemocionāli postoša. Kā nepieļaut destruktīvas sekas azartspēļu atkarībai un kā ar šo atkarības veidu cīnīties? Raidījumā Vai tas ir normāli? analizē Bērnu aizsardzības centra vecākā eksperte, psiholoģe Elīna Brila.

Vai vardarbību var izdoties novērst, ja cilvēks, kurš tiecas kļūt vardarbīgs, izmanto krīzes tālruņa līniju un vai kopumā vardarbības novēršanā citos gadījumos var palīdzēt šādi rīki? Raidījumā Vai tas ir normāli? analizē klīniskā un veselības psiholoģe, biedrības "Skalbes" valdes locekle Santa Laimiņa-Rubene un Bērnu aizsardzības centra Bērnu labbūtības veicināšanas departamenta direktors Ako Kārlis Cekulis. Ir izveidots jauns palīdzības numurs - vardarbības prevences tālruņa līnija “Nedari pāri, izvēlies piezvanīt!” (numurs: 22 045 225) Vardarbība – fiziska, emocionāla, ekonomiska – ir problēma, kas skar visu sabiedrību, ietekmējot savstarpējās attiecības, drošību, psihisko veselību un kopējo labklājību. Krīžu un konsultāciju centrs “Skalbes”  Labklājības ministrijas Eiropas Sociālā fonda Plus (ESF+) projekta “Atbalsta instrumenti vardarbības ģimenē mazināšanai” ietvaros ievieš vardarbības prevences tālruņa līniju “Nedari pāri, izvēlies piezvanīt!”, kas domāta cilvēkiem, kuri jūt, ka neizdodas vadīt emocijas, saskata izaicinājumus savā uzvedībā un uzskata, ka varētu veikt fizisku, emocionālu vai jebkāda cita veida vardarbību. Jaunais pakalpojums būs nozīmīgs solis vardarbības mazināšanas pakalpojumu klāstā, jo vardarbības cikla pārtraukšana nav iespējama bez uzvedības un attieksmes maiņas. Tālrunis pieejams darba dienās no plkst. 06.00 līdz 12.00 un no plkst. 18.00 līdz 00.00, brīvdienās un svētku dienās – visu diennakti.

Vai mēs ciešam no nākotnes bailēm un kā mēs jūtamies, apcerot eksistenciāli svarīgus, bet reizēm pat biedējošus tematus? Raidījumā Vai tas ir normāli? analizē ārsts-psihoterapeits Artūrs Miksons.

Kā precīzāk noteikt savas robežas un kā nomierināties, saskaroties ar daudzajiem pasaules izaicinājumiem, attīstot savas iekšējās miera stratēģijas. Raidījumā Vai tas normāli? vērtē psihologs, eksistenciālās psihoterapijas speciālists Juris Zuitiņš.

Dabas daudzveidības zaudēšana, urbanizācijas tempi, koku izciršana un vides destruktīvas pārmaiņas ietekmē cilvēku negatīvi. Kāda tieši ir ietekme, kādas ir sekas un kā to labot, skaidrojam raidījumā Vai tas ir normāli?. Analizē psiholoģijas doktore, klīniskā psiholoģe, lektore, supervizore Marija Ābeltiņa un klīniskā psiholoģe, meža terapijas speciāliste Inga Dreimane.

Reizēm attiecībās gadās sastrīdēties. Kā neļaut strīda liesmai nodzēst attiecības un kā labāk saprast vienam otru? Raidījumā Vai tas ir normāli? analizē ģimenes psihoterapeite Aina Poiša.

Kas ir pop-psiholoģija un kā orientēties dažādu savdabīgu prakšu piekritēju piedāvājumos, lai nekļūtu par upuri pseidozinātnei un patiešām saņemtu profesionālu atbalstu. Raidījumā Vai tas ir normāli? skaidro klīniskā psiholoģe, psiholoģija doktore, lektore Diāna Zande un klīniskā psiholoģe Ieva Melne. 20. gadsimta 70. gados notika pop-psiholoģijas grāmatu uzplaukums ar tādiem nosaukumiem kā Tomasa Herisa “I’m OK – You’re OK”. Pēc tam 1980. gadā Džons Grejs publicēja grāmatu "Vīrieši ir no Marsa, sievietes ir no Venēras", kas kļuva par vienu no visu laiku populārākajām pašpalīdzības grāmatām. Kā saka, lādei vāks bija vaļā un cilvēki mēģināja palīdzēt sev paši. Un tomēr – kāpēc katrs otrais nav narciss un katram trešajam nav šizofrēnija vai autiskā spektra traucējumi un kāpēc sinepju plāksteri nepalīdz sasniegt apgaismību – par to saruna raidījumā.

Kā nepazaudēties milzīgajā informācijas apjomā, ar kuru saskaramies ikdienā, un kā neļauties bažām, drosmes izsīkumam, saglabājot psihoemocionālu līdzsvaru? To pārrunājam kopā ar apzinātības praktiķi Ansi Jurģi Stabingi.

Kā atpazīt diskrimināciju, kā to novērst un kā mazināt diskriminācijas riskus – jo īpaši, runājot par jauniešiem? Raidījumā Vai tas ir normāli? analizē Sabiedrības integrācijas fonda vecākā eksperte dažādības vadības jautājumos Sigita Zankovska-Odiņa un digitālā satura veidotāja Marta Akmeņkalne.

Vai rakstīšana ir hobijs, profesionāla nodarbe vai tā arī var būt terapeitiska un ko tā var dot? Kādu potenciālu varam piedēvēt rakstīšanai un kā to izmantot psihoemocionālā stāvokļa stabilizēšanai un sevis izzināšanai? Raidījumā Vai tas normāli? analizē Dr. psych, klīniskā psiholoģe Marika Bērtule.

Kas ir sociopāts un kā izpaužas tāda cilvēka uzvedība, kuram ir šāds personības raksturojums? Vai tā ir tiesa, ka šādus cilvēkus bieži sastopam nekur citur, kā politikā... Kādi vēl personības rakturojumi varētu darīt mūs uzmanīgus un kā reaģēt? Raidījumā Vai tas ir normāli? analizē Dr.med., ārsts-psihoterapeits Artūrs Utināns.